Ελληνικός τρόπος ζωής

09.11.2007
9 min lasīšanai

...Pirmo reizi Grieķijā nokļuvu pagājušā gada maijā. Nekad neesmu sajūsminājusies par iespēju doties klasiskajās tūristu grupu ekskursijās, ar iespēju aplūkot visos tūrisma bukletos redzētās senās celtnes, vecpilsētas ar suvenīru veikaliem, tādiem pašiem tūristiem no pārējās pasaules, melnādainajiem ielu tirgotājiem, kā arī vietējiem zaglēniem... tādēļ arī tādos ceļojumos nedodos... izvēlos Eiropas Savienības jauniešu apmaiņas projektus, kuros attiecīgās valsts kultūru var ieraudzīt pavisam citādi. Šajā apmaiņas projektā devāmies mēs labi pazīstams draugu bariņš, kas kopīgi apceļojuši lielāko daļu Eiropas. Neaizmirstami piedzīvojumi mums bijuši gan Polijā un Itālijā, gan Spānijā un Turcijā... uz Grieķiju aizceļot vēl nebija izdevies. Par projektu uzzinājām tikai 2 nedēļas pirms prombraukšanas – projekts par jauniešu darba un izglītības iespējām Eiropā, paredzēti dalībnieki no 9 Eiropas valstīm – tas vien šķita interesanti, jo parasti projektā piedalās jaunieši tikai no 4 valstīm... tomēr pabūt Grieķijā maijā, kad Latvijā vēl pavēss, šī doma sajūsmināja. Lidojums “Rīga – Prāga – Frankfurte – Atēnas”... pilnīgi crazy – trīs pārsēšanās!!! hmm... par biļešu nopirkšanu atbildīga bija Grieķijas organizācija, tā ka :) lai gan savu ceļojumu iesākām jau 6 no rīta, kad nokļuvām Atēnās, krēsloja. Pirmais iespaids???... ir silts!.. nu vismaz mums ziemeļvalsts pārstāvjiem tā šķita! Apkārt pasakaini kalni, palmas.. kaut kas grieķisks... Tā kā apmaiņas projekti parasti nenotiek valstu galvaspilsētās (varētu teikt, ka tie vispār nenotiek lielās pilsētās, drīzāk nelielos ciematos :)), tad ceļojums turpinājās ar autobusu 2 stundu garumā vēl vairāk uz dienvidiem, uz Korintas apgabalu, Xylocastro. Sēžot autobusā, mierīgi varējām aplūkot Grieķijas lielceļus un tuneļus, kuros par godu iepriekšējā gada vasarā notikušajām Olimpiskajām spēlēm visi uzraksti parādās arī saprotamā angļu valodā – ārzemniekiem grieķu burtus atpazīt un salikt kopā nemaz nav tik viegli. Jāatzīst, ka grieķi uz Olimpiskajām spēlēm bija ļoti pacentušies un daudzus darbus, ko parasti dara gadu garumā, nu bija sarāvuši pāris mēnešos.. tomēr lielceļu tuneļu rakšana, kas nebija pabeigta līdz 2004. gada vasaras Olimpiskajām spēlēm, nav nobeigta joprojām... kāpēc gan būtu jāsteidzas?!!... nākamās spēles tik drīz Atēnās diez vai būs. Tāpat pirmo reizi mēs latvieši varējām izbaudīt grieķu braukšanas stilu... hmm.. to varētu raksturot kā kaut ko ļoti patīkamu ekstrēmu sajūtu cienītājiem – pat grieķu sabiedrisko autobusu vadītāji atļauto braukšanas ātrumu ievērojami pārsniedz... iepriekš par to nebrīdinot, tiek mainītas braukšanas joslas un pēkšņi bremzēts – tas viss piederas pie lietas. Autobusā bez šofera bij vēl viens grieķu vīrelis, kas nepagurdams klaigāja kaut ko nesaprotami grieķisku. Kā vēlāk nopratām, viņš pasažierus informēja par nākamo pieturu.. grūti gan mums gāja līdz izdevās ieskaidrot, ka mūs nepieciešams izlaist Xylocastro pie hoteļa ar zilu uzrakstu – Miramare. Nācās atzīt - angļu valoda vecākas paaudzes grieķu vidū nav populāra. Galamērķī nokļuvām ap desmitiem vakarā, kad apkārtni skaidri saskatīt vairs nebij iespējams. Mūs sagaidīja draudzīgs (kā jau lielākā daļa grieķu) hoteļa pārvaldnieks un pārējie projekta dalībnieki. Iekārtojāmies jaukajā Miramare hotelī (starp citu šajā mazajā kūrorta pilsētiņā pie jūras daudzi hoteļu, bāru, kafejnīcu un veikalu nosaukumi ņemti no itāļu un spāņu valodām – Miramare, Mare Paradiso, No Se, Cosi, Te Quiero.. hmmm... varbūt tāpēc, ka rakstībā tie izskatās nedaudz saprotamāki nekā grieķu valodas vārdi...kas zin, varbūt tādējādi ir iespējams piesaistīt vairāk tūristu). Tūlīt pēc paviršas hoteļa aplūkošanas devāmies nobaudīt īsti grieķiskas vakariņas jūras piekrastē zem palmām. Ēdienkarti veidoja tradicionālā grieķu musaka, suvlaki, dzadziki, tirokafteri, karbonara, feta ar olīvām, tomātiem un gurķiem.. un daudz baltmaizes – jā, šis pārtikas produkts lielos daudzumos laikam cieņā pilnīgi visās dienvidu zemēs.. tomēr tikpat liela cieņa ir arī ūdenim – liela ūdens krūze ar ledu uz galda ir vienmēr.. ja uz maltīti nākas gaidīt (kas parasti notiek!), tad sevi “var palutināt”ar baltmaizi un ūdeni – kā saka, badā nenomirsi. Tikai nākamajā rītā ieraudzījām pilsētiņas patieso skaistumu – apkārt sulīgi apelsīni un citroni, krāsaini ziedi, palmas, zila, zila jūra.. un kalni... Projekts kā jau projekts – no rīta internacionālas brokastis viesnīcā, pa dienu dalībvalstu un organizāciju prezentācijas, workshopi, diskusijas, spēles, pēcpusdienās grieķiskas maltītes vietējā ļoti laba līmeņa restorānā, ekskursijas uz tuvējām pilsētiņām.. senās drupas, dažādas ceļojumu bukletos redzētas vietas – Korintas kanāls, Epidauras teātris u.c... vakarā internacionālie vakari mums projekta dalībniekiem, grieķiskas izklaides bāros un klubos. Jāsaka, ka maijā mazā kūrortpilsētiņa Xylocastro vēl bija salīdzinoši patukša, lielākoties brīvo laiku pavadījām nelielās kafejnīcās pie jūras, kur tika piedāvāts ļoti plašs kafiju klāsts – frappe, freddo, freddocino, cappucino, espresso, mochiatto... hmmm.. jāsaka, ka kafijas dzērieni Grieķijā ir garšīgi (izņemot kafiju, kas tiek pasniegta pēc kristībām pareizticīgo baznīcā - tā ir kaut kas līdzīgs ļoti vājai, ūdenī izšķīdinātai šķīstošai kafijai). Īpaši iecienīta Grieķijā ir frappe - auksta kafija ar kafijas putām, kondensēto pienu un ledu.. cukurs pēc izvēles. Veikalos tiek piedāvāti speciāli mazie mikseri šo kafiju pagatavošanai, un šāda ierīce atrodas katra normāla grieķa virtuvē, pat es tādu iegādāju, lai katru rītu pamostoties Latvijā varētu pagatavot ko grieķisku. Ja Latvijā lielākoties redzam pludmalē cilvēkus ar alus glāzēm, tad grieķu rokās parasti ir frappe glāze un minerālūdens pudele... tas priecē.. Grieķija pārsteidz ar to, ka grieķi, kaut gan uzskatāmi par tempermentīgiem dienvidniekiem, klubos neaizraujas ar dejošanu, priekšroku tie dod mierīgai pastāvēšanai ar dzēriena glāzi un grieķu mūzikas baudīšanai... starp citu, daļa grieķu dziesmu ir ļoti skanīgas un pat dejojamas, tomēr grieķu dejošanas stils ir atšķirīgs no mūsējā, tādēļ labāk mierīgi pastāvēt malā, pretējā gadījumā sev var pievērst pastiprinātu uzmanību un ne tajā no labākajiem veidiem. Grieķisko mentalitāti raksturo dzīves baudīšana un salīdzinoši lēns dzīves ritms, neviens nesatraucas, ka varētu ko nokavēt vai nepaspēt izdarīt.. stundām ilgi tiek sēdēts pie vienas kafijas tases vai vīna glāzes un pārspriests pilsētā notiekošais. Grieķi tik tiešām prot priecāties par dzīvi, tie bauda izklaides, īpaši nelauzot galvu par rītdienu. Grieķu mīļākā izprieca ir maltīte ārpus mājas, kad, apsēžoties pie galda, tiek pasūtīts krietni vairāk nekā ir iespējams apēst.. un par normu tiek uzskatīts tas, ka lielākā daļa ēdiena tā arī paliek uz šķīvja, nemaz nesākta baudīt. Grieķu virtuve - feta, olīves, tirokafteri, tirosalata,dažāda veida gaļas, hortas un pitas, phasolada (pupiņu, burkānu un tomātu biezzupa) ir ļoti daudzveidīga... lielākā daļa ēdienu tiek gatavots ar olīveļļu un papildināts ar svaigiem citroniem. Pie grieķiskās virtuves var pieskaitīt arī krepes – plānas kraukšķīgas pankūkas ar dažādiem pildījumiem, šādas kreperijas (krepes ceptuves) atrodas uz katra kvartāla... pankūku smaržu var sajust kvartāla attālumā, jo visas šīs ēstuves atrodas ielu malās un ir plaši atvērtas. Tad vēl visur nopērkamas ir pitas jeb tas, ko mēs Latvijā saucam par kebabu – bieza mīklas pankūka pildīta ar salātiem, gaļu un majonēzi.. arī naktīs pie šīm sava veida fast food iestādēm pulcējas cilvēku pūļi. Patīkami pārsteidz tas, ka Grieķijā nav McDonaldi, nu pāris jau, protams, ir, bet tie tiešām ir uz rokas pirkstiem saskaitāmi, un cilvēkus tur pusdienojam nemana... toties uz katra stūra ir Goody’s – paši grieķi uzskata, ka ēdiens tajos ir veselīgāks nekā McDonald piedāvātais, un labāk nemēģināt viņiem ieskaidrot, ka tas tāds pats kā McDonalds vien ir.. saldajā ēdienā Grieķijā tiek pasniegti sulīgi arbūzi un vīnogas (ziemā jogurts ar medu un āboliem)... un, protams, neiztikt bez grieķu vīna (rose – sarkanais un levko – baltais), kas ir salīdzinoši lēts, dabūjams katrā tradicionālā grieķu restorānā – tavernā.. lai būtu saldāks, tas tiek jaukts ar sprite vai colu... un katru reizi, kad tiek paceltas glāzes – tiek teikts – Jamas!.. uz vakara beigu pusi, gan bieži var dzirdēt tikai – Ja! Acīs gan, paceļot glāzes, viņiem nav pieņemts skatīties, lai nu cik nepieklājīgi mums tas liktos. Jāsaka, ka grieķiem ļoti patīk iziet cilvēkos.. tad grieķiem paveras lieliska iespēja gan sevi parādīt, gan citus apskatīt... līksmas grieķu kompānijas iekārtojas pie taverna galda, kas no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim atrodas zem klajām debesīm vai vīnogulājiem, līdz naktij grieķi ēd milzu daudzumos un trokšņaini tērgā, galvenokārt aprunājot kopīgos paziņas... apspriest citu dzīvi, klāstot gudras domas par to, kas ko dara nepareizi un kā pārējiem vajadzētu dzīvot, grieķiem ļoti patīk.. Viena no tradicionālākajām, Grieķiju raksturojošām lietām ir smēķēšana, smēķē gandrīz visi un it visur. Viens no pārsteigumiem bija tas, ka viens no populārākajiem grieķu puišu vārdiem ir Janis... uzsvars gan tiek likts uz vārda beigām kā lielākajai daļai grieķu vārdu, taču tas tomēr skan tik latviski. Projekta beigās izdevās pavadīt divas neaizmirstamas dienas arī Atēnās. Lielpilsētas dzīve ir pilnīgi citādāka. Atēnās dzīvo 6 miljoni iedzīvotāju, liela daļa ir tūrisu... visapkārt ir troksnis, ielas ir pārblīvētas ar mašīnām, moticikliem un taksometriem, satiksmes noteikumi tiek pārkāpti ik uz soļa...šķiet paiet tūkstošā daļa sekundes, kad luksoforā iedegas zaļā gaisma un aizmugurē stāvošais grieķis jau sāk izmisīgi signalizēt.. mašīnu ielas malā novietot nav iespējams, tad nu tās tiek pamestas pat ielas vidū, ja nu kādam grieķim pēkšņi sagribējies papļāpāt ar kādu paziņu ielas malas kafejnīcā. Lielu daļu ielu aizņem dzeltenie taksometri... šķiet, ka Atēnas ir viena no Eiropas pilsētām, kur to ir visvairāk...taču lielākajā daļā no taksometriem jau sēž kāds pasažieris, tas nozīmē, ka pastāv iespēja pievienoties jau mašīnā sēdošajam pasažierim un doties tā noteiktā virzienā, tomēr par nobraukto ceļu gan ir jāmaksā tikpat, ja mašīnā tu būtu sēdējis viens pats, pie tam netiek ņemts vērā fakts, ka taksis, lai nokļūtu tev nepieciešamajā galamērķī, būs izvadājis arī pārējos pasažierus, izbraucot krietni daudz apvadceļu.....savukārt motociklisti bieži vien aizmirst, ka ietves ir domātas tikai kājām gājējiem.. lai izdzīvotu, iesaku Atēnās uz ielām neaizsapņoties. Mani kā līdzenzemes iedzīvotāju sajūsmina kalni... un Atēnās no izgaismotās Akropoles var redzēt lielāko daļu Atēnu, skats ir fantastisks.. īpaši naktī... tikpat burvīgi ir vakariņot Monastiraki restorānā ar skatu uz Akropoli, tomēr uzreiz jāsaka, ka par šādu grieķisku skatu par maltīti būs krietni jāpiemaksā. Projekts Grieķijā beidzās pēc nedēļas un palika sajūta, ka tik daudz vēl kas ir neredzēts un tik ļoti to gribas ieraudzīt... lai nu kā, man paveicās, un otrreiz uz Grieķiju devos jau pēc pusotra mēneša, tad šajā antīkajā zemē nodzīvoju visu vasaru. Vasara Grieķijā ir ļoti karsta, lietus ir reta parādība. Uz ielām dienas vidū var manīt tik kādu reto, veikali tiek slēgti jau pusdienas laikā, ap divpadsmitiem.. tikai otrdienas un ceturtdienas pēcpusdienās tie atkal tiek atvērti pēc pieciem vakarā. Sevišķi iecienīti Grieķijā ir mazie dzeltenie kioski – nelielas būdeles, kurās visu diennakti var nopirk jebko – sākot no avīzēm, pastmarkām, kārtīm, saldumiem, dzērieniem, medikamentiem, rotaļlietām un beidzot pat ar elektroniskajām ierīcēm.... tomēr pārsteidz tas, ka pat Atēnās grūti atrast preses izdevumus kādā citā – ne grieķu – valodā. Tai pat laikā pilnīgi visu!!! ir iespējams nopirkt pie indiešu tirgotājiem, kuri ar dažāda veida precēm staigā gar automašīnām, kamēr tās stāv sastrēgumos, šie tirgotāji ar cd, ēdieniem, dzērieniem, apģērbiem, rotām, saulesbrillēm un miljoniem citu krāmu atrodami pludmalēs, kafejnīcās... it visur. Jāsaka, ka man pat paveicās – pāris pie šādiem tirgotājiem nopirktos cd mājās pat izdevās atskaņot, citiem pircējiem lielākoties nepaveicas... toties manis nopirktā rokassprādze saplīsa jau pēc pusstundas... nu neko darīt.. paldies Dievam, par tās cenu biju pakaulējusies. Toties alkoholu pilnīgi mierīgi var nopirkt visu dienakti un arī dokumenti, kas pierāda vecumu, nevienā veikalā, pērkot alhokolu, vai klubā pie ieejas netiek jautāti, kā paši grieķi saka, tad uz klubiem tie dodas no 12 gadu vecuma, nu man gan tik jaunus apmeklētājus nevienā no klubiem tā arī neizdevās ieraudzīt... Uz ielām cilvēki parādās tikai ap pulksten 9 vakarā, kad kļūst mazliet vēsāks, tad ielas ir cilvēku pārpildītas, grieķi sēž atvērtās kafejnīcās zem palmām, bauda mūziku un dažādos kafijas dzērienus (kafiju tiešām grieķi dzer ļoti lielos daudzumos)... uz klubiem tie dodas tik ap kādiem 2 naktī un jautrība turpinās līdz 8 no rīta. Klubu Atēnās ir pa pilnam, tie ir dažādi – sākot no orientāla stila ar iespēju sēdēt zemē uz spilveniem un vērot vēderdejotāju priekšnesumus (Darma Kai, Taj Mahal, Moresco, Geisha), klubi ar grieķu mūziku un ūdenspīpēm (Bouzoukia, Gazi, Votanikos, Iera Odos, Rex, Diogenis, Apollon Pallas, Skyladiko Vip, Odeon, Caramella, Frangeliko, Posidonio, Fix, Fever, Areion, Enastron, La Notte, Asteria) un beidzot ar klubiem, kuri atrodas jūras krastā, kuros ir peldbaseins, ādas dīvāni un kuros spēlē pasaules labākie dīdžeji (Venue, Akrotiri, Balux, Galea, Envy, Bokka, Dekko, Cristal, Vitrine, Island, Massiah, Candy bar, El Pecado) .. nevar salīdzināt ar to, kādas izklaides iespējas mums paveras Latvijā... protams, ieejas maksa un dzērienu cenas šādos klubos ir atbilstošas to līmenim. Mani sajūsmina grieķiskā mentalitāte, kura, lai gan ir dienvidnieciska, tomēr ļoti eiropeiska, Grieķijas daba, vēsture un kultūra... tur dzīvojot var just ko senatnīgu... hmm.. varbūt Olimpa dievu klātbūtni... tur mijas senās drupas, baltās dienvidu stila ēkas, tai pašā laikā lielveikali un mazas ieliņas ar suvenīru veikaliem, kuros tiek tirgots uzo (tradicionālais grieķu alhokols, kas garšo pēc lakricas un nav cieņā arī pašu grieķu vidū), olīvu ziepes un grieķu saldumi – baklava (drupanas mīklas našķi ar sasmalcinātiem riekstiem, garšvielām un medu)... Grieķijā vispakārt skan senā grieķu valoda, ielas grezno apelsīnu koki un palmas... pludmales ir kalnu ieskautas un ūdens tajās ir fantastiski silts, Grieķijas salu skaistums ir vārdos neaprakstāms (Santorini, Milos, Mikonos, Korfu, Krēta,..)... tas viss mani aicina tur atgriezties vēl un vēl. Tik pirms neilga laika atgriezos no savas trešās pabūšanas Grieķijā mēneša garumā un ticu, ka jau pavisam drīz atkal pa lidmašīnas logu zem mākoņiem ieraudzīšu Grieķijas krastus... Kā grāmatas The Magus autors John Fowles ir rakstījis – “Greece is a magical country in which, if you are lucky, you discover both - yourself and what life is all about”. p.s. daži foto no Grieķijas albumos - στην Ελλάδα, Paradiso,,a taste of greece, voyage, bella vita, nedēļas nogale, la boheme 09.11.2007 - pagājis pusotrs gads kopš raksta uzrakstīšanas... un protams vēl pāris reižu esmu sabijusi Grieķijā :)

Ελληνικός τρόπος ζωής

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem