Stiepiens Rīga-Brisele (turpinājums)

  • 2 min lasīšanai
Tātad - otrajā dienā ir pieveikti gandrīz 900 km, un līdz Briselei ir palikuši ap 400 km. Šajā brīdī, apstājoties benzīntankā ar moteli, manī iezogas ķecerīga doma: ē, varbūt saņemties un vilkt līdz galam???! Ehhh... kā par brīnumu šoreiz mans veselais saprāts gūst virsroku pār jūtām. Lielu lomu lēmuma nebraukt tālāk pieņemšanā nospēlē draudīgais mākonis, kas uzkāries tieši tajā virzienā, kur man jābrauc, un tas, ka nakts atkal solās būt sasodīti auksta. Kā arī motelis, kurā esmu piestājusi... Sākotnēji man tiek piedāvāta istabiņa par EUR 70. Redzot, ka es nopietni apdomāju, vai pieņemt šo piedāvājumu, cena tiek nolaista līdz EUR 50! Pie tam laipns un simpātisks vācu puisis – minētā moteļa darbinieks - izdzirdējis, ka es braucu uz Briseli, nogroza galvu un secina, ka braukšanai ar motociklu esot par aukstu! Ha! Nolemju, ka gadījumā, ja palikšu šeit, man rītdien būs iespēja bez stresa un gaišā dienas laikā aplūkot atlikušo ceļa posmu un ierasties Briselē kaut kad pievakarē. Lai gan sazvanītā māšele stāsta, ka viņai jau esot sarūpēts pilns ledusskapis ar kalvadosu, un ka es varot ierasties jebkurā dienas laikā, tomēr nolemju palikt Vācijā. Samaksāju 35 latus par moteli un vēl par 5 latiem novietoju mocīti siltā garāžā. Eju ieēst svilinošu gulašzupu, kas pamatīgi sasilda iekšas, un no kuras vaigi kļūst sārti. Pēc vakariņām tiek pamatīgi izpētīts trešās dienas maršruts un tiek pieņemts lēmums braukt pa taisnāko ceļu, no kura aptuveni 30 km ved ne pa bāni, tādejādi radot iespēju apskatītu šo to no Vācijas jaukumiem. Pie tam beidzot ir iespēja arī izžāvēt cimdus! Naktī guļu kā nosista. No rīta izstīvēju moci no garāžas un dodos ceļā. Aukstums vēl aizvien negrib rimties. Toties bānis šeit ir divjoslu un virzās pa jauku visai kalnainu apvidu. Netālu no Koblencas apstājos benzīntankā iekafijot. Sēžu, sildos, dzeru kafiju. Pa durvīm ienāk pāris – dāma un kungs, un pēkšņi izdzirdu tekstu skaidrā letiņu mēlē: „Nu, te viss ir dārgs!”. Padodu šiem sveicienu, lai nevajadzētu slepus noklausīties turpmākajā sarunā, jo, kā labi zināms, svešās vietās dažkārt nākas sabazarēt visai pikantas lietas. Pārmijam pāris vārdu par ceļojuma mērķiem un novēlam viens otram laimīgu ceļu. Tālāk pa bāni stiepju līdz Koblencai, un pie pilsētas, kas saucas Daun, velku nost no bāņa un līdz pat Beļģijas robežai nesteidzīgi velku pa ekselentu, līkumotu šoseju, izbraucot cauri n-tajiem ciematiem. Ik pa laikam jāapstājas un jāpalūr kartē, lai kaut kur neaizrautu šķībi. Klusībā nopriecājos, ka nebraucu pa nakti. Beidzot – ap pusdienlaiku šķērsoju Vācijas – Beļģijas robežu! Robeža ir tilts, kuru šķērsojot paveras nenormāli skaists skatu uz ieleju. Tādu skatu dēļ vien ir vērts dzīvot un braukt. Ievēroju, ka Beļģijā bānis štruntīgāks (pie laba ātri pierod, hehe) un vairāk nolupušu reklāmas stendu. Tomēr tas viss ir nieks - beidzot – jūtu, ka klimats ir kļuvis manāmi siltāks, jo pārstāj salt rokas. Aptuveni 50 km aiz robežas atkal stīvēju mugurā neiztrūkstošo lietustērpu – kā nu bez tā, vells un elle! Tas nekas, ka burtiski pirms pusstundas izskatījās, ka šitā būs „sausā diena”. Lai arī lietus nav pārāk stiprs, tomēr pretīgi mērcējošs. Tas jau sāk apnikt. Piestāju benzīntankā uzpildīties, un operators, mani un moci ieraudzījis, sāk vilkt uz amzieri un cenšas pateikt kaut ko angliski. Mana Briseles stiepiena pēdējo posmu pavada sīks smidzinošs lietus un nemitīga pārkārtošanās pa joslām, lai kādu apsteigtu vai palaistu garām, pie tam satiksme tuvojoties Briselei kļūst aizvien blīvāka. Un tā – ap pieciem pievakarē beidzot esmu Briselē! Lai gan māsas adresi zinu, tomēr sanāk diezgan liela pentere, kamēr to atrodu. Tie, kas bijuši Briselē, zina, kā tur tiek organizēta satiksme. :) Kad jau esmu pie Godešarla ielas, kur māšele mitinās, izrādās, ka iela ir vienvirziena, un pretējā virzienā drīkst kustēt tikai sabiedriskais transports, un ka būtu vajadzējis piebraukt no pavisam citas puses. Tā kā man jau sākusi iestāties stadija, kad viss ir, tā teikt, „pie kājas”, iemočīju zem ķieģeļa un pa ietvi pieripinos pie mājas durvīm. Kad jau, tad jau! Viss – Briseles stiepiens ir galā! Bilance – 2100 km. Nākamajā dienā uz Luksemburgu dodos ar vilcienu. Bet tā kā stāsts ir par Beļģiju un močiem, tad Luksemburgas jaukumus atstāšu mierā. Aiznākamajā dienā, kad brauciena radītais rūciens galvā ir izārstēts un darba lietas izdarītas, tiek nolemts taisīt ekskursiju uz dažām jaukākajām Beļģijas vietām, kas rezultātā izvēršas par ietusēšanu Harley-Davidson mototusā! Nobeigums sekos... :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais