Laimīgā Anita no Laimīgās Turcijās. Ā, Jē!
|
ANITA Andersone
|
Merhaba, draugi!
Man vēl tik maz laika palicis Turcijā, ka ir kaut kas biežāk jāuzraksta, jo , patiesībā, te dzīvojot, varētu katru dienu pa 567 lpp uzrakstīt. (hare)
Šeit ir tika lieliski pamosties un zināt, ka diena būs jauka, jo Tu esi Izmitā. Nekas, ka autobusi ir tik pārblīvēti, ka vēl vienai siļķei čista nebūtu vietas. Nekas, ka citreiz liekas, ka autobusam nav riepu , bet tikai disku. Nekas, ka citreiz smird tā , ka neredzamais govju ganāmpulks būtu tur sakāpis.Šodien man bija Eiropas Integrācijas eksāmens. Un kā es priecājos ,ka vakar nesēdēju pie nezin cik pārgudrām grāmatām, bet klausījos EU himnu un kā negudra tresīju pa istabu ar tiem čačariem ar ko parasti masē galvu/matus – nu tiem ko lata veikalā var nopirkt par laķiku. Nu ok – Ls 1.20. (bell)
Vakar atkal bijām tajā tirgū, kur var nopirkt garšīgākās lietas pasaulē. Wāh, kā man tā visa pietrūks pēc 6 nedēļām… Pārdevēji ir tik nenormāli jauki – dabūju savus kabacīšus par puscenu un mums ar Agnesitu iedeva vēl zemenes. Un tas tik burvīgi, sasodīts. Bez maz vai katrs prasa no kurienes mēs esam , nu Turciski. Un ir tik forši teikt , ka no „Letonja- dan”. Nevis no Vācijas , Krievijas – kā viņi mums te prasa, bet no Latvijas. Vienā Tuborga bodē, pārdevējs uzreiz ar mums runāja angliski un pat zināja, kur tāda Latvija atrodas. Mums izejot no veikala viņš vēl pateica „čau!” . Un tas pat liks iet tur vēl nopirkt alu, pat neskatoties uz tik ļoti sāpīgajām un diezgan īsta latvieša sirdi plosošajām alus cenām. Un , ziniet, draugi, hokejs tuvojas….If you know what I mean. (flag:lv)
Mūsu mājas vīriešiem- jaukākajiem turku vīriešiem pasaulē – ši bija ļoti smaga nedēļa. 10 eksāmeni nedēļā. Erenam ne tik smaga, jo viņš tāds pagudrs , bet tīģeris Serhans uz jautājumu „how was your exam ? atbildētu jums „shity!”. Nu es arī nezinu , kas vispār inžienirijā ( pat to vārdu uzrakstīt nemāku un negribu mācēt ) vispār var nebūt „shity!”. Man prieks, ka māku saskaitīt ciparus un vēl prieks, ka tirgū, lai noteiktu banānu cenu nav jāmeklē mistiskais „x” , kam vēl, pasarg Allahs, piekabināts vēl mistiskāks cipars , pavilkta tā dalīšanas svītra un vēl grafiks jāuzzīmē. Un tad Tu beidzot uzzini , cik maksā kilograms nu jau sasodīto banānu. (kachok) Un Turcijas meloņu smarža - Latvijā jūs nevienu tik smaržīgu meloni neatradīsiet.
Cilvēkēdāju suņi ir tik nemirstīgi , kā Čaks Noriss. Turcija lieliskās valdības darboņi noķer čupu un divreiz vairāk uzrodas. Man liekas tiek kaut kādi ķīniešu/japāņu suņi. Vakaros kauc tā ka bars vietējā „kraja” Romeo cīnītos par Džuljetu. Tikai šeit neviens pēc 6 dienām nemirst. Skriet neejam, jo kājas kaut kad gan jau vajadzēs. A toties mums ir tik lielisks video pie kura vingrot, ka jaukā brīdī gribas nokrist uz paklāja un ātri , ātri nomirt. Tā video laikā es jau esmu paspējusi to baletisko sievišķi 100 rezies izlamāt i Latviski, i Turciski. Īpaši tad, ka virtuvē nav tik daudz vietas, un tev nākas savu seju izmīcīt dīvānā.
Un Erens man saka, ka man ir babydoll voice . Un vēl viņš saka, ka komunisms ir tik labiņš, ka Turcijā tādu vajag. Tā ka man bija tik nesalaužams antikomunisma viedoklis, man piesolīja atvest citus, komunistus, jo viņi kardināli mainītu manu viedokli. Piedodiet, bet mainītu, jā gan. Uzšaut pa seju ar kedu vai kārtīgu armijnieku zābaku. Visticamāk, ka otrais variants. Kad runa nav par politiku šeit ar viņiem ir lielākais fun pasaulē. Miuzīīgs! Vakar viņš tulkoja, ko tīģeris runā ar savu bijušo (?) draudzeni – lieliskākais moments ir tad, kad liekas, ka tā meitene tīģeri apslaktējusi ar maģisko sieviešu šizofrēnisko „man patīk strīdēties par neko” vārdu spēku. Bet nē – ir ir dzīvs. (hot)
Rīt viņiem beidzas eksāmeni un tāda kā ballīte būs – lielisks balkons, lielisks bārbekjū un lielisks pokers. Aijāāā, offfffff, kā man visa tā pietrūks. „Offff” viņiem tādā piekusuma frāze, „ooo hāāā” – tāda pārsteiguma. Tādas skaņas. Un manu vārdu tik forši izrunā – Anitta – ar diviem t. ah. (tiger)
Nākošnedēļ ar Agnesitu braucam 8h uz Ispartu un tad kaut kur vēl tik pat uz Fetiji ( Fetihye), kas bildēs izskatās , kā paradīze Turcijas pašā apakšā pie Nāves jūras. O, jā. Pēc tam Serhans mūs vedīs uz savu pilsētu – Bursu- pie saviem vecākiem. Ja es gribot, varot gulēt teltī viņa dārzā, bet vienai nav nekāds īpašais prieks, jo var uzglūnēt traks suns vai vēl trakāks mistiskais turku mauglis. Vajag drosmi, ko , es pieļauju, te tajā tirgū var pa 5 lirām nopirkt. Nākamā pietura ir Istanbula. Tā burvīgā pilsēta. Un kā šito visu var nemīlēt? Vēl tikai nedēļas un jābrauc mājās. Protams, gribās arī savējos samīļot, bet man bail domāt par to, kā es jutīšos nedēļu pirms braukšanas prom. Kā popkorns, kuru tūlīt apēdīs. Es arī šeit viņus visus tik ļoti mīlu. Un Anita mīl bezrūpību. Visu viņa mīl .
Ceru, ka patika, draugi.
Jaukus sapņus, un , ja sūta Anita no Turcijas, tad apsolu, būs jauki! (iloveyou)
-Anita-