Los Roques
|
Eriks Eisaks
|
Trešais un noslēdzošais raksts par ceļojumu uz Venecuēlu.
21. novembris. Līdz ar nogādāšanu Karakasā beidzās Osprey Expeditions piedāvātā programma, un tālāk sākās aģentūras Venezuelanature organizētā tūre uz salām, kuras sākumā pirms lidojuma bija iekļauta arī nakšņošana Karakasā. Glauns retro auto taksis mūs aizvizināja uz lidostu. Pēc ierašanās esam diezgan apmulsuši, jo nesaprotam, kur notiks reģistrācija. Mums tik vien ir kā vaučeris ar aviokompānijas nosaukumu, bet ne uz viena tablo neredz paziņojumu par mums paredzētajā laikā izlidojošo lidmašīnu uz Los Roques. Par laimi taksists mūsu apmulsumu pamanīja, apjautājās ar dažiem lidostas darbiniekiem, un parādīja pašu malējo galdiņu, pie kura esot jāgaida. Bez mums tādu apmulsušo bija paliels bariņš. Drīzi vien ieradās aviokompānijas Chapi Air pārstāve, un sāka reģistrāciju. Vēl tikai atlika pie atsevišķa lodziņa samaksāt nodevu, un drīzi vien jau sēdējām dīvaina paskata lidmašīnā, kurai korpuss bija kantains. Bija dzirdēts, ka Venecuēlā pārlidojumu cenas ir kāpušas, jo lidmašīnām izvirzītas augstākas kvalitātes prasības, taču šī vienalga nebija nekāda jaunā – korpusa ārējā apdare šur tur ieplaisājusi, un durvis hermētiski neaizveras. Kad lidojam cauri lietus mākonim, caur durvju spraugu mums sejā trāpa arī pa kādai ūdens pilei. Bet nelidojam arī tik augstu, lai būtu nepieciešama spiediena regulēšana. Tikai vēlāk, jau lasot Lonely Planet galamērķī, uzzināju, ka kopš 1997. gada līdz grāmatas izdošanas dienai 2010. gada augustā ceļā uz/no Los Roques ir gadījušās problēmas 15 lidmašīnītēm, no kurām traģiskākā avārija gadījusies tieši tai pašai aviokompānijai, kuras lidmašīnā sēdējām. Nosaukumu gan viņi nomainīja, bet ne floti. Toreiz gāja bojā 14 cilvēki, pārsvarā itāļu tūristi.
Bet, tā kā turpceļā mēs par šīm problēmām nezinājām, tad panikā nekritām, un caur sasprēgājušo logu vērojām salu arhipelāgu un gaiši zilās lagūnas. Pēc nosēšanās nācās samaksāt kārtējo nodevu, bet, stāvot rindā, jau varējām nopētīt piekrasti, laivas un pelikānus. Mūsu miteklis posada Acquamarina bija visai gaumīgi iekārtots, taču divas lielākās vilšanās bija tādas, ka pilnīgi neviens no apkalpojošā personāla nezināja vai principa pēc nerunāja angliski, kā arī mums piešķirtais numuriņš bija vienīgais visā posadā ar logu uz ielu (nekādā gadījumā neņemiet numuriņu Nr 1). Tā kā skaņu izolējošus logus te nelieto, ļoti traucēja ielas trokšņi un arī posadas elektrības ģenerātora rūkoņa.
Turpmākos notikumus hronoloģiskā secībā aprakstīt nav vēts, jo visa atpūta nedēļas garumā bija samērā vienmērīga – salu apmeklējumi, snorkelēšana, sea food baudīšana u.tml. Neiztika arī šeit bez pasēdēšanas pludmales bārā ar kādu latviešu pāri.
Jāatzīmē, ka uz galvenās salas peldēties nav kur – pludmale okupēta ar laivām un pelikāniem. Lai atrastu vietu, kur nopeldēties, laiski zvilnētu saulē un snorkelētu, ir jādodas ar laivām uz tuvējām salām. Laivu braucienu rezervēšana notiek caur posadām (ja paveicas ar personālu, vai ir labas spāņu valodas zināšanas), vai, kā mūsu gadījumā – pie lidostas esošā kantorītī Oscar. Cenas ir fiksētas par personu, un kaulēties nav vērts. Ja interesē vienkārša peldēšanās, sauļošanās un langusts pusdienās, derēs tuvējā un lētākā sala Francisqui. Ja interesē snorkelēšana, koraļļu, krāsainu zivju, jūras zvaigžņu, langusut un bruņurupuču satikšana zem ūdens – par labākajām vietām prasiet vietējiem. Bet noteikti jāaizbrauc uz Cayo de Agua, jo te dienā ielaiž tikai noteiktu skatu tūristu (kā nekā dabas rezervāts), un te 4-5 stundu garumā var baudīt vientuļu perfektu pludmali, kur kadrā netrāpīsies neviens cits tūrists. Īpaša vieta uz šīs salas ir smilšu sēre, pa kuru var nonākt uz citu salas daļu. To viļņi pamīšus apskalo te no vienas, te no otras puses, un, smiltīs atstātās pēdas tūlīt pazūd. Atpakaļceļā apciemosiet bruņurupuču fermu, un pludmali, kur var redzēt lielos bruņurupučus.
Es, kā snorkelēšanas cienītājs, daudz laika pavadīju Oscar nomātajā ekipējumā ar galvu zem ūdens. Jāatzīst, ka Sarkanajā jūrā redzētie skati bija iespaidīgāki, bet daudz neatpalika no Andamanu jūrā redzētā. Ja ņem vērā, ka Los Roques skaitās kā Karību jūras labākā snorkelēšanas/daivinga vieta, tad jāaizdomājas, kas gaida citos šīs jūras kūrortos.
Visas bildes saliktas vienā slīdrādē :
Nr.1 – paņemt līdzi spēcīgāko pretiedeguma krēmu, kāds vien tur uz vietas nopērkams. Mums bālādainajiem uz gaišajām smiltīm stunda bez krēma nozīmē garantētu drudzi un nelabu dūšu vakarā. Nevajag censties par katru cenu uz mājām atvest skaistu iedegumu, labāk nesabojāt sev atvaļinājumu.
Nr.2 - Nopirkt un ņemt līdzi vietējo odu un mušiņu atbaidītāju (krēmu vai aerosolu), jo sīkās melnās mušiņas jūs iedzīs izmisumā, ja nokļūsiet viņu ielenkumā, un sapratīsiet, ka laiva pēc jums ieradīsies tikai pēc pāris stundām. Mušiņas nav redzamas, tās pamanīsiet tikai pēc sāpīgā dzēluma.
Nr.3 – Iemācieties dažus vārdus spāniski, vismaz izskaitīt līdz 10. Vārdnīca ar populārākajām frāzēm te noderēs.
Nr.4 – Naudu mainīju pie Oscar, bet gan jau, ka vēl kaut kur to var izdarīt.
Nr.5 – Šī sala, kā jau visi Karību jūras kūrorti, ir dārga. Vakariņas diviem izmaksā 40 US$, un tas nav nekas īpašs. Lētāk tikai pica vietējās picērijās vai aizdomīga arepa. Prece veikaliņos dārgāka, kā pie mums, augļi letēs pārsvarā sapuvuši.
Nr.6 – Izbraucienos uz salām ņemiet līdzi saulessargu. Noderēs arī lietus mētelīši, jo spēcīgs lietus var uznākt pēkšņi, bet laiva pēc jums ieradīsies tikai norunātajā laikā.
Nr. 7 – Labākās snorkelēšanas vietas parasti ir pludmalēm pretējā salas pusē. Paņemiet čības, jo uz taciņām ir kaut kādu augu sēklas ar dzeloņiem.
Nr. 8 – Ja Francisqui restorāniņā baudīsiet langustīnu, pacienājiet arī melno, resno, bezasatino ķirzaku, un pasveiciniet no manis. Ja uznāk luste snorkelēt, arī šajā restorāniņā var dabūt ekipējumu, un pasnorkelēt samērā drošā vietā. Uz šo salu ieteiktu doties ceļojuma pēdējā dienā, jo te ir no visa Los Roques arhipelāga pa druskai.
Šis bija mans mūža garākais un interesantākais atvaļinājums. Jāatzīst, ka beigās jau ļoti gribējās mājās, kaut arī apzinājos, ka Latvijā gaida pelēks un drēgns Novembris. Ir jau mums arī kaut kas tāds, kas nav Venecuēlas iedzīvotājiem- 4 gadalaiki un sniegbaltā ziema, pēc kuras nāk dabas atdzimšana un ziedonis, kas bez pūlēm pārspēj mūžzaļos džungļus. Dažreiz vasarā mums te iet karstāk kā pie ekvatora, un tad uz kādu brīdi atkal sagribas atspirdzinājumu...