Ekspedīcija uz rezervātu Neneckiy. 3. daļa

Māris Pilāts 25.04.2012 15 min lasīšanai

2010. gada Ekspedīcijas turpinājums:

Ekspedīcija uz rezervātu Neneckiy

7. augusts

Samostos. Pulkstenis rāda 4 rītā, ārā, protams, jau gaišs kā dienā. Dzirdu, ka vējš vēl vairāk saņēmies spēkā. Lūkojos ārā pa logu. Migla, visur kur skatos migla. Neredz tālāk par salas robežu. Negribas līst laukā no siltā guļammaisa, bet vajadzības spiež. Laukā kā ledus laikmetā, no aizvakardienas +30 ne miņas, nu ko, rudens klāt. Līst smalka migla, vējš un drēgns. Pateicoties laikam ārā, arī māja jūtami izpūsta, un gaisā jūtams vēsums. Lienu atpakaļ siltajā gultā un satuntuļojos ērtāk un tā lai siltāks.

Samostos. Pulkstenis rāda 7 rītā. Laika prognoze īpaši nav uzlabojusies, tik daudz, ka miglas nava, bet gaiss vēl vēsāks. Neko. Jāguļ tālāk.

Pamostos. Pulkstenis rāda 11 rītā. Nu gan lienu laukā no gultas, un ģērbjos. Šodien ar Artūru plānojam doties uz salas pretējo krastu, kur atzīmēts ar krustu viens no augstākajiem salas punktiem. Dzirdam, ka lejā arī kustība. Meitenes bija izvārījušas auzu putru, es vēl sev uzleju kumelīšu tēju. Pēcāk arī kafija, lai pilnībā pamostos. Izstāstam inspektoriem par mūsu plāniem. Šamejie saka, ka pastāv iespēja no otra salas krasta manīt baltos lidoņus. Dodamies nu ģērbties un somās visu vajadzīgo sakrāmēt. Fotoaparāts, binoklis un kāda uzskoda, lai badā nepaliktu.

Dodamies ceļā. Taisnā līnijā līdz mērķim tikai kādi 2km, kas normālos apstākļos mums aizņemtu kādas 20 – 30 min. Bet. Ir liels un trekns bet. Šī sala ir ezeru un kanālu sistēma. Kur ir kanāli un zemie ezeri, tur ir pundurkārklu mūža meži. Paiet tikai stunda, kamēr mēs atrodam kā izlavierēt starp ezeru labirintu. Bet rezultātā tā pat uzskrienam kanāliņam, tas nepilnus 2 – 3 m plats, bet dziļš un ar palielu straumi, kuru ietekmē paisums vai bēgums. Atkāpties galīgi negribas. Meklējam šaurāku vietu, kur būtu iespēja pārlēkt. Peldēt dēļ aukstuma un vēja galīgi negribas. Ja būtu iespēja ieskrieties, tad jau varētu pārlēkt gandrīz jebkurā vietā, jo, cik atceros, skolas gados, sporta nodarbībās, tāllēkšanā varēju aizlēkt kudiš tālāk pa 3 m, no vietas jau varēju 2 m, bet nu šeit nebija tā vieta, kur pārbaudīt savas patreizējās spējas, labāk sameklēt šaurāku vietu. Ilgi nav jāmeklē, ir šaurāka vieta, un arī pundurkārkli nedaudz atkāpušies no krasta malas. Divi soļi ieskrējienam un aidā, esmu pāri. Mugursomu gan pirms lēciena pārmetu pāri. Nu jāpārvar pundurkārklu siena, neredz neko tālāk pa 2 m. Drīz iznākam pie nākamā ezeriņa. Dodamies tālāk mūsu mērķa virzienā. Sasodīts. Nākamais kanāls, bet šis vairs ne tuvu nav pārlecams. Bija jāatkāpjas, cerībā, ka ejot gar ezera krastu pretējā virzienā, tomēr tiksim, kur plānots, jo nu galīgi vairs nebija tālu līdz “Triogoļņikam” jeb augstuma punkta atzīmei. Pēc vēl vienas cīņas ar pundurkokiem izgājām pie pārmitras pļaviņas, bet par laimi ūdens nebija dziļāks par potītēm un sausām kājām varēja pārvarēt slapjumu. Ejot pāri pļaviņai uzdūrāmies lieliem lāceņu dārziem. Nu pilnām saujām un pilnām mutēm ēdām. Beidzot arī uz sausās tundras augsnes, skaidrīte, gala mērķi sasniegsim.

Pēc pāris minūtēm esam pie “Triogoļņika”. Te vējš vēl spēcīgāks, jo esam augstākajā vietā un jūras krastā. Un te jau paveras skats uz atklāto jūru – Barenca jūru. Uz triagoļņika medību piekūna ligzda, arī pašu putnu redzam lidojam tuvumā. Vēl te arī uzsliets mazs piemineklis kādam pazudušam jūrniekam. Uz vienas pieminekļa puses attēlots pazudušā sejas profils, vārds un uzvārds, bet uz otras puses šīs vietas koordinātes, vēl arī kāds atvadu teksts, ar dziļu domu. Šis salas krasts būtiski atšķīrās no mūsu puses salas krasta. Te smilšains krasts ar stāvkrasta elementiem. Krastā izskaloti koki, tā senāk cilvēki te ieguva kurināmo, jo kā jau jums zināms, tad tundrā koki neaug. Izskaloti koki, dzelzs atsvari un viena boja. Paveras interesants skats – kāpās aug lācenes un savvaļas loku plantācija. Un ik pa laikam gar mums nolido kāds bridējputnu bariņš.

Tā gar krastu nosoļojam kādu kilometru, kad atkal uzduramies kārtējam kanālam. Nolemjam lēnām doties atpakaļ virzienā. Pa ceļam manam pa kādam smilšu tārtiņam, melnkakla gārgales un pīļu bariņus. Gulbju nava. Uzejam arī pamestu polārlapsu alu sistēmu un arī pamestas ligzdas. Atgriežamies pie “Triogoļņika”, apskatamies atpakaļ ceļu un dodamies uz kordonu, kuru protams var redzēt praktiski no jebkuras vietas.

Atpakaļceļš principā tāds pats kā šurp ceļš, tikai no otras puses. Nu un par “ekšinu” parūpējas Arča, kurš lecot pāri kanālam, šoreiz neaizleca gluži līdz galam, un nu bija slapjām kājām. Pats joprojām biju plus/mīnuss sausos ķerzos, varu pareklamēt Timberland brendu. Nu jau kurā ekspedīcija, kad šie apavi nepieviļ, un kas galvenais, ka jau kuro sezonu nejūk ārā.

Soļojam tālāk. Vienā no uzkalniņiem ieraugam sēžam purva piekūnu, bet pēc mēģinājuma pielavīties, tas paceļas spārnos un aizlaižas. Vēl pēdējās lācenes un esam jau atpakaļ kordonā. Aši augšā, pārvelkam sausas un siltas drānas. Tad uz virtuvi, kur mūs sagaida makaronu zupa ar kartupeļiem un vakar nomedīto zosu gaļu, nice. Viss būtu pavisam labi, tik pārgājiena laikā, ēdot šokolādi, es sev nolauzu zoba gabalu. Nu kā uz naža asmeņiem, ka nesāk sāpēt. Tam ir vairāki iemesli, bet pietiks ar to pašu vienu, ka atrodos Barenca jūrā uz neapdzīvotas salas un bez sakariem, turklāt dēļ vēja i gribot nevarētu atkāpties ar laivām uz kontinentu. Par laimi, no iepriekšējām ekspedīcijām, aptieciņā ir spēcīgas pretsāpju zāles, tas nu gadījumā ja sākas zoba sāpes. Pagaidām viss liekas normāli. Esmu paēdis karstu zupu un zobam tas bijis vienalga. Cerīgi. Pēc ēšanas un sasilšanas uznāk gribēšana atlaisties slīpi. Nav ko pretoties vēlmei, tad nu augšā un garšļaukus guļammaisā, bet nu palieku nomodā, tik biš, biš atpūsties.

Pēc laiciņa Vova sauc mūs lejā. Jādodas misijā. Jāpalīdz jūrā izlikt tīkls lašu ķeršanai. Šajās dienās ir sācies lašu nārsts. Es jau nevaru sagaidīt, kad tikšu pie šīs sarkanās un anormāli garšīgās zives. Pirms došanās jūrā palīdzam sasālīt “baltās” zivis, omuļus, sīgas, nelmas un čirus. Sasālītās zivis saliekam kastēs, lai tad gatavojas ēšanai. Tad jāsaģērbjas siltās drānās un laivā iekšā, laši, mēs nākam.

Laivā sametam tukšās plastmasas pudeles, kas kalpos par pludiem un divus tīklus. Uzvelkam glābšanas vestes un, aidā, pa kanālu uz jūru. Vējš svilpo gar ausīm, pa laikam kāds laivas šķeltais vilnis apšļaksta seju un šie viļņi vēl patīkami pamētā laivu. Apmēram kilometru no krasta apstājamies, lai izliktu tīklu. Diemžēl viļņi ir par lielu, lai iesistu stabus, pie kuriem tad tīklus stiprināt. Tad pie tīkla tiek piesieta virve, un tās galā laivas enkurs, kurš tagad kalpos par tīkla enkuru. Ik pēc kāda metra tiek piesietas plastmasas pudeles. Tā nu lēnā garā iezliekam tīklu. Es pie airiem, normāla fizkultūra tādos viļņos un vējā airēties. Pirmais tīkls izlikts. Otro liekam tuvāk krastam, pat sanāk iesist mietus, pie kā piesienam tīklu. Darbs padarīts, varam braukt atpakaļ uz māju, cerībā, ka rīt būs zivju gaļa.

Priekšā nākamais uzdevums. Jāsagatavo pirts, vakarā beidzot iesim mazgāties. Vispirms jāizmazgā lielā vanna, kas pirtī mazgāšanās telpā. Paralēli tiek iekurināta krāsns. Tad visa vanna jāpiepilda ar ūdeni, kuru ar spaiņiem jāness no blakus esošā kanāla.

Pēc visiem šodienas darbiem un rīta pārgājiena sāku just, ka organismam pietrūkstas enerģija, kā rezultātā tas nespēj mani pienācīgi sasildīt. Lieta jālabo. Tāpēc dodos uz virtuvi un pagatavoju sev karstu kakao un sapildu to bagātīgi ar cukuru. Pēc brīža jūtu uzlabojumus, un atkal paliek silti. Dodos augšā, lai ieritinātos guļammaisā.

Sēžot istabā un rakstot šo dienasgrāmatu, pa logu manu, ka meitenes jau dodas uz pirti. Tas nozīmē, ka nav vairs ilgi jāgaida, kad ar mēs tiksim.

Nu varam arī mēs doties uz pirti. Paņemu divas diožu baterijas un vienu sveci, lai izgaismotu mazgāšanās telpu, jo elektības mums nava un logu ar nava tai telpai. Gaisma, lai nomazgātos, pietiek. No pērtuves nāk patīkams siltums, bet arī ne tik liels, lai varētu karsēties. Ātri nomazgājos, saģērbjos un jūtos kā no jauna piedzimis.

Tad ātri dodos atpakaļ uz māju, lai pabeiktu savu domu dienasgrāmatā. Uztaisu kumelīšu tēju. Ārā jau iestājusies krēsla, kāda nu tā šajos platuma grādos vasarā ira. Pulkstenis rāda 23 un es dodos pie miera.

Arlabunakti.

8. augusts

Prieks. Pulkstens 5 samostos, un secinu, ka laukā spīd saule. Esmu gulējis labi, to varu spriest, ka šī ir pirmā samošanās šonakt. Drīz gan atkal aizmiegu. Nu jau miegs saraustīts, jo sapņi manā galvā mainās kā seriāli TV kastē. 7 atkal acis vaļā, paskatu pa logu, joprojām saule priecē, mākoņi vien kur tālumā pie apvāršņa. Mājā pilnīgs klusums, tātad lejā ar vēl visi miega valstībā klejo. Miegs atkal atkaro savas pozīcijas un es aizmiegu.

11 beidzot miegs atkāpjas dziļāk ierakumos, un es beidzot veļos laukā no kaujas lauka – gultas. Lejā nu labi dzirdama čalošana, tād nu droši var rāpties turp, lai paēstu brokastis un iemalkotu rīta dzērienus. Šorīt atkal ēst gatavo inspektors Koļa. Cepta ola ar sīpoliem, garšo perfekti. Tad kumelīšu tēja un saldajā kakao ar iebiezināto pienu.

Šorīt kanālā zemākais ūdens līmenis, kopš mēs te dzīvojamies, un turpina kristies. Tas nozīmē, ka atkal nekur nevaram ar laivu kustēt. Nekas cits neatliek kā sakrāmēties un doties kārtējā salas apgaitā. Turklāt beidzot var ko sabildēt, jo ir saulains laiks. Pa ceļam tiek plūktas lācenes, kas še vienīgais dabīgais savvaļas vitamīnu avots. Tuvojamies kārtējam kanālam. Tur redzu peldam kākauļu mātīti ar mazajiem. Ar līkumu paskrienu uz priekšu un ielienu krastmalas zālēs. Arča tikmēr parūpējas par to lai šamejie virzās manā virzienā. Ir labi, kākauļi man pa visu kadru. Tad pamana mani un steigšus aizpeld prom. Pēc skata kākauļi te neierastāki paskatā, jo tērpušies vasaras tērpā, pie mums pārsvarā tos biju manījis vien ziemā vai agrā pavasarī. Dodamies tālāk. Pienākam pie ezeriņa, kurā uzturas mazo gulbju pāris ar sīkajiem. Klāt tiem nevar tikt. Ezera ūdens ļoti dzidrs, tas arī sekls, bet auksts kā ledus. Noskaloju seju un iemalkoju pāris mutītes šī aukstā un dzidrā ezera ūdeni. Dodamies tālāk. Mūsu noskatītais mērķis ir uzkalniņš, kurā polārlapsu alu sistēma. Pēc brītiņa esam klāt. Diemžēl no lapsām nav ne vēsts, lieki piebilsts, ka pirms braukšanas uz šo ekspedīciju šis bija viens no tiem zīdītājiem, kuru ļoti vēlējies gan redzēt, gan sabildēt, bet liekas, ka nekas nesanāks. Alas liekas pamestas, arī rezervāta darbinieces teicās, ka atradušas še polārlapsas pasvaigu skeletu. Nez, kurš plēsējs ir uzklupis šim plēsējam?

Pastaiga turpinās. Dodamies lejup no uzkalniņa nākamā ezera virzienā. Pienākot klāt redzam, ka tajā ar krītas ūdens līmenis, tātad ezers savienots ar jūru. Uz salas šādi ezeri, kas savienoti ar jūru esot padaudz, un lielākajos no tiem tad ar izliek tīklus, jo tie bagāti ar sīgveidīgajām zivīm. Diemžēl uz makšķeres tās te neķeras.

Lēnām dodamies atpakaļ uz bāzi. Joprojām ēdam lācenes. Vienā no ezeriem, kas pa ceļam mīt melnkaklu gārgalu pāris, mēģinu paslēpties, lai ar šos iemūžinātu, bet diezgan nesekmīgi. Šie putni ļoti uzmanīgi, un redzot kādu potenciālo ienaidnieku aizpeld tuvāk pretējam krastam, un es palieku gribot. Jāsaka, ka pietrūkst kārtīga objektīva, ar savu 300mm stikliņu varu te ieskrieties.

Ap 14 esam atpakaļ. Iedzeru kafiju un, ar rezervāta darbinieces palīdzību, noskaidroju, kādus vēl putnus esmu sabildējis. Nu laiks atpūsties. Uzlienu augšā un iekārtojos guļammaisā. Turpinu lasīt Remarka “Mīli savu tuvāko”. Grāmata pa tēmai – kā dzīvojas svešumā. Daudz vairs nav palicis, nožēloju, ka tikai vienu grāmatu esmu paņēmis līdzi. Šī vispār ir pirmā ekspedīcija, kurā sanāk laiks un spēks nodoties vēl grāmatu lasīšanai.

Pēc kāda laiciņa saņemos doties izmazgāt divus T-kreklus, kas pa šīm dienām nu jau bija sviedrus un dūmus savilkušies, līdz ar to izdalīja interesantus aromātus, tiesa, staigājot šādos kreklos mazāk uzmācas odi un knišļi, kas tieši šodien, pateicoties siltajam laikam ir nemērā daudz un visu laiku kož. Man gan vairāk rūp tīrība, tad nu leju bļodā ūdeni un ziepēju kreklus. Pēcāk izkaru saulē un vējā, kas atkal saņēmies spēkā. Nepaejot ne divām stundām, drēbes jau sausas.

Sēžot istabā, dzirdu, kā piebrauc motorlaiva. Skatu pa logu. Inspektors atvedis meitenes no paraugu ievākšanas vietām. Šamejās vāc zemsedzes paraugus, kurus pēcāk sūta uz institūtu, lai noteiktu mikrofaunas sastāvu. Es nu dodos lejā, lai apvaicātos, vai nevajag ko palīdzēt mājsaimniecībā. Jap, bija jāatnes dzeramais ūdens. Paziņoja arī par izbraucienu uz jūru, līdz ar to palūdzu, lai pirms tam pagatavo ko ēdamu – spēku ta vajaga. Kamēr inspektors Koļa gatavoja, mēs gatavojāmies braucienam.

Pēc kāda laiciņa launags gatavs. Tajā vārīti griķi ar zoss gaļu, bet otrajā cepta sīga. Tas ir pilnīgi pietiekoši, lai kuņģi piepildītu un atgūtu spēkus.

Ielādējam laivā gulbju ķeramās ķeseles un maisu ar ķieģeļiem, kas paredzēts kā enkurs tīklam. Uzvelkam glābšanas vestes un lecam laivā iekšā. Es izvēlos šoreiz sēsties laivas aizmugurē, lai ik pa laikam varētu ko nobildēt. Motors ierūcas, un pūšot gar ausīm vējam, dodamies pa kanālu ārā uz jūru. Ūdens ļoti mierīgs, gandrīz kā spogulis. Saule lēnām riet. Un trīs vīri laivā, kas meklē vakar izlikto tīklu.

Binoklī to pamanu. Esam jau nedaudz paspērušies garām, bet nu lēnām piekuģojam klāt. Jūtu nedaudz stresu, jo tak pastāv iespēja, ka tīklā kāds lasis ieticis. Diemžēl turpinājumā mūs sagaida vilšanās – 50m garā tīklā vien viena bute iekļuvusi.

Dodamies tālāk uz salas ziemeļu pusi, lai apbrauktu to, un dotos atpakaļ uz dienvidu pusi, vien gar salas otru krastu. Rietošā ziemeļu saule krāso salu dzelteni sarkanos toņos, tālumā bļaustās kaijas, pa laikam nolamājas kāda melnkaklu gārgale, rūc motors, pa laikam seju apšļaksta laivas šķeltais vilnis un gar ausīm svilpo vējš, pilnīgs miers. Es vēroju binoklī apkārtni, drīz pamanu pārīti mazo gulbju ar mazuli, bet diemžēl tie pārāk tuvu krastam, kur mēs ar laivu nevaram tikt klāt. Pēc īsa brītiņa tālskatī pamanu jau septiņus baltos lidoņus, kas jau cerīgāk.

Brītiņš un esam jau klāt. Artūrs gatavs ķert pirmo, pa to laiku viens jau izlīdis krastā un spriņģo iekšā tundrā. Jā, šie lidoņi, kas patreiz met lidspalvas, un līdz ar to nelido, briesmu brīžos var ne tikai nirt zem ūdens, bet arī izpeldēt krastā un lielā ātrumā joņot prom. Pa gabalu izskatās diezgan amizanti, kā tāds viens balts punkts izlec krastā un tempā nozūd pundurkārklu audzēs. Te pāris laivas paātrinājumi un strauji manevri, kad viens gulbis jau pie Arčas ķeselē. Izņemam ārā, rādās, ka šamejais jau kad apgredzenots, nekas, lai nemaisa galvu, atstājam to laivā. Ķeram nākamo, atkal pāris manevri un gulbis ķeselē. Samaināmies, tagad ķeru es. Atkal jau, pāris manevri un arī mans pirmais loms ķeselē. Pa to laiku vēl divi baltie tēli nozūd tundrā. Ūdenī atlicis vairs tikai viens gulbis, kurš ar krasta virziena kustībā, līdz ar to pat nemēģinājām tam tuvoties, bet kad kādu gabalu bijām aizpeldējuši prom, binoklī pamanīju, ka šamejais atpeldējis labu gabalu nost no salas. Momentā nemetām riņķī, bet devāmies tālākajā apgaitā. Te sala pie saliņas, līči pilni ar pīlēm, bet no gulbjiem ne vēsts. Ne ko. Dodamies atpakaļ. Pamanām ar mūsu pēdējo palicēju, un dodamies ķert to. Pēc brīža esam klāt, šis ienirst, bet man kā paveicas un es to zem ūdens noķeru, pats gandrīz izmaucos laukā no laivas, bet viss veiksmīgi. Laivā nu četri mazie gulbji. Nolemjam atkāpties uz bāzi, kur tad veikt gulbjiem mērījumus un apgredzenot tos. Pilnā gaitā uz priekšu, kad pēkšņi straujš ātruma zudums – uz sēkļa trāpam. Vova paceļ motoru, un tad nu lēnā garā buksējam uz priekšu. Bet prieki ir īsi, jo pēkšņi nokļūstam tādā seklumā, ka laiva pilnībā uzsēžas. Garie gumijas zābaki līdzi vien Vovam, nu kudiš es varēju iedomāties, ka mēs tā uzsēdīsimies. Vova uzvelk zābakus un dodas dziļāku ūdeņu meklējumos. Skats diezgan sirreāls, es teiktu, esam ap kilometru no krasta, bet ūdens vien nedaudz virs potītēm, lūk jums Barenca jūras līči. Pēkšņi paliek nedaudz dziļāks, bet lai cik tas būtu dīvaini, tas notiek tuvāk krastam. Ir vēl viena problēma, bēgums tikai sācies, kas nozīmē, ka ūdens vēl kritīsies, un ja nepaspēsim laivu tur aizgādāt, varam te uz 12h palikt sēžam. Smejam ar Arču, nekas, vismaz pilnīgu saulrietu Barenca jūrā sagaidīsim. Laiva nu steigšus jāgādā uz dziļākiem ūdeņiem. Vova velk laivu aiz virves, bet mēs no iekšas stumjamies ar airiem. Nav labi, i lēnām iet, i Vovam spēki beidzas ātri. Nu arī Arča lec laukā, jāatgādina, ka mums nav gumijas zābaku kājās ko uzvilkt. Šīs jūras ūdeņi nav diez ko silti, bet nu nav variantu, un arī es izlecu basām kājām ūdenī. Sākumā diezgan stindzinoši. Pēcāk ir tā, ka kājas salst, bet pats svīsti no stumšanas, vēl pēc brīsniņa kājas ar sāk pierast, vai arī vienkārši nejūtīgas jau palikušas.

Gabals jau novilkts, bet tikai nedaudz dziļāks palicis. Atpūta. Izdomājam vienkārši pabrist, lai redzētu kurā virzienā paliks dziļāks un pēc cik ilga laika. Eju krasta virzienā, pēc kādiem 100 paliek dziļāks, nu jau nedaudz virs ceļgaliem. Vismaz virziens skaidrs. Griežos atpakaļ, un man paveras skaists skats – divi vīri stumj laivu un aiz šiem saulrieta epicentrs. Viss sarkani – dzeltenīgos toņos. Jātaisa nu bilde.

Beidzot esam pietekošā dziļumā, lai visiem esot laivā, tā neskartu grunti. Vova noregulē motora augstumu un mēs lēnā garā sākam slīdēt atpakaļ uz kordonu. Tiešām, vēl nedaudz un 12h būtu jāsēž.

Pārsteidzoši tas, ka kanālā ir kā minimums 4m dziļums, bet ap salu, bēguma laikā nokrītas līdz pārdesmit centimetriem.

Beidzot esam atbraukuši. Pirmā lieta – sausas drānas, otrā – karsts kakao, un tikai pēc tam gulbji. Pēc brītiņa ar tiekam līdz tiem. Tos sasveram, veicam dažādus mērījumu, un apgredzenojam, visu sarakstam kladē, tad katru iezīmējam ar marķieri, lai nesanāk, ka ķeram vēl reiz. Pēcāk visus atlaižam atpakaļ kanālā.

Pa to laiku Koļa sacepis plānās pankūkas un pagatavojis lāceņu zapti. Vienkārši debešķīgas vakariņas. Izdzeru vēl krūzi kakao. Tad izeju ārā. Ir skaidrs laiks, ar tālumā pāris mākoņiem. Saule jau aiz horizonta, bet tās krāsas, tās krāsas aizrauj. Koši sarkanas un zilas. Ņemu fotoaparātu un to visu cenšos iemūžināt.

Pēc laiciņa jūtu iemetamies nogurumu. Pulkstenis rāda pāri 23, laiks doties gulēt. Krāsainus tos sapņus...

9. augusts

Pēdējo rītu miegainākais rīts. Neraugoties uz to, ka vakar vakara atnākšanu pavadīja pasakaina krāsu buķete un debesis bija skaidras, šorīt viss ir pelēkos toņos. Rīta pusē nolija stipra lietus gāze. Arī vēju vairs nedzird svilpojam. Paskatos pa logu, tiešām, vasara beigusies.

Lēnām mostos. Saģērbjos un laižu lejā. Brokastis jau gatavas. Tajās šorīt auzu putra. Iekrāmēju to savā bļodā ar labu kaudzi. Tad ikdienišķā kumelīšu tēja, un pēcāk arī kafijas krūzīte – miegs kapitulē. Sēžam ar Arču un spriežam vai šodien atbrauks vai neatbrauks mūsu atlikusī komanda. Dienas jau sajukušas. Pārskaitu dienu skaitu, cik esam te pavadījuši. Jā, teorētiski šodien šamejiem būtu jābūt, vēlākais rīt.

Man ir iestājusies rutīna. Ar mani ir grūti, jo nespēju vienā vietā ilgi uzturēties. Un ar šīm pāris dienām uz salas, turklāt, vienā vietā, ir sasniegts limits. Gribās pārmaiņas, bet zinu, ka nekas tāds nebūs, vismaz tik ilgi, kamēr biedri nepievienosies mums. To visu vēl paspilgtina pelēkais un drūmais laiks. Šāds laiks apvienojumā ar bezdarbību nekad ne pie kā laba neved. Jo tad Tu ielien sevī, savās domās un pārdomās. Tu esi tālu prom no mājām. Tev nav telefona, Tev nav interneta. Un šādās situācijās man uzbrūk ilgas, ilgas pēc mājām, pēc draugiem, pēc dzimtenes. Vajadzētu tikai pāris stundas, kurās satikt savus draugus, pasēdēt ar šiem, parunāt ar šiem, un es atkal varētu atgriezties te. Šo situāciju ļoti labi apraksta Remarka atziņa: “Kas nekad nav bijis prom no dzimtenes, tam sveša viņas burvība. To izjūt tikai svešumā. Un svešumā tā daudz mīļāka”.

Dodos augšā. Iekārtojos gultā un guļammaisā. Lasu grāmatu, dzīvoju līdzi varoņiem, manā galvā aizzib aina pēc ainas. Tad pa laikam iedomājos sevi varoņu vietā, viņu darbībās un pārdomās. Lasu, guļu, lasu, rakstu un lasu. Un pa laikam vienkārši apguļos pret sienu un atkal domāju un pārdomāju. Pa retam noeju lejā iemalkot kādu tējas krūzi. No vienas puses labi, ka nav mūzikas atskaņotāja. Vienīgi manā galvā pa laikam ieslēdzas nekontrolējams mūzikas aparāts, kurš pats izvēlas dziesmu listi, kuru tad pāris stundas nākas dungot savā prātā. Labi, ka nav. Labi, jo pie šāda noskaņojuma es noteikti uzliktu kādu dziļu pārdomu – noskaņu dziesmu, kas mani sistu, grūstu iekš vēl lielākas domu pasaules.

