Ekspedīcija uz rezervātu Neneckiy. 1. daļa

Māris Pilāts 19.04.2012 14 min lasīšanai

Labdien!

Saņēmos beidzot ekspedīcijas dienasgrāmatu publiskot draugiem.lv sadaļā "ceļojumi"! Piedāvāju Jums pirmo daļu no šīs ekspedīcijas, kas noritēja pirms diviem gadiem. Ceru, ka patiks!

Ja nepacietība moca, tad visas daļas un daudz kā cita var aplūkot/izlasīt manā mājas lapā: http://pedustasti.lv/marispilats/

Arī bildes no šīs ekspedīcijas var aplūkot šajā mājas lapā: http://pedustasti.lv/marispilats/2012/04/06/ненецкий-заповедник/

2010. gads. Ekspedīcija uz rezervātu Neneckiy (Ненецкий заповедник)

Atkal pagājis krietns laiciņš kopš iepriekšējās ekspedīcijas. Pēdējā nopietnā ekspedīcija noritēja pirms diviem gadiem uz Burejas rezervātu, Tālajos Krievijas austrumos. Pagājušo gad bijām Gruzijā, bet tā vairāk bija ekskursija ar dažiem ekspedīciju elementiem. Tātad divi gadi kopš pēdējām mocībām.

1. augusts

Svētdiena. Iepriekšējā vakarā sakrāmēju somu, un nu bija palikuši tikai sīkumi, kas jāpieliek klāt. No rīta aizdevos uz svētdienas dievkalpojumu baznīcā. Pēcāk atbrauca pakaļ tētis, lai mēs kopīgi dotos uz veikalu “Alfa”, pēdējo lietu iepirkšanai. Vajadzīgo lietu saraksts kāds nu kuram. Man vajag dažas copes lietas un šo to iz apģērba. Suvenīriem iepērkam Rīgas Melno balzāmu, Laimas šokolādi un rupjmaizi. Tā kā Pēterburgā vienu nakti paredzēts pavadīt pie vienas etnogrāfu studentes, sameklējam attiecīgu dāvanu – CD ar tautasdziesmām latgaliešu izpildījumā. Pēc veikala atpakaļ uz mājām. Jāpabeidz krāmēt soma, un vēl līdz čomam jāaizripo ar riteni, šis tas jāatdod. 17 jāiziet no mājām, jo 18 jābūt centrā Dabas muzejā, 19 autobuss uz Pēterburgu. Muzejā pēdējās dokumentu un biļešu pārbaudes. Izrādās, ka Dima autobusā nav izvēlējies vietas, bet ļāvis programmai pašai izvēlēties mūsu vietas, līdz ar to esam katrs citā vietā. Ejam uz autoostu, Artūrs gan pievienosies Valmierā, kur busam viena no daudzajām pieturām.

Brauksim ar Eurolines firmas autobusu. Tas mūs jau sagaida pie platformas. Iestājamies rindā pie bagāžas nodošanas; mēs izceļamies ar lielākajām somām. Man pašam līdz maliņām piekrauta 120L mugursoma, liela pleca copes soma un uz vēdera, piekrauta ar tehniku, foto soma. Nododu lielo un copes somu. Saņemu no Dimas biļeti, kas izdrukāta uz divām A4 lapām. Dīvaini, līdz Tartu viena sēdvieta, bet no Tartu cita. Kāpjot iekšā, jautāju šoferim vai tiešām jāmaina vietas būs, šoferis pakrata galvu – nē. Dodos uz vietu, kas ierakstīta biļetē, vieta aizņemta. Sieviete lūdz vai nevaru sēdēt viņas vietā, jo šī vēlas ar draudzeni sēdēt, kuras vieta blakus manējai. Es piekrītu, saucu Dimu lai šis nāk man blakus, ka sarunāsim tieši tāpat, ja kāds nāks man blakus. Arī vecāki samaina vietas un sēž viens otram blakus, turklāt līdzās mūsu vietām. Artūra sēdvieta arī dzen līdzās mums. Labi, rezultātā nemaz neesam tik izkaisīti pa busu. Es sēžu pie loga, tas priecē, jo varēšu vērot ceļu un arī gulēt būs vieglāk. Jāatzīst, ka buss ļoti labs, vietas kājām daudz, pat tad, kad priekšējais nolaiž krēslu. Bet nu 12h ceļā tā pat nav diez ko uzrunājoši, lai gan labāk tā nekā lidot – lidošana man sagādā stresiņu. No lidošanas gan neizspruksi, parīt jālido, turklāt ar divām pacelšanām un nolaišanām. Pāris minūtes pēc 19 autobuss ierūcas, un mēs uzsākam garo ceļu. Jau pirmajās minūtēs saprotu, ka ceļš būs jautrs, par to rūpējas Dima, ar savām regulārajām replikām. Pa logu vēroju Rīgu, busa ceļš ved caur Juglu. Pēcāk izbraucam uz lielo šoseju un dodamies Valmieras virzienā. Saule lēnām, lēnām tuvojas horizontam, krāsas top dzeltenākas. Iebraucot Straupē jāzvana Artūram, lai viņš dodas uz Valmieras autoostu. Pirms tam vēl bija jānoskaidro, kur ir jaunā Valmieras autoosta, tā, dēļ remontdarbiem pilsētā, esot pārcelta. Dima visu veiksmīgi noskaidroja un visu izklāstīja Artūram. Nu bijām droši, ka brauksim visi. Vēl gan zirgojāmies, jo Artūram pirmā reize uz Krievzemi, turklāt viņš principā nerunā un ļoti maz saprot krievu valodā.

Iebraucam Valmieras autoostā. Pa logu jau redzam Artūru, kuru pavada sieva ar sīko un čoms Jānis. Artūrs izskatās satraucies. Šoferis apstādina autobusu un paziņo par apstāšanos uz 10 min. Dodamies sagaidīt Arču. Pēdējās bučas, un jākāpj autobusā. Nākamā pietura Valga, kur šķērsosim Latvijas Igaunijas robežu. To, ka šķērsojām robežu varēja pateikt principā pēc tā, ka uz ielu nosaukuma plāksnītēm, reklāmām un citām izkārtnēm viss bija rakstīts nesaprotamā svešvalodā. Otra lieta, kas lika manīt, ka neesam LV, bija jūtama ceļu kvalitātes uzlabošanās. Momentā sajutu, ka mēs latvieši, krietni atpaliekam no mūsu brāļiem "Esti bojiem". Pēc neilga brīža apstājamies pieturā blakus dzelzceļa stacijai, atkal pauze. Izlienu laukā, lai nedaudz pakustinātu kājas, un sēžos atpakaļ savā vietā. Turpinām ceļu. Ārā saules stari krīt vēl zemāk. Saulrieta epicentra laikā buss ieripo Tartu. Šeit teorētiski būtu jānotiek vietu maiņai, bet kā mēs to jau noskaidrojām, visi paliek savās vietās. Vienīgi bija iespēja, ka man blakus vietā varētu kāds atnākt, un tad Dimam būtu jārunā par samainīšanos, bet arī nekas tāds nenotika. Pauze 10 min, un dodamies tālāk. Saulei rietot izbraucam ārā no pilsētas, vietām ceļas miglas mākonīši un buss pa laikam tajos iebrauc, tad vari sajusties kā Ezītis miglā. Es lēnām ieslīdu miegā. Pa ceļam vēl gan paredzētas pieturas, bet līdz robežai es tās vairs īsti nepamanīju.

2. augusts.

Ap 5 rītā iebraucam Narvā, tā ir Igaunijas robežpilsēta ar Krievzemi. Starp vienu un otru valsti plūst Narvas upe. Valstis savieno dzeloņdrātīs izrotāts tilts. Igaunijas krastu sargā izgaismota bruņinieku laika pils ar visu aizsargmūri. Otrpus krastam Krievijas pilsēta Ivangorod.

Piebraucam pie robežas kontrolpunkta. Visiem ne Krievijas pavalstniekiem jāaizpilda papīrīši, tos visa ceļojuma laikā nedrīkst pazaudēt, jo savādāk var dabūt sodu maksāt. Pēcāk autobusā ienāk igauņu robežsargs, un savāc no visiem pases. Pasažieriem nav nekur nemaz jāiet. Pārdesmit minūtes paiet gaidot, tad atkal atnāk robežas darbonis un tādā pašā secībā kā savācis, tagad atdod pases. Pēcāk izkāpj, durvis aizveras, dodamies uz Krievzemes kontrolpunktu otrpus upei. Autobus piestāj pie mājeles, pēc brīža visiem jākāpj ārā, jāsavāc visas mantas iz busa, un jādodas iekš mājas. Mēs rindā iestājamies kā pēdējie. Priecē vismaz tas, ka nevienu nekrata. Jāpieiet tikai pie lodziņa, jāiedod pase, jāpaskatās darboņa acīs, un jāsaņem pasē zīmogs par ieceļošanu Krievzemē. Robežsargi izskatās diezgan pikti, bet nevienam nepiesienas. Minūtes vēlāk esam šķērsojuši kontroli, un varam krāmēties atpakaļ busā, lai dotos tālāk uz Pēterburgu. Pirms tam gan vēl pāris citas pieturas. Buss ierūcas, un dodamies uz priekšu. Horizontā manāmas pirmās rīta pazīmes. Iebraucam tuvākajā benzīntankā, šoferi piepilda bākas ar lētāku degvielu, un dodamies tālāk. Kādu brīdi vēl esmu nomodā, bet tad pēkšņi aizmiegu. Pa ceļam it kā samodos, bet uz tik īsu laiku, ka neko nepiefiksēju.

Gaisma. Saules stari. Mašīnu straumes. Liela šoseja un augstas celtnes. Miegs. Liels miegs. Gribās skatīties. Acis līp ciet. Esam Pēterburgā. Acīs iekrīt lielā čalošana viss riņķī. Pilsēta būvējas. Braucam pa jaunu autobāni, tad nogriežamies uz citu, tas izskatās vēl jaunāks, izskatās kā atvērts gliemežvāks. Pēc laika nogriežamies no bāņa uz parastajām ielām. Visi sāk rosīties. Laika skala rāda ap 7 rītā. Es kāri vēroju šo skaisto pilsētu caur autobusa logu. Šādi slīdot, caur mazu daļu pilsētas, laiks skrien ātri. Daļu pasažieru izlaiž ātrāk. Nākamā pietura mūsu, galapunkts, Baltiskiy vokzal. Pēterburgā mums jāpaliek pa nakti pie etnogrāfu studentes. Bijām paredzējuši, ka dienu būs jāpavada uz savu galvu, un mantas jānodod mantu glabātavā, jo studenti pa dienu strādā. Taču izkāpjot no autobusa mūs sagaida patīkams pārsteigums. Mūs sagaida divi studenti – puisis un meitene. Students mūs pavadīšot līdz dzīvoklim, kur sarunāts palikt pa nakti. Meitene atvadās, viņai darbs, bet vakarā viņa arī būs dzīvoklī, kur paliekam, jo tur paredzēta ballīte ar daļu no tiem studentiem, kas ar maniem vecākiem bija Kaņina pussalā pirms pāris gadiem. Uzvelkam smagās somas plecos un sekojam mūsu pavadonim. Vispirms jābrauc ar Metro. Katram izdala pa žetonam, un dodamies pazemē. Garš, jo garš eskavātors, kas vidēji ātri slīd uz leju. Cilvēku masas. Gan augšup, gan lejup. Caurvējš. Reklāmas. Esam lejā, uz reiz arī vilciens atbrauc. Lecam iekšā un dodamies mums vajadzīgajā virzienā. Pēc 6 pieturām jākāpj laukā, jo jāpārsēžas uz citu līniju. Atkal maza pastaiga pa pazemes tuneļiem. Nākamajā vilcienā iekšā. Nu tikai 2 pieturas. Tad cilvēku masas pavadīti dodamies uz augšu. Tālāk pāris pieturas ar tramvaju. Spīd saule, gaisā gan dūmakas piemaisījums, un paliels karstums. Izkāpjam no braucamā, šķērsojam ielu, un ieejam pagalmā. 2. kāpņu telpā puisis atver mums durvis, un mēs kāpjam augšā pa kāpnēm. Zvans pie durvīm. Mūs ielaiž studente, kuras dzīvoklī mēs paliekam. Mums ierāda istabu, bet saka, lai esam klusi. Kā noskaidrojām, dzīvokli izīrē vairāki studenti, gluži kā pie mums Latvju zemē. Daži iemītnieki vēl guļot.

Noliekam mantas. Mums izrāda apartamentus. Studente jau sacepusi mums pankūkas un savārījusi tēju. Apsēžamies pie galdiņa un sākam brokastot, paralēli pārrunājam pagātni, tagadni un nākotni. Tuvākā nākotne tāda, ka 18 sanāks tauta uz ballīti par godu mums, tātad līdz tam mēs brīvi varam staigāties pa Pēterburgu. Vecākus interesē zinātniskā literatūra. Līdz ar to viens no apskates objektiem Pēterburgas universitātes teritorija.

Esam paēduši, laikus sarunājuši, un nu varam doties lielās pilsētas mūros iekšā. Ārā karsts, līdz ar to es ģērbjos minimāli. Šorti, kedas un mazais krekliņš zili baltās svītrās. Izkrāmēju foto somu, un salieku tajā tikai svarīgākās lietas, lai pēc iespējas vieglāka svarā. Staigājot pa pilsētu pavadoņa mums nebūs, tāpēc paļausimies uz veco labo draugu, pilsētas plānu – karti. Tajā mums studenti iezīmēja potenciālās vietas, kur varētu būt zinātniskā literatūra. Dodamies laukā. Spīd saule, karsts. Dodamies Ņevas upes virzienā. Tur piestātnēs pietauvojušies kruīzkuģi. Pie viena no tiem ir arī zemūdene, iekš kuras ierīkots muzejs – ko tik neizdomāsi. Pēterburga agrāk bijusi viena no Krievijas lielākajām kuģu būvēšanas pilsētām. Otrā krastā ir vecie Pēterburgas rajoni, ar skaistām, tā laika bagātnieku, mājām. Mūsu krasts tika apbūvēts kā universitāte. Dodamies centra virzienā. Pa ceļam arī vajadzīgais grāmatu veikals. To atrodam ātri, un dodamies iekšā. Grāmatas, grāmatas un grāmatas, veikals gan maziņš. Pēc pāris minūtēm ir atrastas dažas potenciālās grāmatas, bet kā izrādās nav skaidras naudas, bet ar karti nevar. Tad nu atliekam grāmatas un dodamies bankomāta meklējumos. Laiciņš jau pagājis, un sāk gribēties ēst. Meklējot bankomātu, esam uzgājuši studentu ēdnīcu. Nu ko, jādodas iekarot šamejo. Pa ilgiem laikiem esmu nokļuvis riktīgā Padomju laika ēstuvē. Alumīnija karotes un dakšas, galdu iekārtojums un ēdienu izskats. Es pasūtu frikadeļu zupu, kam seko izbrīns. Man ielej bļodiņā zupu, kurā nav frikadeles, tad apkalpotāja atver trauku, kurā frikadeles, un ko Tu neteiksi, man ieliek tikai vienu pašu frikadeli, vot šakāļi. Otrajā man kartupeļu putra ar kotletēm un salāti. Kotletes iedeva, bet tam visam ēdienam paskats interesants, ne negatīvs, bet interesants. Pārējie ar pasūta ko nu kurais. Apsēžamies un mielojamies. Sāk sanākt vairāk un vairāk ļaužu, laikam populāra ēstuve. Bet nu ar LU Amica (zinu, reklāma) ēstuvi nevar salīdzināt. Ne garšas, ne cenas ziņā. Pie mums nedaudz dārgāk, bet daudz garšīgāk un ēdamo klāsts arī mums, kur nu, plašāks.

Esam paēduši un dodamies tālāk. Uzejam vēl vienu lielu grāmatu veikalu, tajā pavadām, ku diš, jau ilgāku laiku. Man pat vienu brīdi sāka palikt garlaicīgi, jo tur grāmatām nebija bildītes, tikai teksti krievu valodā, vot zinātnieki. Beidzot ārā. Ejam atkal uz upes pusi, jo man gribās nobildēt leģendāro kuģi Aurora. Dammm, bet pieejot pie upes, iepretim Ermitrāžai, kuģa nav. Aplauziens. Tas kur pazudis. Neko, sabildēju ko redzu. Tālāk dodamies uz tilta pusi, lai tiktu otrpus upei, blakus lielajai Ziemas pilij. Pa laikam garām brauc mašīnas ar izkārtiem savādiem karogiem un skaļi taurē. Ik pa laikam ir džeki ar maikām kā man. Sākumā domāju, ka vienkārši sakritības. Tad redzu jau barus ar tādām pašām maikām. Esam starp Ermitrāžu un Jūras akadēmiju, līdz ar to es sāku domāt, ka jūrniekiem izlaidums. Ar tādu domu, pilnā pārliecībā, es arī izstaigāju daļu centra. Un šādi tērptu džeku parādas vairāk un vairāk. Nu neko. Apskatam divas katedrāles, tad ieejam veikalā, pēcāk atkal grāmatu veikals. Liels veikals. 5 stāvos tikai grāmatas, wow. Te arī bilžu lapas. Pēcāk jāsāk atkāpties, lai nenokavētu ballītes sākumu. Atpakaļ ceļā ieejam grāmatnīcā, kurā atlikām grāmatas, lai beidzot tās iegādātos. Tad atpakaļ uz dzīvokli. Ieejam pa ceļam arī pārtikas veikalā, iepērkam ēdamos un dzeramos. Te veikalā ienāk manāmi uzkačājies čalis ar zili balto maiku, pienāk man klāt, uzsit pa plecu un saka: “Sprazdņikom bratan”. Es biš apjuku, bet par laimi šamejais ātri atkāpās. Pēcāk devāmies meklēt kādu šokolādes veikalu, kurā varot ļoti garšīgas un ekskluzīvas konfektes nopirkt. Diemžēl šī veikala vairs nav. Dodamies tālāk. Nonākam pie medus izstrādājumu veikaliņa. Manējie ieiet iekšā, es palieku ārā. Blakus man kāds jaunietis runā pa telefonu, kad saruna beigta, pienāk man klāt un arī sveic svētkos. Es šim sāku skaidrot, ka nezināju par desantnieku svētkiem un tīri aiz nejaušības man tāda maika virsū. Šis man momentā saka, ka labāk lai es novelku to maiku, jo varot no TRU desantniekiem atrauties. Tas, protams, man uzdzen mazu stresiņu. Vēl frāze, ka lētāk sanāk tagad uz reiz nopirkt jaunu maiku, nekā pēcāk labot seju. Nu neko, domīgs eju tālāk. Par laimi līdz dzīvoklim nav tālu.

Esam dzīvoklī. Pārģērbjamies un drīz jau pirmie ciemiņi nāk. Iekārtojam istabu, lai visiem būtu vieta pie improvizētā galda. Kamēr etnogrāfi ar vecākiem atceras ekspedīcijas gaitas, es ar Arču netā cītīgi meklējam kādas zivis mums ķersies – ja ķersies. Tad arī mēs pievienojamies sarunām pie galda. Ēdam, dzeram un runājamies. Kad paēsts, piedāvājam parādīt bildes iz citām mūsu ekspedīcijām. Studenti tikai pamāj galvas, jā. Prieks. Gruzijas bildes studijā. Tādā gaisotnē laiks skrien ātri, un jau sāk satumst. Studentiem jāatkāpjas. Mums arī rīt 6 jāceļas, jo mūsu reiss no rīta, bet mēs esam Pēterburgā, tātad daudz cilvēku un liela satiksme. Atvadoties saņemam novēlējumus labam lidojumam un veiksmīgi pārrasties mājās. Savukārt mēs atvadoties dāvājam suvenīrus iz Latvijas. Šokolāde, balzāms, rupjmaize un kā jau etnogrāfiem pienākas, mūsu tautas mūzikas CD. Meitenes staro aiz prieka. Saņemam apskāvienus un attā.

Klusums. Jāmazgā zobi un seja, un gultā iekšā. Arlabunakti, rīt lidojumi, tātad man stress…

3. augusts

Nakts bija karsta. Gulēt ilgi nevarēja, jo jau 5.30 bija jāceļas un jāsāk rosīties. Fiksās brokastis. Somas jau sakrāmētas. 6.20 izejam no mājas uz tramvaju, ilgi nav jāgaida, un esam jau iekšā. Jābrauc arī nav daudz, 3 pieturas. Ārā dūmakaini skaidras debesis, jau siltums valda pār pilsētu. Kāpjam ārā, pēcāk dodamies pazemē – metro. Ir darbadienas rīts, līdz ar to cilvēku straumes plūst līdzās mums. Pa eskavātoru nobraucam lejā, īss gaidīšanas mirklis. Sēžamies iekš metro vilciena. Jānobrauc 1 pietura, tad jāpārkāpj uz citu līniju. Pa to 6 pieturas līdz pieturai Maskavas gatve. Garš tunelis. Izlienam ārā blakus platai ielai. No abām pusēm to ieskauj Staļina laika mājas un vēl lielākas ļaužu masas. Te mums pieturā jāgaida 3. autobuss, kas vedīs uz lidostu. Pieturā esam pat ļoti laicīgi. Autobusu sanāk nedaudz pagaidīt, bet kad tas atripo, secinu, ka papilns. Ar lielajām mugursomām iespraucamies iekšā. Kādai vietējajai tantei nepatīk, ka mamma tai pa tuvu stāv ar lielo mugursomu, un tā sāk ļembastu. Nekas neatliek kā somu novilkt, un kādā veidā nolikt uz grīdas. Lēnām gan buss sāk tukšoties, un mēs līdz ar to mazāk traucējam lokālajiem ļaužiem.

Pa ceļam, piepilsētas pļavās ganās ķīvīšu bariņi. Mūs apspīd austošā saule. Tuvojamies lidostai. 8 no rīta esam iekšā – ļoti laicīgi. Apsēžamies brīvajās uzgaidāmajās vietās. Šo to vēl iekožam un iedzeram, jo lidmašīnā jau šķidrumus no malas nevar ienest. Arča vēl izvilka no somas buka gaļu. Garšo “nice”. 8.40 sākas reģitrācija, cēļamies, un dodamies uz reģistrācijas lodziņa pusi. Atvadamies no Ļenas. Rinda jau bija izveidojusies pagara. Pāris minūtes un esam pie galdiņa. Jāliek somas, par laimi svaru var rēķināt uz cilvēkiem. Vienam atļauts bez maksas pārvadāt līdz 25kg smagas mantas bagāžā, un līdz 10kg rokas bagāžā. Mana soma sver 27kg. Dimam 24, vecākiem kopā 32kg, bet Arčam 16kg. Man tātad vissmagākā. Lielākās somas bija jānodod pie nestandarta galda. Tas gan bija pašapkalpošanās lifts, kurā jāieliek somas, jānospiež poga: uz leju, un jāsagaida, kad lejā tās savāc. Darīts. Tālāk drošības kontrole. Protams, atkal botas nost, siksnu nost utt. Vēl pat izčamdija. Viss veiksmīgi. Par gredzeniem pat vārdu nepateica, par ko gan mēs pirms tam nedaudz pastresojām.

Es ar vecākiem vienā rindā – 17. Man 17F vieta, pie iluminatora. Arī Dima ar Arču 17. rindā, tikai pretējā pusē. Dimam blakus kāda sieviete iz mūsu gala mērķa pilsētas. Dima, protams, izdevību garām nelaiž un sāk sievieti taujāt par visu, kas mūs varētu sagaidīt. 10.00 lidmašīna gatava pacelties. Nu man ieslēdzas stress. Pat līdz šim dzertās miera ripas vairs nelīdz. Man besī, besī, besī lidot. Bet nu, kad lielais dzelzs putns sāk uzņemt ātrumu, es saprotu, ka vairs jau nav jēga uztraukties, jo reāli, atpakaļ ceļa jau vairs nav. Mans, pirms 5 gadiem dotais, solījums nekad vairs nelidot jau kuro gadu pēc kārtas izpaliek. Par laimi jālido nav daudz, bet mīnuss tāds, ka pa vidu viena nosēšanās Arhangeļskā. Tātad bonusā vēl viena pacelšanās un nolaišanās. Pirmais lidojums nieka 1h un 15 min. Knapi paspējām sasniegt lielo augstumu un iedzert tēju ar saldumu, kad jau bija jānosēžās.

Arhangeļskā mūs izsēdina, protams, kā jau Krievijā, neko īpaši nepaskaidro. Iekāpjam lidostas autobusā, kurš apstājas pie lidostas vārtiem, mēs izkāpjam un dodamies ārā. Laika līdz nākamajam lidojumam ir maz, līdz ar to momentā dodamies iekšā lidostā. Tur jau rinda uz mūsu reisa reģistrāciju. Dodamies pie durvīm, kur rakstīts mūsu reisa numurs, jo mums tak otreiz reģistrēties būtu muļķīgi. Sākumā mums pasaka, ka tomēr jāiet reģistratūrai cauri, bet tad kāda sieviete sāk protestēt, teikdama, ka esot teikts iet pa taisno. Ierēdne dusmīgi kur aizdodas. Pēc brīža ar papīra lapu atnāk atpakaļ. Varam doties uz lidmašīnu. Bez kārtējās pārbaudes atkal neiztikt. Te pat piesējās nedaudz vairāk. Man pat lika ieslēgt mobīlo, lai redzētu, ka tas ir īsts. Pārbaudes procedūra neaizņem pārāk ilgu laiku, un esam uzgaidāmajā telpā pirms iekpāšanas lidmašīnā. Kāda 1h tā gan paiet. Tad atnāk pavadone, piebrauc lidostas buss, un mēs pēc kārtējās biļešu pārbaudes dodamies uz autobusu, pēcāk uz lidmašīnu. Mums jālido ar Boing firmas lidmašīnu, šeit tās samainīja, un arī apkalpes samainījās.

Atkal piesprādzēšanās, atkal drošības pasākumu demonstrācija un atkal stress pirms pacelšanās. 13.00 lidmašīna ieņēmusi zemo startu, un jau 14.20 esam Narjan-mar. Tur mūs sagaida mazs lidlauks, kurš izbūvēts no betona milzu “flīzēm”. Galvenā ēka ir 3 stāvu mājas augstumā. Mūs atkal autobus izlaiž pie vārtiem. Aiz tiem milzum daudz sagaidītāji. Dima jau pa gabalu ierauga mūsu sagaidītāju – rezervāta direktoru. Tad laiks jāuzgaida, līdz bagāžas saņemšanai. To atved traktors, mantas garā piekabē. Visi plūst pēc mantām, bet nu lai tiktu ārā, jāuzrāda bagāžas biļete, līdz ar to šis pasākums ievelkas. Tad mantas sanesam rezervātam piederošā busiņā, un dodamies pilsētas mūros iekšā.

Ir mazs apjukums, jo visapkārt daudz jauna un neredzēta. Lidostā bija daudz krievu mašīnas, bet iebraucot pilsētā skats mainījās. Daudz jaunāko modeļu no Mercedes, BMW un Range Rover klāsta, tai skaitā BMW M klases un Merša AMG un Brabus klases mašīnas. Pēc laika uzzinu, ka šī ir “naftinieku” un “gāzinieku” pilsēta, ar vidējo attalgojumu 1000Ls mēnesī. Ekspedīcijas gaitā uzzinu, ka pilsētā tikai 3 asfaltēti ceļi, kas pieliek vēl lielāku odziņu šīm mašīnām.

Pirmā pietura – viesnīca. Tur mums jāatstāj pases, lai mūs piereģistrētu. Oficiāli mēs katru nakti nakšņojam viesnīcā, un katru dienu mūs pa maršrutiem vadā pa rezervātu. Reāli mūs aizved uz piestātni, tur kuģītis, kurā mums jānakšņo, un ar kuru rīt jāveic ceļš līdz pirmajam kordonam.

Kuģītis “Mirnij”. Kuģītī divas istabas un mini virtuvīte. Vecāki izmitinās gala divvietīgajā istabiņā, mēs centrālajā istabā, kurā gar malām divstāvu gultas. Atstājam tur mantas, un tālāk pa veikaliem; jāiepērk pārtika vakaram un jau šis tas, kas nepieciešams ekspedīcijai. Pirmā pietura makšķernieku/mednieku veikals. Man un Dimam tiek nopirkti zvejnieku zābaki. Atlikušajiem pirkumiem nepieciešama skaidra nauda, tad nu dodamies bankomātu virzienā. Te nu vēl viens pārsteigums. Valsts bankas bankomāts nedod naudu. Sākumā nedaudz izbīle, jo viss finansējums tak digitālā formā bankas kontā. Rezervāta priekšnieks gan neapjūk, un ved mūs uz komercbanku. Tur viss notiek gludi, esam atpakaļ zirgā. Nākamā pietura – pārtikas veikali.

Atpakaļ ceļā mūs ieved rezervāta ofisā. Tas izrādas ķieģelu divstāvu ēkā, un to rezervāts izīrē no nama īpašnieka.18.00 ierodas apsargs un visiem darboņiem darba diena beidzas. Te mēs redzam arī inspektorus, kas mūs pavadīs pa rezervāta plašajām ārēm. Ārā +21 grāds, diezgan silts priekš tālajiem Ziemeļiem. Dodamies atpakaļ uz kuģīti, lai pagatavotu vakariņas un atpūstos pirms rītdienas garā ceļa. Jutos saguris, tāpēc devos nedaudz nosnausties.

Pamostoss tieši uz vakariņām – auzu pārslas. Pie horizonta sāk parādīties tumši mākoņi. Ēdam, dzeram tēju, runājamies, smejamies. Tā pienāk vakars. Rīt, pēc plāna, 9 jāceļas, lai iepirktu pašas pēdējās lietas ekspedīcijai.

Zobu mazgāšanas un gultā iekšā. Tumšs, lai gan ārā polārā diena, jo kuģītī pavisam mazi ilominatori, kuri maz gaismas laiž iekšā. Es slīdu miegā.