Laipni lūdzam- labāk ne!

  • 12 min lasīšanai
Tadžikistānas piezīmes Sveiki! Marta beigas un aprīļa sākumu pavadījām Tadžikistānā. Man tā bija vairāk eksotika kā Ingai, jo viņai tas bija kārtējais komandējums, bet man- patīkama pārmaiņa. Te gan uzreiz piebildīšu, ka nekā daudz patīkama tur nebija. Kā jau tas te ir ierasts, Tadžikairlines biļetes izsniedza pēdējā brīdī, jo viņi ir monopolisti šajā maršrutā. Protams netiek aizmirsts no ārzemniekiem iekasēt maksimālo cenu- 361usd. Kā vēlāk noskaidrojās, kazahi lido par 306usd, bet tadžiki par 160usd. Šīs ir biļešu cenas abos virzienos. Te nevienu nesatrauc šāda cenu starpība, lai gan serviss(ja to tā var nosaukt) visiem ir vienāds. Pirmais pārsteigums izlidošanas dienā bija no Kazahijas valdības puses. Tika pieņemts lēmums nepāriet uz vasaras laiku, tādejādi radot zināmu haosu starptautisko firmu darbībā. Protams, ieradāmies lidostā pusotru stundu pirms izlidošanas laika un vēl veselu stundu garlaikojāmies uzgaidāmajā zālē. Kad nu laimīgi tikām ielaisti izlidošanas zālē, neskatoties uz to ka tadžiki un kazahi stiepa saiņus un kastes lielākus par sevi, mēs „ārzemnieki” bijām vienīgie, kuriem lika samaksāt par svara pārsniegšanu (9kg), lai gan lidojām pieci cilvēki. Mūsu kopējā kravā ietilpa arī pasmaga kaste ar dokumentiem Tadžikijas delegācijai, kas arī krita nežēlastībā. Samaksājām par virssvaru, jo zinājām to delegācija atmaksās atgriežoties Almaty. Un tomēr tā ir kliedzoša netaisnība! Reiss no Dušanbē pamatīgi nokavējās, jo pēkšņi bija iestājies auksts laiks un sniga slapjš sniegs. Lidaparāts, kā no muzeja fondiem- TU 134. Kurš ar šo aparātu ir lidojis zinās, ka vietas starp sēdekļiem ir gaužām maz un kājas nav kur likt. Tikpat cik mikroautobusā „Latvija”. Bagāžas plauktu nav un viss jāstūķē zem sēdekļiem. Stjuartu instruktāža par drošību lidmašīnā un lidojuma laikā, vienkārši komiska! Netiek liegts izmantot mobilos sakaru līdzekļus, bet tiek ieteikts atturēties no smēķēšanas lidojuma laikā. Kad nu laimīgi bijām pacēlušies, tika paziņots, ka lidojam 9600m augstumā un tiks servētas pusdienas. Inga jau brīdināja, ka nekā laba nav ko gaidīt, taču šoreiz Tadžikairlines bija pārspējušas pašas sevi. Komplektā bija arī ēdamas lietas un, tā kā lidojums jau tā aizkavējās, apetīte bija pamatīga. Lidojuma laikā salonā valdīja nepārtraukta kustība virzienā uz lidmašīnas asti. Nospriedu arī es doties izpētīt, kas tam visam ir cēlonis. Tualete. Tikai piebildīšu, vēlams nelietot. Tā bija piepīpēta un piemēslota ar uzviju. Skumji, bet šai ļautiņu kategorijai „kultūra” ir svešvārds. Stjuarte priecīgi paziņoja, ka pēc neilga brīža nosēdīsimies Dušanbē, gaisa temperatūra +8, saulains. Viss lidojums aizņem stundu četrdesmit minūtes un pēdējās tiešām bija to vērtas. Aiz iluminatora loga pavērās vienreizējs skats uz kalniem. Pilots virtuozi nosēdināja lidaparātu Dušanbē, jo tas nav viegls uzdevums. Tā kā Dušanbē ir ieskauta kalnos, tad nosēšanās jāveic pa spirāli, līdz sajūtams skrejceļa segums. Biju pārsteigts ieraugot iespaidīgu Tu 154 (tas ir lielāks brīnums par Tu 134) floti ar Tadžikairlines marķējumu. Tālāk atradās militārā Krievijas flote un dažas Aeroflotes lidmašīnas. Krievijas armija joprojām veic daļēju robežu apsardzi un savu militāro bāzu apgādi. No lidmašīnas tikām satilpināti arhaiskā slēgtā piekabē, ko vilka visiem labi pazīstamais Zil 130. Tādus atceros redzējis tikai vecajā Rīgas lidostā, kas atradās Rumbulā. Kur tie gadi! Smaka no „ziliņa” izpūtēja nepārspējama, jumts tek… Labi, ka attālums neliels. Pie robežsardzes un imigrācijas galda jāaizpilda „KGB anketas”. Pēc pasu, vīzu un anketu salīdzināšanas tiekam laisti tālāk pie bagāžas letes. Visa telpa atgādina milzīgu šķūni ar atsevišķām starpsienām. Esam laimīgi, jo visa bagāža ir atlidojusi līdz ar mums. Pie durvīm mūs sagaida delegācijas šoferis Rasuls un pūlis dīkdieņu. Auksts, bet saulains. Laimīgi satilpstam džipā un ripojam uz centru. Te gan lietderīgi piebilst, ka centrs un arī vienīgā drošā vieta pilsētā, ir garā iela, uz kuras atrodas vairums ministriju un Valdības ēka. Visas nedēļas garumā, ieskaitot sestdienas rīta cēlienu, Ingai bija jāstrādā. Tikāmies vienīgi pusdienlaikā, bet vakaros pēc darba devāmies vakariņot. Atkal jāpiebilst, daudz lietojamu ēstuvju tur nav. Pusdienojām jaukā ēdnīcā netālu no delegācijas, vakariņojām vai nu ķīniešu restorānā, picērijā, vai vienkārši mājās. Mums bija līdz necili pārtikas krājumi. Par cik dzīvojām īrētā dzīvoklī, virtuvē bija trauki, ledusskapis un viss pārējais askētiskai dzīvei. Gultas matraci gan nācās pārcelt uz grīdas, jo neesam pieraduši gulēt bedrē! Manu dzimšanas dienu nosvinējām divtulībā. Gājām uz ķīniešu restorānu, bet pašā vakarā našķojāmies ar torti „Vāverīte”. Tā mums atceļoja līdz no Rīgas, kad bijām uz Jauno gadu. Ūdens- tas ir īpašs stāsts! Ja ūdens krānā ir, tad pārsvarā brūns. Mazgāties var, ja tas ir bēšīgs. Jāpiezīmē, ka nav ne apkures, ne karstā ūdens. Īres dzīvokļos ir boileri bez filtriem. Mūsu dzīvoklī nedarbojās telefons un nebija ūdens vispār. Pēc sūdzības firmai, pie mums ieradās divi puišeļi, saimnieces bērni un sliktā krievu valodā pastāstīja, ka ūdens ieguvei jālieto sūknis, bet telefons tiks salabots stundas laikā! Taisnība vien bija! Neielaidīšos sīkumos kā pieslēgts boilers, kādi kontakti, štepseļi utt. Inga te pie ūdens nebūtu tikusi, tāpēc pieņēmām lēmumu turpmāk izmantot tikai viesnīcas. Ar tām te arī ir problēmas. Normālās viesnīcās vietu nav regulāri! Labi, ja var rezervēt mēnesi iepriekš, bet pastāv risks, ka var nebūt avio biļetes. Vienveidība te varētu nogalināt. Dienas pavadu klīstot pa pilsētu, iegriežoties vienā otrā arhaiskā veikalā, arī CUM. Salīdzinājumam varu piedāvāt Rīgas Sporta pils tirdziņu. CUM atradu bankomātu, kas desmit dienu laikā strādāja tikai vienu reizi. Uz to bijām gatavi, jo kredītkartes te izmantot nevar, bet vienīgā „labā nauda” ir USD. Par to gan neko nenopirksi, bet apmainīt pret Somiem var viegli. Ir jau arī skaistas vietas, pieminekļi un parki. Tā uzgāju parku ar visu Ļeņinekli pašā centrā. Parks ir Mežaparka miniatūra, ar ēstuvēm, bērnu atrakcijām un tādām arhaiskām lietām kā gāzētā ūdens automātiem! Tie visi ir „privatizēti”. Pie katra tāda brīnuma sēž tantuks, iekasē naudu un nospiež pogu. Glāzes- graņonka standart. Krāsa- gaiša. Neriskēju. Pārsteidza milzīgais Raf- Latvija skaits, kas joprojām aktīvi tiek izmantoti kā maršruta taksi. Gazeles salīdzinoši maz. Kādā reizē klīstot pa pilsētu, iegriezos Mākslas galerijā. Man ļoti iepatikās vietējā otas meistara Cibizova dabas skati. Sestdienas pusdienlaikā tur pabijām ar Ingu un viens skaists dabas skats no Tadžikistānas nu ir mūsu īpašumā. Arī attiecīgs papīrs tika sagatavots muitas kontrolei. Svētdienai tiek sarunāts šoferis ar auto, kas mūs izvizina pa Varzobes ieleju. Mašīna ir Volga 3110. Sākam ar tirgus apmeklējumu. Interesanti pavērot, kā ātri tiekam „novērtēti”. Kamēr mūsu šoferis tirgojas ar pārdevējiem, uzrodas bars ar palīgiem, kas gatavi stiept ne tikai mūsu somas, bet arī mūs pašus! Samaksa tiek prasīta augsta. Kad dusmīgi atraidu šādus palīgus, cena krīt, bet es palieku nepielūdzams. Iepērkam granātus, mandeles ar visām čaulām, vietējās pistācijas. Blakus tirgum neliels skaņu ierakstu veikaliņš. Te nopērkam pāris CD ar vietējo mūziku. Tīri nekas! Tieku vests uz Valsts muzeju apskatīt lielo Budu. Inga ar Jūliju to jau redzējušas un, nesamērīgi augstās biļešu cenas dēļ, paliek mani gaidīt ārpusē. Buda tiešām liels! Turklāt gulošs. Tālāk tiekam vesti gar KGB un IeM, cauri pilsētas centram Varzobes virzienā. Izbraucam visu ieleju un tiekam uzvesti augšā kalnos uz izbijušu sanatoriju, kas joprojām nosacīti darbojas kā vietējā mēroga atpūtas bāze. Vieta fantastiska! Šī celtne savus ziedu laikus piedzīvojusi padomijas gados, kad saņēma nepieciešamo finansējumu no Maskavas. Neatkarība šo vietu pamatīgi izputinājusi. Lieki piebilst, ka piebraucamais ceļš ir stipri bēdīgs. Pa ceļam uz sanatoriju to izbaudījām uz savas ādas. Iepriekšējā naktī lija stiprs lietus. Mālainie kalni viegli izskalojas, veidojot sanesumus un izskalojumus uz auto ceļiem. Nācās uzgaidīt kamēr greiders attīra ceļu. Varzobes ieleja ir slavena atpūtas vieta. Šoferis parādīja „Prezidenta apartamentus”. Nu iespaidīgi, žogs un apsardze, vairākas atsevišķas atpūtas mājas ciemiņiem, apkalpojošais personāls. Šinī nabadzīgajā valstī- kliedzoša