Taizemes stāsts

Armīns Taimiņš 22.04.2012 15 min lasīšanai

Informācijas par Taizemi ir tik daudz, ka nu jau liekas, to vajadzīgajā daudzumā un kvalitātē var uzmeklēt pirmklasnieks, piektklasniekam tas uzdevums būtu jau par smieklīgi vieglu. Tai skaitā latviešu valodā un arī Draugiem.lv. Pats savulaik arī esmu uzķeburojis šo un to, un šoreiz, pieliekot daudziem maniem stāstiem punktu par šo valsti, tapis ir šis fināla produkts.

Iebraucu Taizemē 20.marta rīta pusē. Stāvēju uz robežas pēc vajadzīgās vīzas. Pēc manis, aiz dažiem indusiem, stāvēja latviešu ģimene, kas skaļā balsī apsprieda savus dzīves mērķus, uzdevumus, veicamos darbus un gaidāmo lielisko izklaidi Taizemē. Un, kā tas jau ir izstrādājies gadiem ilgi, arī es ar ziņkāri un ar veselīgu interesi noklausījos visā tajā dzīves stāstā, citreiz mēdzu iejaukties un atklāt dzimtās kārtis, bet citreiz nē. Pārsvarā jau atklājos, bet šoreiz likās – ai nu, ko tur, lai runā vien, pašam uzsākt sarunu dotajā brīdī nebija ne spēku, ne kādas gribas. Uz robežas formēta vīza mums der 15 dienām, to var noformēt tikai pilsoņi un vajadzīgā dokumentācija joprojām ir: pase, 3x4 (1) foto, 1000 bati (valūtas kurss šobrīd ir: 1eur-40 bati, 1 usd – 30 bati), boarding karte (no kurienes ielidojāt), imigrācijas aizpildīta karte, ko dabūsiet uz borta, atpakaļceļa biļete un vīzas pieteikuma anketa, ko arī aizpildīt, tāpat kā visu pārējo var pirmklasnieks, bet piektklasniekam arī šis uzdevums būtu par smieklīgi vieglu!

Un patiesību sakot, tā ir cūcība, ka mums, iebraucot Taizemē, ir nepieciešams formēt vīzu. Draugi mīļie, bet te kaut kā tā lieta ir jāatrisina. Vispār jau Latvijas pilsoņiem ir ļoti daudz valstu, kur, šķērsojot šo valstu robežas, vīzas formēt mums nevajag un taisnības labad jāsaka, ka tā irlielākā civilizētās pasaules daļa. Tas ok, arī Dienvidamerikas kontinents, Centrālamerika, salas Klusajā okeānā – tas viss ir ļoti jauki. Bet no DA Āzijas, mums ir bēdīgāk. Vīzu nevajag tikai Filipīnām, Brunejai un Malaizijai. Taizemei, Kambodžai, Indonēzijai to var iegūt uz robežas. Bet Vjetnamai un Birmai – savlaicīgi nokārtojot.Taizeme starp Latvijas ceļotājiem ir populārākā un ir jāmēģina atrast veids, kā atcelt šo vīzu režīmu, kas šajā gadsimtā, acīmredzot, vairs tā pat īsti neiederās. Ļoti ceru, ka uz Taizemi drīz varēsim ceļot, nedomājot par visādām šādām likstām. It kā jau sīkums, bet 15 dienu limits, kas tiek dots uz robežas formētai vīzai ir par īsu. Tas ne tikai man, bet daudziem citiem arī. Daudziem ir doma, uzturēties Taizemē ilgāk – mēnesi, divus un lielums tomēr formē vīzu uz robežas, tad lūk 15 dienas šos plānus iegrožo un rada liekas problēmas. Tas nozīmē, ka jāizbrauc no valsts ārā, piemēram, uz Malaiziju, jāizdzer kafijas tase un tad atkal jāšķērso robeža, atkal jāpastāv nelielā rindā, atkal jānoklausās kāds dzīves stāsts un tikai tad, pēc tam, vari turpināt savas, mazā, nožēlojamā cilvēka dzīves gaitas.Nu, vai tas nav briesmīgi? Nav maizes bez garozas, arī to zina piektklasnieks un tā tas arī šobrīd ir. Ķīseļu krasti izskatās mums vēl kādu laiku nebūs!

20. marts. Ziema pamazām atkāpās, pavasaris tikai uzņēma apgriezienus, bet vasara vēl nebija pat tuvumā. Tas bija laiks, kad bija dzirdamas pēdējās atraugas, kā biedrs Ušakovs un viņa raibais formējums mēģināja noturēties pie savas varas siles Rīgas domē tik ļoti, ka pārkāpa, kā tagad mēdz teikt, visas saprāta robežas un ar „svešo” baru un saviem tuklajiem ekspertiem, mēģināja nodziedāt otras valsts valodas jautājumu, kas savā būtībā bija mazs pukšķis tukšā mucā, bet tukša muca tālu skan. Un tur tas suns ir aprakts. Var jau tomēr saprast - ej nu notēlo lomu tā, lai nepazaudētu savu vēlētāju, nedalītos ar svešajiem iegūtajā guvumā un papildus tam – nesabendēt pavisam attiecības ar pamatcilti. Dziesmiņa nodziedāta, kaut kas izdevies, kas nē, bet savas kārtis tie nelaimīgie populisti un fantastiskieliekuļi ir atklājuši, kas jāsaka – ir ļoti ok. Tagad laikam īpaši aprobežotam jābūt, lai spētu joprojām balsot par šo kaķu ekspertu Domē vai lempīgo Jāni Saeimā. Bet, kā mēdz teikt, katram savs! Kur aitas, tur cirpēji – atliek tik mizot!

Tas bija laiks, kadSīrijas Asads ķepurojās un sitās kā atdzīvojies Kadafi pa savām Tuvo austrumu ārēm, laiks, kadHilarija braukāja apkārt un pierunāja vienu, otru kungu darīt ko lietas labā, lai šis satrakotais pinkainis nomierinātos. Būtībā, pelēcīgs laiks un starpposms, kad gribās ko gaišāku, siltāku un patīkamāku.

Uz Taizemi šoreiz braucu viens, mērķis bija savādāks nekā citu reizi tas ir bijis, bet par to nebūs stāsts. Pavisam šajā reizē Āzijā pavadīju vienu mēnesi. Trīs nedēļas Taizemē, vienu – Šrilankā.

Patiesību sakot, vienam ceļot nav medus maize, bet ja reiz tā ir sagadījies, ko darīt! Viena no lielākajām problēmām, kas ceļo vieni ir tā, bet ja nu kas notiek... Parasti jau par to nedomā, bet apzinot riskus, protams, risks ir lielāks, nekā ceļojot ar kādu kopā. Visi esam tikai cilvēki, kam veselība, kam kas iekož, sakož, visur joprojām ir krimināls...ja kāds savējais ir blakus, tad, protams, sirdij ir mierīgāk. Bet ir arī savi plusi un pozitīvais: a) nav jārēķinās ne ar vienu; b) pilnīgs miers un harmonija – kā lemsi, tā būs; c) vienam šad-tad vajag paceļot, lai sakārtotu domas un idejas. Galu galā Āzija ir tā vieta, kas ir salīdzinoši droša, viesmīlīga un, patiesību sakot, tur, vienam esot, atrast kompāniju un brīnišķīgi atpūsties ir tikpat vnk un saprotamikā šķērsot ielu pie zaļās gaismas.

Tātad, tālajā 20. marta 2012. gada rīta pusē, noformējot vīzu, un savām – mazā, nožēlojamā cilvēka plikšķinošām ačelēm , iesoļoju Taizemē, pat īsti nezinu kuru reizi, bet tuvu 20 būs! Nobraucu uz Suvarnabhumi lidostas pirmo stāvu un, samaksājot (liekas ap 130 batiem) par biļeti, gaidu transportu uz Pataiju (ceļā jāpavada nedaudz vairāk kā 1h). Turpat tirgo arī biļetes uz Koh Chang salu (6h) un maksa būs 800 bati. Koh Chang sala bija palikusi kā pēdējā no lielajām Taizemes salām, kur nebiju bijis, tāpēc šoreiz nolēmu doties uz turieni no Pataijas. No Pataijas uzKoh Chang standarta cena ir 600 bati un brauciens ilgst ap 5h (kopā ar laiku, kas jāpavada uz kuģa) komfortablā minibusā.

Pataijā ir būts daudzas reizes un katram vien pašam zināms, kāda velna pēc katrs no mums dzenas uz to midzeni! Ja Jūs dotos no Bangkokas uz Pataiju ar tūristu minibusu, nopērkot biļeti faktiski jebkurā tūrisma kantorī, cena būtu ap 350-400 batiem, ja ar autobusu tad, protams, stipri lētāk. No lidostas tikt līdz šai kūrortpilsētai var dažādos veidos, bet ar lielo busu būs gan ērti, gan jāatzīst – lēti!

Paliku Pataijā divas dienas, kas gana – lai apmierinātu ziņkāri. Te ir jāsaka trīs būtiskas lietas:

1)Pataija ir mini Taizemes daļa, ko, ja vajadzētu salīdzināt ar viensētu laukos, būtu tā smirdošākā kūts puse. Es nespēju iedomāties, kāds viedoklis cilvēkiem, atbraucot uz Taizemi un pavadot laiku tikai tur, kādu iespaidu var gūt šie cilvēki par Taizemi! Allaž, ejot garām Rīgas tūrisma kantoru reklāmām, nodomāju, ka laikam jau ir tai pasaulē to aitu daudz. Tas viss attiecināms uz ģimenēm, nav runa par vīriem un sievām, kas apzināti meklē nakts izpriecas...

2)Liekas vienīgie, kas tur atpūšas ar ģimenēm, ir mūsu lielie austrumu kaimiņi. Ļoti, ļoti reti manīsiet tur vidusmēra vāciešu vai skandināvu ģimenes. Gadās, bet salīdzinoši maz. Es saprotu lēti, viss vienā maisā: turpat guļ, turpat ēd, brauc ekskursijās, peldas, vairojas, tirgojas.

3)Ja dzīve tomēr jūs ieskalo šajos krastos un cenas, ko piedāvā tūroperatori šad-tad patiesi ir zemas, tad, manuprāt, ievērojamākie objekti, ko vērts apskatīt Pataijā ir: a) Nong Nooch Tropical Botanical Garden; b) Tiffany šovs (transvestīt-kabarē šovs); c) izjādes un šovs ar ziloņiem. Bez šaubām tur ir ļoti plašs piedāvājums un iespējas, ko darīt (krokodilu, čūsku fermas, dažādas ar ūdenspriekiem saistītas izpriecas u.t.t.), bet es vairs neko citu neizcelšu.

Apmetos D&D viesnīcā, kas puslīdz svaiga, ar visām ērtībām, arī lēta. Mani kaimiņi bija dažāda gadagājuma vīri, kuri sava likteņa mocīti, ir iegrūsti šajā pilsētā. Nākamajā rītā, kad brokastojam viesnīcas restorānā (ja tā to var nosaukt), manu, ka te pārstāvēta visa Eiropa, arī dienvidnieki, kas negadās tik bieži, katrs iegrimis savās domās par pagājušās dienas darbiem un nedarbiem, par šīs dienas plāniem, par sievām, bērniem, kaķiem, suņiem. Visu to dzīves šļuru, kas sēž uz pleciem.

Pagājušā nakts aizritēja jautri arī man. Senās aroda pārstāves, acīmredzot, pārdzīvojušas ir visus un visā un pārdzīvos arī turpmāk. Šajā ziņā, te viss zem šīs saules ir ļoti vnk. Tā tie vīri tur, un ne tikai, atpūšas, dažāda vecuma, sociālā stāvokļa, tautību un ādas krāsas. Katram savs stāstāmais, katram savs plāns un dzīves ritējums. Un ja kāda domā, ka manējais runcis jau nu gan nē, tad jāsaka, ka visi runči ir tomēr ļoti līdzīgi, teiciens par tām cūkām un vīriešiem, nav gluži bez pamata. Nav dūmu, bez uguns! Šādos Āzijas perēkļos nonākot, man allaž nāk prātā Aureljāno II citāts: (Gabriels Garsija Markess „Simts vientulības gadu”) vaišļojaties gotiņas, vaišļojaties, jo dzīve ir īsa. Ne visiem ir tās iespējas un ir jau, kas stāv tai pļurai pāri, bet vairumam un masās – šī Maslova piramīdas pirmā kārta ir un būs prātā vienmēr, lai ko Jums nestāstītu viens otrs džentelmenis! Tā tie zemes dēli - gan tie, kam nolaisti džinsi, gan tie, kas strādā ikdienā baltās apkaklēs kā tālas jūras pievarējuši, tver katru mirkli, kas tiem dots, šādās pasaules malās iebraukdami. Pēc tam - visi kā viens, apgalvo, ka tāds zaņķis viņus neinteresē un tas nav priekš manis. Protams, tas nav priekš mums. Kurš gan bridīs pret straumi un būs pretējās domās! Dārgās dāmas, uzmaniet savus runčusJ, tiesa, kaķenes it kā neesot labākas, tiec nu gudrs!

DA Āzijā šādu izpriecu vietas ir divas populārākās: Pataija (Taizeme) un Angeles city (Filipīnas). Tie ir punkti, kur tas ir izteikti izplatīts. Protams, ir virkne citu vietu, kur tas ir izgudrots un tiek piedāvāts tūristiem no rīta līdz vakaram, bet tik lielā apjomā citur nebūs.

Pienāca rīts, kad jādodas uz Koh Chang, sarunāts ir, ka mani savāc pie viesnīcas plkst.7 no rīta. Viesnīca neliela, šajā laikā tā vēl ciet. Nokāpju lejā, grasos atdot istabas atslēgas, bet nav īsti kam, tikai apsargam. Apsargam angļu valoda tāda, ka tās nav vispār un liekas, ka vārda – hotel izcelsmi šis vecais kungs īsti neizprot. Tā mēs žestikulējot, viens otru lieliski papildinot, tiekam skaidrībā – kas un kā. Gaidot busu, aizskrienu pēc kāda pīrāga uz tuvējo 7eleven, kas no rīta sanāk pliekani, bez piedevām – tik vien kā majonēze un kečups. Atceros par savu apsargu, nopērku arī šim karstu suni, atgriežos viesnīcā un, abi čapstinot mutes, gaidām, kad vienam beigsies darba laiks, bet otram atbrauks pakaļ minibuss, lai nogādātu šo vienkāršo vīru uz salu, kur pat piektklasniekam ir skaidrs – tur kaut kam ir jābūt!

Koh Chang – otra lielākā sala Taizemē. Atrodas Indoķīnas jūrā, netālu no Kambodžas krastiem. Salu apskauj virkne mazu saliņu, kuru skaits ir ap 50. Daudzas no tām patiesi ir ļoti skaistas. Uz koh Chang salas ir virkne vērā ņemamu pludmaļu, iesaku Jums atmesties White sand beach. Tā ir lielākā un, manuprāt, skaistākā. Viesnīcas ir pieejamas dažādām prasībām un cenrāžiem. Sala ļoti kalnaina, ļoti mežaina, patiesi ļoti skaista. Vienīgais mīnuss, ko atradu, ir naktsdzīves trūcīgums. Tiem, kas to nemeklē, tā ir lieliska vieta! Daudz mazu restorāniņu, pieejamas dažādas ekskursijas, tradicionālās taizemiešu masāžas. Nav gluži tā, ka jauniem cilvēkiem vakaros nebūs ko darīt. Ir pāris skaļāki krogi, kā tos tagad sauc-diskobāri laikam! Bet vienā miera labad, var taču atpūsties no tā visa, arī es, izvēlos bungalow pie jūras, lasu savu līdzpaņemto grāmatu, dzeru sulas, peldos un pludmale – White sand beach ir patiesi ļoti kvalitatīva: skaista, kur ļoti pakāpeniski, brienot jūrā, paliek arvien dziļāka, pludmale, kas nav akmeņaina, tīra. No lielajām Taizemes pludmalēm, kuras daudzu tūristu iecienītas, šī būs viena no labākajām. No lielajām!

Kādā vakarā, nonākot masāžu meistares rokās, atgadās šāds „storijs”: ieved, kā parasti, mani telpā, apgulda, izvēlos tikai kāju masāžu un gaidu savu kārtu...Dzirdu, ka no blakus kabīnēm ir stenoņa kā no krievu pirtīm pie augstākās temperatūras. Domāju, kas tie par jokiem, veči sten, vaimanā, elš un pūš. Un patiesi, tik spēcīgu masāžu es nebiju piedzīvojis vēl nekad. Atnāk maza taizemiete, smaidīga, plikšķinošām ačelēm un sāk masēt manas kājas tā, ka kādā brīdī saproti, vai nu jāaizrāda, vai nu jāpiebiedrojas tam kaķu korim, jo, kā mēs visi labi zinām, vīrieši vispār sāpes nepanes un nav ko tur liegties, tā nu tas ir. Tā nekad nav bijis, nekad. Visādi ir bijis un kādas masāžas nav tik piedzīvotas un kādās pasaules malās, bet ziniet, šī bija vienreizēja. Tā nu es, apcerot savā mazā, nožēlojamā vīra prāta domas par šādas masāžas lietderību, turos, zobus sakodis. Un tad pienāk brīdis, kad meitenīte velk pa vienu kājas vietu vairākas reizes tā un tik, kad saproti, ja vēlreiz novilks, tad būs viens no iepriekš minētajiem diviem punktiem... Un šī velk ... Es parasti necenšos atcerēties šādu iestāžu nosaukums, bet šo nu es pacentos. Nature Massage. Ir ļaudis, kam patiesi patīk, ka šos kārtīgi izburza, tad nu jāsaka, dāmas un kungi, laipni lūdzam! Tā nu es, apcerot savā prātā visādas domas, dziedot vienotā runču korī ar citiem - baudu savu izvēlēto masāžu, kas notiek no otras puses, atliek tikai minēt! Meitenes tik smaida un rauj tālāk, lai taču tiem baltajiem speķa pīrāgiem tiek, vai tad žēl...tā mēs visi, savu domu apmāti, masējamies dziļā pasaules kaktā, Indoķīnas jūras krastā, bēdu nezinot!

No ekskursijām iesaku noteikti izbraukāt salu un pavisam noteikti apbraukāt mazās salas, kas ir apkārt Koh Chang salai. Tur to, kā jau minēju, ir daudz! Iesaku izmantot Thai Fun kompānijas kuģi, kas savāks Jūs no Jūsu bugalow, ar laivu nogādās uz lielāku kuģi un, nebraukājot ar transportu uz ostām un atpakaļ, Jūs viena mierā un komfortā, izbaudīsiet savu ceļojumu nepilnas dienas garumā. Var, protams, braukt ar mazajām laivām, bet tās lētākas un būs „saspiestāk”, nogurdinošāk. Maksa par pirmo variantu ir ap 1000batiem, otrs ap 600. Mazās salas ir patiesi ļoti skaistas, uz dažām no tām var apmesties un padzīvot Robinsonu dzīvi!

Koh Chang paliku 6. Dienas un ar to pietiek. Tālāk ceļš veda uz Bangkoku, kur paliku pie kāda latvju vīra pa nakti un iesaku arī Jums. Šeit ir viņa viesnīcas koordinātes: http://www.redpinn.com/

Viesnīcas numuri ir tīri, plaši, ļoti ērti. Lieliska apkalpošana un pie reizes - atbalstīsiet savējos. Apakš viesnīcas ir krodziņš, kur pretī „raugās” Latvijas karogs, ģerbonis, piekritīsiet, ka tas pasaulē nebūt negadās bieži! No viesnīcas sasniegt slaveno Khaosan road var braucot ar taxi (pēc skaitītāja) par 100 batiem, bet Pat-Pong tirgus būs turpat aiz stūra. Ja kādam vajag nokļūt vietā, kur amerikāņu puiši no paģirām ālējās un demolēja. Tad Soi Cowboy būs sasniedzams par 70 batiem, patiesību sakot, tā ir laba vieta un vēl labāka viesnīca ar lielisku servisu! Lai viņiem izdodas!

Tagad ir pauze, jo izbraucu uz Šrilanku un esmu tur prom 8. dienas.

Pauze beidzas, esmu atpakaļ, atkal stāvu vīzu formēšanas rindā, atkal klausos kādu dzīves stāstu, atkal plikšķinu savas ačeles un šķirstot pasi, konstatēju, ka drīz jāiet mainīt tā, jo būs pilna! Te pat piektklasniekam ir skaidrs!

Šoeriz braucu uz Samui, pirms tam viena nakts Khaosan road, Khaosan Place viesnīcā, ko varu ieteikt izmantot arī Jums. Maksa ir no 750 – 1200 batiem. Uz jumta ir baseins, kas gan nav diez ko labs. Brokastis iekšā nav. No labākām viesnīcām uz šīs ielas, iesaku arī D&D, kur cenas ir līdzīgas. Var, protams, atrast viesnīcas lētākas, bet cietīs komforts.

Izlemju, ka braukšu ar busu un laivu uz Samui. Cena ir ap 1000 batiem, bet, ja Jūs lidotu, tad tā būtu ap 4200-5000 batiem. Uz Samui var arī aizlidot, kompānijas: Thai un Bangkok air.

Šoreiz braucu ar busu. Sēžu pirmajā rindā, sēžu viens pa diviem krēsliem un ir ērti. Ceļi Taizemē ir krietni labāki kā Latvijā un busi ir ērti. Blakus rindā man apsēžas runīga spāņu kompānija, kas kādā brīdī sāk krist uz nerviem, spāņu valodu nepieprotu, tik vien kā – si, si. Pabraukuši stundas 4, spāņi arī pieklusuši, te pēkšņi „atsprāgst”šoferis un sāk skaļu diskusiju pa telefonu, ko pavada gardi smiekli. Autobusā brauc virkne vāciešu, dzirdama britu, franču valoda un kad visas valodas ir apklusušas, sākas uzstājīga taizemiešu, tā teikt – kurš te mājās ir saimnieks! Sākas neliela burkšķēšana, kušināšanās – bet tas nepalīdz. Līdz kāds pieceļas un aiztuntuļo līdz šoferim. Okē, okē mister. Nu labi, atkal miers.

Sēžot pirmajā rindā, tukši blenžu apkārt, miegs nenāk, raugos kā pazib, ēkas, krogi, cilvēki, koki. Atkal apceru dažādas domas par savu nožēlojamo dzīvi, atceros visādus atgadījumus, notikumus, piedomāju par savām bijušajām princesēm, kā viņām iet, ko dara. Izanalizēju visas pēc kārtas, prioritārā secībā. Kas bijis labs, kas slikts, ko dara tagad, kaut ko muļķīgu piedomāju klāt, papukojos, tad sāku lielas domas domāt par politiskām lietām un amplitūda ir ļoti plaša. Sākot ar gaidāmajām pašvaldības vēlēšanām, par Obamas izredzēm, par Asada gaidāmo likteni un līdz pat gaidāmajai cukurniedru ražai Meksikā. Šādas domas allaž rosās vislabāk garos pārbraucienos, tā tas ir bijis, ir un būs. Kad esmu beidzis domāt par šo, pēkšņi, kā no zila gaisa, atsprāgst milzīgi taizemiešu šofera smiekli un skaļas replikas, atkal ir sarunas pa telefonu un tik skaļi, ka šīs valodas piepratējs to lieliski varētu noklausīties, sēžot pēdējā rindā. Redz kā ir – okē, okē mister! Atkal ir burkšķi un daudzi atkal ir augšā. Kad sarunas beigušās, iestājas mēms klusums, cilvēki čuč, droši jau kāds vēl bez manis kaut ko domā, sapņo, spānis blakus rindā sāk uzmācīgi krākt un tā nu mēs visi, kas gulēdami, kas lielas domas domājot, slīdam lejā pa karti, lai sasniegtu ostu, no kuras mūs kuģis nogādās, sākumā uz Koh Tao, tad Koh Phangan un visbeidzot Koh Samui salām. Ir iespēja arī pabraukt ar busu vēl zemāk un nokļūt ar kuģi pa taisno Samui, bet ne šoreiz.

Par Samui ir daudz jau iepriekš rakstīts un tā ir latviešu vidū populāra sala. Mans plāns bija Samui salā tikai gulēt, ēst, atpūsties un satikties ar dažiem cilvēkiem. Apmetos Chawing pludmalē, kas ir lielākā, izvēlējos Marine bungalow, ar labu atrašanās vietu un samērīgām cenām. 1000 bati – istaba ar aircond., 700 bati ar fēnu. Takši Samui ir nelietīgi dārgi, tāpēc iesaku, izmantojiet vietējos tuk-tuk. Tas daudz lētāk un nav neērti. Vnk brauksiet tādā kā pikapā, vairāki cilvēki kopā. Neatkarīgi no tā, esiet ostā vai lidostā, taxi izmantot ir dārgi. Viņi stūrgalvīgi pieturas pie vienas cenas un tās grozas ap 500-700 batu robežās, kas ir Taizemei dārgi, nepārmaksājiet. Arī Bangkokā izmantojiet tikai taxi mašīnas, kas brauc pēc skaitītāja, noķeriet auto labāk uz ielas, nekā ņemiet tos, kas sagaida Jūs pie ieejām un izejām. Interesantākais, ko Samui redzēt ir Marine National Park, Paradise garden, transvestītu šovi, kas ir kuplā skaitā. Pabraukājiet pa salas iekšieni, pāris ūdenskritumi vērā ņemami. Netālu atrodas koh Phangan sala, kur ir Full Moon Party, pasākumi tur notiek pāris reižu mēnesī un grafiks te: http://fullmoonparty-thailand.com/schedules.html

Par Samui ir daudz jau rakstīts, neatkārtošos.

Kopumā ņemot, ceļojot pa Āziju, nav vajadzības ko rezervēt vai izmantot Eiropā esošo tūrisma aģentūru pakalpojumus. Nav. Izņēmums ir, ja izdodas atrast tādu piedāvājumu ar interesantu vietu un ļoti labu cenu. Atliek atrast labas cenas biļeti pārlidojumam un pašiem uzmeistarot lielisku ceļojumu.

Palieku pie domas, ka skaistākās pludmales Taizemē ir Andaman jūrā (Puketas pusē): Koh Nghai, Koh Lipe, Koh Mook, Koh Kradan, piemēram. Ja interesē izveidot ceļojumu ar uzsvaru uz pludmalēm, tad dariet tā. Lidojiet pa taisno no Eiropas uz Puketas salu, piemēram, ar AirBerlin. Puketa, izvēlaties lielāko pludmali Patong beach, jo tur naktsdzīve ir skaļākā, ņemiet vērā, ka pēc tam mazajās salās nekā tāda nebūs. Tātad: Puketa (Patong beach) – tad Phi – Phi salas – Koh Lanta – Koh Mook (nobāzējoties vienā no mazajām salām, piemēram, Koh Mook, pērciet ekskursijas, lai apskatītu arī citas salas) un atpakaļ. Ja laika un resursu vairāk, trauciet tālak, no Koh Mook var nokļūt Malaizijai piederošā Langkawi salā. Malaizijā LV pilsoņiem ir bezvīzu režīms. Nopirkt biļeti var kaut Koh Mook, piemēram. Dažas dienas Langkawi un no Langkawi par lētām cenām (AirAsia) var aizlidot līdz Malaizijas galvaspilsētai – Kuālalumpurai un no tās, piemēram, ar Luftu caur Frankfurti uz Rīgu. Bet var doties tālāk un apskatot Kuālu, ar AirAsia doties uz Bali salu. Tādā veidā Jūs redzēsiet labākās Taizemes pludmales, Malaiziju un Indonēzijas salu – Bali. Indonēzijā vīzu noformēsiet uz robežas. Savukārt atpakaļ atlidosiet kaut no Džakartas ar Luftu, ja laiks vairāk, nokļūstot atpakaļ, no Bangkokas.

Cik man sanācis ir piedzīvot, uzskatu, ka skaistākās tā reģiona pludmales ir Indonēzijā (bet ne Bali) un Filipīnās. Trešā godpilnā vietā ierindoju Taizemi un skaistākais Thai pludmaļu „gals „ ir Andaman jūrā.

Lielisks ceļojums mēneša garumā būtu: ceļš no Puketas līdz Kualalumpurai, kā minēju, bet tālāk doties uz Kambodžu ar AirAsia, nokļūstot Siam Rep, apskatot Angkoru (Kambodžai vīzu formē uz robežas) un tad ar busu uz BKK vai Pataiju. Ja naudas vairāk, ekonomējot laiku un nervus – ar Bngkok air uz Bangkoku. Tādā veidā Jūs apskatītu lieliskas pludmales un vērā ņemamu kultūrvēsturi. Šo apli pa trīs valstīm var veikt otrādies, tas ir – sākt no Bangkokas ar Kambodžu un tad Malaizija, Langkawi un tad pa mazajām salām uz augšu – iekš Taizemes. Tas tāpēc, lai jūras izpriecas būtu otrā pusē brīvdienām.

Protams, kultūrvēsturi var izbaudīt lielākos daudzumos Taizemes ziemeļos, bet Kambodža šajā ziņā kotējas augstāk. Ja doma, apskatīt vecpuišu kaktu – Pataiju, lūdzu, stundas brauciens no Bangkokas lidostas. Pataijā ir arī sava lidosta, no kuras tālāk var aizlidot līdz Puketai vai Samui.

No lielajām salām Samui ir trešā lielākā. Tā nav tik „pārbāzta” kā Puketa, bet tuvojas tam. Samui ir labi tas, ka viss ir uz vietas. Tā vēl ir puslīdz sabalansēta, drīz jau vairs nebūs. Blakus Samui ir Koh Phangan, kas pazīstama ar pilnmēness tusiņu, bet arī ar lieliskām, klusām pludmalēm. Sala ir pietiekoši liela, lai veiksmīgi paslēptos. Netālu no tās ir Koh Tao, kas liekas ir populārākā vieta „daiveriem”. Variet darīt tā, ja dotas divas nedēļas, piemēram, Bangkoka (ar busu) – Pataija (ar lidmašīnu) - Samui (kuteris)- Koh Phangan (kuteris) – Koh Tao (kuteris+buss) – Bangkoka un izkāpsiet Khaosan road gala pieturā.

Iespēju un variāciju ir ļoti daudz.

Arī mans ceļojums beidzās, Samui pavadīju 10 dienas, neesmu šeit, ne citur Taziemē pirmo reizi. Atgadījās daudz, dažādi notikumi, kas paliks man atmiņā ilgi un kā savulaik izteicās Toms Henks filmā Forests Gamps – dzīve ir pārsteigumu pilna. Arī es, baudot savu pēdējā vakara kokteili, kādā Bangkokas šķērsielā, apdomājis visus savus mazā, nožēlojamā cilvēka soļus tuvākajā nākotnē, noķēru taxi, lai dotos uz lidostu un mājup. Ar to arī pielieku punktu Taizemes ceļojumu aprakstiem, novēlu Jums visiem tur nokļūt un lieliski atpūsties. Vēl braucot mašīnā, „pārcilāju” savas domas par piedzīvoto Taizemē un Šrilankā. Šrilanka bija priekš manis kas jauns un nezināms, tāpēc ļoti interesants ceļojums, bet tas jau, dāmas un kungi, ir cits stāsts!