Itālija un mazliet rāpuļu.
|
Ilze Dunce
|
Palmas, ziedoši koki un saule pēc Latvijas rūsgani ziemīgā pavasara šķiet tīrā paradīze.
“Hotel Kristi” ir veksmīga izvēle. Salīdzinoši lēti (4 naktis – 180 EUR), līdz zoodārzam 10 min. kājām, līdz tuvākajai metro stacijai tikpat, līdz Vatikānam vai Kolizejam – ap 30 min.Turklāt viesnīciņa atrodas tādā kā “klusajā centrā”, tūristu bari plūst kādus pārsimt metrus nostāk. Burvīgi, ja vien cilvēkam nav mietpilsonisku iebildumu pret dušu un WC gaitenī. Džuzepe, hotelīša saimnieks, apgādā mani gan ar Romas karti, gan noderīgiem padomiem – piemēram, kur visvairāk jāuzmanās no zagļiem . “No fool, no problems, is fool, is problems!” Pēc šīs burvīgās frāzes esmu gatava paklejot pa Mūžīgo Pilsētu.
Kaifodama par dienvidniecisko arhitektūru un daudzajām strūklakām, un baudot vasaru (no itāļu viedokļa – gandrīz ziemu, jo viņi sūdzas, ka ir neganti auksts (+17!), un visi kā viens staigā biezās jakās un zābakos), dodos uz zoodārza pusi. Atkalredzēšanās ar kolēģiem ir jauka, un vēl labāku to padara šampanietis un izcili garšīgas, mīklā ieceptas garneles. Mūsu mazais, internacionālais kolektīvs ātri vien notiesā veselu kalnu šīs uzkodas.
Kad esmu ar visiem sabučojusies, pārrunājusi jaunumus, kā arī dažas specifiskas varžu vairošanas problēmas, pieklājīgi atvados, lai vēlreiz izbaudītu Itāliju. Drīz saprotu, ka nav vērts censties noskaidrot katra objekta nosaukumu , labāk vienkārši priecāties. Pie Eņģeļu tilta nonāku tieši saulrieta brīdī – skats ir sirreāli skaists…
Manas vakara pastaigas galamērķis ir Vatikāns. Kad pēc kartes šķiet, ka vēl jāiet labs gabaliņš, ieraugu katedrāles kupolu. Nespēju noticēt – tik mazs un necils tas izskatās. Bet iespaids ir mānīgs – jo tuvāk nonāku, jo grandiozāks top skats. Šajā stundā Vatikāna laukumā klīst vien daži tūristi un karabinieri, tādēļ mierīgi apsēžos uz trepēm kolonnu pakājē un baudu skatu un noskaņu.
Turpmākās divas dienas paiet zoodārza Ziloņu mājas zālē (kur ir auksts kā pagrabā), iedziļinoties visādās abinieku un rāpuļu problēmās. Notirpušās kājas ļauj izkustināt vien čūsku “vorkšops”, kura laikā viens no galvenajiem speciālistiem tiek sakosts, visiem par lielu prieku, un ekskursija pa Romas zoodārzu.
Pirmajā dienā atbrīvojamies vien pēc septiņiem vakarā, kad Romā jau ir krēsla. Šoreiz klejojumos dodamies kopā ar Linnu no Zviedrijas. Mūsu mērķis ir Kolizejs, bet pa ceļam metam līkumus un cilpas, un ceram, ka arī tumsā mūsu “ziepjutraukiem” izdosies daži labi kadri. Nez kādēļ divatā orientēties kartē ir grūtāk. Parasti vienojamies par nepareizo virzienu. Beidzot ieraugam Kolizeju, bet, kad gribam apiet tam apkārt, izrādās, ka tas nemaz nav Kolizejs! Toties esam nonākušas citā izcili skaistā vietā, kur Tibra met līkumu, turklāt ir izveidojies neliels ūdenskritums.
Ziemeļnieku spītībā tomēr nolemjam Kolizeju uzmeklēt. Mūsu, saudzīgi sakot, viduvējās Romas ģeogrāfijas zināšanas gan netraucē uzmesties par gidēm kādai citai tūristei, kura taujā pēc padoma. Cerams, vismaz virzienu trāpījām pareizi.
Galu galā nonākam drupu valstībā. Ejam gar Circus Maximus, kas patlaban vairāk izskatās pēc nevīžīgas un pamestas būvbedres. Lai izbaudītu seno Romu, vajadzīgas labas vēstures zināšanas un dzīva fantāzija, vai arī… jābūt herpetologam, jo drupas ir pilnas ar ķirzakām.
Neilgi pēc pusnakts nokļūstam pie Kolizeja. Protams, ka šajā stundā viss ir slēgts, bet drupas ir izgaismotas, un iespaidu, neapšaubāmi, atstāj. Turklāt virs Kolizeja riņķo liels bars kaiju, kas prožektoru gaismā izskatās mazliet spocīgi, un mani uzvedina uz domām par maitasputniem.
Nākamajā vakarā “sēdēšanas” beidzas vēl vēlāk, turklāt zoodārzs mūs ielūdzis vakariņās kādā Romas restorāniņā. Vakariņas nudien pelnījušas sīkāku aprakstu.
Vispirms katram tiek pasniegts cepts artišoks. Ļoti garšīgi. Tam seko kaut kāda milzu klimpa, kuras sastāvdaļas neņemos noteikt, bet arī ļoti garšīga. Nākamās tiek pasniegtas mīklā ieceptas, ar gaļu pildītas olīvas. Tām seko ar sieru pildīti makaronu spilventiņi. Nākamais ēdiens – spageti ar sieru (ar to, kas nopērkams mūsu lielveikalos, šiem nav nekādas līdzības ne krāsas, ne garšas ziņā). Pēc tam uz mūsu šķivjiem tiek uzlikta cepta jēra kāja (ap ½ kājas katram) ar ceptiem kartupeļiem. Tad nāk ābolkūka. Pēc tās – deserts. Man tiek milzīgs, cepts bumbieris ar melnajām plūmēm, pārliets ar šokolādes mērci.Tas viss jāapslaka ar itāļu sarkanvīnu un minerālūdeni. Maltītes beigās mums pasniedz skurbinoši smaržīgu citronu liķieri. Pēc visa tā saprotu, cik smags darbs bija dzīres senajiem romiešiem. Stenēdami tusnījam uz savām viesnīcām.
Nākamajā dienā paredzēta ekskursija uz dabas rezervātu Romas pievārtē. Rezervāta teritorijā atrodas arī Itālijas prezidenta vasaras residence, tādēļ visiem jāņem līdzi pases(kuras gan nepārbauda).
Ziedu un zaļumu bagātība ir patīkama pārmaiņa pēc akmeņiem, lai arī cik skaistiem. Baudam silto sauli un tvarstam dzīvu radību – ķirzakas, čūskas, vardes un bruņurupučus. Fotografēšanai, protams. Atrodam dzeloņcūkas pēdas. Izrādās, šie dzīvnieki šais vietās nav retums.
Vakarā brīdi pirms slēgšanas paspēju iekļūt Sv.Pētera katedrālē.Nepārsteidz greznība. Šokē izmēri – viss, viss te ir MILZĪGS. Tikai pēc laba laiciņa saprotu, ka visapkārt zem grandiozajām skulptūrām atrodas pāvestu pīšļi. Apbrīnojama celtne, tomēr jūtos daudz priecīgāka, kad atkal ienirstu Romas šauro ieliņu mudžeklī. Gribas, lai pēdējā vakara iespaidi par Itāliju tādi priecīgi un cilvēcīgi, un smaržo pēc mandarīnu ziediem…