Kirgizstānas ceļojuma piezīmes

  • 17 min lasīšanai
Almaty, 28.05.05 Kirgizstāna- ceļojuma piezīmes 6.maija agrā rītā, kamēr Almaty vēl nosacīti guļ, sakrāmējuši mašīnā mantas un ledusskapīti ar proviantu un dzērieniem, četratā dodamies Biškekas virzienā. Pie mums ciemojas Ingas vecāki. Lai arī pulkstenis rāda 6.15, Almaty transporta kustība neizsīkst. Ir vēl ļaunāk, jo „džigiti” nemaz vairs neskatās kāda gaisma deg luksofora, vai kuram būtu galvenā ceļa priekšrocība. Mani tas vairs nepārsteidz, tāpēc uzmanīgi izbraukuši pa garo Tole Bi ielu un tikuši uz Biškekas autoceļa, varu viegli uzelpot. Tā vienkāršā fakta dēļ, ka 20.minūšu laikā kamēr izbraucām uz šosejas, manā acu priekšā mierīgi tika veikti trīs rupji ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi. Braukšanas kultūras te vispār nav. Policija ļoti pasīva, izņemot ķeršanu ar radaru. Tas šķiet ir ienesīgākais veids visā pasaulē. Ir nedaudz apmācies, bet visi priecīgi. Auto ceļš Almaty- Biškeka būtu jāieraksta Ginesa rekordu grāmatā kā viens no mūžīgajiem ceļu būves objektiem. Cik naudas tur ieguldīts, cik nozagts, šķiet to neviens skaidri nevar pateikt. Jau no paša agra rīta Almaty virzienā nāk autobuss aiz autobusa. Visi maršrutnieki un tādi nopietni- Mersedes, Neoplan un Setra. Sākam jokot, ka visa Kirgīzija ir ceļā uz Almaty. Vēlāk gan esi stipri brīnījos, kā šādas klases autobusi spēj izbraukt tos apbraucamā ceļa posmus ko mēs veicām sēžot džipā. Bija jau arī „upuri” ar caursistām riepām, vai gaisa spilveniem. Avārijas zīmes vietā tradicionāli tiek uzstādīts kāds koku slietenis, vai nomesta kaste. Piespiedu apstāšanās trijstūri šķiet manīju tikai reizi. Kādā jaukā nostūrī pie ziedoša magoņu lauka ir neliels benzīntanks. Visi ceļotāji ar foto kamerām tiek izsēdināti, kamēr es iegriežos uzpildīt auto. Te atkal kas pārsteidzošs. Neviena nav! Uzpildes pistoles saslēgtas. Pēc īsa brīža uzrodas jauneklis no blakus esošās Lielceļa barotavas un atslēdz tankštelli. Pie reizes noskaidroju, ka līdz robežai atlikuši kilometri divdesmit. Piebraucu pie savējiem. Visi satraukti salec iekšā. Inga ar Zigi skrienot pie ziedošā magoņu lauka, nav pamanījuši čūsku un teju to saminuši. Anita aiz šausmām vai pamirusi! Jāsaka, rāpulītis tāds paprāvs un ļoti ziņkārīgs, jo uzrāpies uz grants čupas un vēro ko mēs darīsim. Vēlāk noskaidrojās, ka tā ir viena no indīgākajām šā reģiona aprāpotājām. Robeža. Ļoti arhaiska robeža ar upi, kas atdala neatkarīgās valstis. Mašīna tiek ielaista aiz barjeras ārpus rindas, tomēr visi tiekam izsēdināti un norīkoti iet caur pasu kontroli. Aizslēdzu mašīnu un dodamies iekšā. Robežsardzei iestājas neliels apjukums- tik daudz ārzemnieku! Tiek atvērts otrs kontroles un reģistrācijas lodziņš NVS pasēm un vietējiem, kuri te acīmredzot robežu šķērso ikdienā. Mums savukārt rūpīgi pārbauda vīzas, iereģistrē pases un mašīnu. Kad tas nu ir galā, sēžamies auto un pārbraucam Kirgizstānas pusē. Te atkal pasu reģistrācija, tikai šoreiz tiekam lūgti palikt mašīnā. Vīzas ir apzīmogotas, tikai Anitai zīmogs tāds knapi saredzams. Nu neko darīt, braucam vien Kirgizstānā iekšā. Pierobežas ceļš atkal tiek remontēts un esam spiesti nogriezties uz apvedceļa. Naudas trūkums šeit jaušams, ceļa norādes daudz kur izpaliek. Biškeka mūs sagaida ar sauli, pavasarīgu zaļumu un patīkamu siltumu. Mums ir sagādāta pilsētas karte, taču tas mums nepalīdz pirmā piegājienā atrast viesnīcu. Kā vēlāk izrādījās, bijām tai apkārt vien braukuši. 12.30 beidzot piebraucam pie viesnīcas. Inga dodas uz blakus esošo EK Delegācijas ēku, jo vēlās vēl satikt kolēģus līdz pusdienlaikam. Mēs ar Zigi izkrāmējam mašīnu un iekārtojamies numuriņos. Kirgizstānā valda tādi pat kārtība kā citās NVS valstīs, proti 72.stundu laikā ir jāpiereģistrējas OVIR. Es pat nezinu kā to īsti iztulkot- čeka, vai? Ir piektdienas pusdienlaiks un viesnīcas administrācija neko nesola, jo priekšā brīvdienas un Uzvaras svētku diena. Inga ar Anitu ir atpakaļ un dodamies mainīt naudu un pusdienot. Agrais rīts un pusdienlaiks rūcina vēderus. Kāda no bankām ir turpat uz stūra, tur arī notiek naudas maiņa. Zigis, kā jau bankas apsardzes darbinieks ir autā! Apsardzes nekādas! Nemana arī video kameras, tomēr džeks kurš man maina naudu ir ar pistoli. Ēst gribās un nekavējoties dodamies ēst. Ir ieteiktas pāris vietas, dažu kvartālu attālumā. Esam laimīgi sameklējuši norādīto kafejnīcu un liels ir mūsu pārsteigums, ka esam spiesti stāvēt pagalmā rindā, jo brīvu vietu nav. Jāsaka gan kafejnīca paliela, sastāv no vairākiem paviljoniem, bet pārpildīta. Tikuši pie galdiņa badīgi pētam ēdienkarti. Oficiante mūsu mulsumu ātri kliedē, saprotot, ka esam iebraucēji un iesaka vienu otru trešo. Oficianti te skrien kā skudras, jo tauta gaida un jāpabaro visi. Tā mēs tiekam pie Manti, kaut kas līdzīgs pelmeņiem, bet ar jēra gaļu un Lagman, kas ir kā spageti ar gaļas mērci. Šie abi ir nacionālie ēdieni. Viss ir garšīgs, bet baigi trekns. Mūsu sievieši ātri padodās un mēs ar Zigi esam spiesti cīnīties līdz galam. Smagi atgriežamies viesnīcā, jo jāuzzina kā veicas mūsu reģistrācija. Nekā iepriecinoša. Vienīgās cerības ir sestdienas rītā, jo OVIR jau slēgts. Drošības labad Inga aiziet uz delegāciju sagatavot vēstuli kā rezerves variantu. Nu ir skaidrs, ka sestdienā ātrāk par pusdienlaiku mēs nekur neizbrauksim. Panikot nav jēgas un dodamies nelielā pastaigā pa Biškeku. Ļoti skaista pilsēta, ar visiem ļeņinekļiem, kā pienākas. Mūsu mērķis ir tūrisma aģentūra, kas man solīja sagalvot ceļa zīmes uz viesnīcu „Rohat”. Prāts tāds nemierīgs, jo bija runāts, ka dokumenti būs sagatavoti un gaidīs mūs viesnīcā, taču tā nebija. Zigis ar Anitu paliek mūs gaidīt ārā. Iekšā apsardze tāda, ka bankai būtu jānokaunas. Kad beidzot tiekam pie aģenta, izrādās mūsu izredzes nav no spožajām. Tā nemanot ir pagājusi stunda, tomēr vietas „Rohat” dabūjam. Zigis ar Anitu jau nemierīgi, jo sācis līt, bet mēs kā akā iekrituši. Blakus atrodas Valsts kartogrāfijas centrs. Es vēl ieskrienu uzzināt, vai nav nopērkama kāda pilnvērtīga ceļu karte. Stāvoklis vēl bēdīgāks kā Kazahstānā! Nav un tik drīz arī nekā nebūs. Nav naudas. Ļepatojam mājās. Mazliet atvilkuši elpu, dodamies otrajā tūrē uz pilsētu. Administratorei piesakām pirti uz vakaru un aiziet. Šoreiz ejam pašā centrā. Plašums un skaistums visapkārt! Vietām gan jaušamas marta notikumu pēdas, tomēr viss mierīgi. Apskatām atvērto mākslas galeriju. Ir skaisti darbi, ir bezgaumīgi. Cenas ļoti zemas. Tomēr tādu darbu kas iekristu sirdī, nav. Esam netālu no CUM. Anita ar Ingu meklē zemenes un lielos ķiršus, bet Zigis ēd saldējumu par pieciem santīmiem! Ir jau pievakare, tāpēc kārotās zemenes tādas švakas. Nogurums liek sevi manīt un, kad beidzot ietenterēju viesnīcā, gribas izstiepties un gulēt. Laiks iet uz pirti. Sataisāmies un braucam lejā. Ir noticis kārtējai pārpratums un par pirti ticis aizmirsts. Tā tagad tiek ieslēgta, bet līdz tā uzsils paies krietna stunda pusotra. Neko darīt, atgriežamies savos numuriņos. Otrais piegājiens ir veiksmīgs. Pirts jauka, liels baseins un trenažieri. Zigis ir visizturīgākais un paliek visilgāk. Seko neliels tusiņš ar džinu, toniku un alu. Gara jauka diena ir garām. Ataust burvīgs, saulains sestdienas rīts. Esmu jau augšā no pieciem un pārceļos uz atpūtas istabu. Uzvāru kafiju un blenžu TV. Viesnīca ļoti labi aprīkota un tīra. Tā pieder angļiem. Brokastis ļoti labas šejienes apstākļiem- eiropeiskas. Pēc brokastīm aizlaižam nomazgāt mašīnu. Tā te nav problēma, jo bezdarba dēļ mašīnu mazgātāji ir uz katra stūra! Iznāk laiks parunāt ar vietējiem. Te nostalģija pēc padomju laikiem stipri izteikta. Par cik mūsu pases vēl nav atgriezušās no reģistrācijas, nolemjam aizbraukt uz pilsētu. Ir jau krietni karsts. Noparkojos netālu no CUM(Centrālais Universālveikals), kas ir mūsu izvēlētais apskates objekts. CUM lielajos vitrīnu logos skaidri jaušamas marta notikumu pēdas. Daudzviet stiklos palikušas šāvienu pēdas. Arī fasāde lepojas ar dziļām skrambām. Iekšā valda zināma rosība. Dodamies suvenīru medībās pašā veikala augšējā stāvā. Brīžiem jūtamies kā antikvariātā. Te var nopirkt neiedomājamas lietas! Sākot ar Otrā pasaules kara apbalvojumiem līdz patvārim un ledusskapim. Inga tiek pie brīnišķīgas ziemas cepures no lapsas ādas, Zigis pie T krekliem, Anita pie kristāla auskariem, bet es pie Kirgizstānas karodziņa. Tos es kolekcionēju no visām valstīm, kur vien ir pabūts. Otra kolekcionāra vājība ir zvaniņi, bet te tādu neatrodu. Ja ir somi (nacionālā naudas vienība), te var nopirkt gandrīz visu. Steidzamies atpakaļ uz viesnīcu, jo tuvojas pusdiena. Pases ir atvestas. Par katru reģistrāciju jāmaksā 10USD. Anitas pase vienīgā nav reģistrēta, jo OVIR nav ieraudzījuši robežsardzes blāvo zīmogu. Īpaši nepārdzīvojam, jo Ingai ir vēstule no delegācijas un pošamies ceļā. Spīd spoža saule un ir karsts. Cik labi, ka mūsu auto ir aprīkots ar gaisa kondicionieri! Izripojam no Biškekas Isikula ezera virzienā. Priekšā garš, vairāk kā 260 km ceļš, no tiem krietns gabals pa kalniem un pāreju. Eiropas mērogā tas nav nekas, bet šeit tā vis nav. Tokmoka. Te nogriežamies no galvenā ceļa, lai apskatītu Buranas torni. Tas arodas 15km no galvenā ceļa. Tas ir fragments no bijuša nocietinājuma un atgādina vējdzirnavu torni. Tas datēts ar 11.gs. un bija kā vārti uz Šamšinas ieleju. Sīkāku informāciju ikviens var atrast lasot Lonely Planet izdoto tūrisma ceļvedi par Āziju. Ilgi neuzkavējamies, jo tāls ceļš vēl veicams. Kemina, kalnu pāreja, Balikči. Balikčos ekoloģiskais postenis. Arī no mums tiek iekasēta naudiņa un esam Isikula dabas liegumā. Visu ceļu apbrīnojām to sakoptību un tīrību, kas šeit vērojama! Visur jaušama strādīga roka, mājiņas ciematos sakoptas, zeme sastrādāta, nekur nekas nemētājas. Jā, kazahiem un tadžikiem te būtu ko mācīties! Tiesa, šī ceļojuma laikā apskatījām tikai Kirgizstānas ziemeļu daļu un nevaram spriest kā izskatās dienvidos, kur sākās visi marta nemieri. Ceram, ka šī sakoptība nav tikai vienreizējs pasākums par godu Uzvaras dienai?! Mūsu brauciens turpinās jau gar ezera krastu un liels ir mūsu pārsteigums, kad ieraugām norādi „Issik Kyl International Airport”. Tas skan stipri komiski, jo attālumā redzamas pāris mājeles, skrejceļš un dispečeru tornītis. Lidaparāta neviena! Mūsu viesnīca „Rohat” atrodas skaistā līcī pie Kara-Oi ciemata. Nedaudz palīkumojuši piebraucam pie cietokšņa mūra, aiz kura slēpjas mūsu atpūtas bāze. Tā pieder kādai Uzbekistānas bankai. Pie vārtiem militāra apsardze. Kad uzrādu mūsu ceļa zīmi, apsargs sazvanās ar korpusa komendanti un pēc īsa brīža tiekam ielaisti stāvvietā. Jūtamies varen droši! Mantas jāstiepj krietnu gabalu, jo pa teritoriju braukt nav atļauts. Neskatoties uz maija sākumu, šeit dzīvo sportisti un vienā korpusā notiek seminārs. Īstā sezona sākas jūnijā, kad ir pieejamas vairākas aktivitātes, ieskaitot izbraukumus ar kuģīti. Mums ierāda divus jaukus numuriņus augšējā stāvā. Uzzinam dienas kartību un ar Zigi dodamies pēc palikušajām mantām uz mašīnu. Apsargam samaksāju par stāvvietu divām diennaktīm un dodamies uz numuriem. Kamēr ir gaišš izejam iepazīties ar apkārtni. Šur tur vēl notiek remonts, taču viss top un jaušama saimnieka roka. Vakariņas kavējas, jo virtuvē sabojājusies plīts. Ar stundas nokavēšanos tiekam pie vienkāršām, bet gardām vakariņām. Vēl uzspēlējam cūkas, iedzeram aukstu alu un tad jau laiks čučēt. Te, pie ezera(jūras), jaušams vēsums, kas ir patīkami pēc karstās dienas un garā brauciena. 8.maijs. Atausis saulains rīts. Pēc brokastīm nolemjam izbraukt tuvāko apkaimi un iepirkt vēl minerālūdeni, jo nav īstas pārliecības vai Uzvaras svētkos būs kas atvērts. Izbraucam no cietokšņa un ripojam uz Kara-Oi, tālāk uz Čolpon-Ata (Issikula centrs). Ciemats kā jau ciemats, tomēr tūristu industrija jaušama. Daudzviet redzamas plāksnītes ar uzrakstu „Izīrē istabu”. Gribam apskatīt muzeju un dabas parku, bet tas svētdien slēgts! Tas tā jocīgi. Apciemojam tirgu, kas pārsteidz ar tukšumu. Ir tikai daži pārdevēji. Te nopērkam vietējo ļipjošku. Minerālūdeni nopērku nelielā veikaliņā netālu no tirgus. Šur tur pamanām aitādu un zivju tirgotājus. Pie viena šāda steliņģa atceļā uz bāzi piestājam. Tirgotājs ir īsts krievs, no paša rīta jau iesilis. Zivis te svaigi kūpinātas un gardas. Mums tiek atnesta rupjmaize, lai varam preci nogaršot. Par zelta cenu nopērkam divas smaržīgas sīgas. Nākošā pietura ir pie ādu tirgotāja. Puika tiek aizsūtīts pēc tēva, kurš ciemojas otrā ielas pusē kādā mājā. Pēc brīža saimnieks ir klāt. Ir labi ģērētas aitas un viena superīga kazas ādiņa. Saprotam, ka mūs grib aplikt, tāpēc īsts tirgus nesanāk. Braucam vien mājās. Atlikušo dienas daļu pavadām zvilnot smiltiņās un ķerot saules starus. Zigis pamanās nopeldēties, bet mums liekas vēl stipri auksts. Pēcpusdienā uzspēlējam bumbu un zvilnam, līdz sāk apmākties. Jaušams, ka vakarā būs negaiss. Laiku pa laikam uzrodas kāds apsargs zirgā. Par cik ezers ir saldūdens, zirdziņi dzer turpat no ezera. Staigājam pa parku, atrodam dzīvās dabas stūrīti ar trušiem, pīlēm un zosīm. Apskatām kempinga mājiņas, kurās šobrīd uzturas strādnieki. Ir slēgta teritorija ar atsevišķām ģimenes mājām. Katra māja paredzēta divām ģimenēm. Pie mājas iekopts zāliens un ziedi. Šobrīd zied arī ābeles un plūmes. No zieda uz ziedu, smagi dūkdamas laižās kamenes. Idille tiek pārtraukta ar attāliem pērkona dārdiem. Pēc vakariņām atkal spēlējam cūkas un jautrība nebeidzas, jo izrukšķēties dabūjam visi pēc kārtas. Amizantākais ir Zigis, jo spiedz un kviec augstos toņos. Ejot gulēt negaiss ir klāt. Kā jau kalnu apvidū ar vēju, lietu un pamatīgiem pērkona grāvieniem. 9.maija rīts. Ir nedaudz apmācies, naktī pamatīgi lijis, gaiss svaigs un enerģijas pilns. Krāmējam mantas, jo pēc brokastīm jādodas ceļā. Mazliet žēl, ka nevaram te uzkavēties ilgāk, jo brīvdienas tuvojas beigām un jāpaspēj ieplānotais. Ap desmitiem esam sakrāvuši mantas mašīnā, apsargs sazvanās ar komendantu. Pēc īsa brīža tiek dota atļauja mūs izlaist. Esam uzvedušies godīgi, nekas nav salauzts un viss ir nomaksāts. Tāda kārtība ir uzteicama. No vienas puses tas kaitina, ka tevi nepārtraukti neuzkrītoši vēro, no otras puses vari justies drošs un zini, ka nekas nepatīkams neatgadīsies. Arī atpūtas nams necieš nevajadzīgus zaudējumus no negodīgiem apmeklētājiem. Iebraucot Kara-Oi, attopamies ka tiek svinēti Uzvaras svētki. Katrā ciemā tiek svinēts un ielas pilnas cilvēku. Vietām jāizmanto apbraucamais ceļš. Lēnām virzamies gar Isikula krastu uz maršruta attālāko pilsētu, kas atrodas ezera austrumu galā- Karakol. Pusdienas ieturam ceļmalā un steidzamies tālāk. Šodien daudz kas jāpagūst. Izbraucam caur Tjupi- nu viena riktīga krievu armijas pilsēta! Te pat kultūra jaušama cita. Ielas netīras un vienās bedrēs. Karakola mūs sagaida ar plašu, bet nelīdzenu ceļu, kas aiz pilsētas robežas pārtop ikdienišķās bedrainās ielās. Ielu norādes reti kur saskatāmas. Maldāmies pa pilsētu, līdz tiekam centrā. Te sākas jaunas nepatikšanas, jo neviens tā īsti nevar pateikt kur mums jābrauc. Laime tomēr ir mūsu sabiedrotā un laimīgi atrodam internetā, jeb kā to tagad modīgi sauc globālajā tīmeklī, rezervēto viesu namu. Protams, izkārtnes nekādas. Laikam jau tāpēc, ka baidās no uzbrukumiem. Mums tiek ierādītas istabas otrajā stāvā. Viss kā īstos laukos. Ēdamzāle, duša un tualete pirmajā stāvā. Tualete riktīgā! Kā padomijas laiku dzelzsceļa tualete- ar emaljētu čuguna platformu- pēdām. Armijā to sauca- tolčok. Skalojamā tvertne ar ķēdi griestos pie sienas kā pienākas. Iepazīstamies ar saimniekiem un tiekam uzcienāti ar paštaisītu svaigu ļipjošku, pašmāju upeņu un aveņu zaptēm un tēju. Garšo superīgi! Pie viena sarunājam saimnieces dēlu par gidu mūsu pēcpusdienas ekskursijai pa pilsētu un apkārtni. Vakarā būs pirts un vakariņas. Saimnieki ir īsti strādīgi kirgīzi. Paši dzīvo blakus mājā savu dzīvi un viesu privātā dzīvē nejaucas. Vecākais dēls ar sievu dzīvo kopā ar vecākiem, jo jaunākais ir liels IT speciālists, saņēmis vairākus apbalvojumus un mācās Novosibirskā aspirantūrā. Tas gan neesot tipisks gadījums, jo pēc tradīcijas pie vecākiem jāpaliek jaunākajam no bērniem. Esam gatavi pēcpusdienas tūrei. Saule sāk paslēpes, ir sutīgs un jaušama lietus tuvošanās. Ātri sastādam maršruta shēmu un dodamies ceļā. Gids mūs aizvada līdz vecai, koka pareizticīgo baznīcai. Te viss vecs, bet uzturēts un kopts. Grīdas tiek regulāri berztas. Baznīcas dārziņš un palīgēkas sakoptas un vizuāli baudāmas. Nākamais apskates objekts ir pogodas tipa koka baznīca. Pēc nostāstiem to būvējis kāds no Ķīnas Dungaju novada. Dungajieši šeit mitinās lielā skaitā vēl šobaltdien. Tā nu pogoda tapusi gatava, bet par darbu nav ticis samaksāts. Pirms nepilniem divsimt gadiem maksāts ar opiju, jo naudai vērtības nav bijis. Nesaņemot norunāto samaksu, meistars piegājis jaunceltnei un ar vienu cirtienu, viņam vien zināmā vietā, visu nojaucis! Lieki piebilst, ka ēka tikusi būvēta bez naglām, skavām un skrūvēm. Arī šobrīd apskatāmā būve ir tā paša meistara roku darbs. Šoreiz viņam gan ticis samaksāts, bet kur ir tas pamatbaļķis neviens tā arī nezin. Dungaji ir ļoti strādīgi un kirgīzi no viņiem mācoties. Gids mums parāda tūristu INFO centru, jo tas mums būs jāapmeklē rīt pirms izbraukšanas, lai uzzinātu cik drošs ir atpakaļceļš uz Kazahstānu. Gribam atgriezties Almaty no austrumiem, caur Čarinas kanjonu. Lēnām izlīkumojam no pilsētas un dodamies uz 30km attālo Jeti- Oguz. Latviski tas sauktos „Lauztā sirds”. Ceļi šausmīgi, labi ka vietām asfalts nobērts ar granti, lai pielīdzinātu bedres. Ērtāk ir braukt pa apmali, bet vietām arī tā nelietojama. Mašīnu tikpat kā nav. Ir kāda kravas mašīna, traktors vai mocītis ar blakus vāģi. Dominē zirgi un tie te tiešām ir skaisti un kopti. Padomijas laiku pamesti „pieminekļi” sastopami ik pēc gabaliņa. Te veikals bijis, te neliela rūpnīca, te vēl kas nezināms. Gids mūs aicina izkāpt un doties nelielā pastaigā. Rāpjamies augšup pa stāvu kalnu. Mums tā nav viegla nodarbošanās, bet gids to paveic bez aizdusas. Skats paveras fantastisks! Esam uzrāpušies uz kalna (paugura) no kura paveras skats uz tā saucamo „Pūķa muguru”. Iespaidīgi, jo šis dabas veidojums tiešām atgādina gulošu pūķi. Kalni šeit mālaini, sarkani, tikai vietām apauguši ar trūcīgu zaļumu. Dziļi ielejā redzam pamestu mājeli. Gids stāsta, ka tur neviens tā arī nav dzīvojis, jo tā ir ļoti nedroša. Jebkurā brīdī to var aiznest māla šļūdoņi. Skatoties dienvidu virzienā, redzama „Lauztā sirds”. Fantastika, tā tiešām ir sirds forma, turklāt sarkanā māla krāsa šim veidojumam piešķir krāšņu vizualitāti. Arvien vairāk apmācas, tāpēc steidzamies tālāk. Vēl nedaudz uzkavējamies „Lauztās sirds” pakājē un braucam uz Ziedošo ieleju. Līdz tai vēl gabaliņš pa īstu kalnu ceļu, piecas reizes jāšķērso krāčaina kalnu upe pa apšaubāmiem koka tiltiņiem. Dabas varenība liek justies maziem un nedrošiem. Laikam jau tāpēc, ka kalnu galotnes no mašīnas nav saredzamas, jo braucam pa upes izgrauztu aizu. Kad izbraucam ielejā, gribas atviegloti uzelpot. Lai arī kalni visapkārt, tomēr pļavas plašums un skaistums nomierina. Atkal ejam pastaigā. Netālu īsta jurta ar visu ikdienas sadzīvi. Tur dzīvojot lopkopji. Interesantākais fakts ir, ka katru vēlu rudeni tie no šejienes ar visu iedzīvi un lopiem pārceļas uz ziemošanas vietu pie Isikkula ezera, bet pavasarī atgriežas. Tas ir kārtīgs pārgājiens, ap 30km vienā virzienā. Ziemā te esot ļoti nedroši un auksts. No kāda paugura virsotnes gids mums rāda tālumā baltu ēku, ieskautu bērzu birzī. Tā esot speciāli būvēta atpūtas vieta J.Gagarinam, pēc pirmā cilvēka lidojuma kosmosā. Nenoliedzami, vieta neaprakstāmi skaista, svaigs gaiss, klusums un miers. Esam ieradušies dažas nedēļas par agri, jo īsti nekas vēl nezied. Arī šeit ziema bijusi neierasti auksta un ilga. Pirms sāk līt, laižamies atceļā. Kad esam izbraukuši aizas līkločus, uzbraucam vēl kādā stāvā kalnā. Augšā paveras cits skats. Kalna augša ir līdzena un zālaina. Jaunajā zālē ganās zirdziņi. Nenopriecāties, cik tie te skaisti! Kāds kumeļš sadomā ar mums nofotografēties un droši nāk pie mums. Mātei tas nepatīk, skaļi bubinādama tā sauc pārdrošnieku atpakaļ. Kumeļš vēsā mierā pārbauda Ziga kabatas, sak, ko nāc te ar tukšām ķešām! Kā nekā tiekam vaļā no uzbāzīgā lopiņa un griežam auto uz māju pusi. Sāk krist pirmās lietus lāses un esam priecīgi, ka esam paspējuši apskatīt visu plānoto! Atceļā gids mums stāsta, ka katram kirgīzam valsts ir piešķīrusi 1ha zemes. Tā nu viņiem pieder 5ha un vēl nepabeigta māja pie ezera. Cenšoties attīstīt iesākto tūrisma mītnes projektu, savām vajadzībām izaudzē gan graudus, gan dārzeņus. Visa pārtika tiek gatavota mājās, ja kas arī pašiem nav, tiek iemainīts no kaimiņiem vai paziņām. Barters. Esot arī tādi, kam slinkums ko darīt, kas dzer, kas zog. Tēvs no rītiem strādā kā privātais taksometrs ar savu mašīnu. Viss bizness ir oficiāli reģistrēts, citādi varot iekulties nevajadzīgās nepatikšanās. Kolektīvu saimniecību arī vairs nav, tā nākoties kooperēties ar tiem kam palikusi lauksaimniecības tehnika. Traktoru esot maz, tāpēc laicīgi jāvienojas par zemes apstrādi. Kad atgriežamies mājās, pirts jau ir gatava. Esam priecīgi izmantot šo pakalpojumu. Tā nu ir sanācis, ka šī ir trešā pirts diena mūsu Kirgizstānas ceļojumā. Nosmejamies, ka tik bieži pirtī sen neesam gājuši. Pirtiņa vienkārša, pašu meistarota, bet karstuma pietiek. Trūkst lielāka priekškambara un dušas, bet te jau ir lauki. Kaulus izsildīt un izsvīst var. Pēc pirts, saimnieces klāts galds. Neesam spējīgi apēst ne pusi no piedāvātā. Pēc vakariņām pagalmā satiekam veco saimnieku un ilgu laiku nopļāpājam par politiku. Tas jau nebūtu vakars, ja finālā nespēlētu „cūkas” un neiedzertu kādu alu. Visu nakti lija. Rīts pienāca pelēks, bet lietus bija mitējies. Vecais saimnieks jau bija prom savā taksī. Kad galds uzklāts, tiekam aicināti brokastīs. Saimniece iepako līdz pašceptās ļipjoškas, norēķināmies un atkal ceļā. Šodien liels attālums veicams līdz Almaty. Piebraucam pie Tūrisma Info. Meitenes laipnas, sazvanās ar robežsardzi un eko posteni. Ar džipu varot braukt. Lai arī lijis, izbraukt varēšot. Uzzinām, ka netālu esošais Prževaļska muzejs ir atvērts un nolemjam tam veltīt stundu. Kas bija Prževaļskis, domāju man nav jāstāsta. Piebraucot pie muzeja- parka, vārti slēgti. Esam vīlušies, jo katrs nepamatots ceļa posms mūs attālina no galamērķa. Dusmīgi nospiežu auto tauri un kā uz burvja mājienu parādās kāda sieva, kas atslēdz vārtiņus. Gids gan vēl kavējoties, bet lai tik mēs nākot iekšā. Te jau tagad ciemiņi esot reta parādība. Lai gan lietus līst, jau labākā omā ejam uz muzeja ēku. Pēc neilga brīža parādās gide- tante, kas pati varētu būt muzeja eksemplārs! Kas tā bija par ekskursiju! Tante, priecīga ka var mums stāstīt krievu valodā, izlika sevi visu. Uzzinājām tādas lietas, ko diez vai kādā mācību grāmatā varētu izlasīt. Viss Prževaļska dzīves stāsts no dzimšanas līdz negaidītam, muļķīgam galam, viņa pēdējā vēlēšanās tikt apbedītam šeit pie Isikkula, draugu veidotā pieminekļa būtība, kur katrs kalums simbolizē noteiktu lietu. Tādu pieminekļu visā pasaulē esot tikai deviņi! Atceļā no pieminekļa līdz muzejam, tante iekrampējas Ingai elkonī slēpjoties no lietus. Tad ir mūsu kārta stāstīt kas mēs tādi un no kurienes. Tantei tas patīk, jo Latvija ir tālu, bet izrādītā cieņa šim muzejam, viņai glaimo. Draudzīgi šķiramies un bedrainais ceļš mūs ved tālāk. Iznāk atgriezties Kara- Kolā, tad atpakaļ uz Tjupi. Aiz Tjupes jāatrod krustojums, kur mums jāgriežas kalnu virzienā. Viss rit veiksmīgi, bet kad esam nobraukuši dažus km kalnu virzienā, saprotam ko nozīmēja frāze „ar džipu izbrauksiet”. Ciemati arvien retāk, kalnos atsevišķas mājas, lopu ganības. Keng- Su EKO postenis šķiet mūs jau gaida. Apsargs jau pa gabalu atver barjeru un laipni pamāj ar roku novēlot laimīgu ceļu. Lieki piebilst, ka greideri te nemēdz līdzināt ceļus, ja nu vienīgi aizberot izskalojumus, vai attīrot noslīdējumus pēc lietus. Šeit nekas netiek darīts, jo ceļš rāmi vijās kalnup pa plato muguru, kalni redzami dažus simtus metru attālu. Liels pārsteigums ir mūra veikala atliekas ar dažām neskaidrām koka konstrukcijām blakus. Turpat krustojums ar norādi robežas virzienā. Lai gan robežai vajadzētu būt pēc 20km, tā ir mūsu priekšā jau pēc pāris km! Kirgīzi laiski apskata mūsu bagāžu, atzīmē pases un esam jau Kazahstānas pusē. Te neviens nav mūs gaidījis, jo steigā tiek vilktas uniformas. Kā jau pierasts, tiekam izsēdināti pasu kontrolei. Kazahstānas robežu šķērsojot, robežpunktā ikviens ārzemnieks tiek fotografēts. Tā nu paklausīgi pa vienam izejam procedūru. Problēmas ir Ingai, jo vecā pase nav digitāli lasāma. Nākas izskaidrot, kāpēc pase nav digitāli lasāma. Nedaudz papukstējis, robežsargs vada datus datorā ar roku. Pa to laiku, no Kazahijas puses atbrauc vieglā mašīna no kuras izveļās džeks ar lielu ļipjošku maisu un dodas uz posteni. Savējais, uzreiz redzams! Mums atdod pases, sasēžamies mašīnā, bet barjeru neviens vaļā netaisa. Par mums jau aizmirsuši, jo ļipjoškas atvestas. Humors! Tomēr jauniesauktais tiek atdzīts pie mums, lai varam turpināt ceļu. Šis gan vēl ko māj, lai mēs apstājamies pie muitas punkta, bet mēs aizrullējam garām. Spogulī vēroju, vai kāds neskrien pakaļ. Kur nu, tur jau arī noteikti ēd! Pa neiedomājami bedrainu ceļu turpinām virzīties uz Kegenu. No Kegenas jau normāls asfalts. Krustojums ar virzienrādītāju uz Narinkolu 90km. Tā jau ir pierobežas pilsēta ar Ķīnu un tur pat diplomātisko transportu bez iepriekšējas saskaņošanas neielaiž. Izbraucot no Kegenas mūs aptur bruņots ceļu policijas postenis. Tiek turētas visas mašīnas pēc kārtas. Jāatver bagāžas nodalījums apskatei. Tieku taujāts no kurienes braucam un vai nav ieroči. Apskate virspusēja, vizuāla, dokumenti tiek atdoti un varam turpināt ceļu. Priekšā skaista kalnu pāreja. Tagad tik aptveram cik augstu esam uzrāpušies! Braucot lejā jaušama spiediena maiņa, kas nepatīkami spiež ausis. Te viss rit nepiespiesti, savu gaitu. Priekšā izveļas liels aitu bars, gans uz zirga, suņi, kas labi prot savu arodu un sadzen atpalikušās avis. Aitas nedaudz nervozi dod ceļu mašīnai. Dažas lec uz klints, citas ierindā soļo pa apmali. Mazās gan šķiet apjukušas, jo īsti nevar atrast sev vietu un lēkā turpu šurpu. Aiz pārejas izbraucām stepē. Auto ceļš kā stīga kilometriem vienā virzienā, tad nedaudz pagriežas un atkal kilometriem vienmuļi. Vēl gribu pieminēt Čarinskij kanjonu. Tas ir atkal dabas fenomens! Te droši var uzņemt filmas par kovbojiem un indiāņiem. Tas atrodas ap 200km no Almaty un ir jāredz, ja gadās būt šinī pusē. Auto stāvvieta pie upes un kanjona ir nekopta. Tualetes nav un nav arī uzņēmīgu cilvēku, kas šeit piedāvātu ko ēdamu vai dzeramu. Joprojām nav skaidrs, kas tam ir par iemeslu. Gaļa staigā apkārt, saksaulu (izkaltuši krūmi un koki) var salasīt cik vajag. Arī apmeklētāju te tā kā netrūktu. Skumji, varbūt te ir augsta kriminalitāte, bet drīzāk vienaldzība un slinkums. Valdība neizrāda interesi un vēlmi attīstīt tūrismu un atbalstīt NVO projektus šajā jomā. Pat ja tas ir dabas liegums, ir pasaulē zināma kārtība un instrumenti kā šādas lietas attīstīt. Tad gan bez valdības atbalsta neiztikt. Tā beidzās mūsu Kirgizstānas ceļojums. Noguruši, bet laimīgi ap 19.00 piebraucām pie mājas Almaty. Zigim atkal jāpasūta lērums foto un jauns albums.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais