Eurotrip 2007 (5. daļa)

Kristīne Čeirāne 13.04.2012 18 min lasīšanai 106 foto

„Johaidī, kur mēs esam atbraukušas? Un vēl uz četrām dienām!” Jā, mūsu pirmās domas par Budapeštu ir tieši šādas. Karstums, smogs, netīrība, nekā tāda, kas piesaistītu skatienu. Zinu jau, ka nav labi spriest par pilsētu pēc dzelzceļa stacijas un tās apkārtnes, taču mēs ar Dinču skumām pēc Slovākijas. Vēl viena lieta, ar ko mums sākumā neiepatikās Budapešta, bija fakts, ka tajā runā valodā, no kuras mēs NEKO nesaprotam. Čehijā, Slovākijā un Polijā daudz ko varējām saprast tādēļ, ka zinājām krievu valodu. Citās valstīs var izbraukt ar internacionālismiem, bet ungāru valodā to ir maz. Piemēram, vārds ‘’restorāns” daudzās valodās skan līdzīgi, bet ungāriski tas ir „etterem”. Ar nožēlu jāatzīst, ka ar to arī manas ungāru valodas zināšanas beidzas – Budapeštā pavadītājā laikā neko neizdevās iemācīties.

Mums nepieciešama pilsētas karte un kāds tūrisma materiāls, tādēļ dodamies uz dzelzceļa stacijā esošo tūrisma informācijas centru. Ienākot pa durvīm, ieraugām uzrakstu, kas liek mums pasmaidīt. „No, no, no, no train information!” Acīmredzot bieži prasa. Jautājam pēc tūrisma materiāla un redzam, ka informācijas centra darbinieks sniedz mums bukletu... poļu valodā. „Mēs neesam polietes!” es iesaucos. „Nē? Kas tad jūs esat?” viņš pārsteigts jautā. Un tā vienmēr – līdz šim neviens nav uzminējis, no kurienes mēs ar Dinču nākam.

Budapeštā bijām apmetušās divās vietās, no kurām pirmā bija „Superroom”. Par „Superroom” man ir atsevišķs stāsts. Mēģinot sarunāt nakstmājas caur CouchSurfing, biju aizrakstīju vienai meitenei no Budapeštas. Viņa atrakstīja, ka diemžēl nevar mūs hostot, jo tajā laikā ceļos. Vēstulē viņa piebilda, ka bija gribējusi man atstāt dzīvokļa atslēgas un ļaut tur palikt viņas prombūtnē (neko sev!), taču viņas vecāki bijuši pret (domāju gan!). Meitene jutās vainīga par to, ka nevar mums palīdzēt un pastāstīja par vienu savu draugu, kurš pirms kāda laika mantojis dzīvokli un ierīkojis tur hosteli – ja nu gadījumā neatrodam nevienu hostu, varbūt gribēsim apmesties Martona „Superroom”. Klāt bija pievienota saite uz mājaslapu. „Superroom” atradās pašā pilsētas centrā un palikšana tajā maksāja apmēram tikpat, cik vieta hostelĪ: 8 eiro dienā. Nolēmu neko citu nemeklēt un aizrakstīju Martonam. Izrādījās, ka „Superroom” šobrīd ir karstā sezona un viņš varēja mūs izmitināt tikai uz divām dienām. Žēl, ka tā, bet vai tad Budapeštā hosteļu trūkst? Divas dienas „Superroom”, divas dienas kaut kur citur.

Arī Budapeštā sabiedrisko transportu izmantojam pēc tā paša principa kā Bratislavā: nopērkam katra pa biļetei, ko nekompostrējam, bet turam viegli sasniedzamā vietā – ja nu gadījumā iekāpj kontrole. Martons bija atsūtījis ļoti precīzus norādījumus „Superroom” atrašanai, tādēļ šoreiz (izņēmuma kārtā) iztiekam bez maldīšanās. Pieturā mūs sagaida kāds Martona draugs, bet „Superroom” mūs gaida Martons pats. Viņš mūs ātri iepazīstina ar „Superroom”, iedod atslēgas un paskaidro, kas ir kas Budapeštā, kuras vietas vērts apmeklēt, kā arī palīdz orientēties ungāru cenās – pēc toreizējā kursa 400 forintu bija aptuveni 1 lats...

Mūsu rīcībā ir vesela istaba. Divās pārējās istabās mīt citi tūristi. Vienu pāri mēs tā arī nekad neredzējām – mums bija aizdomas, ka viņi vai nu slepus izvākušies vai arī vienkārši nolikuši karoti turpat istabā. Arī Martonam sāka likties dīvaini, ka par viņiem sen nekas nav dzirdēts un nākamajā dienā viņš iegriezās dzīvoklī, lai mēģinātu viņus sastapt. Istabas durvis bija aizslēgtas, uz klauvējieniem neviens nereaģēja un, velti nogaidījies, Martons atstāja zīmīti un devās prom. Otrs tūristu pāris ik pa laikam izrādīja dzīvības pazīmes, bet klātienē es viņus tā arī nesastapu. Ja Diāna nebūtu ar viņiem iepazinusies, kad virtuvē gatavoja tēju, bet es nebūtu redzējusi bārdas rugājiem pilnu izlietni vannasistabā, man liktos, ka dzīvoklī uzturamies tikai mēs.

Budapeštai mums nav nekādu plānu: ko atradīsim, to apskatīsim. Nē, viens apskates objekts tomēr ir padomā – Eržēbetes tilts, nosaukts par godu ķeizarienei Elizabetei. Otrā pasaules kara beigās Vērmahts šo tiltu, tāpat kā daudzus citus, uzlaida gaisā. Sešdesmitajos gados tas tika atjaunots, bet citā veidolā un tad sākās interesantas lietas. Ungārijas tā laika valdība gribēja tiltu pārdēvēt – kāda vēl monarhu slavināšana sociālistiskajā Ungārijā! Tauta bija „pret” un panāca savu – tilts saglabāja savu nosaukumu. Komunistiskajai valdībai neizdevās pārdēvēt arī Elizabetes vārdā nosaukto ielu.

„Superroom” atrodas ļoti tuvu pilsētas centram. Drīz vien sasniedzam Eržēbetes tiltu. Grasāmies doties uz vecpilsētu, bet vispirms nolemjam uzkāpt blakus esošajā kalnā. Pie kalna ir skaista strūklaka, par kuru nevaram saprast vai tā ir īsta vai mākslīga. Kāpjam kalnā un ievērojam, ka cilvēku apkārt kļūst arvien mazāk. Pēc brīža apkārt nav vairs neviena un rodas ilūzija, ka kalna virsotne būs viena no vientuļākajām vietām uz zemeslodes. Kāpjam tālāk un jūtam kā ilūzija sagrūst: apkārt sāk skanēt cilvēku balsis, dzirdami dažādi trokšņi. Skatienam atklājas suvenīru tirdziņš un dažādi tūrisma objekti. Te tev nu bija vientulība!

Pārgājušas Eržēbetes tiltu nokļūstam pilsētas Budas daļā, tādējādi noskaidrojot, ka pašas esam apmetušās Peštā. Netālu no tilta atrodas Elizabetes skulptūra. Austrijas ķeizariene, Ungārijas karaliene. Viņai pieder daudzi nopelni Austrijas un Ungārijas savstarpējo attiecību uzlabošanā un tajā, ka 1867. gadā abas valstis labprātīgi apvienojās (1848. gadā abu valstu attiecības bija tieši pretējas: ungāri mēģināja tikt vaļā no Austrijas un sarīkoja revolūciju, kas tika nežēlīgi apslāpēta). Tieši Elizabete ir iemesls, kādēļ esmu atbraukusi uz Ungāriju. Gribēju redzēt zemi, kuru viņa tik ļoti mīlēja.

Gaisa temperatūra ir +35 grādi. Karstums liek ilgoties pēc ūdeņiem un tā nu mēs sēžam uz kāpnēm kaut kur Donavas krastos. Upes ūdeņi izskatās tik netīri, ka neriskējam tajos mērcēt kājas. „Nekad dzīvē vairs vasarā nebraukāšu pa valstīm, kurām nav izejas uz jūru!” es iesaucos. Mana kļūda. Sākotnēji bija plānots, ka mūsu ceļojums noslēgsies Horvātijā, kur mēs dzīvotu Adrijas jūras krastos un baudītu sauli un ūdeņus. Manus plānus izjauca priekšniecība, paziņojot, ka trīs nedēļas ilga atvaļinājuma vietā man tiek piešķirts divu nedēļu atvaļinājums. Tā nu es Horvātijas daļu nogriezu nost.

No mūsu istabas paveras lielisks skats uz kalniem. Šovakar ainava ir gandrīz hipnotizējoša, jo debesis iekrāsojušās sārtā krāsā. Iemalkoju sidru – braukdamas uz Ungāriju, nepaņēmām līdzi pudeļu attaisāmo kā rezultātā ungāru vīna baudīšana mums gāja secen un nācās iztikt ar alu un sidru. Nolemjam otrreiz vairs nepieļaut šādu muļķīgu kļūdu. Uz lodžijas žūst drēbes, ko, pateicoties vannasistabā esošajai veļasmašīnai un veļas pulverim, mēs beidzot varējām izmazgāt. Ieeju atpakaļ istabā un paņemu savu mobilo telefonu. Laiks piezvanīt ģimenei un apliecināt, ka es joprojām esmu dzīva un ka ar mani viss ir kārtībā.

Nākamajā dienā sēžamies tramvajā, lai dotos uz Budas pils labirintiem jeb, precīzāk, zem Budas pils esošajiem labirintiem. Pabraucam garām Óbudai-sziget (Vecā Budas sala), uz kuras tobrīd notiek „Sziget Fesztivál”. Atceros savus ar šo festivālu saistītos izgāzušos plānus. Pirmoreiz gribēju uz to braukt 2000. gadā. Naudas šim nolūkām man toreiz nebija, tādēļ vērsos pie mammas. Izrādījās, ka viņai arī šim nolūkam naudas nav. Nekur neaizbraucu. Nākamo reizi gribēju uz turieni doties 2005. gadā, bet no manas gribas neatkarīgi notikumi visu mainīja. 2007. gads. Kad ar Dinču plānojām šo ceļojumu, apsvērām iespēju divu nedēļu ceļojuma vietā apmeklēt „Sziget Fesztivál”, bet beigās izdomājām, ka tomēr gribam pabraukāties ar vilcieniem. Apvienot abus nevarējām finansiālu iemeslu dēļ. Lēmumu neapmeklēt „Sziget” kaut uz vienu dienu nožēloju 2007. gada novembrī, kad pamatīgi aizrāvos ar somu grupu Negative. Pētot viņu koncerttūri atklāju, ka vasarā viņi uzstājušies „Sziget”. „Viņi bija tik tuvu! Un es to palaidu garām!” sūdzējos Dinčai, kā arī visam rajonam. Beigās sevi nomierināju, sakot – varēja būt sliktāk: es būtu aizgājusi uz „Sziget”, bet Negative palaidusi garām. 2008. gada janvārī Negative & „Sziget” atcerējos vēlreiz – no grupas aizgāja soloģitārists un tas nozīmēja, ka es nekad neredzēšu Negative uzstājamies savā labākajā sastāvā. Bet tāda ir dzīve. Vai, atkal aizpļāpājos. Tātad, tramvajs pabrauc garām salai un turpina ceļu Budas pils virzienā. Joprojām valda pamatīgs karstums, tādēļ pazemes labirintu apmeklējums ir patīkama iespēja uz laiku aizbēgt no tveices.

Labirinti ir vairākus kilometrus gari un tajos ir dažādas tematiskās istabas. Piemēram, tumšā istaba, pa kuru var pārvietoties tikai ar taustes palīdzību. Izkļūt no tās nav nemaz tik viegli. Cita istaba bija ironija par arheoloģiskajiem izrakumiem – fosilijas „Coca-Cola” pudeļu, tastatūru un citu mūsdienīgu lietu izskatā. Tuvojoties vienai no istabām sajūtu tādu kā pelējuma smaku un šalcošas skaņas. Ieejot tajā ieraugu strūklaku, no kuras līst vīns. Mums priekšā esošie tūristi steidz iztukšot savas „Nestea” pudeles un priecīgi metas pie strūklakas uzpildīt tās ar jaunu saturu. Kad viņi ir devušies prom, pieeju pie strūklakas un pagaršoju vīnu. Skābs. Nav vērts ņemt līdzi. Turklāt viens un tas pats vīns droši vien cirkulē pa strūklaku visu laiku.

Pēc labirintu apmeklēšanas dodamies uz tuvumā esošo marcipāna muzeju. Cits citam blakus sadzīvo dzīvnieciņi no dažādām pasakām, strūrī novietots gramofons, bet man aiz muguras atrodas aptuveni 1,70 m gara Sniegbaltīte. Starp citu, visi eksponāti tiek turēti aiz stikla.

Bijām plānojušas nelielu ekskursiju pa Budapeštu, bet pārrodamies vēlu vakarā. Dinča paskatās soļu skaitītājā, kurā katru dienu fiksējam noieto soļu un kilometru skaitu. 29 kilometri. Neko sev „neliela pastaiga”! Iekrītu gultā uz vēdera un bļauju, ka šovakar nekur neiešu tusēt. Dinča iesaucas, ka šis ir mūsu pēdējais vakars pilsētas centrā, kas to lai zina, kādā čuhņā dzīvosim turpmākās divas dienas, utt., utjp. Es atbildu, ka neesmu spējīga tusēt, dejot jau nu točna nē. Pēc kādas stundas sataisāmies un tomēr aizstaigājam līdz tuvējam bāram. Tur nekas prātīgs nenotiek, tādēļ drīz dodamies atpakaļ. Pa ceļam sanāk iet garām strūklakai, par kuras īstumu/falšumu pirms kāda laika bijām spriedušas. Izrādās, ka tā nav īsta un ka uz nakti to izslēdz.

Nākamajā rītā pārvācamies uz jauno mītni – hosteli kaut kur kalnos. Uz to ved neskaitāmi serpentīni jeb, citiem vārdiem sakot, tas atrodas galīgā čuhņā. Kā mēs vispār uzzinājām par tāda eksistenci un rezervējām tur vietu vairs neatceros. Hostelis izrādās ierīkots kādā internātskolā – gluži kā Prāgā. Ieejot istabā ieraugu, ka gulta tur ir tikai viena. Ap to laiku no pastāvīgās kopā būšanas nervi sāk kļūt arvien uzvilktāki un ieraugot divguļamo gultu man no šausmām uzmetas zosāda. Tā kā istabas iemītnieces mācību sezonas laikā ir divas meitenes (par to liecina pie sienām esošās fotogrāfijas) un viņas noteikti neguļ vienā gultā, secinu, ka mūsu priekšā ir divas parastās gultas, kas saliktas kopā. Pieskrienu pie gultas, uzrauju augšā palagu un mēģinu atrast mehānismu, ar kura palīdzību gultas atdalīt vienu no otras. Sasodīts! Tās ir saskrūvētas kopā un bez skrūvgrieža palīdzības neko izdarīt nevar. Nāksies vien gulēt vienā gultā. Turpmāk no rītiem varēja vērot šādu skatu: Dinča gulēja, izpletusies pa visu savu gultas pusi, kamēr es gulēju, pierāvusies pie pašas malas, tik tikko neizkrītot ārā no gultas, lai tikai būtu tālāk no viņas. Starp citu, neskatoties uz spriedzi mūsu starpā, šo dienu laikā vēl ne reizi nebijām sastrīdējušās. Pagaidām.

Izlemjam šodien izmēģināt slavenās termālās vannas. Martons mums ir ieteicis labākās no Budapeštā atrodamajām un viena no tām izrādās tikai 15 minūšu gājiena attālumā no mūsu hosteļa, Gellerta viesnīcā. Kasē samaksājam 5 ls katra un saņemam biļetes. Tā kā nekur nav rakstīts apmeklējuma ilgums, jautāju darbiniecei, cik ilgi varam šeit uzturēties. Septiņas stundas, skan atbilde. Septiņas stundas?! Tā neko! Dodamies uz ģērbuvēm, kur nomainām ielas kostīmus pret peldkostīmiem un dodamies izbaudīt šeit esošos labumus. Pirmais mūsu uzmanību piesaista baseins. Cik patīkami ir ienirt +18 grādus siltajā ūdenī, kad apkārt valda +35 grādu karstums! Peldot ieraugu netālu esošos džakuzi un nodomāju – kā var sēdēt +42 grādus karstā ūdenī, kad apkārt tā jau ir karsts?! Pēc kāda laika baseina ūdens man kļūst par aukstu, saulīte arī kaut kā vairs nesilda, tāpēc es dodos uz... džakuzi.

Mēs pārceļamies uz pagrabā esošajiem baseiniem. Nesteidzīgi peldu, kad ieraugu, ka pretējā baseina galā peldošajai Dinčai ir pagalam neapmierināta sejas izteiksme. Aizpeldu līdz viņai un jautāju, kas par lietu. Izrādās, ka glābējs viņai nemitīgi par kaut ko piesienas. Dinča ir noskaitusies (brīnums, ka viņa vēl nav glābējām uzbraukusi augumā) un mēs nolemjam tālāk doties uz pirtīm un termālajām vannām. Tikko esam izlīdušas no baseina, pie manis nemanāmi pieslīd glābējs un cenšas iepazīties. Tagad es saprotu, kāpēc viņš visu laiku piekasījās Dinčai – vajadzēja kaut kā atvilināt mani uz šo baseina galu. Viņš vēlas uzaicināt mani uz randiņu un jautā vai rīt es vēl būšu Budapeštā. Atbildu, ka nē, bet tad atceros, ka būšu gan, jo uz Varšavu mēs dosimies tikai parīt. Nospriežu – ja reiz sameloju, tad sameloju. Galu galā, ja man būtu bijusi kāda interese par viņu, zemapziņa nebūtu nostrādājusi un pasteigusies ar atbildi.

Viena no pirtīm ir iesaukta par „Gāzes kameru”. Jau atverot durvis saprotam kāpēc: tvaiki tā cērtas acīs, ka grūti tās noturēt vaļā un elpot arī nav viegli. Pirts ir pilna ar cilvēkiem, lai gan to tvaikos to uzreiz nevar pamanīt. Izturam labi ja trīsdesmit sekundes un izskrienam laukā, ielecot +8 grādus siltajā baseinā. Arī tur ilgi neuzturamies – temperatūras dēļ. Ik pa brīdim, nespēdams izturēt „Gāzes kameras” tvaiku burvību, to pamet kāds apmeklētājs: pa vienam vai bariņā.

Kā nākamās izmēģinām termālās vannas, kas ir slavenas ar savu labvēlīgo iedarbību uz organismu. Vienā no vannām ūdens ir +36 grādus silts. Mums tā liekas par remdenu un pārceļamies uz +38 grādus silto vannu. Starpība ir jūtama uzreiz. No mums pa kreisi sēž kāds krievu valodā runājošs pāris. Mēs ar Dinču nopriecājamies, ka runājam latviski, jo tā ir reta valoda un tādēļ ceļojumos varam pārrunāt visu ko vēlamies, neuztraucoties, ka kāds to varētu saprast, kad pēkšņi sev blakus izdzirdam... latviešu valodu. Izrādās, pāris, kurš sēž no mums pa labi, ir no Latvijas.

Septiņas stundas Gellerta viesnīcas SPA centrā nepavadījām, taču krietnu daļu dienas gan. Tā bija patīkama atpūta no Budapeštas tveices un mūsu ierastajām garajām pastaigām.

Es uzlieku tunci meksikāņu gaumē uz savas pilngraudu maizes un padodu dakšiņu Dinčai. Voilà, pusdienas gatavas! Hostelī mūsu rīcībā ir pilnībā aprīkota virtuve, taču mēs to gandrīz nemaz neizmantojam. Mārtiņš Bondars reiz kādā intervijā teica, ka cilvēkus var iedalīt trijās grupās: vieni ar virtuvi ir uz „tu”, otri uz „jūs”, treši uz „jūsu ekselence!” Mēs piederam pie trešās grupas. Ēst gatavot protam (mums tas pat padodas), bet negribam. Ja nu vajadzība spiež, varam stāvēt pie plīts, bet visos pārējos gadījumos cenšamies nopirkt kaut ko gatavu vai kā citādi izgrozīties. Varšavā un Prāgā ar to nebija nekādu problēmu: jebkurā puslīdz pieklājīgā lielveikalā varēja nopirkt dažādas sviestmaizes un pusfabrikātus. Vīnē, Bratislavā un Budapeštā izrādījās tieši pretēji. Mūsu ēdienkarte šobrīd izskatās aptuveni šādi: jogurts un kāds auglis brokastīs, maize ar tunci pusdienās un vakariņās. Kopā ar fizisko slodzi – garajām ekskursijām ar K2 – mūsu „diēta” ir nesusi zināmus rezultātus. Tiesa, neiepriecinošus. Kādu rītu iegāju vannasistabā un ieraudzīju sevi visā krāšņumā. Kauli duras cauri ādai, vēnas izspiedušās, asinsvadi spīd cauri – manu dekoltē „rotā” gara zilizaļa līnija. Galva reibst, sirdī dur. Ārprāts! Dinčai apmēram tas pats.

Pienāk aizbraukšanas diena. Iepriekšējā vakarā sarīkojām lielo tīrīšanu: atbrīvojāmies no visādām drazām un mantām, ko vairs negribējām vadāt sev līdzi. Es atstāju savu Jaungada brīvdienu laikā pirkto krekliņu „Born to be Wild”. Ar suvenīriem tā mēdz gadīties.

Līdz autobusa pieturai labs gabals ejams. Kaut ko runājam savā starpā, bet jūtam, ka briest kašķis. Un tad vienā brīdī sākas... „Tu man esi apnikusi!” es uzkliedzu. „Tu man aknās sēdi!” Dinča atkliedz pretī. Seko vēl pāris uzbraucieni un tad iestājas klusums. Klusējot sasniedzam autobusu, klusējot iekāpjam autobusā un brauciena laikā nepārmijam ne vārda. Mēs pat neskatāmies viena uz otru. Kad esam aizbraukušas līdz dzelzceļa stacijai, pusstundu ilgušo klusumu nākas pārtraukt – līdz vilciena atiešanai ir vēl vairākas stundas un mēs gribam apmeklēt Kriminālistikas muzeju. Protams, mums nav ne jausmas, kur tieši tas atrodas. Izvelkam karti un sākam skatīties ceļu. Muzejs izrādās tepat netālu un jau drīz mēs atrodamies ekspozīciju zālē. Kaut kāda iemesla dēļ uzsvars ir likts uz sociālistiskā režīma laikā notikušajiem noziegumiem. Varbūt nebija naudas ekspozīcijas nomaiņai. Bet varbūt tāda bijusi ekspozīcijas autoru doma: parādīt, ka visas runas, ka agrāk bija labāk un nebija nežēlīgu noziegumu fufelis vien ir. Slepkavības, izvarošanas, laupīšanas – tas viss pastāvēja arī Ungārijas Tautas Republikā. Viens no nežēlīgākajiem noziegumiem notika kaut kad pagājušā gadsimta 50.-tajos vai 60.-tajos gados. Vienam čuvakam ienāca prātā novākt savus kaimiņus. Tā kā visi dzīvoja tādā kā komunālajā mājā, viņam vajadzēja nogalināt slepkavības lieciniekus – citus kaimiņus. Kopskaitā kādus septiņus cilvēkus, no kuriem viens bija bērns. Līķi tika samesti turpat dārzā esošajā akā. Riebīgs skats. Tā ka, cilvēki, neļaujieties ilūzijai, ka agrāk cilvēkiem bija augstāka morāle un labāki tikumi.

Blakus Kriminālistikas muzejam ir Policijas muzejs. Viena no muzeja istabām ir veltīta cīņai ar narkotikām: telpā izstādīti konfiscētie narkotiku izgatavošanas un lietošanas rīki, bet tās vidū zem stikla atrodas liels, melns zārks ar tajā ievietotām pīpēm, šļircēm un folijām.

Pēc muzeja apmeklējuma mums joprojām ir šāds tāds brīvais laiks. Ieklīstam kādā šķērsielā, kur atrodas ungāru dizaina veikaliņi, bet starp tiem – grāmatnīca. Grāmatnīca izrādās īsta grāmatu fanu paradīze. Tajā nopērkami vairāki tūkstoši grāmatu, jaunu un lietotu, nesen izdotu un vairākus desmitus gadu vecu. Plaukti pilni ar grāmatām no grīdas līdz gandrīz griestiem un ejot cauri telpām no sajūsmas gandrīz sāk reibt galva. Atrodu Bila Vaimena sarakstīto „Rolling with the Stones”. Tajā autors apraksta grupas karjeru no pašiem pirmsākumiem līdz 90.-to gadu sākumam. Daudz vērtīgu biogrāfisku materiālu, turneju grafiki, viedokļi, neredzētas bildes – šī grāmata ir katra īsta The Rolling Stones fana „must have”! Ļoti vēlējos nopirkt šo grāmatu, bet sāku prātot vai varu to atļauties – ceļojums tuvojas beigām, lielākā daļa ceļojumam paredzētās naudas notērēta, priekšā divu dienu ceļojums uz mājām, turklāt man nav, kur šo grāmatu ielikt. A4+ formāts, 500 lappuses, vairāku kilogramu svars. Smagu sirdi nolieku to atpakaļ plauktā. Starp citu, nākamā gada rudenī, meklējot bibliotēkā kādu interesantu grāmatu, atradu „Rolling with the Stones” izdevumu krievu valodā. Atceros kā nesu to mājās kā lielu dārgumu, piespiedusi sev pie krūtīm. Savā īpašumā grāmatu ieguvu vien 2011. gadā, kad nejauši atradu E-bay izsoli, kurā grāmatu pārdeva par gandrīz vai santīmiem. Arī pasta izdevumi bija ļoti lēti, kas, protams, nozīmēja, ka grāmata līdz manīm ceļos ilgi. Gaidīju divas nedēļas līdz to no Lielbritānijas caur Franciju atsūtīs uz Latviju. Ekonomija izpaudās arī iepakojumā – saņēmu to iepakotu maisā, kas vizuāli atgādināja cukura maisu.

Tā stunda ir pienākusi – laiks atvadīties no Budapeštas. Vēl pirms četrām dienām mēs domājām, ka esam nokļūdījušās ar galamērķa izvēli, savukārt šobrīd mums uz Zemeslodes ir par vienu iemīļotu vietu vairāk. Sameklējam vajadzīgo peronu un ieraugām, ka vilciens jau ir pienācis. Tas gan izskatās tāds dīvains – nepavisam ne kā starptautiskais vilciens – un plāksnīte logā vēsta, ka vilciens dodas uz Gioru. Iekāpjam vilcienā un nelāgā nojauta pastiprinās. Vagonā ir daudzi sēdekļi, nepavisam ne tādi, kādi būtu piemēroti nakts braucienam. Pārbaudām vēlreiz visus faktus: perons īstais, atiešanas laiki sakrīt, tātad šim būtu jābūt pareizajam vilcienam. Mēģinam jautāt citiem pasažieriem. Protams, neko vērtīgu neuzzinam. Nāksies gaidīt konduktoru, kurš pagaidām nekur nav atrodams. Vilciens uzsāk kustību. Pēc kāda laika parādās arī konduktors. Viņš nerunā ne vāciski, ne angliski. Mēs savukārt ne vārda nesaprotam ungāriski. Ieraugot mūsu biļetes, viņš sāk kaut ko teikt, mēs tikai raustām plecus un raustām rokas. „Warszawa?” es jautāju. Viņš turpina kaut ko enerģiski stāstīt, rāda uz priekšu un ar pirkstiem parāda skaitli četri. Ko tas nozīmē? Ceturtais vagons? Interesanti, kā es braucošā vilcienā atradīšu ceturto vagonu. Iet četrus vagonus uz priekšu? Ejam uz priekšu. Pāris vagonus tālāk ieraugām uzrakstus poļu valodā un vārdu „Warszawa”. Kupeju izskats liecina, ka tās tiek izmantotas starptautiskajiem reisiem. Mēs noliekam savas mantas, iekārtojamies, bet ne uz ilgu laiku. No nekurienes uzrodas tas pats konduktors un, ieraudzījis mūs, pasmaida, pamāj ar roku un atkal ar pirkstiem parāda skaitli četri. Ejam uz priekšu, nesaprotot, cik tālu īsti jāiet. Kad nejauši uzskrienu virsū viesmīlim, kurš spodrina sudraba galda piederumus, saprotu, ka esmu aizgājusi drusku par tālu. Par laimi, viņš drusciņ prata vai nu angļu, vai vācu valodu (vairs neatceros) un pateica, ka šī vilciena daļa patiešām dodas uz Varšavu un ka mums jāaiziet vienu vagonu uz atpakaļu, jo šeit jau sākas pirmā klase (mūsu InterRail bija derīga tikai ceļošanai otrajā klasē). Iekārtojamies jau trešo reizi un ceram, ka vairāk mūs nekur nepārvietos.

Dinča izplēš no grāmatas lapas un padod tās man. Izskatās, ka šajā lapu kaudzītē ietilpst kādas 3-4 nodaļas. Jo labāk. Kupejas biedri – bariņš jauniešu – izbrīnīti uz mums paskatās, bet mums grāmatas plēšana jau kļuvusi par tik ikdienišķu nodarbi, ka nepievēršam tai uzmanību. Grāmatu mēs nopirkām Prāgā. Tas ir, to nopirka Dinča. Viņai vajadzēja lasāmvielu un kādā Prāgas grāmatnīcā viņa nopirka Stīvena Kinga „Firestarter”, jo tā maksāja tikai 90 santīmus. Sākotnēji bijām sarunājušas, ka vispirms Dinča izlasīs grāmatu un tad iedos to man, bet izrādījās, ka grāmata ir tik slikta salīmēta, ka tai sāka krist ārā lapas. No sākuma pavisam nedaudz, bet vēlāk jau veselām nodaļām. Redzot, ka aizvest to līdz Rīgai vienā gabalā nav iespējams, Dinča vienkārši sāka plēst ārā lapas un dot tās man lasīšanai.

Vilciens piestāj Giorā. Pietura ieilgst un mēs saprotam, ka pēdējos vagonus, tostarp vagonu, kurā mēs bijām braukušas, šobrīd atkabina. Labi, ka konduktors mūs laikus aizsūtīja uz vilciena otru galu. Palikt Giorā, pilsētā netālu no Ungārijas-Slovākijas robežas, nepavisam nebūtu forši. Līdz Bratislavai nekas ievērības cienīgs nenotiek: lasām grāmatu, skatāmies laukā pa logu... Kad iebraucam Bratislavā, ir jau satumsis. Turpinām lasīt grāmatu, kad pēkšņi jūtam, ka vilciens sāk braukt... pretējā virzienā! Mēs ar Dinču saskatāmies. Tad mēs braucam uz Varšavu vai nē?! „Vot būtu prikols aizbraukt atpakaļ uz Budapeštu!” es saku. Nezinu, ka kādiem līkločiem vilciens tonakt braukāja, jo, manuprāt, ceļu no Budapeštas līdz Varšavai var veikt ātrāk, bet no rīta pamodāmies Polijas galvaspilsētā un atkal spērām kāju uz viena no stacijas Warszawa Zachodnia peroniem.

ATKAL VARŠAVA

Pēc 15 vilcienā pavadītām stundām gribējās izkustēties. Aizgājām līdz tuvējam parkam, kur pastaigājām pa taciņām un pafotografējām strūklakas ar delfīniem. Autobuss uz Rīgu dosies ceļā tikai pēc 11 stundām, kas nozīmē, ka brīvā laika mums ir daudz. Pārāk daudz. Tieši blakus dzelzceļa stacijas atrodas milzīgs, piecstāvīgs tirdzniecības centrs „Złote tarasy”. Nolemjam pavazāties pa to, jo cits laika nosišanas veids pagaidām neienāk prātā. Tirdzniecības centra ceturtajā stāvā ieraugām saldējuma kafejnīcu, kurai nespējam paiet garām. Pieradušas pie Rīgas mazajām porcijām, pasūtām katra pa saldējumam un dzeramajam: es- kaut kādu uzķīlētu kafiju, Dinča – saldējuma kokteili. Oficiante uz mums tā dīvaini paskatās un mēs nesaprotam kāpēc. Oficiantes sejas izteiksmes iemesls mums atklājas brīdī, kad tiek atnests mūsu pasūtījums. Saldējuma porcijas ir vienkārši milzīgas! Knapi tiku ar to galā un ar mokām uzdzēru pa virsu pusi kafijas. Dinčai, nabadzītei, bija jāpieveic ne tikai milzīga saldējuma porcija, bet vēl arī gandrīz puslitrs saldējuma kokteiļa. Manuprāt, todien mēs izlaidām gan pusdienas, gan vakariņas. Nākamais pārsteigums mūs gaidīja brīdī, kad ieraudzījām rēķinu. Par abām kopā samaksājām mazāk nekā 5 ls!

Kamēr sēdējām saldējuma kafejnīcā, turpat netālu notika veikalu „Douglas” (jā, to pašu, kas pēc pāris gadiem ienāca arī Latvijas tirgū) jauno produktu prezentācija. Tikušas galā ar savām porcijām, devāmies uz tirdzniecības centra āra terasi baudīt jauko laiku. Dinča atkal iegrima „Firestarter” lasīšanā, savukārt es izvilku no somas nupat nopirktu glancētu žurnālu un sāku to šķirstīt. Mēģināju arī izlasīt kādu rakstu un sev par pārsteigumu atklāju, ka manas poļu valodas zināšanas ir labākas nekā man bija licies. Ja vēl iemācītos kaut cik normāli sarunāties šajā valodā, būtu lieliski. Todien pie „Złote tarasy” notika kaut kāds pasākums. Uzstājās dažādi blūza mūziķi, tostarp kāda dziedātāja ar ļoti labu balsi. Diemžēl neatceros viņas vārdu.

Vēlu vakarā atkal atrodamies Varšavas autoostā un gaidām iekāpšanu autobusā. Es steidzu izmest savas iešļūcenes – godam nokalpojušas man gandrīz visu ceļojuma laiku, tās tagad ir tieši tik novalkātas, lai būtu izmetamas – un nomainu tās pret savām „Maxima” vīriešu nodaļā par tikai 0,69 ls iegādātajām iešļūcenēm. Dīvainā kārtā tās izrādījās diezgan izturīgas un nokalpoju man vēl vienu vasaru, ja ne divas. Dinčai nav ko izmest, jo jaunas botas viņa tā arī nenopirka, savukārt vecās - vienīgās – izmest nebūtu prātīgi.

Atpakaļceļš izvērtās raibs: sastrēgumi, mūžīgais poļu ceļu remonts un pāris kaitinoši veči autobusā. Viens no viņiem izcēlās visvairāk: piedzērās, sāka zvanīt savai draudzenei un rīkot greizsirdības scēnas, pie viena saucot viņu dažādos ne pārāk pieklājīgos vārdos. Pa kādai divlitrīgajai pa ceļam iztukšoja vēl arī citi pasažieri, kā rezultātā visiem, protams, traki gribējās mīzt. Vakara galvenais varonis, augstāk minētais polis, izmisīgi raustīja tualetes durvis, kuras neparko negribēja vērties vaļā. Pārējiem pasažieriem tas sāka likties aizdomīgi un sāka izskanēt runas par līķi tualetē. Mēs ar Dinču paskatījāmies apkārt – it kā neviena netrūkst. Droši vien vienkārši durvis iesprūdušas. Runas par līķi kaut kā aizceļoja arī līdz šoferim, kurš vai nu ar atslēgu, vai ar skrūvgrieža (vairs neatceros) palīdzību atvēra durvis. Pasažieriem par lielu vilšanos, tolīte izrādījās tukša un tādējādi izpalika sensācija. Lai atmūķētu tualetes durvis, šoferim, protams, nācās apturēt autobusu, ko nekavējoties izmantoja vismaz septiņi alus cienītāji, lai izlaistu laukā nesen ietrekterēto dziru. Mēs ar Dinču cerējām, ka šī dzērājkompānija tālāk par Polijas robežu nebrauks, bet kur nu – kā par spīti viņi visi devās uz Rīgu.

RĪGA

Polijas šķērošana nav nekāds jautrais pasākums, kaut arī tā ilga tikai to Varšavas līdz... kā to vietu sauca? Suvalki? Nākamajā rītā, izkāpjot no autobusa Rīgas autoostā, garstāvoklis bija tāds ne visai. Bija arī drusku skumīgi. Mūsu ceļojums bija noslēdzies.Divas nedēļas mēs bijām klejojušas, guvušas jaunus iespaidus un pieredzi. Būtiskākais, ko es šī ceļojuma laikā sapratu, ir – lai cilvēki varētu saprasties, patiesībā nepieciešams tik maz. Bieži vien valoda nemaz nav nepieciešama, pietiek ar žestiem. Protams, bija interesanti iepazīt citas kultūras, uzzināt kā cilvēki dzīvo dažādās valstīs. Mēs, eiropieši, esam tik dažādi un tomēr tik līdzīgi. Pēc šī ceļojuma es neglābjami saslimu ar ceļošanu un iesaku ceļot arī citiem. Ceļojot pasaules skatījums kļūst plašāks un cilvēki iemācīties palūkoties uz lietām no dažādiem skatpunktiem.

Šajā vietā varētu pielikt punktu, bet tas vēl nav viss. Tā kā nebiju paņēmusi līdzi Internetbankas kodu karti, tad ceļojuma laikā nezināju, cik naudas palicis man uz kartes. Biju sarēķinājusi, ka tur būtu jābūt vēl aptuveni 160 ls. Ieliku karti bankomātā, ievadīju PIN un... neatceros, vai tiešām sāku krist uz atpakaļu un Dinča dabūja mani ķert vai tas ir tikai manas fantāzijas auglis, bet ieraugot, ka kontā palikuši vien 8 ls, kājas patiešām kļuva šļauganas.

Mēs ar Dinču atvadījāmies apņēmušās vēl kādreiz paceļot, izmantojot InterRail. Pagaidām gan tas nav noticis, bet gan jau. Dinča devās uz tramvaju, bet es, pārbaudījusi kabatas, konstatēju, ka visi mani lati un santīmi palikuši mājās un arī biļetes nav. Dinčai liekas biļetītes nebija, savukārt braukt par velti un uzrauties uz kontroli kaut kā negribējās – paši zināt, cik tā „draudzīga”. Nāksies iet kājām. Uzliku mugursomu plecos un uzsāku ceļu uz mājām. Par laimi, ceļš nebija tāls – vien 3 km.