Ekspedīcija uz rezervātu Neneckiy. 2. daļa

Māris Pilāts 20.04.2012 18 min lasīšanai

Labdien!

Tas ko laikam pirmajā daļā neminēja, ka šis rezervāts atrodas Eiropas Krievijas daļā, pašos Eiropas ziemeļaustrumos, kur zemi sedz plaši tundras lauki. Ekspedīcijas mērķis bija mazo, ziemeļu un paugurknābja gulbju gredzenošana. Tā kā braucām uz rezervātu un Krievijas ziemeļiem, kas bagāti ar dabas resursiem, tad mums viss bija jāsaskaņo ar "Maskavu" un Krievijas drošības dienestu, kā rezultātā man pa piemiņu ir Krievijas FSB jeb ФСБ, Федеральная служба безопасности Российской papīrs, ar atļauju 30 dienas uzturēties konkrētajā valsts rajonā. Ekspedīcijas ilgums 23 dienas.

2010. gada Ekspedīcijas turpinājums:

Ekspedīcija uz rezervātu Neneckiy

4. augusts

Samostos. Krēsla visapkārt. Samostos, jo ārā skaļš troksnis. Līst spēcīgs lietus. Nedaudz sabēdājos, jo nodomāju, ka tāda varētu būt visa diena, un tad ceļš pa upi nebūtu diez ko patīkams. Bet tad sāku sapņot par to kā man nav un drīz vien esmu atpakaļ miega un sapņu valstībā.

8 no rīta. Acīs vēl miegs, bet jāceļas augšā. 9.30 bija sarunāts, ka pēc mums ieradīsies direktors Andrejs, lai mēs kopistiski dotos uz veikaliem pēc pārtikas, un citām nepieciešamības precēm, jo nu dosimies uz vietu, kur nav veikalu. Līdz ar to pirmais uzdevums bija kārtīgi izdomāt ko mums vajag iepirkt.

Ar pārtikas sagādi, ar sākās mūsu pirmie “čē pē”. Pirms došanās uz Krievzemi Andrejs (direktors) bija solijies, ka pārtika būs uz rezervāta rēķina, ka mums tikai līdz viņiem jānokļūst pa pašu līdzekļiem. Bet kad atbraucām, jau diezgan ātri mūs informēja, ka pārtika mums pašiem jāpērk pa savu naudu. Tik daudz, ka maize būs uz rezervāta rēķina un benzīns. Neko darīt. Tik pie pārtikas iegādes sākās arī otrais “čē pē”. Narjan – Mar ir naftas un gāzes ieguves darbinieku pilsēta, līdz ar to, kā jau iepriekš minēju, vidējās algas te ļoti lielas, un līdz ar to arī cenas veikalos ir ārprātīgi augstas. Cenu līmenis vienā līnijā ar Skandināvijas valstīm.

Saraksts jāsastāda 7 dienām, jo tad atkal Andrejs dosies uz pilsētu, un iepirks jaunu pārtikas kravu. Tā kā mūs ved ar laivām, un pārgājieni nav paredzēti, tad varam mierīgi izpausties ar pārtikas daudzveidību. Putras, makaroni, gaļa, olas, siers, sviests, kakao, kafija, tēja u.c. Cukurs un sāls neesot jāpērk, jo šiem esot krājumi kordonā uz vietas.

Lēnā garā taisāmies. Pamanu, ka no lietus ne vēsts. Ārā spīd saule un ir ļoti silts. Smejamies, ka bēgām no Latvijas +40, bet trāpījām uz ziemeļu +40, nu labi, šodien solot tikai +27 – ēnā. Pēc kāda laika ierodas pirmie ļauži, tie ir inspektori. Šamejie sāk ķemerēties ap motorlaivu motoriem. Pa laikam kāds joks un malks grādīgā ieslīd asinīs – klasika. Pirmajā momentā šie pret mums izturējās diezgan vēsi, tik pat kā nekontaktējās. Vienīgais draudzīgais ir kuģīša bocmanis Vasja.

Atbrauc busiņš – šefs. Varam doties uz pilsētas mūriem, lai tur iekarotu veikalus. Dima, protams, apsēžas priekšā blakus šefam, mēs aizmugurē. Braucam. Zirgojamies. Drīz vien piestājam pie pirmās bodes. Jau ārpusē var manīt, ka veikals paliels. Dodamies iekšā. Veikals sadalīts divās daļās. Pārtikas un elektronikas. Abas sekcijas ar pašapkalpošanos. Jāsaka, ka šādi veikali vairs nav nekas eksotisks Krievijā, bet es vēl atceros, ka pirms gadiem 8, kad biju Krievijā, pašapkalpošanās veikali bija, kas ļoti, ļoti rets. Lielākajā vairumā božu, sākotnēji bija jāizsit čeks, un tad tikai varēja saņem preci. Laiki mainījušies, beidzot.

Veikalā uzturamies diezgan ilgi, jo vairākas reizes jāpārdomā vai viss ir ielikts iepirkumu grozā. Protams, pilnīgi visas preces te nesameklējam, tāpēc būs jāiebrauc vēl kādā pārtikas bodē. Beidzot ejam uz kasēm.

Nākamā pietura – maiznīcas firmas veikals. Šefs paņem palielu skārda kasti. To drīz jau krauj pilnu ar baltmaizes un tumšās maizes ķieģelīšiem. Tad kasti aiznesu uz busiņu. Mēs ar iepērkam dažus miltu izstrādājumus – cepumus, barankas un sausiņus. Katrā bodē es sev nopērku pa pāris saldējumiem, te gan to drausmīgi maz, laikam nav īpaši lielā cieņā, kā nekā, Ziemeļi.

Tad dodamies uz nākamo pārtikas bodīti. Tur iepērkam olas un zaptes. Pretī šim veikalam ir alkahola bode, dodamies uz to arī. Šņabītis, brendijs. Šīs preces vienmēr noder ekspedīcijās, un bez viņām labāk nemaz nedoties īstā savvaļā. Ziemeļos saaukstēties nav pārāk grūti, jo laika apstākļi te mainās pa minūtēm, ne dienām vai stundām. Vēl aptieka un dzeramais ūdens, jo rezervātā visapkārt būs pārsvarā tikai iesāļš ūdens – jūra kā nekā.

Nu dodamies atpakaļ uz kuģīti. Pa ceļam šefs pastāsta, ka piestātne, kurā bāzējas rezervāta kuģītis un motorlaivas, ir Naftas giganta Lukoil teritorija, to, ka tā ir naftas firmas teritorija es jau laikus sapratu, bet ka Lukoil, nenojautu. Vēl arī uzzinam, ka startēšana uz rezervātu atlikta uz pusdienlaiku, kā iemesls tiek minēts zemais ūdenslīmenis, esot jāgaida kamēr paisuma ūdeņi atnāks. Bet kā izrādījās, īstais iemesls esot šefa darīšanas pilsētā. Ārā nu jau pat +30 grādu karstums. Ne miņas, ka mēs būtu Eiropas daļas tālākajā Ziemeļ Austrumu punktā. To tik var nojaust pēc tā, ka nav koku, tādā skaitā kā pie mums.

Vajag kā nosist laiku. Es ar Dimu un Artūru nolemjam izlikt mazo putnu ķeramo tīklu. Dodamies meklēt piemērotu vietu. Pārdesmit metru no mums ir paliels krūmājs, kas augstumā krietni virs 2m. Sameklējam piemērotāko vietu, un sākam izlikt tīklu. Tas 10m garš un 2m augsts. Paiet kāds laiciņs līdz tīkls izlikts. Dima vēl bīstas, lai kāds suns vai piedzēries makšķernieks tajā neieskrien. Pēcāk vienkārši atpūšamies siltajā saulītē, pa laikam kāds aiziet paskatīties vai kas nav ielidojis. Jau sapņojam par kādām, priekš mums Latviešiem, eksotiskām sugām. Bet pagaidām tukšums. Lai gan apkārt lidinās cielavas un zvirbuļi, tīklā pat tie nelido. Es jūtos saguris, nolemju doties lejā un pasnaust nedaudz.

Pamostos, jo ārā dzirdama skaļa kņadoņa. Izdzirdu kādas sievietes balsi un inspektoru smieklus. Sākumā nodomāju, ka šefs savu sievu vai meitu atvedis, bet kā drīz vien noskaidroju, sieviete esot no Pleskavas – hidrobiologs. Rezervāta tuvumā esot jaunas naftas ieguves vietas, un tad nu biologiem jāveic monitorings, lai noskaidrotu šīs atradnes ietekmi uz vidi rezervātā. Uzzinu arī, ka zinātniece jau te bijusi pirms diviem gadiem, līdz ar to ātri iejūtas inspektoru kompānijā. Sieviete diezgan draudzīga, un drīz arī sāk sarunas ar mums. Uzzinam, ka viņa ar būs te tik pat ilgi kā mēs, nu, pāris dienas ilgāk. Šefs pa to laiku dodas pēc mantām.

Jāsāk risināt problēma, nu, ne mums, bet gan inspektoriem. Kuģa priekšgals manāmi stāv smiltīs, ne ūdenī. Tad nu tiek iedarbināti dzinēji. Mainot to darbības virzienu – uz priekšu, uz aizmuguri, tiek skalotas smiltis, cerībā izkustināt kuģi. Uz reiz jau var saprast, ka tas nebūs tik ātri.

Skalošana rit jau vairākas stundas. Pa to laiku ar šefs jau klāt, arī mēs vienu putneli esam noķēruši un apgredzenojuši – vītīti. Un pēcāk ar novākuši tīklu.

Saņemam komandu, visiem nostāties kuģa pakaļgalā, lai priekšgals paliktu vieglāks. Bocmanis paņem aliņu un pirms iedzeršanas pasaka, ka tas uz izkustēšanos. Ko Tu neteiksi. Pie nākamās kuģa kustības esam atsvabinājošies no sēkļa. Nu no smiltīm jāatsvabina barža, uz kuras paredzēts mantas vest. Pēc pāris minūtēm inspektori saprot, ka ar šo uzdevumu nebūs aršana, un met mieru. Mantas jāsakrāmē uz kuģīša. Ar šo uzdevumu samērā ātri tiekam galā, lai gan mantas daudz un dažādas, pat televīzors, kurš nakti atklātā lietū nostāvējis.

Nu kuģītis un motorlaivas gatavas ceļam. Pulkstenis rāda 16:50 ar kapeikām. Tas nozīmē, ka mēs, kas ceļosim ar kuģīti, galā būsim ap 22. Motorlaivām gan ceļā jāpavada uz pusi mazāks laiks – apm. 2h. Dimam, kā jau mūsu ekspedīcijas vadītājam tiek piedāvāts doties vienā laivā ar direktoru, ko Dima arī izmanto.

Pēc brīža motorlaivas jau dodas ceļā. Arī mūsu kuģītis lēnām sāk kustību uz priekšu. Vispirms jāizgriež no piestātnes. Tad motors ierūcas skaļāk, un mēs pilnā jaudā dodamies nezināmajā. Pēc brīža gan jāpiebremzē, jo piebrauc trīs mūsējās motorlaivas, izrādās divas piesies aiz kuģīša, lai taupītu degvielu. Inspektori sakāpj atlikušajās divās motorlaivās un dodas ceļā, vēl piedāvā vienam no mūsējiem arī piebiedroties, piesakās Artūrs. Tad nu uz kuģīša palieku ar vecākiem, kapteini, hidrobioloģi un bocmani, kurš visu laiku laisko ap šo zinātnieci.

Kad kuģītis uzņēmis apgriezienu sajūtu vēsumu, lai gan ārā spīd joprojām saule. Virs ūdens tomēr jūtams ziemeļu asā vēja vēsums. Nākas saģērbties siltāk. Sākumā ar vecākiem sēžam priekšgalā un caur binokli vērojam, vai krastā nemanās kāds zvērs un upē kādi putni.

Iznāk smaidošais bocmanis ar vīna pudeli rokās un aicina mūs iekšā. Es palieku ārā, jo nevaru alkaholu dzert, tas dēļ gastrīta, ko, pateicoties savam dzīves veidam, esmu saķēris. Vēroju tālāk dabu, kas man visapkārt. Saprotu, ka ar bildēšanu būs švaki, jo ainava vispār nemainās. Viscaur zemiene, aizaugusi ar pundurbērziem. Maza vilšanās, jo pirms braukšanas biju cerējis te sabildēt labas bildes.

Pa retam kādu zaķi vēl manu un pīļu bariņus. Paliek vēsi, tāpēc nolemju doties lejā pie pārējiem. Šamejie vēl mielo vīnu un rit sarunas pa dažādām tēmām. Te pēkšņi tiek izvilkts arī šņabis. Man atkal piedāvā. Es atsakos, vecāki arī. Atlikušie biedri gan laski iemalko pirmo glāzi. Es dodos atkal ārā.

Dodos uz priekšgalu, atrodu aizvēju un apsēžos. Saule, vējš, motora dūkoņa un svaigais ziemeļu gaiss sāk mani iemidzināt… aizmiegu.

Pēc kāda laiciņa pamostos, jo iznāk vecāki, jāpakustas. Nu jau apkārt dzeltenīgi/sarkanīgi toņi – saule riet. Paņemu fotoaparātu un dodos pabildēt pakaļgalā vecākus, kurus apspīd rietošā saule. Debesīs gan parādās mākoņi, rādas drīz nomāksies. Pēc brīža paņemu binokli – vēroju krastmalas. Beidzot arī pirmie zvēri – krastmalā tup divi baltie zaķi. Miesasbūvēs palieli, ar baltām krūtažām. Tikai kad slīdam tiem garām, šamejie lēnā solītī atkāpjās krūmājos. Lāču te neesot. Varot sastapt tiņus, baltos zaķus, polārlapsas, parastās lapsas, un pāris sugas grauzēju.

Te pēkšņi apmācas, bet tik pat pēkšņi atkal parādas saule. Var gan saprast, ka ne uz ilgu laiku. Lai laiks ietu ātrāk, jo līdz galam nemaz tik daudz vairs nav, es nolemju doties lejā pasnaust.

Čaloņa, čaloņa, čaloņa. Es samostos. Vēl pus aizmidzis kāpju augšā skatīt, kas noticis. Te man paveras tīri vai negaidīts skats. Ārā bieza, jo bieza migla. Pirms devos gulēt tak vēl bija saule un mākoņi, bet ne migla, ne vēsts no miglas. Bocmanis saka, ka tas esot aukstums. Vēl uzzinu, ka esam klat, jā, pēc brīža no miglas iznirst ēkas siluets. Tas ir mūsu pirmais kordons. Liela vienstāvīga ēka, ap to čalo pa kādam inspektoram, un krastā stāv motorlaivas. Viena laiva nedaudz nost no krasta, tajā stāv trīs cilvēki un makšķerē. Tie ir Artūrs, Dima un viens no inspektoriem (vārdā arī Andrejs). Tai momentā Dina ar pludiņmakšķeri izvelk samērā lielu zivi, un no sajūsmas bļaustās pa visu rajonu.

Lēnām pietauvojamies krastam. Mūs sagaida direktors un mazs izmēros suns, kurš uz mums, svešiniekiem, rej. Direktors ved izrādīt apartamentus. Pa durvīm iekšā – liels, pagarš koridors. Pirmajās durvīs pa kreisi liela dzīvojamā telpa, ar lielu galdu pa vidam, pāris plauktiem, daudz beņķiem un dīvānu, jā, un televīzoru. Telpā pāris inspektori velk cigarešu dūmu iekšā. Uz galda svaigi ceptas zivis.

Pa koridoru uz priekšu – galā ūdens spaiņi, izlietne, gāzes plītiņa ar gāzes balonu. Vienā spainī svaigi tīrītas zivis. Kreisajā pusē koridorim otras durvis. Aiz tām guļbaļķu telpa, tajā gar malām divstāvu gultas, starp gultām galds un mazs lodziņš, vēl divas vienstāva gultas, kas tuvāk durvīm. Labajā pusē, uz reiz, liela krāsns. Es rezervēju labās puses divstāvu gultas otro stāvu, izliekot uz tās savas mantas. Pēcāk dodos ārā.

Pa to laiku arī makšķernieki izkāpuši no laivas, un, smaidīgām sejām, nāk sasveicināties ar mums. Artūrs sāk stāstīt par nereālo copi. Man jau klausoties nagi sāk niezēt. Neilgā laika sprīdī šamejie sazvejojuši pus mucu ar zivīm – asari, lielas raudas, līdaka un lieli sapali. Lielākā daļa saķertas vienkārši ar pludiņmakšķeri un slieku uz āķa.

Nesam mantas uz istabu. Es vēl pēc gulēšanas neesmu īsti iejuties jaunajā vidē. Manu, ka visi inspektori ar kļuvuši draudzīgāki. Tiekam aicināti uz vakariņām un karstu tēju. Protams, ilgi nav jāgaida, tiek izvilkts šņabis, ciemiņi tak atbraukuši, jānosvin. Ballīte sākusies.

Esmu paēdis tikko ķertu un ceptu sapalu un līdaku. Nu varu doties pats zivju medībās. Sagatavoju spiningu. Dodos miglā un krēslā gar krastu uz priekšu. Ap mani mudžēt mudž no odu kavalērijas, tas diezgan traucē. Pulkstenis rāda 23. Bez nevienas copes, sabēdājies, dodos atpakaļ – rīts gudrāks par vakaru. Inspektori jau manāmi iereibuši, un nu smej pa mani, ka neko neesmu dabūjis.

Vēl tējas, zivis, sarunas un smiekli. Pulkstenis jau rāda 1 naktē, bet ārā vēl samērā gaišs, nu paliela krēsla, bet ceļu redzēt vēl var, ja vajadzētu. Miegs nāk labi, pēc dienas, kas pavadīta svaigā gaisā. Nevaru sagaidīt rītdienu, lai kopā ar Arču dotos uz līdaku copi. Iekārtojos gultā, siltumā, un slīdu krāsainajā sapņu valstībā…

Arlabunakti

5. augusts

Kaut kas zvana, nesaprašana, vēk, modinātājs. Pulkstenis rāda 5 no rīta. Ar Artūru bijām sarunājuši doties uz rīta līdaku copi. Arča ar jau pamodies un gatavojas iešanai ārā. Es ar aši pieceļos un saģērbjos, bet tas miegs, tas miegs ir neizturams. Protams, izejot ārā, un satiekot odu kavalērijas uzbrukumu, es salūztu. Atstāju Artūru ārā un dodos atpakaļ ieritināties gultā, šoreiz 1 – 0 miega labā.

Drīzumā atkal samostos, jo Dima rosās, lai dotos toletes iekarojumā. Atnākot atpakaļ sāk man ko stāstīt par putneļiem un fotogrāfiju, bet es pa miegam neko daudz neuztvēru. Saprotu tikai tik daudz, ka šamejais domā doties ārā, lai sabildētu sīkos lidoņus, kas tieši rīta stundās visaktīvāk plivinās pa malu malām. Guļu tālāk, fonā, otrā istabā sākas inspektoru čalošana.

Pavisam samostos tikai, kad vecāki sāk skaļi čalot pa istabu. Pulkstenis varētu būt kur nedaudz pēc 8. Saģērbjos. Sākam spriest ko gatavot brokastīs. Rezultātā top auzu pārslu putra. Pēc laiciņa jau brokastojam, tiek iedarbināts ģenerātors. Inspektori sanāk lielajā istabā un ieslēdz TV kasti. Daļa pieslēdz telefonus lādētājiem. Es uzlieku fotoaparāta aķus lādēt, un ar Dimu palūdzam, lai pieslēdz telefona zonas pastiprinātāju. Viens no inspektoriem to arī ātri izdara, nu mums pašā nekurienes vidū ir zona – aiziet sms.

Diena bez steigas rit uz priekšu. Ekspedīcijas vadība lemj par tālākajām darbībām. Diemžēl domas mainās ik pa piecām minūtēm, līdz ar to neko nevar saprast. Pašreizējais plāns – mēs te paliekam vismaz 3 dienas, tad dalamies komandās, un katra komanda dodas uz savu pusi ķert lielos baltos lidoņus, kas met spalvas, un līdz ar to nelido. Tā pat tiek lemts par šodienas plāniem. Ko Tu neteiksi, atkal domas mainās un mainās. Viens vismaz ir skaidrs, laiks paēst pusdienas. Pēcāk divām laivām būs jādodas pirmajā izlūkbraucienā vienā no Pečoras jūras līčiem. Vienā laivā brauks klasika – Dima ar rezervāta direktoru, otrajā laivā tas gods braukt būs man. Mani vedīs inspektors Vova. Jāatzīst, ka tad man viņš vēl ne pārāk patika, jo viņam ļoti garšoja un viņš tāds diezgan kluss bija, bet nu neko darīt, pienākums sauc. Pirms visas šīs lemšanas es paspēju aizskriet paspiningot, bet tā kā bija dienas vidus un spoži spīdēja saule, cope atkal izpalika, man jau sāka likties, ka man kāds zivju lāsts uzlikts.

Dodamies izlūkbraucienā. Līdz jūrai jābrauc pāris kilometri. Tikai pēc 5 km mēs iebraucam rezervāta teritorijā. Bet jau pēc nākamā līkuma tālumā redzu Pečoras jūru, kas ir viens no Barenca jūras līčiem. Pie upes ietekas jūrā tai pa vidu ir sala. Kreisajā pusē aiz salas ieraugam baltus punktiņus, jess, gulbji, binoklī tiek saskaitīts ap 40 indivīdu. Motors pilnā jaudā un aidā, dodamies tos ķert. Ir tikai viena maza problēma, ne es, ne Vova nav līdz šim ķēris šādā veidā gulbjus. To jādara sekojoši: ieraugi balto punktu, pilnā jaudā brauc tam klāt, to dara šajā gadījumā Vova. Man tikmēr blakām ar garu bambusa kātu, kā galā aizsiets tīkls, jācenšas gulbis noķert. Viss skan ļoti vienkārši, ir tikai maza problēma. Šie lidoņi nespēj lidod, bet spēj nirt, un tad kā zemūdenes, metrus 4 nopeld zem ūdens. Tā kā ūdens nav skaidrs, tad nevar redzēt kādā virzienā tie peld. Vienīgais, kas viņus nodod ir gaisa burbulīši, bet ja ūdens ir samērā nemierīgs, tad arī tos nevar īsti saskatīt. Tad nu mūsu iesācēju komanda diezgan neveiksmīgi vajā šos lidoņus. Mēs nenoķeram nevienu. Dimam gan gājis labāk, jo rezervāta direktors jau bija pieredzējis ķērājs, un Dima jau ar nekāds iesācējs šai lietā nav. Šo ekipāža noķērusi 7 gulbjus. Dodamies atpakaļ, bet – atkal tas, bet. Vova sajauc salas, kas ir kā orientieris, un aizplēš labu gabalu aiz Pečaras ietekas jūrā. Tas jau arī vēl būtu sīkums. Visam tam pa virsu mēs iestrēgām seklumā, jo Pečoras jūra ir ļoti sekla. Mēs atradamies pāris km no krasta, bet dziļums ir man līdz puscelim. Motora dzenskrūve ierokas zemē un mēs nekustam. Man protams stress sākas, jo nav diez ko patīkami atrasties jūras vidū, uz sēkļa, ar manāmi iereibušu inspektoru, kurš pa laikam nolamājas un saka, ka viss būs labi, izlauzīsimies. Tāda nu bija mana iepazīšanās ar Vovu. Dimas laiva jau pa to laiku tik tālu, ka viņus knapi var saskatīt.

Pēc laba laika un pārdesmit jauniem sirmiem matiem, mēs beidzot tiekam nedaudz dziļākos ūdeņos un varam atkal pilnā jaudā doties ietekas meklējumos. Tiklīdz esam pie ietekas, un es ieraugu Dimas laivu, stress sāk zust. Fuuu.

Esam Pečoras upē un dodamies atpakaļ uz kordonu. Pēc pārdesmit min esam klāt. Dimas laiva ātrāk atbraukusi, un pa to laiku gulbji jau savietoti speciāli izveidotā iežogojumā, kur tiem veikt dažādus mērījumus un apgredzenot tos. Darbu traucē odu kavalērija, viss san no tiem sīkajiem “parazītiem”, visu laiku jākustas, lai nosargātu savas asinis. Un pa laikam arī gulbji jāglābj, jo tos arī apsēduši šie asinssūcēji. Dima ar Artūru veic mērījumus un gredzeno, mans uzdevums ir sabildēt apgredzenotos gulbjus, precizēšu, to knābjus un kājas ar uzliktajiem gredzeniem. Gulbju knābis ir kā pirkstu nospiedums cilvēkam, katram gulbim krāsas izvietojums uz knābja atšķiras. Kad darbiņš padarīts, nesam tos atpakaļ uz upi un laižam vaļā. Dimam prieki par pirmo lomu.

Pēc atpūtas un brauciena pārrunāšanas ar Artūru nolemjam doties uz kārtējo līdaku copi, nu tak beidzot vajag ko noķert. Tās tagad dzīvojoties seklumā, tiešā krasta tuvumā, zālēs, vai tieši uz robežas, kur zāles beidzas. Pēc pirmajiem 100 metriem es atkal bez nevienas copes, jau atkal nāk virsū besis. Bet tad pēkšņi, jeii, cope un pirmā līdaka uz vizuļa, nu tik jāizvelk laukā. Sirds dauzas kā traka, jo ja norausies, kurš ta man ticēs, ka man norāvās; atkal jau Māris savus zvejnieku stāstus stāsta, padomās. Kamēr es velku savu lomu laukā arī Arčam pirmā līdaka, skaidrīte, zivis tomēr būs.

Rezultāti: noejot gar krastu vienā virzienā ap 1 km man 7 līdakas un 2 asari, līdakas nav neko baigi lielās, vidēji no 1kg – 2kg. Bija arī pāris zemmēra līdakas, lai gan tur nav zemmēra, tur var ņemt visas. Artūram arī 7 līdakas un 1 asaris. Un katram norāvās vēl ap 10 zivis.

No visām zivīm mēs paturējām tikai vienu, un to pašu tikai tāpēc, ka bija neglābjami cietušas līdakas žaunas. Otrs iemesls tam bija, ka šefs pirms copes bija izteicies, ka zivis ir un jaunas nevajag. Kad atgriežamies un šamejam izstāstām par copi, un par atlaistajām zivīm, šis apjūk, un sak, ka tas bijis joks, ka zivis nevajag. Realitāte esot, ka zivis pietrūkstās. Nu neko darīt, nav ko jokot ar izglītotajiem Eiropiešiem, kuriem cope jau ir kā sports, nevis tikai pārtikas sagāde.

Kamēr mēs copējām, bāzē notikušas kārtējās pārmaiņas. Ir nolemts, ka šonakt dalāmies divās komandās un laižam tālāk, katra uz savu pusi. Vienā komanda – es un Arča, otrā – Dima un mani vecāki, protams katrā komandā vēl inspektori. Dimas komandai ap 23 jābūt starta gatavībā, mums tikai ap 4 rītā. Pēc brīža atkal plāni mainās – 2 naktē abām komandām jābūt kaujas gatavībā. Līdz ar to pa visu kordonu liela čalošana, tiek krāmētas mantas, kuras jāņem līdzi. Tiek sadalīti arī gulbju gredzeni. Pēc krāmēšanās ejam ieēst vakariņas un padzerties tēju. Ap 22 jau dodamies gultās, lai nedaudz pagulētu, jo 2 jau jāceļas, bet ceļā ne viena stunda vien.

Pagaidām arlabunakti.

6. augusts

Atkal jau pēkšņs sapņa zudums, viss strauji aizplūst tālēs. Zvana modinātājs. Pulkstenis rāda 1.30 naktē. Tā kā izbraukšana paredzēta 2, tad ilgāk gulēt nevar atļauties, lai kā arī man to gribētos. Bet arī stresiņš par nezināmo, kas mūs sagaidīs pēc pāris stundām, tur… tur rezervātā uz salas, neziņa; miegu tas aptur, un es tuntuļojos laukā no guļammaisa. Vēl jāsakrāmē copes soma. Inspektori gan saka, ka uz salas zivis neķersies ne uz makšķerēm vai spininga, tikai tīkli. Es ar Arču, protams, kā pa spīti, nedomājam viss tā. Pēdējie sīkumi, un lielā mugursoma ir pilna. Vēl ātri sadalam pārtikas krājumus pa komandām. Lielākā daļa ēdamā ceļos ar mums. Tas priecē. Zinu arī to, ka uz salas mitinās divas rezervāta zinātniskās darbinieces un arī zinātniece no Pleskavas dosies ar mums. Secinājums: būs sievietes, kas gatavos ēst. “Nice one”.

Daļa komandas skrien dzert rīta, nē, vēl jau naktes, kafiju, daļa tēju. Pēc pulkstens diviem, pirmā ekipāža paceļ laivu enkurus, iedarbina motorus, pēdējās apcelšanās, atvadīšanās un aidā, šie laivo prom. Šamejiem līdz tālajam kordonam 3 – 4 h laivošana. Kordons tur esot guļbaļķu būdiņa, pašā jūras krasta, bez mazākajām ekstrām.

Laivas jau gabalā, motoru troksnis knapi dzirdams. Tagad mēs šos redzēsim pēc 3 – 4 dienām, bet zinot šejienes laika apstākļus un šefa nekonkrētību, tik pat labi jau pēc dienas šie var mums pievienoties uz salas, bet tik pat labi pēc 5 vai 6 dienām, bet ne ilgāk, jo šiem limitējošais faktors ir pārtikas daudzums, drīzāk, mazums. Kā arī 11. augustā šefam jābūt atpakaļ Narjan – Mar. Tālajā kordonā esot lieli bari ar zosīm un gulbjiem. Cerams, ka šiem ies labi.

Nu esam palikuši ar Arču vienīgie, kas no Latvijas. Ieejam dzīvojamā istabā, kur uzzinam, ka mums vēl ir laiks. Pagatavojam tēju un runājamies, ko mēs varētu pasākt nākamās dienas. Mūsu mērķis ir sala, kas apmēram 20 km gara un 10 km plata. Tā, ka plānojam to apstaigāt. Salas ziemeļu galā esot liels kordons, bet bez elektrības un telefona zonas. Līdz salai jāceļo apmēram 40 minūtes, un jātrāpa uz paisumu, jo ap salu esot plaši seklumi.

Pēc pulkstens trijiem tiek dots starts, ka jākrāmējas uz laivām. Ap četriem paceļam enkurus un dodamies nezināmajā. Divas laivas. Vienā es ar Vovu, kurš vēl joprojām man tā īsti nav iepaticies. Otrā Arča ar hidrobioloģi un inspektoru Koļu – arī samērā nopietnu cilvēku, kā likās. Sākumā viss rit kā vajag, un drīz jau esam pie upes ietekas jūrā, bet tur iesēžamies pirmajā seklumā. Par laimi ātri tiekam ārā, un pilnā gaitā uz priekšu. Gar ausīm pūš rīta vējelis, gaiss mēreni silts. Apmācies, bet liekas, ka varētu skaidroties. Esam Pečoras jūrā, apkārt vairākas mazas saliņas. Tuvojamies lielajai salai. Tai dienvidu galā palieli stāvkrasti. Tālumā redzama cita sala, kuras lielie stāvkrasti izskatās kā lieli kalni, jo visriņķī te līdzenums. Šie 9 m augstie krasti tiešām uz visa šī fona izskatās kā Himalaji. Iesprūstam atkal seklumā, bet mums veicas atkal ātri tik ārā. Pēcāk ieraugu tālumā ko nesaprotamu un lielu. Izrādās tas kordons, tiešām ļoti liela ēka, kas jau pa gabalu redzama un kalpo par labu orientieri. Nu jātrāpa pareizajā kanālā, protams, atkal sanāk parakt sekluma ūdens gultni. Bet drīz jau tuvojamies salas krastam un pēkņi parādās kanāls, kas kā upe stiepjas iekš salas. Kordons nu jau pavisam labi redzams. Pēdējie straujie kanāla līkumi, un kordons pilnā tā godībā paveras manam skatam. Skatam parādījusies arī riktīga tundra. Bet viss te līdzens, līdzens kā galda virsma. Saprotu, ka ar bildēšanu būs švaki, jo viss te vienāds.

Tuvojamies “piestātnei”. Kordons – divstāvu guļbaļķu ēka, milzīga. Pelēka. Kanāla malā pirtiņa, sarkanu jumtu. Vēl divi koka šķūnīši un kāda maza “izbuška”. Kāpju laukā, un rāpjos pa stāvkrastu augšup, lai piesietu laivu. Paveros riņķī, jā, tundra, tundra un tundra, visā tās godībā un pilnībā. Neaptverams plašums. Nu krāmejamies laukā, un mantas nesam uz māju. Arī meitenes ir pamodušās un iznāk mūs sagaidīt, lai gan pulkstenis rāda 5 no rīta. Ārā jau pilnīgi gaišs, jo polārā diena paliek polārā diena. Meitenes laimīgas par cilvēkiem un pārtikas krājumiem. Turklāt uz reiz uzmanību piesaista Koļas attiecības ar vienu no meitenēm, ai ai ai, darba romāns. No pirts līdz mājai ir izbūvēta laipa, te jau ar špiļkām čikses var staigāt. Odi, odi un odi. Māja izbūvēta uz augstiem pamatiem, un tās priekšā lielas un plašas kāpnes. Pie pirts gan manu milzīgu dīzeļdzinēja ģeneratoru, bet kā uzzinu, tas pašlaik nedarbojas.

Ieejot kordonā, pirmais kas iekrīt acīs ir tā iekārtojums – dizains. Liekas kā armijas vajadzībām celta ēka. Telpa ar uzrakstu “munīcija”, gāzes maskas, attēli uz sienām un sarkanās trauksmes lampas. Kā atgriestos padomju laikos. Pat Koļam prasu, vai šī ēka no laika gala kā rezervāta ēka, šis saka, ka, jā. Man pat sākumā negribējās ticēt. Visu laiku doma, ka te tiešām kāda armijas skola bijusi.

Nedaudz tālāk pa koridori augšā lūka, pie kuras pieslien trepes, un saka, lai dodamies turp. Otrajā stāvā dzīvosim mēs. Uzlienu augšā, Arča sāk padot mantas. Otrais stāvs pavisam gaišs. Var redzēt, ka nesen izbūvēts, un tas vairs nelīmējas kopā ar pirmo stāvu, kurš tumšs un liekas, ka jau ļoti sen izmantots. Domā, domā, domā.

Mums jāizvēlas istaba. To izvēlamies mājas dienvidu pusē. Pa logu skats uz pagalmu, pirti un laipu. Kanāls. Tālumā Barenca jūra un pavisma tālumā salas. Skats pa rubli. Izvēlamies savas gultas, pareizāk, nāras. Tā kā zinām, ka vismaz trīs dienas te būsim, tad droši krāmejam visas mantas ārā. Vēl nedaudz parunājam par šo un to, un pienāk laiks nedaudz pagulēt, tomēr maz šai naktē tas miegs bijis.

Pēc pāris stundām pamostamies. Nokāpjam lejā un saņemam savus pienākumus. Mums jārūpējas, lai spaiņos būtu ūdens, kuru šurpām jānes no kādus 100 m tālā ezeriņa. Kanālā, protams, ir sāļš ūdens. Un uz salas ar ne no visiem ezeriem var dzert, jo ir arī te sāļie ezeri. Meitenes ir sacepušas pankūkas. Paēdam. Ārā ir noskaidrojies un spīd saule. Odi līdz ar to vēl vairāk. Nolemjam izmantot labo laiku, un dodamies pirmajā salas apgaitā. Nekur tālu netiekam, jo izrādas sala ir pārpilna ar ezeriem un kanāliem. Un pirmais mēģinājums tikt līdz salas otram krastam, kur redzams “triogoļņiks” – koka konstrukcija, kas apzīmē, ka tā ir samērā augsta vieta, mums iztrūkst. Drošvien kādi 8 m virs jūras līmeņa ira. Tad nu plānojam kaut kā līdz tam tikt rītu. Sajūsminos par tundru. Ezeriņos dzīvojas ūdens putni – kākauļi un melnkakla gārgales. Tālumā ik pāris ezeriņos manam baltus punktus, tātad mazie gulbji. Ik pa laikam pārlido kāds plēsēj putns – pārsvarā purva piekūns, bet ik pa laikam arī kāds medību piekūns, kas ir vieni no lielākajiem piekūniem. Pa pundurkārkliem šeptējas čipstes. Kas pa sugu nezinu, jo tās atšķirt nemāku, pārāk vienādas savā strapā, pat starp dažādām sugām. Slapjākās vietas pārbagātas ar lācenēm, kuras nu jau sākušas gatavoties, ēdam cik lien kuņģī, dabīgie vitamīni kā nekā.

Esam atpakaļ. Atkal dodamies pasnaust. Pēc laba laiciņa mūs no lejas sauc, samostamies. Vova lūdz lai iedodam daļu no pārtikas, ko arī daram. Pa šo laiku inspektori nomedījuši zosis un saķēruši ar tīkliem zivis. Mums uzdevums iztīrīt gan zivis, gan nodīrāt un iztīrīt zosis. Arča, kā jau mednieks būdams, tam ātri pieķeras, bet es sākumā tā lēnām un negribīgi, jo zosis līdz šim nebiju vēl dīrājis. Ar zivīm gan tieku ātri galā. Es putnus vispār nebiju vēl dīrājis līdz šim, ne tikai zosis. Nu bija laiks iemācītes ko jaunu, un Arča bija man par pasniedzēju. Lēnā garā un āda ir nost no putna. Iekšas gan atļauju Arčam iztīrīt.

Ārā spīd rietošā saule. Pūš spēcīgs vējš. Vakars. Mēs visi sēžam virtuvē un ēdam vakariņas. Tad dzeram tēju, vietējie gan ko spēcīgāku – šņabīti. Pēc laika atkal sāk nākt miegs un dodamies gultu virzienā.

Labunakt.