netaisnība un atklāta korupcija. Tādu apartamentu esot vairāki. Piestājam iebaudīt pusdienas. Tā saucamajās labajās vietās, visur pilns. Nākas gaidīt pusstundu, līdz tiekam pie galdiņa. Atkal vilšanās! Cerētā laba šašlika vietā, saņemam uz pannas ceptu aitas gaļu un dārzeņus. Nu ko, paldies par to. Coca cola garšo tikpat riebīgi kā pie mums. Civilizācija! Pirmdienas agrā rītā Ingai ar Jūliju komandējums uz Kuljabu. Par cik brauciens ar mašīnu, tieku ņemts līdz. Lietus līst plīkšķēdams un ir vēss. Rasuls pieripina džipu noteiktā laikā, savācam pa ceļam Jūliju un dodamies ceļā. Rasuls pašā rīta agrumā jau sagādājis siltas ļipjoškas, tiekam pie liela garduma. Jāsaka, ka tās ir labākās ko līdz šim tikām baudījuši. It kā jau nekā cita tur nav, bet garša super. Kā smejies, viss atkarīgs no roku tīrības pakāpes. Dodamies kalnos, šķērsojam pirmo kalnu pāreju. Izbraucam caur Nureku un ripojam augšā uz otro kalnu pāreju, kas ir iespaidīga un skaista. Lietus nedaudz mitējas, bet visas dienas garumā saulīte uzspīdēja tikai atceļā. Pārejas pašā augšā Ceļu policijas postenis. Kāda tur stratēģija, man nav skaidrs, ja nu vienīgi iespējamie ļaundari nekur nevar sprukt, jo vienā pusē masīva kalnu siena, bet otrā krauja. Aiz posteņa Rasuls apstādina mašīnu un ļauj mums uzņemt dažas bildes. Skats fantastisks! Lejā pie kājām Nurekas HES ūdenskrātuve un māla kalni. Rasuls gan saka, ka ūdens līmenis ir zems, lai gan kalnos ūdens pietiek. Agrā vasarā esot iespaidīgāk, augstāks ūdens līmenis, sarkanie māla kalni un spirdzinošs zaļums. Pēc stundas iebraucam Kuljabā, Afganistānas pierobežas pilsētā. Krievu armija te joprojām aktīvi šiverē. Pilsētā jaušama nabadzība un bezdarbs. Pateicoties Rasula valodas prasmei, ar lielām mokām atrodam vajadzīgo adresi un NVO projekta mītni. Vietējie, lai arī uzrunāti tadžiku valodā, ir nejauki un bieži vien norāda nepareizu virzienu. Lieki piebilst, ka atrast ielas nosaukumu vien jau ir laimes spēle! Kamēr Inga ar Jūliju tiekas ar NVO vadītāju, mēs ar Rasulu sitam klaču par izbijušajiem laikiem. Rasuls ir gadu jaunāks par mani, arī dienējis padarmijā. No viņa stāstītā noprotu, ka jau toreiz par naudu varēja nopirkt visu, arī dienesta vietu. Pēc armijas strādājis par šoferi kādam kungam, tad iekārtots par autobāzes mehāniķi, vēlāk Dušanbē Kamaz autocentra rezerves daļu noliktavas vadītāju. Pēc sabrukuma, iestājies krahs arī viņa jaukajā dzīvē. Pa šo laiku sagādāts dzīvoklis, personīgā māja un divas automašīnas. Divdesmitgadīgs 412 Moskvičs ar pāris tūkstošu nobraukumu ideālā stāvoklī, joprojām mitinās garāžā „uz klučiem”. Labi cilvēki palīdzējuši iekārtoties ANO misijā par šoferi. Tā arī turpina, jo alga ir laba, mašīnu tur mājās, brauc kur vajag- vienkārši super! Bija ļoti izbrīnīts, ka Latvijā tā nevarējām. Pie viņiem