Āzijas tūristu pērle Prāga

18.06.2005
9 min lasīšanai

Āzijas tūristu pērle Prāga. Var nemaz nebrīnīties par vārdu salikumu „Āzijas tūristu pērle Prāga”, jo tas ir fakts – Čehijas galvaspilsētā Prāgā nav tādas vietas, kur neredzētu kādu mazu ķīnieti, japānieti, korejieti, taizemieti vai jebkuru citu šo Āzijas zemju pārstāvi. Šķiet, ka Prāga vien aicināt aicina tūristus no malu malām, jo tur esot, tāpat kā gandrīz jebkurā Eiropas galvaspilsētā, brīžiem šķiet, ka cilvēks ir nokļuvis pagātnē pie Bābeles torņa. Bet ko tad īsti Prāga piedāvā ceļotājiem? Daudz dažādu labumu, protams, kāds uzreiz iesauksies! Jāsaka – ne tikai. Vai uz katra soļa Prāgā ir vilinājumi, kuriem nepieredzējis tūrists var viegli ļauties, bet pēc tam justies sarūgtināts. Ir vietas Prāgā, kuras nav minētas katrā tūrisma ceļvedī, bet kuras ir jāapskata vienkārši tāpēc, ka tās ir KAUT KAS. Un tāpat ir arī no mutes mutē un no ceļveža ceļvedī izdaudzinātas Prāgas populārākās vietas, kuras apmeklējot var sajust vilšanos sirdī un neparedzētu tukšumu maciņā. Pagājušajā vasarā es pati izbaudīju to, ko nozīmē apmeklēt populārās un ne tik populārās Prāgas vietas. Patiesībā jau vislielākais pārsteigums man, kura nebija bijusi aiz Latvijas robežām veselus divus gadus, bija pati robeža – nekādu aizķeršanos (atmiņas no laikiem pirms apmēram desmit gadiem, kad rindas uz robežām Rietumeiropas pusē bija vairāku stundu garumā), nekādas zīmogu spiešanas pasē, kā arī ātrā robežkontrole pati par sevi. Atceros, agrāk uz Latvijas – Lietuvas robežas nāca robežsargi no abām pusēm pārbaudīt pases, arī Lietuvas – Polijas robežkontrole bija viens liels pārbaudījums, jo poļu robežsargs regulāri kāpa autobusā ar lielo, melno grāmatu un pārbaudīja ikvienu uzvārdu – vai šis cilvēks gadījumā nav melnajā sarakstā un ir ielaižams vispār Polijā. Bet tagad – nekā! Viens robežsargs uz katras robežas (atpakaļceļā šur tur pat vispār neviens neiekāpa pārbaudīt), un piecās minūtēs lieta darīta! Arī Polija ir mainījusies, jāsaka... Sakoptāka, tīrāka un pat skaistāka. Var just, ka tā lēnām tuvojas citu Eiropas zemju izskatam. Jācer, ka arī Latvijai būs tāda pati nākotne, kad ceļi kļūs labāki, šoseju malas – sakoptākas un skats apkārt – patīkamāks. Runājot par pašu Čehijas galvaspilsētu Prāgu, jāsaka, ka tā ir īstā vieta cilvēkiem, kuriem makā nav pārāk daudz naudiņas, bet vēlme aizbraukt kaut kur tālāk par kaimiņvalstīm ir. Braucienu uz Prāgu nav nemaz tik dārgi, pie tam arī pati pilsēta ir salīdzinoši lēta, un atrodami arī apskates objekti, kurus var apskatīt bez maksas: • Kārļa Ceturtā (IV) tilts, sākts celt 1357. gada 9. jūlijā Kārļa IV valdīšanas laikā, bet tilta būvniecība turpinājās arī Kārļa dēla - Vaclava IV - valdīšanas laikā. Tiltu gan Kārļa valdīšanas laikā sauca par Akmens tiltu, bet tikai vēlāk tas tika nosaukts viena no slavenākajiem Čehijas karaļiem Kārļa IV vārdā. Uz skaistākā Prāgas tilta, kas paredzēts tikai gājējiem, atrodas divas vietiņas, kurām pieskaras ikviens cilvēks, kas kaut nedaudz tic vēlēšanu burvībai – un pat tāds, kurš arī netic. Viena no šīm vietām ir kāda no 30 tumšajām tilta skulptūrām un greznotajām freskām, kuras viena vieta vēl ir saglabājusi oriģinālo apzeltījumu, bet otra – sešas naglas (piecas uz tilta margas un viena uz akmens zem kājām). Uz piecām no tām jāuzliek kreisās rokas pirksti, bet uz vienas – zem kājām – labā kāja. Protams, abās vietās jāievēlas arī kāda vēlēšanās, kas noteikti (kā jau vienmēr) piepildīsies. Paši čehi saka, ka tilta laimīgais skaitlis ir 135797531 (saistīts ar tilta pirmo celšanas datumu un stundu). • Žīdu pilsēta „Josefova”, kura savulaik pat bijusi kā valsts pilsētā – savi likumi, sava robeža, sava apsardze, savi veikali, sava pārvaldes sistēma, sava reliģija, sava sinagoga, savas skolas un viss cits savs, jo ebreju rajona iedzīvotāji Prāgā ap 11. – 12. gadsimtu dzīvoja noslēgti no pārējiem. Laikā, kad pārējās Prāgas pilsētas daļas cīnījās par pašnoteikšanās tiesībām un Vecpilsēta pat ieguva īpašas karaļa privilēģijas, ebreji palika izsvītroti no saimnieciskās un politiskās dzīves. Viņu rajoni bija pat atdalīti no pērējās pilsētas vārtiem, tomēr šeit attīstījās sava kultūra , kas nebūt nebija sliktāka. Šobrīd, protams, situācija ir daudz reizes labāka, arī nekādi vārti vairs neatdala „Josefovu” no pārējās Prāgas, bet šis joprojām ir ebreju rajons ar slavenām sinagogām, namiem un ielām. Galvenā sinagoga - Vecjaunā (Staronovaja) sinagoga, celta 1270. gadā agrās gotikas stilā, ir pat vecākais Prāgas arhitektūras piemineklis! Interesanti, ka žīdu pilsētiņā atrodas arī Vecie ebreju kapi (ieeja tajos gan ir par maksu), jo 15. gadsimtā tika iznīcināti galveni ebreju kapi, kas atradās Prāgas tuvumā. Šie kapi ir vienīgais tāda veida piemineklis pasaulē (ebreju pilsētiņa vispār ir pilna ar „vienīgajiem pieminekļiem”). Tā kā vietas pilsētiņā bija ļoti maz, mirušie kapos tika apglabāti sēdus, tā aizņemot mazāk vietas. Zemes trūkuma dēļ apbedījumi ir pat līdz 12 slāņiem. „Josefovas” Rātsnama ārējā sienā redzams arī pulkstenis, kurš iet otrādi, jo ebreju teksti ir lasāmi no labās puses uz kreiso. Ieejot šajā ēkā, noteikti vajag apmeklēt atrodas rituālu ēdamtelpu, kur vietējie un tūristi var atstāt receptes dažādu nacionālo ēdienu pagatavošanai. • Vecpilsētas jeb „Staromestnaja laukums”, kur vienkopus, apgriežoties ap savu asi par 360 grādiem, var redzēt vairākas ievērības cienīgas ēkas, piemēram, Vecpilsētas Rātsnams, kurā atrodas 15. gadsimtā veidotais pulkstenis, kurš ir piedzīvojis vairākas izmaiņas, kā rezultātā tagad tur var aplūkot (vēlams skatīties pilnā stundā, kad pulkstenī atveras lodziņi un tajos parādās dažādas figūras) ciparnīcu ar zodiaka zīmēm, ceturkšņa pulksteni un dažādus citus brīnumus. Stāsta, ka godkārīgie pilsētas domnieki pulksteņa meistaru padarīja aklu, lai viņš nevarētu atkārtot savu veikumu – šis stāsts gan tiek apšaubīts, jo ir ziņas, ka meistars arī vēlāk ir veidojis pulksteņus, tiesa gan, ne tik grandiozus kā Prāgas. Vecpilsētas laukuma centrā atrodas lielā Kārļa IV dzelzs statuja. • Vaclava laukums, kas ierindas latvietim nemaz nešķiet laukums, bet gan liels bulvāris – apmēram trīs reizes platāks nekā Brīvības bulvāris Rīgā. Pašiem čehiem tas gan ir Vaclava laukums, populārākā tūristu iepirkšanās vieta, jo abās laukuma (bulvāra) pusēs ir veikali, veikali un tikai veikali. Vaclava laukumu pat salīdzina ar Elizejas laukiem Parīzē, lai gan izskata ziņā tie diemžēl nevar mēroties, Elizejas lauki neapšaubāmi ir greznāki, bet aptuvenais stils, pēc kāda tie ir veidoti, varētu būt līdzīgs. Vaclava laukums ir centrālais bulvāris, kultūras, tirdzniecības un sabiedriskais centrs pilsētā (jāatceras, ka nekad Prāgā nedrīkst norunāt „randiņu centrā”, jo pilsēta ir celta ilgstoši un no dažādām daļām, tāpēc Prāgai ir vairāki centri. Var gadīties, ka viens stāv vienā Prāgas centrā, bet otrs – pavisam citā...). Vaclava laukumu (no 14. gadsimta līdz 19. gadsimta vidum tas gan kalpoja pavisam citam mērķim - šeit atradies zirgu tirgus, kur pārdeva zirgus, sienu, putnus un medījumus) var pazīt pēc „Zelta krusta” (tā tūrisma ceļvežos ir minēts Vaclava ielas beigu gals, kurš robežojas ar Nacionālo prospektu, jo tas ir „dzīvākais” kvartāls pilsētā) vienā galā un Nacionālā muzeja un Vaclava statujas zirgā otrā galā. Starp daudzajiem apskates objektiem, baznīcām un pilīm, kuros par ieeju tomēr ir kaut kas jāmaksā, ir vairāki pasaulē pazīstami tūrisma objekti, kuros vienkārši nevar neieiet, jo – ja tu tajos neesi bijis, tad tu nemaz neskaities bijis Prāgā! • „Zelta ieliņa” („Zlatņicka”), kura nosaukumu ieguvusi atkal no vēstures - imperators Rūdolfs Otrais ar īpašu dekrētu atļāva pils kareivjiem pie mūra celt mājiņas, lai viņi būtu tuvāk pils iedzīvotājiem. Vēlāk tajās mājiņās apmetās svētā Vita katedrāles sargi, juvelieri, alķīmiķi, tāpēc arī ieliņa ieguva savu nosaukumu. Lai gan 18. un 19. gadsimtā Zelta ieliņā dzīvoja Prāgas nabadzīgākā iedzīvotāju daļa, pēc laika šo ielu iemīļoja bohēmisti un mākslas cilvēki, saskatot šarmu pārblīvētajos mazajos, daudzkrāsainajos namiņos, kas it kā ir iebūvēti pilsētas mūrī. Noteikti vērts ir ielāgot 17. ieliņas numuru, jo tajā dzīvojis Josefs Kafka. Mūsdienās šī ieliņa ir atvēlēta tikai tūristu acu mielošanai, jo visos ieliņas namos iekārtoti suvenīru veikaliņi – tiesa gan, cena tajos ir divas reizes dārgāka nekā citās Prāgas vietās. • Hradčans jeb Prāgas kremlis un svētā Vita katedrāle, pie kuru ieejam pat veidojas rinda, lai tikai tiktu iekšā, jo ne jau par velti tas ir Čehijas ievērojamākais un biežāk apmeklētais kultūrvēsturiskais piemineklis, karaļu un Čehu Republikas prezidenta rezidence. Hradas panorāma Prāgā salīdzināma ar Eifeļa torņa nozīmību Parīzes siluetā (starp citu, Prāgai ir arī savs Eifeļa tornis, tikai piecas reizes mazāks par oriģinālu!). • Muzikālās strūklakas, kur katru vakaru ir četri dažādi stundu gari uzvedumi (biļete ir derīga uz vienu no šiem uzvedumiem). Stundu garajā uzvedumā kāda noteikta mūzikas skaņdarba pavadījumā tiek izspēlēta kāda izrāde un daudzās strūklakas ceļas un krīt mūzikas taktī un stilā. Uz strūklakām tiek laista arī dažāda gaisma, kas mainās līdz ar mūzikas