Minska
|
Anita Ruža
|
Minska (09.-13.04.2012.)
8.-9.04. àBrauciens uz Minsku tapa sakarā ar dalību konferencē. Vīza laicīgi sagādāta (25€), biļetes nakts vilcienam arī, dolāri samainīti. Vilciens atiet no Daugavpils 22:17. Biļete ar gultasveļu maksā 19,31 Ls. Ir jau padārgi, bet autobusiem trūkst komforta – pēc nakts brauciena krēslā, kurā tu esi saliecies deviņos līkumos, labāk pamēģināt plackarta variantu.
Pats vilciena plackarta vagons ir tīri labs, tomēr ļoti pārkurināts, kas traucēja normāli izbaudīt nakti. Katram izsniedz veļas komplektu – matracis, sega, spilvens, 2 palagi (viens domāts paklāt apakšā segai), spilvendrāna un dvielis. Mūsu nosacītās kupejas biedrs ir baltkrievu puisis Dmitrijs, kas brauc jau no Rīgas. Indras robežpunktā nīkstam stundu, kamēr nav ko darīt, ar Dmitriju spēlēja „duraku”. Latviešu robi visu izbauda, tikai nevaram saprast, kamdēļ nācās taisīt piespiedu apdrošināšanu, ja to tāpat neviens neskatījās. Uz Baltkrievijas robežas pārbaude ir ātrāka, muitnieki tik uzprasa vai nevedam šmigu un paskatās uz koferiem.
Tiek aizpildītas muitas deklarācijas – 2 kopijas, kur detalizēti jāapraksta iebraukšanas iemesls. 1 papīrītis jāatdod robiem, otrs jācenšas nepazaudēt, jo to prasīs uz robežas braucot mājās.
Kamēr stāvam uz robežas, esmu vinnējusi kārtīs 11:10, tomēr nevaru galvot, jo jau ir 1:00 naktī un prāts atsakās loģiski domāt. Beidzot ejam gulēt. Augšā ir šaurs un karsti. Segu izmantoju kā otro matraci. Kolēģiem it kā izdodas aizmigt, man šaurības dēļ (jo parasti guļu izstiepusies kā kvalitātes zīme) ir caurs miegs. Naktī dzirdās kā stāvam pieturām un laižam garām preču sastāvus.
Rīts Minskā ir saulains, bet auksts, jo pūš ledains austrenis. Pati dzelzceļa stacijas ēka (Чыгуначнi вакзал) ir kā labirints – 3 vai 4 stāvi un pusstāvi. Visur riņķī miliči un uzmācīgi taksisti. Valūtas maiņas punkti nestrādā pēc norādītā darba laika, daudzos izbeidzas rubļi tieši pirms mums. Mainot naudu iesaku ņemt līdzi kādu aploksni vai lielu maku, jo nauda ir ļoti lēta, banknošu būs daudz, turklāt tā ir daudz platāka par latiem. Maks vienkārši nevērsies ciet, varēsiet izbaudīt kā ir būt par miljonāru. Normāla naudas vērtība sākas no 50000 Rub (~3,30 Ls). 10, 20, 50, 100 un 500 Rub ir gandrīz bezvērtīgi.
Sievietes kasēs ērcīgas, rindas nenormālas. Ja nedod Dievs noticēsiet kādai vecenei, ka viņa, lūk, ir jāpalaiž pa priekšu, jo pēc 7 min, viņai vilciens aizbrauc, dzirdēsiet kā rinda aiz jums kļūst vēl neapmierinātāks. Banku kasēs ir 2 pusdienu pārtraukumi un vēl kaut kādi 10 mistiski tehniskie pārtraukumi, tamdēļ gaidīt savu apkalpošanas kārtu ir vājprāts.
Metro ir ātrs un ērts, tomēr ļoti skaļš, smird pēc „soļarkas” un braucot liek ciet ausis. Iekšā dežūrē miliči, jo pēc terora akta baltkrievi ļoti baidās no atkārtojuma. Attālums starp stacijām centrā apmēram 1 km, tālāk no centra daudz lielāks, jo metro brauc ļoti ilgi.
Mūsu izvēlētā viesnīca „Aparton” īstenība ir pa centru izmētāti dzīvokļi. Lai gan, kad tos pasūtījām, mums solīja, ka dzīvosim пр. Незалезнощи (galvenā iela), rezultātā iznāca dzīvot prospekta sānielās. Nu bet atkal metro ir tuvumā. Kopumā dzīvoklis izrādījās ļoti labs, plašs, mums ar kolēģi uz 4 pilnām dienām sanāca pa abām divām 280 $.
Šodien no konferences esam pieteikušies ekskursijai pa pilsētu, tamdēļ 15:00 braucam atpakaļ uz Dzelzceļa staciju. Braucam uz пл. Незалезнощи (Neatkarības laukums), kas ir viens no 5 lielajiem laukumiem пр. Незалезнощи ielā. Visur riņķi atrodas valdības mājas, valsts universitātes kompleksi, viesnīca „Минск”, kur dzīvoja iespējamais Dž. Kenedija slepkava Lī Hārvijs Osvalds. Laukuma centrā ir milzu strūklaka, pazemē 3-stāvīgs tirdzniecības centrs „СТАЛIЦА”. Visām masīvajām būvēm blakus kā konfekte ir neliela sv. Simeona un Jeļenas baznīca. To pirms 100 gadiem par godu saviem pāragri mirušajiem bērniem ir uzcēlis kāds turīgs Minskas iedzīvotājs.
Tālāk braucam uz vēsturisko Minskas centru. Ārā pūš ledains vējš, bet neko darīt—nauda samaksāta, jāiet skatīties. Centrā ir Rātsnams, vairāki restaurēti klosteri, galvenā Baltkrievijas katoļu baznīca (analogs mūsu Aglonai). Viss smuki atjaunots un izgaismots.
Nākamā pietura ir Комсомольское озеро, upes Svislač paplašinājums. Apkārt ir parks ar paviljoniem, ezerā ierīkota strūklaka, vasarās kursē tvaikonis. Apkārt būvē vairākus sporta kompleksus. Spriežot pēc gida teiktā, viņi ļoti lepojas ar saviem arhitektūras sasniegumiem – šeit mums ir olimpiskais peldbaseins, tur pār 14 tenisa korti, tur velotreks un vēl futbola māja, utt. Vispār Minskā nav nevienas vietas no kurienes nevarētu redzēt vismaz vienu ceļamkrānu. Visur kaut ko būvē, remontē, krāso. Dzīvojamās mājas aug kā sēnes pēc lietus. Tās gan atgādina Ķengaraga „Ķīnas mūrus”, toties ir skaisti izdekorēti jautrās krāsās, ar dažādiem tornīšiem, skatu laukumiem, utt.
Tālāk piestājam mākslīgajā salā, kas veltīta Afganistānā (1985.-86.g.) bojā gājušajiem baltkrieviem. Vietēji to sauc par Asaru salu. Uz salas ir skaists memoriālais komplekss, strūklaka „Raudošais eņģelis”.
Pēdējais apskates punkts ir 2006. g. uzceltā Nacionālā bibliotēka. To sauc par Dimantu, ēkas neparastās formas dēļ. Izskatās savdabīgi.
10.04 à No rītam klausāmies kolēģes referātu konferencē. Pēc pusdienām braucam uz Minskas zoodārzu. Metro pietura Автозаводская un 16. autobuss līdz gala pieturai. Zoodārzs ir ļoti mazs, to var izstaigāt stundas laikā, cenas attiecīgi arī lētas. Iekša ir pat delfinārijs, bet uz šovu viss jāper atsevišķi par lielāku cenu. Dzīvnieku nav ļoti daudz, tos fotografēt ir grūti, jo tie dzīvo šauros būros ar bieziem režģiem.
Atpakaļceļa atgriežamies пл. Незалезнощи pie stārķu skulptūras, kurai apkārt ir Baltkrievijas lielāko pilsētu ģerboņi. Pēc tam soļojam garām universitātes pilsētiņai pa вул. Ленинградская līdz nelielam skvēram. Skvērā uzstādītas 3 interesantas skulptūras – čalis, kas lūdz piesmēķēt, puskaila sievietes, kas izgāzusies krēslā un meitene ar cauru lietussargu.
Pafotografējušies braucam līdz vēsturiskajam centram un Asaru salai. Saulrietā izskatās pasakaini. Redzam arī Operas un baleta teātri, kas, kā visas celtnes Minskā, ir milzīga. Apkārt ļoti liels parks ar daudzām strūklakām un skulptūrām. Jaunieši spēlē frisbiju. Vecpilsētā ir tūristu iecienīta fotografēšanas vieta – skulptūra ar karieti un zirgiem.
Vakarā pati kulminācija ir bibliotēkas apmeklēšana. Ja gids nebūtu to ieteicis pirmajā dienā, diez vai mēs vispār brauktu. Tā ir jāredz vēlu vakarā, kad jau ir tumsa. Metro pietura „Усход”. Iluminācija bibliotēkai ir vienkārši fantastiska, tā mainās katras 2-3 minūtes, un kamēr mēs tur bijām – ne reizi neatkārtojām. Par 10000 var uzbraukt skatu laukumā (strādā līdz 23:00) no kurienes paveras fantastiskas skats uz naksnīgo Minsku.
Mājas svinam vārdadienu un pasūtām milzīgu picu, kas ar visu atvešanu izmaksā apmēram 9Ls.
11.04. à Šodien visa diena ir brīva, tāpēc 12 braucam uz Botānisko dārzu. Visērtāk izkāpt metro „Академiя навук” un nedaudz paieties pa вул. Сурханова. Ieeja maksā 20000 (1,32Ls) + oranžērija 10000 (0,65Ls). Žēl, ka ārā vēl agrs pavasaris, tāpēc nekas nezied un koki stāv kaili. Oranžērija gan tīri jauka – iekšā silti, aug banāni, bambusi, avokado, olīvkoki, nogatavojas papaijas. Par foto jāmaksā papildus, bet es nošmaucos un kasiere neko nepamana. Salīdzinājumam Salaspils bot. dārzs ir daudzreiz lielāks, augu taksonu tajā ir vairāk. Pēc dārza kājām ejam līdz mājām, ēst pusdienas.
Otra dienas daļa veltīta šopingam. ГУМā mēs netikām, taču par ЦУМ var teikt tā – kopumā ir 4 stāvi, viss bišku apšarpāts. Tomēr ja ir vēlme pirkt tikai baltkrievu preces-laipni lūdzam. T/C „СТАЛIЦА” uzbūvēts salīdzinoši nesen. Bodes šeit atvēruši kā vietējie, tā arī ārzemju uzņēmumi. Ir liels BELWEST apavu veikals. Ir vairākas suvenīru tirgotavas, kur pārdod visādus nevajadzīgus krāmus. Labāk aizvediet uz mājām kārbu „Комунарка” šokolādes vai kādu šmigas pudeli (burbuļūdeni gan te neražo). Ilgi staigājos pa T/C var atpūtināt kājas un apēst saldējumu – svaiga vafele + milzīga saldējuma bumba (ko pārdod uz svaru) man izmaksāja 9200 (0,61Ls).
Mājās braucot metro redzam gar eskalatoriem izliktus ziedus, izrādās šodien ir teroristu sprādziena piemiņas diena.
12.04. àDienas pirmajā pusē atkal iepirkšanās. Tomēr man ātri apnīk un es dodos uz mājām. Pēc tam konference, garlaicīgi. Vakarā atkal brīvais brīdis. Nolemju izkāpt metro pārsēšanās stacijā un līdz mājām paieties kājām. Pa ceļam nonāku nez kādā laukumā, kur ir uzstādīts „Baltkrievijas 0 kilometra” piemiņas zīme. No šī punkta mērā visus Baltkrievijas ceļus. Attālums līdz Rīgai – 474 km. Laukumā vēl atrodas ļoti skaista ēka – Республiканскi палац культуры прафсаюзау, tā ir attēlotā uz 500 rubļiem. Tālāk Jankas Kupali parks. Vasarās laikam te ir gana skaisti, tagad tik zied daži krokusi. Parks robežojas ar Svislačas upi, gar kuras abiem krastiem ir sataisīta promenāde. Parkam pretējā ielā ir Bērnu parks, kas nosaukts M. Gorkija vārdā. Tur ir gan atrakcijas, gan kafejnīca, un pat maziņš kuģītis, kas brauc pa kanālu caur slūžām.
13.04. àMājās braucam ar Rīgas autobusu, kas atiet 10:00. Biļete maksā 124000 (8,20Ls) + vēl maksa par bagāžu, kas variējas no brauciena attāluma (mēs maksājām 24280 (1,60Ls)). Autobuss ērts, piestāj vairākās pilsētās. Braslavā sakāpj daudz braucēju. Robežkontrole baltkrievu pusē notiek ļoti ātri – šeit galvenais ir parādīt muitas deklarācijas lapeļu otro kopiju. Latviešu robi arī mūs ātri izlaiž cauri.
Šoferīši iedod aizpildīt akcīzes preču veidlapas. Ja vedat cigaretes, tad jāraksta to skaits, resp., nevis 2 iepakojumi, bet gan 40 gab. Viens vecs vectētiņš godīgi uzrakstīja, ka ved 6 pakas, par ko dabūja rājienu un steigā visu pārrakstīja. Muitas pārbaude ievelkās, jo lasot pases, nav nekādas organizētības. ES pilsoņu pases savāc, visi izbirst, kas uz WC, kas pīpēt. Tad nāk dusmīgi muitnieki meklēt braucošos Krievijas un Baltkrievijas pilsoņus (kas sēž tualetē vai pīpē). Beidzot nāk šoferi ar visām pasēm. Viena Krievijas pilsone piesakās palīdzēt, ar ko izdara lāča pakalpojumu. Laikam latīņu burtus viņa redz pirmoreiz mūžā, jo visus meklē pa vārdiem un manai kolēģei (kuru sauc Anna) iedod citas sievietes pasi ar tādu pašu vārdu. Uz manu aizrādīju, ka varbūt sauksim uzvārdus, viņa saka, ka ar vārdiem būs ātrāk. Otru manu kolēģi viņa nosauc par Alekseju, kaut pasē rakstīts Aleksandrs un skraida pa visu vagonu meklējot neesošu cilvēku. Vājprāts. Beidzot autobuss ieripo mājās ar nokavēšanos uz 1 h.
Kopumā:
1. Sabiedriskais transports ļoti labi attīstīts. Autobusi, tramvaji, trolejbusi kursē visos virzienos + vēl ir 2 metro līnijas ar vienu pārsēšanās staciju. Cena – 1500 (0,10Ls) 1 braucienam, vai ieejai metro. Virszemes transportam ir vienotas biļetes, tās pārdod kioskos un braucot tās izkompostrē. Metro jāpērk rozā žetoni, kas dod iespēju neizkāpjot virszemē, braukt kur vajag ar pārsēšanos un bez laika limita. Kā saka „Pilsētā, kurā ir metro, apmaldīties nav iespējams”, tāpēc mēs galvenokārt pārvietojāmies tieši tā, turklāt ņemot vērā žetonu cenu, metro var nevis braukt, bet vizināties.
2. Pārtikas cenas ļoti lētas, vismaz pašmāju ražojumiem noteikti. Liela piena produktu izvēle-jogurti, sieriņi, utt., jebkurai gaumei. Ja ir importa prece, teiksim poļu āboli, cenas uzreiz ir dārgākas. Lielu pārtikas veikalu centrā vispār nav, ir tikai mazas „lavočkas”. Pie mūsu mājas atradām vienu veikalu, kas ir apmēram mazāks par vismazāko „Maximu” un tas jau skaitās supermārkets.
3. Lielie tirdzniecības centri atrodas ārpus pilsētas. Centrā ir tikai vēsturiskie ГУМ, ЦУМ un jaunais T/C „СТАЛIЦА”. Labi, kvalitatīvi vietējie rūpnīcu ražojumi - apģērbs, trauki, tehnikai arī nav ne vainas (piem., ATLANT ledusskapji). ЦУМā gan vienā veikalā joprojām darbojās Padomju sistēma — izvēlies preci, tevi aizsūta uz pretējo zāles galu maksāt, un atgriežoties ar kases čeku, vari saņemt savu mantu. Apģērbu izmēri arī vecie, pie mūsu pierastajiem (36, 38, ..) ir jāpieskaita 8 uz dabūsi vietējo izmēru. Labi, ka uz birkām ir norādīti krūšu, vidukļa un gurnu apkārtmēri, tā ka savu izmēru var izkost.
4. Kopumā neredzējām neviena neapmierināta cilvēki (izņemot kasieres bankā), valsts kultivē veselīgu dzīvesveidu. Tam ir pietiekami labi aprīkoti veloceliņi, ielas ir ļooooti platas, ar skriešanu nodarbojas pat večiņas.