neviens nestrādātu, ja tā neļautu. Es tikai pasmīnēju un nodomāju, ka strādātu gan un vēl kā! Tikai tādi Rasuli visur salīduši, bet mirstīgajiem jau pie tāda darba netikt. Angļu valodas viņam arī nav, ja nu vienīgi kādi pieci vārdi. Atpakaļceļā gribam ko paēst, jo pusdienlaiks klāt. Rasuls ved mūs uz centru. Pabraucam garām izbijušam restorānam. Pēc Rasula teiktā, tas vēl bijis atvērts rudenī un tīri labs. Izrādās Kuljaba jau no oktobra dzīvo bez elektrības!!! Tas arī bija iemesls, kāpēc tika braukts pārbaudīt šo NVO, jo sazvanīt nevar, bet nauda iet! Neskatoties uz visu, uzņēmīgi cilvēki cīnās un strādā! Visu ziemu bez elektrības! Tas ir prātam neaptverami. Valstī, kur ūdens kalnos plūst aumaļām, ar milzīgu Nurekas HES (nebūt nav vienīgais HES), nav elektrības, līdz ar to nekādas komunikācijas un normālas sadzīves iespēju. NVO vadītāja pastāstījusi, ka tā esot „valsts stratēģija”. Elektroenerģija tiekot pārdota uz Afganistānu un Pakistānu, jo tie lūk esot maksātspējīgi. Tauta? Kas tā tāda? Kam iespēja un naudiņa atļauj, iepirkuši Ķīnā ražotos ģeneratorus, bet tiem tāpat vajag degvielu, kas ko maksā. Netālu no tirgus apstājamies. Bērni kā mākonis virsū! Diedelē naudu, citi solās mašīnu nomazgāt. Lai gan abi ar Rasulu piekodinām mašīnu nemazgāt, atgriežoties tā ir noberzta tīra. Diedelnieki atkal klāt. Rasuls atkaujas ar dažiem somiem un laižam atceļā uz Dušanbē. Pusdienas draņķīgas, bet lētas. Toties īpašniecei zobi laistās vienā zeltā! Mazliet noskaidrojies, brīžiem pat uzspīd saule. Pa ceļam apstājamies pie kāda vientuļa ēzelīša, bet lai kā Ingai šie lopiņi patīk, tie nav īpaši draudzīgi. No piedāvātās ļipjoškas tas lepni atsakās un vēl parāda dzeltenu zobu virtenīti. Šur tur pieturam, lai var uztaisīt pa bildei. Nurekā domājām nopirkt svaigi kūpinātas zivis. Tuvojoties kalnu pārejai no otras puses, šķiet mēs te neesam bijuši, lai gan atgriežamies pa to pašu ceļu. Pa ceļam kalnos gan bērni, gan pieaugušie stāv ceļmalā un piedāvā dabas veltes. Ir gan sēnes, gan rabarberiem līdzīgi augi, kas esot ļoti veselīgi, jo aug tikai augstkalnē starp akmeņiem. Ļoti veselīgi kuņģa darbības uzlabošanai. Diemžēl Rasula krievu valodas zināšanas ir ierobežotas un vairāk uzzināt mums neizdodas. Kalnieši krievu valodā zina tikai dažus vārdus. Nurekā vairākās vietās ir nelieli ceļmalas veikaliņi, kur var nopirkt šo to ēdamu un dzeramu. Eiropas un Amerikas draņķūdeņi te ir biezā slānī! Visādas Fantas un Coca Colas plus vēl nezināmi ķīmiskie ūdeņi. Garāmbraucējiem māj ar rokām, lai apstājas un iepērkas. Pie Nurekas tilta apstājamies šādā „mātuvē” jo ieraugam zivis. Cena tiek attiecīgi uzskrūvēta, bet ko pirkt mums nav. Zivtiņas normālos izmēros, no agra rīta noķertas, bet kūpinātu nav vispār. Ir jau pievakare, bet tādas zivis pirkt negribas. Norijam siekalu un laižam mājup. Skumji, ja ejošā biznesā pietrūkst izdomas. Arī malkas apkārtnē šķiet pietiekoši, bet zivtiņas var sagatavot arī mangalos, bez liekām milzu investīcijām. Arī mini kūpinātavu uzsliet nebūtu sarežģīti. Metāls Āzijā maksā lēti. Ap sešiem iebraucam Dušanbē. Pilsētā ir degvīna rūpnīca ar savu veikaliņu. Rasuls piestāj un dodamies apskatīt produkciju. Rasulam ieminējos, ka jānopērk vietējais šņabis provei. Pēc Rasula sarunas ar pārdevēju, tiek piedāvātas vismaz astoņi veidi un paveidi. Jutos pārsteigts par tādu klāstu. Iepirkšanās beidzās ar vienu šņabi un piparu uzlējumu. Jāsaka, šņabis kā jau šņabis. Iemēģinājām ar Zigi, sekojošās tūrisma vizītes laikā maijā. Nākošā rītā Rasuls mūs ved uz lidostu. Te atkal jauna kārtība, pat diplomātisko transportu nelaiž piebraukt bez caurlaides. Rasuls šķendējas vien. Paņemam savas mantiņas, atvadāmies un iesoļojam lidostā. Te mūs atkal sagaida „piedzīvojumi”. Lieki piebilst, ka lidosta ir ļoti maza, bet cilvēku tur daudz. Man tā arī nav īsti saprotams ko tas pūlis tur dara cauru diennakti. Laimīgi izspraucamies līdz stikla durvīm ar pirmo kontroli. Aiz tām ielaiž tos kam ir biļetes. Tad rinda pie „check in” un pigori sākas. Lai gan lidojam trijatā, tiek svērta visa bagāža kopā. Jā, jā, arī rokas bagāža! Ingai iznāk asa vārdu pārmaiņa ar kādu mistisku trešo personu aiz reģistrācijas galda, kas nekādas pozitīvas izmaiņas nenes. Man tiek izrakstīta kvīts par liekiem 9kg, visas biļetes aizturētas līdz apmaksai. Meitenes paliek gaidīt, bet es metos meklēt apmaksas punktu. Naivi būtu domāt, ka viss ir nokārtojams vienā zālē! Man jāiziet atpakaļ caur stikla durvīm un jāiet uz otro stāvu un jāatrod pareizais lodziņš. Pie kāpnēm uz otro stāvu atkal policists. Nākas skaidrot kas un kā. Beidzot tieku uzlaists augšā. Tur atkal pūlis. Laimīgi izspraucos līdz vajadzīgajam lodziņam. Laimīgā kārtā tieku pielaists bez rindas. Atkal skaidrošanās kas un kā. Lai gan pie lodziņa ir izkārtne, ka var maksāt ar Visa un citiem labumiem, man tiek paskaidrots, ka maksājums var tikt pieņemts tikai skaidrā naudā, tikai Somos! Somu man tik daudz nav, naudas maiņas punkts slēgts! Tieku sūtīts atpakaļ uz pirmo stāvu. Lieki piebilst, ka šādās reizēs laiks skrien mežonīgi ātri! Atkal skaidrošanās ar policistu, pūlis pirmajā stāvā, naudas maiņa, otrais stāvs, pūlis otrajā stāvā. Kundzīte lēni pārrēķina un saskaita naudu, tad ar apburošu smaidu novēl mums laimīgu ceļu un izsniedz kvīti par apmaksu. Drudžaini metos lejā uz pirmo stāvu. Pie stiklotajām durvīm tusiņš. Kad tieku līdz policistam, atkal skaidrošanās kāpēc man nav biļetes!!! Aicinu talkā otrā stāva policistu un pēc brīža tieku ielaists izlidošanas zālē. Uzrādu apmaksas kvīti, saņemu visas trīs biļetes un ejam uz muitas zonu. Atkal STOP! Ārzemniekiem jāpilda deklarācijas. Jūlija, ka Kazahstānas pilsone tiek cauri ar atvieglotiem noteikumiem. Ievēroju, ka Ingas „draudzene” no biļešu galda ir pārvietojusies uz muitas zonu un mūs novēro. Rūpīgi saskaitām skaidro naudu un aizpildām deklarāciju. Man rokās vēl papīrā ietītā glezna. Pēc rokas bagāžas formālas pārbaudes, seko jautājums par gleznu. Bijām pietiekoši gudri, lai no galerijas saņemtu apliecinājumu par iegādi un nodokļu atbrīvojumu. Dodamies uz otro muitas kontroli. Te personīgās mantas jālaiž caur skeneri televizoru. Inga tiek laimīgi cauri, mani aiztur. Jāiet atpakaļ apzīmogot izziņu gleznas iegādei un muitas deklarāciju. Protams, pie pirmā galdiņa kur mums veica bagāžas apskati, rinda. Pacietīgi gaidu, līdz kundze atbrīvosies un uzklausīs mani. Tiek apspriesta prasība apzīmogot vai ne. Beidzot deklarācija tiek apzīmogota, bet izziņa ne. Skrienu atpakaļ uz skeneri, kur aizturētas mana rokas bagāža un glezna. Vēl mirklis un tieku pie meitenēm izlidošanas steliņģī. Jau sākusies iekāpšana superautobusā uz lidmašīnu. Sāk pamatīgi līt. Pie iekāpšanas trapa atkal jāuzrāda biļete un jānodod muitas deklarācija. Lidmašīnā vietas nav numurētas, tomēr tiekam sēdēt kopā. Lidmašīna pilna un smirdīga. Kad laimīgi paceļamies, varu beidzot atviegloti uzelpot. Almaty lidosta jau šķiet kā Eiropa… Saliekot kopā piedzīvoto un no citiem dzirdēto, pieņemu ka visas darbības Dušanbē lidostā bija labi izplānotas un apzinātas. Laimīgi, ka atbraucām laicīgi, labi ka neielaidāmies strīdā ar „oficiālajiem noziedzniekiem”, labi ka pārzinu krievu valodu un vēl atceros sistēmas darbību, spēju mobilizēt sevi triciendarbībai. Kāds aprēķins? Elementāri, Vatson! Vietas biļetēs un lidmašīnā netiek numurētas, lidmašīna par mazu visiem lidot gribētājiem, biļetes tiek pārdotas pēdējā brīdī, bieži vien vairāk nekā vietu skaits, par attiecīgu samaksu biļešu kasēs var nopirkt biļetes zem letes. Līdzīgi, aizturot kādu ārzemnieku, kurš bieži vien nezināšanas dēļ tūļājas, vai ielaižas nevajadzīgās diskusijās ar oficiālajiem pārstāvjiem, viņa vietā aizlidot cits. Bet muļķa ārzemnieks ir spiests pirkt jaunu biļeti (naudu jau neviens neatgriež), kārtot jaunu uzturēšanās atļauju un cerēt uz nākošo reisu. Tādi te ir trīs reizes nedēļā un lieki piebilst par Tadžikairlines monopolu. Interesanti, ka šī cildenā aviokompānija nav pat IATA biedrs. Kā viņi pamanās lidot reizi nedēļā ar TU154 uz Minheni, man nav skaidrs. Iebraukšanas vīzas izsniedz nelabprāt, EK akreditācija tiek attiecināta tikai uz tiem, kas pastāvīgi te uzturas, bet ar Vīnes konvenciju te noslauka pakaļas. Viss tikai un vienīgi par naudu. Cik draudzīga, jauka un atsaucīga zeme! Paldies par uzmanību! Par jauniem ceļojumiem un piedzīvoto turpmāk vēl!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais