Eurotrip 2007 (4. daļa)

  • 3 min lasīšanai
  • 106 foto

Atvērusi kupejas durvis un aplaidusi skatienu apkārt secināju, ka poļu vilcieni nobāl salīdzinājumā ar slovāku vilcieniem: šis izskatījās gandrīz antīks, smagiem (lasi – grūti attaisāmiem) logiem un sagraizītiem brūna dermantīna sēdekļiem. Citu cilvēku kupejā nav, tādēļ es un Dinča ieņemam katra savu sēdekli un izplešamies pa to. Viņa izvelk no somas grāmatu un iegrimst lasīšanā, savukārt es iegrimstu sarakstē ar bērnības draudzeni, kura pašlaik kopā savu draudzeni ar stopiem apceļo Eiropu. Īsumā atstāstam savus ceļojuma iespaidus un atklājam, ka mums abām ir kopīga problēma: kompanjone sakritusi uz nerviem.

Iepriekšējā vakarā, kad biju ērti iekārtojusies savā gultā un grasījos lasīt jehoviešu iedotos žurnālus „Sargtornis” un „Atmostieties!”, Dinčai pēkšņi uznāca muldamais. Mani uz sarunām nevilka nemaz, tāpēc atbildēju īsi un cerēju, ka pratīsies. Figu. Viņa visu laiku kaut ko runāja un jautāja man. Tik tikko savaldījos, lai uz viņu nesakliegtu.

Kā jau minēju iepriekš, Vīne man ne pārāk patika un es vēlējos ātrāk nokļūt Bratislavā, jo man nez kādēļ likās, ka tur gan man patiks. Kad vilciens šķērsoja Slovākijas robežu, pēkšņi ne no šā, ne no tā uzlabojās garstāvoklis – laikam Austrumeiropas (vispār jau Centrāleiropas, bet domu sapratāt) gaiss bija „pie vainas”.

Bratislavā mums nekas nebija sarunāts un vajadzēja meklēt hosteli. Tāpat kā Prāgā, arī Bratislavas dzelzceļa stacijas telpās darbojās hosteļu serviss. Rezervējām vietu, saņēmām norādes un devāmies uz autobusa pieturu. Gaidot autobusu, uzjautrinājāmies par biļešu nosaukumu slovāku valodā „přestupní jízdenka”, ko iztulkojām kā „noziedzīga biļete”, jo vārds „přestupní” skanēja līdzīgi krievu valodas vārdam „преступный”. Pienāca autobuss. Grasījos jau izkompostrēt savu biļeti, kad man ienāca prātādoma – bet priekš kam? Konduktora nav, kontrole diez vai uzradīsies (biju pieradusi pie bezbiļešu braukāšanas Vīnē). Domāts, darīts. Paradums nemaksāt par sabiedrisko transportu mums aizceļoja līdzi arī uz Ungāriju.

„Ej tu nost!” mēs iesaucamies, stāvot pie hosteļa ēkas. „Turistická ubytovňa”. Dinča izvelk telefonu un sāk fotografēt. Tulkojumā no slovāku valodas tas nozīmē „tūristu mītne” vai ko tamlīdzīgu, bet mēs iztulkojam kā no krievu valodas, respektīvi, „tūristu nogalētava”. Nez kāpēc atmiņā uzpeld filma „Hostelis”...

Mūsu „ubytovňa”, kurā neviens netika nogalēts vai sakropļots, izrādījās interesanta vieta. Katrā stāvā viena duša un tolīte, kas sadalīta pa dzimumiem. Dīvainā kārtā tajā stāvā, kur dzīvo lielākoties puiši, atrodas sieviešu dušas un tajā stāvā, kur pārsvarā apmetušās meitenes, atrodas vīriešu dušas. Mērfija likums. Mūsu stāvs - piektais – aprīkots ar vīriešu dušām. Pirmajā dienā vēl gāju uz stāvu zemāk esošajām sieviešu dušām un tolīti, bet pēc tam man apnika, jo starpības starp tām nebija nekādas. Puskailus džekus un bārdas rugājiem pilnu izlietni varēja sastapt kā vienā, tā otrā.

Dzīvojām pāris soļu attālumā no vecpilsētas un Bratislavas pils. Vecpilsēta izrādījās maza (mums likās, ka tā ir mazāka par Vecrīgu) un skaista: krāsainas, izrotātas namu fasādes, šauras ieliņas, daudz skulptūru – kādā ielā atrodam nosēdinātu Endiju Vorholu. Netālu no skulptūrām parasti sastopami aktieri, kuri tās atveido. Par nelielu samaksu iespējams ar viņiem nofotografēties. Vai arī ietaupīt naudu un fotografēties pie īstajām skulptūrām. Atrodam restorānu „Paparazzi”, ko var pazīt pa gabalu pēc tā simbola – paparaci skulptūras, kas pa pusei aizslēpusies aiz stūra un tēmē uz visiem pretīmnācējiem ar teleobjektīvu. Pie skulptūrām var pieskaitīt arī pastkastes: ja uz tām virsū nebūtu rakstīts „POŠTA”, varētu arī nepamanīt, ka tie nav mākslas objekti. Aplūkojam arī nopērkamos suvenīrus. Populāri ir T-krekli ar uzrakstu „Bar-tislava” – šādi slovāki paironizē par savas galvaspilsētas nosaukumu.

Bratislavā rodas negaidīta problēma: Dinčas bankas karti pēkšņi vairs neņem pretī ne veikalos, ne bankomātos. Nākas zvanīt uz Latviju un mēģināt noskaidrot, kas par lietu. „Parex” zvanu centra operatore uzdod simt un vienu jautājumu, kurus Dinča noklausās ar pagalam garlaikotu sejas izteiksmi. Pašas tolaik strādājām zvanu centrā un līdzīgus jautājumus uzdevām katru dienu. To mērķis bija atkratīties no zvanītājiem, ieskaidrojot, ka pie savām problēmām vainojami ir viņi paši. Vairumā gadījumu tā arī bija, taču Dinčas gadījums pie tiem nepiederēja. Beidzot arī operatore saprata, ka karte tik tiešām nestrādā un ka pie vainas varētu būt sabojājusies magnētiskā josla. Jaunu karti, protams, iespējams saņemt tikai Latvijā, bet mums priekšā vēl gandrīz nedēļa ceļošanas. Par laimi, Dinčai ir līdzi eiro, bet man uz kartes ir vēl pietiekami daudz naudas, lai nepieciešamības gadījumā maksātu par abām.

Atgriežamies hostelī. Vēlme aprakstīt ceļojuma iespaidus ir tik spēcīga, ka nezinu kur likties. Kladi Prāgā tā arī nedabūju, cita rakstīšanai derīga papīra arī nav. Aplaižu skatienu apkārt istabai un pamanu uz galda tukšu cepumu iepakojumu. O, tas taču arī ir papīrs! Saplēšu kastīti un rakstu, kamēr vien pietiek vietas. Nākamajā dienā nejauši iemaldos skolēnu preču tirdziņā un nopērku uzreiz divas klades. Atnākusi atpakaļ, piesēdos pie galda un bez pārtraukuma rakstīju vairākas stundas, kamēr kreisā plauksta sāka sāpēt un muskuļi bija tā savilkti, ka nevarēju vairs noturēt pirkstos pildspalvu. Rakstot nepamanīju pa kuru laiku satumsa.

Vienā brīdī radās vēlēšanās sarīkot tīrīšanu un atbrīvoties no nevajadzīgajām mantām: biļetēm, tukšiem saldumu iepakojumiem un citām drazām. Izmetu ārā diezgan daudz, bet ar to man nepietika. Ievēroju, ka uz palodzes stāv Dinčas novazātās botas un mēģināju viņu pierunāt tās izmest laukā pa logu. Dinča neparko nepiekrita un es padevos. Vēlāk viņa atzinās, ka vispār jau viņa gribētu izmest tās botas un nopirkt jaunas un ka kopā ar botām viņa labprāt būtu izmetusi laukā pa logu arī mani, jo mana klātbūtne viņu bija sākusi kaitināt. Ha, izrādījās, ka kopābūšana gandrīz 24 h diennaktī bija uzdevusi pa nerviem arī viņai.

Pēc divarpus Bratislavā pavadītām dienām pienāk laiks doties tālāk. Prombraucot ceru, ka kādreiz vēl sanāks atgriezties šajā jaukajā pilsētā.

(Nobeigums sekos. Iepriekšējās daļās: Varšava, Prāga, Vīne. Nākamajā daļā: Budapešta)



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais