Stiepiens Rīga-Brisele

  • 8 min lasīšanai
Ievadam: vajadzība pēc Briseles uzradās septembra sākumā sakarā ar darba darīšanām. Pareizāk gan sakot, pēc Luksemburgas, nevis Briseles. Proti, plānojās vienas dienas pasēdēšana mītingā ar draudzīgajiem citu brālīgo Savienības valstu kolēģiem. Normāli ļaudis uz šādiem mītingiem parasti norezervē lidmašīnu biļetes un hoteļus, vakarā aizlido un otrā vakarā močī atpakaļ. Tomēr, tā kā normālu ļaužu sarakstā mani (kā jau lielāko daļu zvērinātu motobraucēju) gluži ietilpināt nevar, tad es nolēmu rīkoties savādāk. Hoteli man nevajadzēja, jo, tā kā mana māsa jau labu laiciņu mitinās Briselē, tad apmešanās vieta garantēta. No turienes līdz Luksemburgai tikai ap 150 km. Kas gan var būt jaukāk, kā pāris dienas paparazitēt uz māšeles rēķina? Un tad pēdējā brīdī manī pamodās snaudošais piedzīvojumu meklētāja un ceļotāja gars un sabrēca uz mani: JUN, šoseja Tevi sauc! Sēdies uz moča un brauc! Es atbildēju: kāpēc gan ne?!!! Sākumā gribēju braukt ar savu moci. Zvanu Aidz (māsai), saku, tā un tā – gribu braukt ar moci, piemetam kilometrus – sanāk ap 2000 vienā virzienā. Šī sākumā skeptiska, bet ātri vien apjauš situācijas nopietnību un saka – o, baigi labi, viņai Briselē moci vajagot kā ēst, lai braucot šurp ar viņējo – veco labo Honda NTV 650. Atpakaļ es atlidošot ar lidmašīnu. Jeeee, ideja kā māja, zelta vidusceļš! Es piekrītu! Hondai nav ne vainas, pie tam And, māsas draugs, līdzšinējais ilggadējais Hondas dīdītājs, sola, ka Honda esot pilnīgā kaujas un braukšanas gatavībā, proti, jaunas riepas, eļļa tikko nomainīta u.t.t., gandrīz kā pārdošanas sludinājumā. Domāts - darīts. Neliels stress sāk iestāties piektdienas vakarā – es sāku pētīt Autorouti un kartes, domāju, ko varēs paņemt līdzi koferī u.t.t., zvanu Andam, vai ar moci tiešām viss OK. Vislielākā ņemšanās ir ap to, pa kuru ceļu braukt cauri jaukajai Polijas zemei. Varianti daudz un dažādi, bet beigās izspriežu – po, brauks un skatīsies pēc apstākļiem. Nekādas teltis un guļammaisi līdzi netiek ņemti, jo, pirmkārt, plānoju, ka uz Beļģiju aizmočīšu maksimums trijās dienās, un pāris nakšu dēļ nav vērts stibīt visu to mantību līdzi, kas pēc tam jāved atpakaļ; otrkārt, nav vairs nekāds jūnija mēnesis, Gismeteo un Meteo sola manā ceļā diezgan lielu dubaku, pie tam samērā ātri satumst; treškārt – man vienatnē meklēt kaut kādas telts sliešanai piemērotas mežmalas vai pļavas un tajās palikt nav nekādas vēlēšanās. Tāpēc tiek nolemts nakšņot ceļmalu moteļos. Pienāk svētdiena, dodos uz Vecāķiem savākt Hondu, lai agri no rīta varētu celties un velties. And šo to sarupējis māšelei ciemakukulim, kuru gandrīz aizmirstu paņemt līdzi. Svētdienas vakars. Izvēlos pašas nepieciešamākās lietas: Polijas karte, fotoaparāts, kurpju pāris, solīdo drēbju kārta mītingam, otrs džemperis, bikses un apakšveļa, naktskrekls, divi zeķu pāri, zobu birste, pāris smiņķi. Nekādi instrumenti, kas varētu noderēt iespējamās Hondai radušās šaizes novēršanai, netiek ņemti līdzi, jo: pirmkārt, mana uzticēšanās Hondai ir gana stipra; otrkārt, apsveru, ka iespējamas šaizes gadījumā sameklēt palīdzību man būtu ntās reizes vienkāršāk, nekā pašai kaut ko mēģināt ķimerēties. Stingri nolemju mosties sešos un izbraukt ne vēlāk kā septiņos. Pirmdienas rīts. Pulkstenis rāda seši un ņipri zvana, es to dzirdu un nolemju, ka lekšu no gultas ārā burtiski pēc piecām minūtēm. Rezultātā pamostos pusotru stundu vēlāk. Mazliet noškrobojos, pabrokastoju, savācu pekeles un aidā uz garāžu pēc HONDAS. Man par pārsteigumu lielākā daļa pekeļu bez īpašām problēmām salien koferī. Kurpes uzsienu uz sēdekļa izmantojot espanderu. Izbraucu pulksten pusdeviņos no rīta. Pateicoties „veiksmīgajam” izbraukšanas laikam un a’la pirmajam septembrim, paiet vesela pusstunda, kamēr aiztizlojos līdz Mūkusalas apļa Nestei. Uzpildos. Pulkstenis pusdesmit. Dodos ceļā! Ceļā līdz Lietuvai – diemžēl nekā ievērības cienīga, izņemot steidzīgos latvju bāleliņus dažādu marku braucamajos, kas man, pa Bauskas šoseju vidēji uz 110 velkošai zeltenei ik pa brīdim aizlido garām ar devīzi “Ignore all!”. Uz Latvijas-Lietuvas robežas pārbaudot dokumentus robežsargs ar redzamu interesi apvaicājas, uz kurieni es dodoties un kas galapunktā notikšot. Uzzinot, ka dodos apciemot māsu, nez kāpēc izskatās mazliet vīlies un novēl laimīgu ceļu. Arī cauri Lietuvai izvālēju aizmiegtām acīm bez jebkādiem starpgadījumiem, un ceļi tik labi, ka až kļust besīgi garlaicīgi. Ko mēs darītu, ja Latvijā, būtu tik labas šosejas? Atrofētos! Īsi pirms Polijas robežas Statoilā vēl uzpildos, iedzeru kafiju un apēdu sviestmaizi. Jūtu, ka ādās iemeties neliels, bet pamanāms drebulis. Nav ne jausmas, cik ārā grādu, bet katrā ziņā karsti nav, un debesis ir apmākušās. Vietās, kur asfalts mitrs, labi sajūtams, ka ir par pāris grādiem vēsāks. Ap pulksten pusdiviem iebraucu Polijā. Ceļš no robežas līdz Suwalkiem ir samērā elegants – smuki līkumiņi, asfalts labs, fūres iet dziedādamas, un dzīve rādās itin jauka. Iebraucu Suwalkos, un, tā kā ir pavisam skaidrs, ka cauri Varšavai netiks braukts, jo īsti nav pa ceļam, tad aplī dodos nevis taisni pakaļ fūrēm, tobiš Augustowas virzienā, bet nogriežos sekojot Autoroutes piedāvājumam un norādei “Olsztyn”. Nonāku uz samērā necila nomaļa ceļa Nr.653. Tomēr izrādās, ka minētajam necilajam ceļam nav ne vainas – fūru tikpat kā nav, segums ir OK, atkal smuki līkumi un pakalni, pie tam ceļš ved gar ezeriem, tā ka ik pa laikam ir iespēja pabaudīt itin jauku Ziemeļpolijas ainavu. Īsts atradums! Tā nu močīju vidēji uz kādiem 80. Normāli tiek vilkts uz 100-110, tomēr ik pa laikam jāsabremzējas, ik pa laikam jāapdzen dažs labs Polski Fiat parādībai līdzīgs ķēms. N-tos poļu miestus gan īpaši neņemu pierē un konstanti velku cauri. Ne īstos, ne kartona mentus šeit nekur nemana. Kad esmu aptuveni pusceļā līdz Olsztynai, mani prieki beidzas – ceļā stājas pamatīga atmosfēras fronte, sāk gāzt lietus, un nekas cits neatliek, kā stāt malā un vilkt mugurā hidrotērpu. Turpmākais ceļš iet kā pa elli. Lietus gāž kā ar spaiņiem četras stundas no vietas. Tā kā ķiverei nav oriģinālā stikla, tad kaut kur gar malu sāk iekšā līst ūdens, lenāk braucot stikls svīst kā nenormāls. Cimdi izmirkuši līdz pēdējam, sāku jau bažīties par pārējā ekipējuma ūdensnecaurlaidību, tomēr pagaidām jūtu, ka viss sauss. Īsi pirms Olsztynas sākas ceļa remonts, dubļi, vietām grants, bedres, arvienvārdsakot, pamatīga šmuce. Honda turas apsveicami. Iebraucu Olsztynā uzpildīties un iestrebt karstu kafiju un jūtu, ka pirksti no slapjuma kļuvuši kā sapuvuši kartupeļi. Žēli palūkojos uz pludojošajām ielām un bezcerīgajām debesīm, kur starp mākoņiem neredz ne mazākā gaišumiņa,. Bet galu galā sapurinos – neesmu jau no papīra. Jāpilda plāns un jāmočī vien tālāk līdz tumsiņai. Bez tam mans sabiedrotais ir laiks, jo ceļā uz rietumiem, ķerot Sauli iegūstu vienu stundu, ko varu izmantot braukšanai. Pēc vairāku stundu izmirciena tuvojoties Torunai beidzot sāk skaidroties. Man gandrīz priekšā kā sarkana bumba uz rietu dodas Saule. Skaisti...un arī pamatīgi traucējoši braukšanai. Bez tam sāk iestāties arī dubaks. Iebraucot Torunā, pametu acis uz vietējo termometru - +8. Jēē, labais. Un es cerēju, ka virzoties uz dienvidiem kļūs siltāk! Sāk krēslot, un es nolemju, ka jāmet miers. Sāku mest biežākus skatus uz ceļmalām, meklējot kādu moteli, hoteli vai citu iebrauktuvi. Kā par spīti, labu laiciņu neviena nerādās, jo rajons kaut kāds neriktīgs – nu galīgi ne priekš tūristiem, rēgojas vieni vieni vienīgi autoservisi, autoveikali un citi daudzkrāsaini poļu biznesa reklāmas šedevri. Beidzot pusceļā starp Torunu un Poznaņu jau labā tumsiņā ceļmalā ieraugu zajazdu un dodos iekšā. Zajazdā dzīve sit augstu vilni – jaunatne, vairāk fūrinieki un vēl kaut kāds, izskatās, dzimšanas dienas, svinētāju bars. Visi pamatīgi noblenž uz mani kā uz tādu alieni, kad es iesperos iekšā pilnā ekipējumā un lūkoju pēc saimnieces. Tā un tā – 90 zloti, viss OK. Saiminiece kādas piecpadsmit minūtes baksta iekšā datorā manus rekvizītus. Beidzot varu stiept pekeles augšā. Drēbes daudzmaz sausas, izņemot, protams, cimdus. Serģa veikalā par 80 latiem pirktajiem zābīšiem – hiphipurā! Tiešām ūdensnecaurlaidīgi! Hidrotērpam gan kaut kur pa aizmugurējo vīli iesūcies mitrums, līdz ar to ādenēm pakaļpuse viegli mitra. Man par nožēlu tiek paskaidrots, ka radiatorus diemžēl pašreiz nav iespējams izmantot, līdz ar to paredzu, ka rītdien nāksies braukt ar slapjiem cimdiem. Sāku nožēlot, ka vienu no nepieciešamākajām lietām – no Skrapča pirms vairākiem gadiem aizlienēto silto cimdu pāri neesmu paņēmusi līdzi. Iestāstu sev, ka no tā nemirst, un dodos lejā sasildīties ar 100 g ruma, pakomunicēt ar zajazdniekiem un izpētīt rītdienas maršrutu. Šodien nomočīti mazliet vairāk kā 800 kilometru! Uzaust stiepiena otrā diena. Mostos septiņos. Rīts ir jauks un skaidrs. Izrauju no cimdiem iepriekšējā vakarā mitruma uzsūkšanai sabāztās avīzes un secinu, ka varētu būt labāk. Bet ir bijis arī sliktāk. Sapakoju atpakaļ uz moča paunas, sapakojos pati, zem ādām uzstīvējot papildus džemperi. Rokās - mitrie cimdi un starts! Laiks ir jauks un saulains, debesīs nav ne mākonīša, tomēr ir auksti, un pēc aptuveni 50 km sāku just, ka vajag stāties, jo, pirmkārt, ir pienācis laiks uzpildīt bāku, otrkārt, pateicoties mitrajiem cimdiem pamatīgi salst rokas. Iebraucu vienā no tiem benzīntankiem, kuros laipni poļu puiši piedāvā savu pakalpojumu – bākas piepildīšanu. OK, ļauju pakalpot, pa to laiku sildot pirkstus. Kafija? Nēe, neesot. Nepatikā noburkšķu un samaksāju par benzīnu. Pa to laiku manam braucamajam saklupuši apkārt vietējie poļu emkisti un, mani ieraugot, kļūst priecīgi un mēģina ar mani kaut ko po polski sarunāt. Es viņiem paskaidroju, ka diemžēl nesaprotu, bet sarokojos tik un tā. Iebraucot Poznaņas priekšpilsētā, man iesit kā ar mietu pa pieri – vajag tak uzvilkt zem slapjajiem cimdiem elegantos polietilēna cimdiņus, ar kuriem pilni vai visi poļu benzīntanki. Īpaši siltāk rokām gan nekļūs, bet vismaz mitrums netiks klāt! Domāts – darīts. Iebraucu benzīntankā un sagrābjos veselu čupu ar cimdiņiem. Dubults neplīst, tā teikt. Nu ir daudz labāk. Pēc Poznaņas sākas bānis, es mazliet aizsapņojos un aizšauju garām nobrauktuvei ar norādi virzienā uz DE (Vācija). Tūlīt pat attopos un nākamajā nobrauktuvē, kas par laimi, ir jau pēc pāris kilometriem, metu nost un griežos atpakaļ. Pa bāni braukšana šķiet kā svētdiena, velku uz kādiem 140, ik pa laiciņam pasēžot kādai fūrei aizmugurē un atpūšoties no diezgan pamatīgā pretvēja. Pie barjerām samaksāju sīknaudu par bāni – aptuveni Ls 1,40, pārrēķinot no zlotiem. Aptuveni 70 km pirms Vācijas robežas bānis beidzas, jo atlikušais posms vēl it kā tiek būvēts, kā saprotu pēc norādēm. Nu sākas interesantas lietas. Kādu gabalu man pa priekšu močī fūre. Ieraugot kreisajā ceļa pusē placi, kurā jau tusē vesels bars fūru, manējā rāda kreiso pagriezienu, sāk sabremzēties un griezt pa kreisi. Es, 101% pārliecībā, ka fūre tiešām griezīs pa kreisi, sāku šo vēsā mierā pamazām dzīt pa labās puses papildjoslu. Pēkšņi, kad esmu fūrei jau apmēram līdz trešdaļai, šī sāk griezt pa labi! Es pilnīgā šokā bremzēju un griežu malā vienlaicīgi mēģinot nenovilkt uz acīm ceļmalas grantenē esošajā peļķē. Uhhh, par laimi man izdodas sabremzēties un veiksmīgi nobraukt malā burtiski blakus fūrei. Brīdi stāvu ceļmalā un mēģinu attapties, pēc tam uznāk vēlme iet un sist fūrei starp stūri un sēdekli esošo blīvi, kas, izskatās, mani, no saviem augstajiem plauktiem tā arī nav pamanījusi. Bet pēc tam ieraugu rikšojot uz fūri vienu no poļu skaistulēm - populārākā tranzītbiznesa pārstāvēm, kas mēdz sirot pa lielceļiem. Beigu beigās tā arī netieku skaidrībā – vai tas tāds nogriešanās stils, vai arī pēkšņi pamanītā skaistule pie vainas. Pie izdevības būs jāpavaicā kādam fūriniekam. It kā jau, lai ielocītos šaurā vietā vai ielā, lielgabarīta braucamie mēdz vispirms mazliet pagriezt uz pretējo pusi, un tad nogriezties, bet nu, tik brutāli... OK, nospriežu, ka viss ir labs, kas neļauj zaudēt modrību, tā teikt. Velku tālāk. Īsi pirms Vācijas robežas sāk izskatīties, ka dabas spēki ir pret mani sazvērējušies un nolēmuši Briseles stiepienu padarīt par manu līdz šim ūdeņaināko braucienu. Sāk apmākties, un es, ilgi negaidot, atkal stīvēju mugurā hidrotērpu. Aptuveni 10 km pirms Vācijas jau gāž tā, ka debesis ar zemi jūk kopā, pie tam vēl neskaitāmās fūres nemitīgi met acīs ūdens šaltis, vienvārdsakot, pilns komplekts. Mans tālākais ceļš uz Briseli cauri Vācijai ved tikai un vienīgi pa bāņiem, ik pa laiciņam plosoties pamatīgam negaisam, ik pa laikam atkal skaidrojoties, un tad atkal negaisam. Brīžiem jūtos tā, it kā atrastos motorlaivā, nevis uz motocikla. Aptuveni ik pēc 100 km stājos vai nu uzpildīties vai iestrebt kārtējo kafiju. Vienlaicīgi klusībā pie sevis lādējos par auksto laiku, kas negrib un negrib kļūt siltāks. Tādā garā izvelku cauri aptuveni divām trešdaļām Vācijas. Uz fāterlandes rietumu galu jau sākas kalnaināks apvidus, līdz ar to braukšana - acij aizvien tīkamāka. Aptuveni septiņos vakarā ir pieveikti gandrīz 900 km, un līdz Briselei ir palikuši 400 km. Šajā brīdī, apstājoties benzīntankā, manī iezogas ķecerīga doma: ē, varbūt saņemties un vilkt līdz galam???! Lēmums un tālākie notikumi sekos...varbūt. :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais