Taizemes dienvidi

Rolands Karaševskis 28.04.2012 21 min lasīšanai 165 foto

Taizemes dienvidi

Uz Taizemi braucot, protams, ka gribas piedzīvot ne tikai kultūršoku, bet arī paviesoties iespējami tropiskākos apstākļos un atpūsties kādā pludmalē. Tāpēc Taizemes ceļojuma maršrutā tika ieplānota arī nedēļa pašos valsts dienvidos. Šoreiz izvēlējos apskatīt Krabi provinci, Andamanu jūras salas un Puketas salu.

Uz dienvidiem visērtāk iespējams nokļūt ar lidmašīnu. Ekonomijas nolūkos nav vērts izvēlēties braukt ar vilcienu vai auto, jo tie ir aptuveni 1000km, kas prasa daudz laika, un iekšējo lidmašīnu biļetes ir ļoti lētas, turklāt – pēc stundas lidojuma jau esi galamērķī.

Vislabākās Taizemes iekšējo (un arī uz blakus valstīm) avio biļešu cenas noteikti ir aviokompānijai Air Asia – ja trāpās akcijas, tad lidojumi vispār maksā smieklīgi. Man biļetes uz Krabi ar nododamo bagāžu izmaksāja ap 25 latiem, un no Puketas uz Bangkoku ap 30 latiem. Lai gan Air Asia ir lēto cenu aviokompānija, salīdzinot, piemēram, ar Ryanair, serviss un lidmašīnas ir līmeni augstāk. Iegādājoties biļetes, ieteiktu visai uzmanīgi atzīmēt visas opcijas un izlasīt visu tekstu, jo, kā jau lēto cenu aviokompānijai, arī viņiem ir niķis kaut kā paslēpt iegādes procesā nevajadzīgu apdrošināšanu vai maksu par vietu izvēli utml.

Krabi, Ao Nang

Krabi ir gan province, gan pilsētiņa pie Andamanu jūras. Izvēlējos šeit palikt, jo te ir visai interesanta daba – spici un augsti pauguri, jūra un palmu meži. Pašā Krabi pilsētā nav īpaši ko darīt un gribējās apmesties pie jūras, tāpēc izvēlējos pirmo apmešanās vietu – Ao Nang pilsētiņu. Te būs daudz viesnīcas un viss tūristiem nepieciešamais. Tas gan nedaudz dārgākas padara viesnīcu cenas, jo bija jau pierasts pie Bangkokas lētajām cenām.

Līdz Ao Nang var nokļūt ar taksi vai sabiedrisko transportu, pārsēžoties Krabi pilsētā. Taksis maksā ap 600 bātiem (10Ls), bet ar viesnīcu izdevās vienoties par transfēra pakalpojumu, kas maksāja uz 4iem 500 bātus (8,5Ls) – 4atā izdevīgāk sanāk braukt ar šādu transportu nevis publisko.

Ao Nang palikām viesnīcā J Hotel http://www.jhotelaonang.com/– vidēja līmeņa viesnīca ar feiniem numuriņiem un ļoti labu cenu (18Ls divvietīgs numurs), kā arī rezervējot izdevās izlūgties numuriņus augšējā stāvā, kur ir milzīga terase ar skatu uz kalniem un jūru. Pati viesnīca atrodas pavisam netālu no jūras, ~20 metrus no galvenās ciemata ielas.

Nākamās dienas rītā, protams, žiperīgi dodamies uz pludmali, jo pēc Bangkokas sutoņas gribas pasauļoties un papeldēties. Pludmale te nav īpaši plata un ap dienas vidu paliek arvien šaurāka, jo ir diezgan izteikts paisums – kā nezinātāji pirmajā dienā bijām jau gandrīz saulē iemiguši, kad dabūjām „patīkamu” vilni, kas samērcēja visas mantas, dvieļus un lika pārvākties augstāk krastā. :)

Pati Ao Nang pludmale nav tāda izcili eksotiska, tāpēc tiem, kas grib ko nedaudz skaistāku, ieteiktu ar laivu doties uz blakus pludmalēm – Railay, Ton Sai vai Pra Nang (brauciens 15-20min, maksā 1,7Ls). Bet Ao Nang pludmalē var pamēģināt Taizemes masāžu, kas maksā 1,7 – 2Ls stundā, vakaros te atvērti daudzi bāriņi, kur pasēdēt, pamalkot kādu kokteili, paklausīties dzīvo mūziku. Vakaros te arī mēdz pa pludmali staidzināt ziloņus, mērkaķi te mēdz šiverēt tāpat kā kaķi pie mums.

Tā kā es ilgi pludmalē nevaru nogulēt, jo gribas kaut ko apskatīt, tad izīrējām labus motorollerus pa 150 bātiem (2,50ls) un braucām uz padsmit kilometru attālo Tiger Cave templi. Ar tīģeriem te gan nav nekāda sakara. Šis templis atrodas kalnos un, lai uz to tiktu, jāpievar 1400 pakāpieni – karstumā tas ir diezgan labs pārbaudījums. Pakāpieni ir dažāda izmēra un stāvuma, kas kāpienu padara vēl grūtāku. Lai augšā uzkāptu, būs nepieciešamas aptuveni 40 min – 1h. Vēl jāpiemin, ka šajos kalnos dzīvo daudz pērtiķu, mēs redzējām salīdzinoši nedaudz. Bet internetā esmu lasījis, ka agrākās rīta stundās viņi ir pilns, daži ir diezgan agresīvi un mēdz arī uzbrukt, ja rokās ir kas vilinošs. Skati, kas paveras, sasniedzot augšu, kompensē smago kāpienu – visapkārt smaili pauguri un tālumā redzama arī jūra. Šeit ieteicams doties iespējami skaidrākā laikā.

Ja laiks atļauj, tad var aizbraukt 80km uz dienvidiem no Krabi uz karstajiem avotiem un Emerald pool – tie atrodas dabas parkā, ieeja maksā 200 bātus (3,4Ls). Karstie avoti izveidojušies kā ūdenskritumā pakāpeniski izvietoti džakuzi, bet emerald pool ir ļoti dzidrs, dabīgi veidojusies ūdens tilpne ar ūdeni tirkīza krāsā – te gan brīvdienās mēdz būt krietni vairāk cilvēku nekā darba dienās.

Pēc Tiger Cave tempļa apmeklējuma atgadījās piedzīvojums, kas kādu laiku noteikti paliks atmiņā. Ar templi finišējām laikā, kad vēl pāris stundas līdz tumsai, izlēmām ar rolleriem doties iekšā džungļos, kur bija norāde, ka tur ir kāds ūdenskritums. Tā nu braucām kādus 30 km cauri reti apdzīvotiem džungļiem un gumijkoku plantācijām līdz nonācām līdz ūdenskritumam, kurš bija jau apmeklētājiem slēgts. Nelīdzēja mūsu lūgšanās diviem vietējiem, lai ļauj tikai uzmest aci pāris minūtes – esot slēgts ūdenskritums un viss. :D Bez maz vai tā, it kā ūdens būtu tur arī automātiski beidzies. Tad nu man radās doma – pa ceļam redzēju pie vienas mājas kaut kādus krēslus, vairākas mašīnas, nojumes utt., vietējā kafe – teicu ceļabiedriem, ka vajadzētu tur piestāt, varbūt iekļūsim autentiskā gaisotnē džungļu vidū. Domāts, darīts – piestājam pie iegaumētās vietas, uzreiz viens vietējais klāt (cik nopratām - namatēvs), mēģina komunicēt tajiešu valodā, uz ko mēs, protams, atbildam ar frāzēm, ka neko nesaprotam. Neko, pēc pīppauzes ejam iekšā, skan kaut kāda mūzika, visi brīnās par mums. Es ieraugu tālāk milzīgus katlus ar ēdienu, kurus dodos apskatīt, tikmēr maniem ceļabiedriem tiek ierādīts galds pašā plāna vidū. Pieejot pie ēdienu katliem, saprotu, ka kaut kas ne tā – nekur ēdienkartes nav, pārdevējas vietā vairākas ciema sievas, eju to stāstīt ceļabiedriem, bet arī man tiek ierādīta vieta, namatēvs apsēžas pie mūsu galda un kliedz kaut ko ciema sievām. Sāku stāstīt ceļabiedriem, ka tur nav ne cenas, ne pārdevējas, ka tas kaut kāds ciema festivāls vai kas tāds, kā mūsu galdu sāk pārpludināt dažādi ēdieni, par kuriem uzstājīgas norādes to nesējām dod namatēvs. Viss ciems skatās uz mums un smaida, blakus galds piedāvā kādu stipro dzērienu. Pārspriežam ar biedriem, ka kaut kādā pasākumā esam nokļuvuši, sākam skatīties riņķī un, kad skatiens atduras pret malā esošo paaugstinājumu, uz kura novietota kaste un cienījama vecuma onkuļa fotogrāfija, kļūst skaidrs, kas tas par pasākumu, kurā esam nonākuši.. :D Ceļabiedri tādi jūtīgāki, bez maz vai ceļas kājās un saka, ka jābrauc prom. Tomēr kopīgi nolemjam, ka tas nu gan nebūtu smuki – ja mums tāda viesmīlība izrādīta, tad tā vienkārši iet prom. Biedriem dūša pavisam sagriezusies un šie ar gariem zobiem moka iekšā svaigos dārzeņus, bet galds ir pilns ar dažādiem šķīvjiem, zupām, rīsiem, mērcēm, visu ko – es tad nu mēģinu ēst arī par biedriem, lai pie mūsu galda sēdošais namatēvs neapvainojas, bet, tiklīdz es vienu ēdienu piebeidzu, tā namatēvs uzsauc ciema sievām, lai nes jaunu porciju. Tā nu pieveicu vairākus ēdienus (tajā skaitā, žurkas gaļu (tā likās), kuru te ēd tāpat kā mēs Ķekavas vistas) un ceļabiedri jau sēdēja kā uz adatām – mēs esot izjaukuši bēres, davai, jābrauc utt.! :D Cik nu pratu tajiešu valodā dažus vārdus, sirsnīgi atvadījāmies no namatēva, pateicāmies un devāmies prom – šādu piedzīvojumu laikam nemaz tik viegli nav dabūt, tāpēc esmu priecīgs, ka viss tā sakrita! :) Protams, kāzas laikam būtu bišku patīkamāk. :) Atpakaļceļā jau bija satumsis un sāka līt tropu „mazais” lietutiņš, kā rezultātā 40-50 minūtes dabūjām braukt ar rolleriem pilnīgā tumsā, džungļos, ar vienu aci skatoties, kur ceļš, jo, ja skatījās ar abām, tad neko nevarēja redzēt acīs krītošo lietus lāšu dēļ. Šī bija vienīgā reize, kad nosalu, atrodoties Taizemē ārpus telpām. :)

Par pašu Ao Nang runājot – ja pārvietojaties ar motorolleri vai auto, noteikti nepieciešama karte – bet problēma tāda, ka Latvijā tādu nedabūt un par brīnumu arī uz vietas bija problemātiski dabūt kaut cik sakarīgu karti – visas izskatījās tā, it kā tās 3.klases skolnieki būtu ar krītiņiem zīmējuši. :D

Ko vēl var iesākt Ao Nang? Noteikti var iegādāties kādu tūri. Piedāvājums ir plašs – sākot ar ziloņu izjādēm un čūsku šoviem, beidzot ar salu tūrēm. Tūres var nopirkt uz katra stūra un par cenu pakaulēties, tā kā nav vērts tās pirkt pirms ceļojuma internetā. Mēs izvēlējāmies 4 salu tūri, kuras ietvaros tiek apbraukātas mazās tropiskās Andamanu jūras saliņas. Tūre vienam cilvēkam maksāja 350 bātus (5,90 Ls), ieskaitot pusdienas uz vienas no salām. Ja ir vēlme, var piebiedroties grupai, kas ir lētāk, var arī iegādāties tūri, kurā laivā būsiet vienīgie cilvēki, tāpat par lielāku samaksu iespējams iegādāties tūri ar kuteri, nevis koka laivu (long tail boat). 4 salu tūre sākās 9:00, kur mūs savāca no viesnīcas, tūre sākās ar snorkelēšanu, izlecot no laivas un papētot zemūdens dzīvi, pēc dažām minūtēm sapratu, ka esmu diezgan patālu aiznestt no laivas – spēcīga straume bija. Ar nelielu piepūli tiku atpakaļ, bet izcēlās japāņi, kuri sabira no laivas ūdenī, kaut gan knapi tika atpakaļ, jo peldēja ne īpaši labi. Par japāņiem guvu diezgan ... iespaidu šajā ceļojumā – it kā gudra nācija, bet uzvedībā un izdarībās diezgan dīvaini, varētu pat teikt – neaptēsti. Par to nedaudz vēlāk.

Pēc snorkelēšanas, kura nebija tik iespaidīga kā Ēģiptē (nav tik daudz ko redzēt zem ūdens), apskatījām pirmo salu Chicken island – kura izskatās pēc sēdošas vistas, tāpēc arī tāds nosaukums. Tālāk devāmies uz, manuprāt, skaistāko no apskatītajām salām – Tup island. Sala ir pavisam maziņa un no tās pa sēkli var sasniegt 2 blakus salas – te bija visbaltākās smiltis, kādas Taizemē redzēju. Diemžēl iepriekšējā dienā biju apdedzinājis plecus saulē, tāpēc tas nedaudz traucēja izbaudīt pludmali. Dīvaina ir – ja Taizemē kaut kas ir iepaticies tādiem tipiskajiem tūristiem, tad tam tiek piedāvāta ļoti augsta cena, ja skatāmies uz pārējo cenu fona valstī. Kā piemēru var minēt šo pašu Tup island – uz tās drīkst izkāpt pludmalē, pati sala ir ļoti maza (varbūt 200m2), bet uz tās ir paugurs, no kura var foršāk visu nofotografēt, bet tur stāv zīme – rezervāts, ieeja, 400 bāti (8,5Ls). :D Forši prasīt 8,5 Ls, lai uzkāptu 3 m augstā paugurā un pastaigātu pa 200m2 laukumu.

Tālāk salu tūre aizveda uz Poda salu, diezgan palielu privātu salu ar pāris kioskiem, kafejnīcām un plašu pludmali. Salu tūre beidzās ar Pra Nang cave pludmales apciemojumu Railay pludmalē.

Railay

Kad plānoju ceļojumu, centos atrast pēc iespējas eksotiskākas un tropiskākas vietas, kur varētu apmesties Taizemes dienvidos. Nejauši google maps uzgāju kādu pussalu, uz kuru var nokļūt tikai ar laivām, jo to no sauszemes atdala kalni. Pussalu sauc Railay un tajā izvietotas pārsvarā tikai viesnīcas. Pati pussala ir ļoti eksotiska tieši no ainavas viedokļa – te aug pārsvarā palmas un mangroves (nezinu šī koka latvisko nosaukumu), kas aug ūdenī. Pussalu ieskauj milzīgi kalni. Pussala veidota tā, ka tai ir divas pludmales – Railay west, kurā atrodas dārgā gala viesnīcas ar labu pludmali, un Railay east, kur ir lētā gala viesnīcas un nav peldēšanai piemērota pludmale – abas pludmales savieno gājēju ieliņa, kas izbeidzas taciņā. No Ao Nang uz Railay var nokļūt ar laivām, kuru biļetes var nopirkt turpat pludmalē. Cena vienai personai ir 100 bāti (1,7Ls). Lai gan internetā lasīju, ka laivas kursē visu nakti, mūs vietējie steidzināja, sakot, ka pēdējā laiva atiet 18:00.

Ja vien laiks un iespējas atļauj, ieteiktu pašā Railay pussalā pavadīt kādas 3 dienas – pussalā bez pludmalēm ir daudz citu interesantu apskates vietu. Phra Nang cave beach var sasniegt pa taciņu caur Railay east – tā ir pludmale, kuras vienā sānā ir milzīga, atsegta klints ar alu – ne tikai iespaidīgs skats, bet arī alpīnistu paradīze. Vēl šajā pussalā ir skatu punkts, kurā gan netiks bērni vai cilvēki cienījamos gados, jo ar virvju palīdzību ir jākāpj pa stāvu sienu, kurā ir asi klints izciļņi, turklāt, ja ir lijis lietus, visa siena paliek dubļaina. Uzrāpjoties augšā, var nokļūt gan skatu punktā, gan uz slēpto lagūnu – ūdenskrātuvi, kas izvietota kalna viducī. Pirms ceļojuma izlasīju, ka no Railay west pludmales var nokļūt uz blakus esošo Ton sai pludmali – aizgāju uz pludmales pašu galu, bet tur priekšā stāvs milzu kalns, kas apaudzis ar džungļiem – pastaigāju gar kalnu, skatos, kā tad varētu tikt uz blakus pludmali, to pašu dara arī kāds amerikānis – pa diviem nekādi nevaram atrast, kur varētu būt kādas iespējas nonākt blakus pludmalē. Beigās kāds vietējais norāda uz vietu, kur jāiet – taciņu var redzēt tikai iespraucoties iekšā krūmos – 10 min.kāpiens un var nonākt blakus esošajā Ton Sai pludmalē – tā pludmale ir nedaudz mierīgāka un klusāka par Railay pludmalēm – tur lieliski var pavadīt dienas pirmo daļu, savukārt otru pavadīt pašas Railay apskatei.

Jāmin, ka Railay ir tādas resort tipa viesnīcas, kas, salīdzinot ar pārējo Taizemi, ir dārgas. Pārsvarā dzīvošana ir bungalo tipa mājiņās. Mēs šeit palikām Sand and Sea resort: http://www.sandsearailay.com/ Divvietīgs bungalo ar brokastīm maksāja 36 Ls, bet ļoti skaista vieta, baseins, viesnīca atrodas pašā jūras krastā un arī ēdināšana ir ļoti bagātīga, ar plašu izvēli.

Rēkinaties, ka Taizemē ir kaut kādas mistiskas problēmas ar internetu – gandrīz nevienā viesnīcā nestrādāja normāli wi-fi internets – personāls apgalvoja, ka tas ir normāli un tā vienmēr notiek. Tā kā nekādus darījumus internetā nav vēlams ieplānot! :)

Phi-Phi salas

Tālāk mūsu ceļi veda uz slaveno Phi-Phi salu, kurā filmēja filmu The Beach ar Leonardo di Caprio galvenajā lomā un kuru krietni izpostīja 2004.gada cunami.

Phi-Phi noteikti ir viens no tādiem tipiskākajiem Taizemes dienvidu kūrortiem – salīdzinoši neliela salu grupa. Mani šī sala piesaistīja gan ar tādu tipiski tropisko izskatu – palmām, kalniem un savvaļā dzīvojošiem pērtiķiem. Salu grupā ietilpst Phi-Phi Don sala – kurā ir viesnīcas un Phi-Phi Leh – sala – rezervāts, kurā nav viesnīcas – šeit tad arī filmēja The Beach.

Gan no Puketas, gan no Krabi provinces uz Phi-Phi var tikt ar laivām vai ar prāmi – ceļā jāpavada aptuveni 1,5 – 2 stundas. Tā kā laivām krietni garšo degviela, kas Taizemē pēdējos gados krietni sadārdzinājusies, tad ar privāto laivu sanāks uz Phi-Phi braukt diezgan dārgi, bet salu ar citām vietām savieno lielie prāmji, kur cenas pieņemamas. No Ao Nang un Krabi var ar lielo prāmi tikt uz Phi-Phi par 300-350 bātiem (5-5,95Ls) no cilvēka. No Phi-Phi uz Puketu var tikt pa 300 bātiem (5Ls). Biļetes var nopirkt ik uz stūra tūrisma birojos, sākumā ieteiktu pavaicāt pāris vietās, jo cenas atšķiras. Tā kā mums bija ierobežots laiks Railay beach, kurā gribējām pavadīt iespējami ilgāku laiku, tad mums galīgi nederēja prāmis 9os no rīta, bet 13os prāmis atiet no citas ostas, līdz kurai vēl jānokļūst ar long tail boat – tāpēc izvēlējāmies Railay parunāt ar vietējiem laiviniekiem – par cik viņi varētu mūs 4 aizvest līdz Phi-Phi – sākuma cena bija 4000 bāti (68Ls), bet beigās ar pailgu sarunu nokaulējām uz 3000 bātiem (50Ls), kas, sadalot uz 4iem, ir pieņemama cena, turklāt ir daudz ērtāk izbraukt, kad vēlies un nonākt uzreiz no punkta a uz punktu b. Gribējām izbraukt no Railay pēc iespējas vēlāk, bet laikā, kad mēs bijām tur, sāka vilkties mākoņi un pēc neilga laika uznākt lietus un negaiss. Izbraucām 15os un visu laiku dabūjām skatīties uz horizontu, kā mums tuvojas draudoši melni mākoņi, kuros ik pa laikam zibeņo – laimīgi paspējām sasniegt gala mērķi, bet nabaga puikas, kas mūs veda, atpakaļ dabūja braukt tieši pa negaisa zonā.

Par Phi-Phi uzreiz varu pieminēt – tā kā tas ir ļoti populārs kūrorts bagāto valstu ceļotāju vidū, tad naktsmītņu cenas ir krietni dārgākas nekā citur Taizemē. Tā kā es parasti smalki izpētu atsauksmes un citu pieejamo informāciju par naktsmītnēm, tad secināju, ka viss zem kādiem 50Ls par divvietīgu numuriņu ir bēdīgā stāvoklī. Negribas tomēr atvaļinājumā gulēt vienā gultā ar blaktīm vai kaut kādās netīrās dušās mazgāties. Sarakstījos ar kādu austrāli couch surfing portālā ar jautājumu, vai viņš nevar ieteikt kādu vietu, kur apmesties 4 cilvēkiem. Ieteica vietu, kur arī palikām – ideāls variants 4 vai vairāk cilvēku kompānijai, 2 cilvēkiem laikam tajā cenu grupā būs arī citi labi varianti. Tātad – naktsmītni ir izveidojusi austrāliete Melānija, tā saucās Sunflower Boathouse – mājas lapa šai vietai nav, bet ir konts facebookā: https://www.facebook.com/profile.php?id=100000322286673&ref=pymk&sk=photos#!/pages/Sunflower-Boathouse-Phi-Phi/101127755691 saimnieces e-pasts ir: melcoe@hotmail.com

Mums šeit izdevīgi bija palikt, jo 4 cilvēki varējām palikt vienā numuriņā, kas bija pietiekami plašs. Vieta ir ļoti savdabīga – varbūt ērtību mīļiem varētu arī nepatikt – tā ir no koka uzbūvēta vairāku stāvu vienkārša māja, ar balkoniem, šūpuļtīkliem, un bāru pašā jūras krastā, kas uzbūvēts no pēc cunami savāktajiem laivu atlikumiem. Vietai tāds riktīgi chillout noskaņojums – vietējie šiverējas, viegla regeja mūzika skan, vakarā visi mēdz sapīpēt šo un to. Pluss arī tas, ka vieta ir jūras krastā, bet nav tusiņu epicentrā, līdz ar to var arī pagulēt naktīs. Ja numuriņā paliek 2 cilvēki, tad cena bija 30Ls, ja 4, tad 44Ls.

Phi-Phi salā ir tāds kā centriņš ar veikaliem un tusiņiem, un divas pludmales – Ton Sai līcis, kur atrodas galvenā piestātne un Loh Da Lum līcis – ne viens, ne otrs nav baigi piemērots peldēšanās priekiem – otrajā ir ļoti izteikts paisums – bēgums un aļģes, TonSai ir piestātnes, bet te vēl var kādu vietu atrast, kur viesnīcas iekārtojušas pludmales. Labākā pludmale Phi-Phi Don salā ir longbeach – uz turieni var aiziet ar kājām, bet jāiet kādas 30 minūtes, var arī no Ton Sai līča aizbraukt ar laivu – cena 100 bāti jeb 1,7Ls no personas. Te būs patīkama jūras grunts un baltas smiltis, kā arī iespējas paēst.

Salas vidus daļā naktī ir dažādas izklaides iespējas – tusiņi un arī tādi kā bāri ar tai-boksa šoviem – pavērojām vienu – vīri diezgan sparīgi viens otru dauzīja, nevis tikai māžojās. Tusiņiem mums gan labāk patika pludmales bāri/klubi Loh Da Lum līcī – asociējas nedaudz ar Liepāju un Beach Party. :)

Phi Phi salā noteikti jāuzkāpj skatu punktā – to var sasniegt, ejot pa centrālo daļu, tuvāk Loh Da Lum līcim, bet var jautāt vietējiem – visi parādīs virzienu. Kāpiens nav neko grūts un ieeja maksā 20 bātus (34 santīmus). Ir pirmais skatu punkts un otrais – interesanti, ka te piestājām kādā vietā pavērot mērkaķus, kas ēda ogas, pēc kādu 2 minūšu vērošanas vienam mērkaķim izbesīja nevēlamie viesi un šis sāka šņākt un metās uz mūsu pusi, mēs, protams, ņēmām kājas pār pleciem un šis vēl labu laiku desoja pakaļ.. :D Viens vietējais šos biedēja ar šķiltavas liesmu – iedarbojās. Mēs pēc tam attiecīgi uzgriezām šķiltavām iespējami lielāku liesmu un turējām kaujas gatavībā. :D

Esot Phi-Phi Don salā, noteikti jāaizbrauc tūrē uz blakus esošo, bet mazāko Phi-Phi Leh salu, kur filmēta pieminētā filma The Beach. Tūres pārdod uz katra stūra cenās 300-350 bāti (5-5,95Ls) no personas. Pastaigājot mums izdevās vienoties par cenu 250 bāti (4,25Ls). Tūrē ietilpst ne tikai Phi-Phi Leh esošais Maya bay (vieta, kur filmēja The Beach), bet pāris snorkelēšanas vietas un Mērkaķu līča apmeklējums, kura nosaukums sevi attaisno – te noder paņemt līdzi kādu gardumu – nesmādē viņi arī kolas, kuras dzēra no bundžiņām :)

Puketa

No Phi-Phi prom devāmies ar lielo prāmi uz Puketas salu. Kā jau minēju – biļetes var nopirkt visur un tās maksā 300 bāti (5Ls) – es tikai ieteiktu painteresēties par prāmju atiešanas laikiem, jo biļetes dārgāk maksāja uz vakara prāmjiem. Tāpat es ieteiktu painteresēties (pārsvarā to gan piedāvā vai nu uz prāmja, vai biļešu pārdevējs) par to, vai nav kādi labi piedāvājumi nokļūšanai no Puketas prāmju piestātnes uz Jūsu izvēlēto viesnīcu Puketā. Jo prāmju kompānija organizē mikroautobusus uz visiem Puketas kūrortiem, un ērti ir izkāpt no prāmja, iekāpjot uzreiz minibusā, un izkāpt pie viesnīcas. Ja pareizi atceros, tad no Puketas līdz viesnīcai Patongā bija jābrauc kādas 40 minūtes un tas izmaksāja 200 bāti no personas (3,4Ls).

Puketas sala ir paliela sala, kas iecienīta tūristu un ballīšu meklētāju vidū. Kā jau kūrortā – arī te ir nedaudz augstākas cenas, bet ne tik augstas kā mazajās salās. Tā kā Puketa ir salīdzinoši liela sala (garumā ap 80km), tad tajā ir daudz kūrortu. Bijām jau pabijuši tādos „džungliskos”, mazos kūrortiņos, tāpēc nolēmām te palikt Patongā. Puketas austrumu krastā ir lētāki kūrorti, bet, tā kā šo krastu apskalo jūra nevis okeāns, tad vietām nav diez ko piemērots krasts peldēšanai. Rietumu krastu apskalo okeāns, te ir daudz foršākas pludmales, un ūdens likās nedaudz atspirdzinošāks – tiesa, okeāna bonuss – vakarā mēdzot tuvāk krastam piepeldēt plēsīgās zivis. Un, kad Patongā braukājāmies ar ūdens motocikliem (pusstunda maksā 17Ls), tad satumstot mums sāka bļaut no krasta „come out, sharks are comming”! :)

Viesnīcu piedāvājums Puketā ir milzīgs – ja izvēlaties palikt Patongā, tad noteikti varu ieteikt palikt viesnīcā, kur mēs apmetāmies – APK Resort and Spa: http://www.apkresort.com/ Viesnīcas numuriņi ir ļoti sakopti un moderni, brokastis ir ļoti labas un ar dažādiem ēdieniem, viesnīcā ir vairāki baseini, no kuriem viens iespaidīgs ir uz jumta, no kura paveras skati uz pilsētu, un viesnīca atrodas pašā centrā. Divvietīgs numuriņš ar brokastīm maksāja ap 20Ls.

Pirmajā dienā noīrējām motorollerus (250 bāti (4,25 Ls) dienā) un devāmies 80km pāri visai salai uz Phra Nang provinci, kur mums bija jāsarunā laivu braucienam uz dažām interesantām vietām Phra Nang līcī – James Bond island, Panyi Floating village utt. Protams, uz šīm vietām var nopirkt ekskursijas arī ar savākšanu un atvešanu uz viesnīcu, tomēr pašam likās interesantāk braukt uz kādu mazu ciematiņu mangrovju mežos un meklēt vietējo ar laivu, turklāt – Puketas ekskursijas ir ar tūristu uzcenojumu.

Pa ceļam uz Phra Nang der piestāt Nai Yang pludmalē, kas ir blakus Puketas lidostai – lidosta robežojas ar šo pludmali, lidmašīnas paceļas un nolaižas pārdesmit metru augstumā virs pludmales. Tā kā gaisa satiksme te ir diezgan intensīva, tad pastāv liela iespēja redzēt lidmašīnas.

Phra Nang provincē mūsu mērķis bija nelielais Kalai ciematiņš, kuru sasniedzot, nogriezāmies un vēl pāris kilometrus braucām pa lauku ceļu līdz sasniedzām zvejnieku ciematu, kurā atradās internetā uzieta interesanta vieta – Samchong Seafood – peldošs jūras velšu restorāns. Uz šo vietu nav norādes angļu valodā un tūristi tur nebraukā, tāpēc to diezgan grūti atrast – ja nu kādam interesē, kā te nokļūt, tad varu detalizēti izstāstīt. Šajā restorānā tūristi ir reti viesi, kā arī cenas dažādiem svaigi sazvejoties jūras labumiem, kurus turpat pagatavo, ir diezgan smieklīgas. Pats restorāns atrodas uz ūdens vienā no kanālveidīgajiem Andamanu līčiem, kas iestiepjas mangrovju biezokņos.

Restorānā gājām atpakaļceļā, bet sākumā sākām sarunu ar vietējiem par iespējām sarunāt laivinieku, kas mūs pavadās pa līci. Internetā biju lasījis, ka 4 stundu tūre te aptuveni 1500 bātus (25Ls) (par laivu, nevis personu) maksājot, tāpēc cenu līmeni jau zināju. Vietējais pirmo cenu nosauca 1800, es izmantoju paņēmienu, kas daudz kur nostrādā, lai nosistu cenu – teicu, ka mani draugi te nesen bija un pa 1200 brauca – beigās novienojāmies par 1400bātiem (23Ls).

Pirmā apskates vieta bija Panyi – peldošais musulmaņu ciemats. Vispār Phra Nang līcis ir īpašs ar tā tropiskajām mangrovju audzēm un smailajiem pauguriem – pie viena no šādiem pauguriem uzbūvēts arī Panyi ciemats. Ciematā dzīvo musulmaņi, kas nodarbojas ar zvejniecību – te arī ir jūras velšu restorāni, bet tie būs „tūristiskāki” nekā manis pieminētais, jo te daudz laivas piestāj.

Tālāk ar laivu devāmies uz James Bond salu, pa ceļam izbraucot pa alu cauri klintij – šo atrakciju arī varēt izmēģināt tikai tie, kas brauc ar mazajām laivām, nevis ar organizētu tūri. James Bond salā uzradās kārtējā „ieejas maksa rezervātā” 200 bātu (3,4Ls) apmērā, mēs piespiedām savu laivinieku nokaulēt cenu līdz 100 bātiem par personu. :D Šajā salā filmēja pirmo vai vienu no pirmajiem Džeimsiem Bondiem (Man with golden gun) – lai gan tūristu pārpildīta, tik un tā salas īpašais reljefs ir apskates vērts.

Kad atgriezāmies Puketā, vakaru pavadījām pilsētā – blakus viesnīcai atradās Patongas slavenais Banghla road – gājēju iela, kas ir pilna ar bāriem, kas piedāvā ļoti plašu pakalpojumu klāstu.. :)

Tā kā motorolleri mums bija arī nākamajā dienā, tad devāmies pabraukāt pa pašu Puketas salu. Negribējās rīta sauļošanos veikt pārlādētajā Patongas pludmalē, tāpēc devāmies uz dienvidiem – uz Nai Harn pludmali. Pa ceļam piestājām Kata beach skatu punktā – no šejienes paveras skats uz 3 kūrortu līčiem. Nai Harn pludmalē nav viesnīcas, tāpēc te ir stipri mazāk cilvēku. Netālu no pludmales ir Puketas tālākais dienvidu punkts – Promthep rags. Šeit ir feini sagaidīt saulrietu.

Netālu no Promthep raga, virzienā uz Chalong ceļa malā ir ziloņu audzētava, kur var pabarot ziloņus un doties izjādēs. Vēl kāda apskates vērta vieta Puketā ir Lielās Budas statuja, kura ir 45 m augsta, uzbūvēta Puketas augstākajā vietā ar domu, ka tā sargās Puketu no nelaimēm. Projektā iesaistītas vairākas organizācijas un valstis – arī Latvijas karodziņu un vēlējumus uzgāju šeit.

No kūrortiem uz Puketas lidostu ērtākais transports ir taksis vai nolīgs minibusiņš – no Patongas privātā minibusa standarta cena uz lidostu ir 800 bāti (13,6Ls) – šo cenu neviens īsti neļāva kaulēt, bet beigās vienojāmies ar vienu šoferi par 700 bātiem.

Pēdējās 2 dienas Taizemē pavadījām Bangkokā klaiņojot, vakariņojot un pērkot dažādas lietas mājām un mājiniekiem. Ja esat Bangkokā nedēļas nogalē, iesaku doties uz Weekend market (Chatuchak market) tirgu. Tas ir milzīgs tirgus ar dažādām precēm – suvenīriem, ēdieniem, drēbēm, rotaslietām utt. Te atrodas ap 8000 bodīšu, un milzīgajā teritorijā nepieciešams orientēties ar karti – kartes var „sagooglēt” vai dabūt uz vietas. Cenas te ir smieklīgas, it sevišķi, ja pērc no viena pārdevēja vairākas lietas.

Apciemojām arī trešo lielāko tirdzniecības centru pasaulē ar 600 veikaliem un miljons kvadrātmetru platību – Central World. Šis tirdzniecības centrs atrodas tādā šopinga rajonā, blakus ir virkne ar citiem tirdzniecības centriem, te laikam būs dāmu paradīze.

Vēl jāmin pieredze, kura pavisam negaidīti sanāca ar Taizemes varas pārstāvjiem. Puketā viens no ceļabiedriem dabūja sodu par braukšanu bez ķiveres – 500 bāti (8Ls), mērķis jau leģitīms, tāpēc par šo sodu nav nekādu jautājumu. Bet priekšpēdējā vakarā ar ceļabiedriem domājām aiziet pasēdēt pie upes, tā kā mūsu viesnīca atradās netālu. Pa ceļam iegājām veikalā nopirkt pa kādam simboliskam dzērienam. Tā kā upi neatradām, piesēdām uz soliņa ielas skvēriņā, kur sēdēja arī vietējie. Pēc kāda laika vietējie pamūk un mūsu virzienā nāk policisti ar lukturīšiem, sākumā izpēta somas, pēc tam saka, ka parkos nedrīkst dzert (khm, kāds šeit ir leģitīmais mērķis, pieņemot, ka 10 metrus no mums tālāk pa ielu vazājās čaļi, kas no dažādu vielu un šķidrumu lietošanas atrodas jau vismaz 8.dimensijā, turklāt ar pudelēm rokās?). Es saku, ka atvainojamies, nezinājām, vai varam izmest pudeles un iet prom, nē, nē – esot jābrauc uz iecirkni un jārunā ar kapteini. Interesantākais, ka uz iecirkni jābrauc ar taksi, jo kungi ieradušies ar motorolleri. Sākotnēju jau neko ļaunu nenojautām – labi, samaksāsim tur sodu 200-500 bātus un dosimies prom. Iecirknī sagaidām kapteini, kuram es sāku stāstīt, ka atvainojos, nezināju tādu likumu un kā es to vispār varu zināt svešā valstī, ka varbūt var mums izteikt brīdinājumu un iesim uz viesnīcu. Kapteinis neko no tā nesapratis, sazvana kaut kādu mistisku tulku un iedod man telefonu. Tulks sāk stāstīt stāstu par to, ka par šādu nodarījumu ir sods, es saprotu, par ko ir runa, prasu, vai mēs nevaram samaksāt sodu uz vietas un doties prom. Tulks saka, ka lai es parunāju ar biedriem, kāds ir tas sods, ko mēs varētu samaksāt, jo sods esot visā visumā bargs. Ievērojot Taizemes cenu līmeni, teicu, ok, samaksāsim katrs 500 bātus (8Ls). Tulks teica, ka ar to ne tuvu nebūs līdzēts, jo, ja visu taisām oficiāli, tad sods ir 10 000 bāti (170Ls!!!) katram, nakti jāpavada iecirknī un rītā jādodas uz tiesu, bet tiesnesis lemj arī par ieslodzījuma piemērošanu līdz pat 6 mēnešiem, tāpēc mums nopietni jāpārdomā, cik mēs varam šobrīd samaksāt. Šajā brīdī man bija skaidrs, ka esam pamatīgi iekrituši, jo pat zinot, ka šis ir „uzmetiens”, nav nekādu iespēju kaut ko darīt – tā ir sveša valsts otrā pasaules malā, ir pusnakts un ap pirkstu tevi grib aptīt ne jau tur kāds tirgonis, bet gan policisti. Tad nu mēģināju izdibināt, par kādu summu varam vienoties, lai mēs tiktu palaisti vaļā – kaulēties galīgi negribēja „likuma sargi” un savācām visu skaidro naudu, kas bija makos (8 000 bāti – 136 Ls) un mums tika „uzlikts par pienākumu” dabūt vēl 10 000 bātus uz visiem. Tā nu ar vēl vienu ceļabiedru devāmies uz bankomātiem – tā kā bija nakts, uzradās vecais bankomātu nakts niķis – rādīt, ka nav atbildes no kartes apkalpojošās bankas – apstaigājām tuvumā esošos 4-5 automātus – neviens nedeva ārā naudu. Ar šādu stāstu devāmies atpakaļ uz iecirkni, sakot, ka nekādi nevaram izņemt naudu, uz ko „likuma sargs” apvainojās, nometa mūsu sagrabināto skaidro naudu un teica „ok, you go to jail”. Mēģināju situāciju labot un teicu, ka es vēl varu mēģināt sazvanīt kādu draugu, lai atved naudu un centos sazvanīt Bangkokā dzīvojošo latviešu meiteni, ar kuru iepazināmies. Tā kā bija jau 3 naktī, paveicās, ka viņa pacēla telefonu un bija tik pretimnākoša, piekrītot atvest trūkstošo naudu uz iecirkni. Protams, latviešu meitene atbrauca ar saviem Taizemes draugiem, kas jau radīja nelielu sirdsmieru, jo vismaz kaut kā no situācijas tagad varēja izkulties. It sevišķi tāpēc, ka viens no vietējiem, teica, ka sliktākajā gadījumā viņš zvanīšot draugam, kurš ir advokāts. Tā nu saruna starp „likuma sargiem” un vietējo čali notika kādu laiku, viņu veda uz citām telpām, tad atkal atpakaļ, uz iecirkni sauca tos, kas mūs aizturēja un visādi tur ņēmās. Beigās vienojāmies, ka atstājam „likuma sargiem” jau iedoto skaidro naudu, kopā kādus 130 Ls un šķiramies „kā draugi”. Tā neko piedzīvojums par krūzes alus izdzeršanu! :D

Šis piedzīvojums, protams, sabojāja (sākumā krietni, vēlāk jau likās nedaudz mazāk) iespaidu par Taizemes tūrisma industriju – likās, lai nu kur, bet Taizemē jau policisti neko tādu taču nedarīs, tūristi ir cieņā utt. Kā nu redzat, tās ir muļķības. Tāpēc iesaku painteresēties par likumiem un noteikumiem pirms doties uz kādu eksotiskāku valsti. Lai gan sastopot šādus „likuma sargus”, likumi var tikt domāti arī uz vietas un jebkas, ko jūs darīsiet, var būt likuma pārkāpums, par ko pienākas sods. Tā kā – nekādus aliņus parkos Taizemē! :D Shēmas ir visur – it sevišķi, ja vēlaties iegādāties kaut ko ne īpaši legālu, tad jāpatur prātā, ka pārdevējs var būt uz vienu roku ar „likuma sargiem” un pārdevējam nav īpaši liela atšķirība kā no jums dabūt naudu – pārdodot preci/pakalpojumu vai saņemot daļu no jūsu samaksātā „likuma sargiem”.

Pēc nakts piedzīvojuma un dārgā aliņa pēdējā dienā Taizemē nolēmām boikotēt Taizemes tūrisma industriju un pavadījām to sauļojoties uz viesnīcas jumta un vakariņojot ar jauniepazītajiem cilvēkiem Taizemē. Lieki piebilst, ka, ja ne Bangkokā dzīvojošās latviešu meitenes ar viņas draugiem, sazin kā viss būtu beidzies. Tāpēc vilšanās tika izdzēsta ar ceļojumā jau gūtajiem iespaidiem un to, ka no tajiešu putras mums nakts vidū savā darba dienā palīdzēja tikt ārā tieši paši tajieši. :)

Lai gan pavadīju Taizemē 15 dienas un izbraukāju diezgan daudz vietas, tomēr tā ir tikai ļoti maza daļa no visām apskates vērtajām vietām šajā tropu valstī. Noteikti te vēl atgriezīšos gan ziemeļu, gan dienvidu apciemojumam. Visspilgtākie iespaidi par Taizemi – ja nav būts tropos, tad visspilgtākais iespaids ir izejot ārā pirmo reizi no Taizemes kondicionētās lidostas.. :) Protams, kultūršoks par tās pašas Bangkokas tik kontrastaino sadzīvi, skaistās dienvidu salas ar palmu biezokņiem un smailajiem kalniem, vietējie cilvēki un ēdieni – tās ir lietas, kas ceļojumu uz Taizemi vienmēr atstās atmiņā. Sev tīkamas lietas un nodarbes atradīs jebkurš cilvēks – gan veci, gan jauni, gan ballīšu zvēri, gan pludmaļu meklētāji, gan aktīvie atpūtnieki, gan ģimenes ar bērniem, gan bagātie, gan ne tik bagātie.

Labprāt padalīšot pieredzē, ieteikumos un informācijā, kuru es ieguvu, plānojot ceļojumu Taizemē un ceļojot uz vietas! :)