Ūdens līmenis atkal zems. Nekur nevaram kustēt. Salu jau esam izstaigājuši. Jāgaida tālāk līdz vēlai pēcpusdienai, kad paisuma straumes atnesīs ūdens masas, un līmenis pakāpsies.

Meitenes stipri pārliecinātas, ka atlikusī komanda šodien noteikti pievienosies, kā rezultātā lielā mājas tīrīšanas diena.

Diena turpina vilkties uz priekšu.

Nevar būt, tiešām, nevar būt. Ir sasniegta pēcpusdiena. Sēžu virtuvē un malkoju saldu, jo saldu kakao. Vismaz tas ir salds. Te pēkšņi ieskrien viena no rezervāta darbiniecēm, un saka, ka dzirdama laivu rūkoņa. Izejam ar Arču ārā. Nu dien, tālumā slīd trīs laivu silueti. Tas ir viens moments un mans garastāvoklis sāk ģeometrisko progresiju. Tik vien vajag tā prieciņa.

Rezervāta darbinieki bija gatavojuši sagaidīšanas iestudējumu, saku, lai tad sāk darboties, bet izrādās divi kolēģi – Koļa un hidroloģe ir otrpus kanālam, lai ievāktu tur paraugus. Neko darīt.

Aizeju paņemt fotoaparātu, lai uzņemtu dažus sagaidīšanas kadrus. Tie ar šodienas pirmie kadri. Tā viena aiz otras kanāla līkumā parādās laivas. Pirmajā Dima ar šefu, otrajā mamma un trešajā tētis. Nu esam pilnā sastāvā. Turklāt, ieskaitot vietējos darbiniekus, kopā esam jau 13 cilvēki.

Momentā klusais kordons pārvēršas par čalojošu bišu stropu. Vietējie dalās iespaidos savā starpā, mēs savā. Visa zemeslode sagriežas atpakaļ vecajā – pozitīvajā ritumā. Beidzot atkal var dzirdēt Dimas jokus un komentārus.

Izrādām ar Arču mūsu apartamentus un palīdzam sanest mantas. Sākuma iespaidos dalos ar vecākiem, pēcāk pievēršos sarunai ar Dimu. Pa to laiku senči ar Arču sāk tīrīt zosis un zivis. Būs liels mielasts. Es sākumā cenšos izvairīties no zosu dīrāšanas, bet kādā momentā tomēr tieku pielikts pie darba. Jāplūc zosij spalvas nost. Jāsaka, ka labāk man patika pirms tam pielietotā zosu dīrāšanas taktika, respektīvi, spalvas neplūkājām, bet vienkārši tika nodīrāta visa āda kopā ar spalvām.

Pēcāk, paralēli ēst gatavošanai, atkal sarunas. Tad launags. Šamejie ir atveduši lasi, kurš jau iesālīts un gatavs ēšanai. Jūtos kā paradīzē. Turklāt laša filejas tiek grieztas vairāk kā 1cm biezas. Inspektori lasi ēd vienu pašu, pa mazam maizes kumosam uzkožot. Lasis te svēts. Tikai galva, spuras un lielākās asakas tiek ieliktas katlā ščī zupas vārīšanā, viss pārējais tikai mazsālītā, tātad svaigā, veidā. Kad es laša fileju uzlieku uz baltmaizes, uzberu piparus un sagriežu sīpolu, un tādā veidā to ēdu, inspektori lielām acīm skatās man virsū un smej, ka tā tikai bojāju zivi.

Esam paēduši. Laiks doties tīkla pārbaudē. Atkal nekā, pie mums lasis vēl nav. Atkal nekā, tikai viena bute. Bet šodien vairs nav slikts garastāvoklis, neraugoties uz tukšajām rokām, prāts ir labā noskaņojumā.

Atkal sarunas, smiekli un iespaidi. Tēja. Kaut kā vakarpusē pašsajūta tāda dīvaina, kā galva nedaudz reibuļo. Nolemju doties gulēt. Ar domām par mājām ieslīdu sapņu valstībā.

Turpinājums sekos!