tempu. Izskatās patiešām aizraujoši un ļoti, ļoti skaisti, tāpēc vislabāk muzikālās strūklakas ir vērot pēdējos uzvedumos, kad debesis ir patiešām satumsušas, un strūklakas izceļas sevišķi spilgti. • Protams, protams, protams – neiztrūkstošie Šveika krodziņi. Lai gan paši čehi absolūti nesaprot Latvijā tik populārā rakstnieka Hašeka varoņa Šveika radīto kultu, Prāgā tomēr ir divi populāri (un daudzi ne tik populāri) Šveika krodziņi, jo nauda jau kaut kā ir jāpelna. Bet ar šiem krodziņiem gan uzmanīgi, jo patiesībā tā ir pārvērtusies par neko vairāk kā naudas izsūkšanu no tūristiem!!! Es vīlos Šveika krodziņā, un tās pat ir manas nepatīkamākās atmiņas no Prāgas (liekamas pirmajā vietā ar dusmām par slikto fotoaparātu, kā rezultātā bildes no Prāgas palikušas vien atmiņā, nevis fotoalbumā). „Pie Flekiem sāka darīt un dzert alu agrāk, nekā Kolumbs atklāja Ameriku 1492. gadā” – šāds uzraksts pie ieejas rotā krodziņu „U Fleku”, kurš ir izveidots kā Šveika muzejs. Fleku alus recepti nodod no paaudzes paaudzei, arī firmas ēdieni ir nemainīgi. Čehu nacionālajos ēdiens ir kartupeļu knēdeļi jeb knedliki, kas gan pēc izskata un garšas vairāk atgādina pienā apmērcētu baltmaizi... Čehi to ēd kartupeļu vietā. Otrs krodziņš, kurš tik tiešām (vismaz tāda sajūta rodas pēc tā apmeklēšanas) ir izveidots nevis tūristu acu pamielošanai, bet gan visbezkaunīgākajai naudas izkrāpšanai, ir „U Kalihu” („Pie kausa”), kas skaitās tas „īstais” Šveika krodziņš, jo to pirms I pasaules kara bieži apmeklēja Hašeks, kā arī tieši šo krodziņu Hašeks ir aprakstījis grāmatā par brašo kareivi Šveiku. Viesus sagaida zīmējums - Šveiks, kas glauda suni, ko viņa prasmīgās rokas pārvērtušas no dvorterjera par asspalvaino foksterjeru. Sienas grezno citāti un zīmējumi no grāmatas, kā arī daudzi dažādi paraksti, to skaitā Latvijas prezidentu autogrāfi. Ieejot krodziņā, uzreiz pie apmeklētāja pieskrien viesmīlis (tas nemaz nav tik grūti izdarāms, jo lielajā zālē apmeklētāju ir ļoti maz – vēlāk kļūst skaidrs, kāpēc), apsēdina, piedāvā aperatīvus un uzzina, no kuras valsts ir viesi – pēc tam tiek atnesta attiecīgās valsts valodā ēdienkarte (tiesa gan, visās pasaules valodās ēdienkartes nav, bet latviešu valodā ir!). Neuzkrītoši uz galda tiek nolikti riekstiņi, pēc tam arī maize – neatkarīgi no tā, vai riekstiņi un maize tiek ēsti vai nē, rēķinā tie tiek ieskaitīti. Vispār ar Prāgas krodziņiem ir tā interesanti – īstos čehu krodziņos, pirmkārt, šķībi skatās uz tiem, kas nāk tikai dzert alu, nevis arī paēst (pietiekami šķībi, lai uzreiz sagribētos kaut ko pasūtīt ēdamu), un, otrkārt, rēķina vietā īstos čehu krodziņos atnes lapiņu ar savilktiem stabiņiem – katrs stabiņš apzīmē vienu izdzerto alus kausu... Atgriežoties pie Šveika krodziņa, ēdienkartes cenas ir tik tiešām dārgas, bet daudzums – mazs (kvalitāte apmierinoša), pie tam par vēl vienu nevērību pret tūristiem liecina gan tas, ka rēķinu atnes tikai pēc trešā lūguma, bet, pasūtot alu (iespējams izvēlēties 0,5 l vai 1 l kausus), viesmīlis, neuzzinot tilpumu, uzreiz atnes 1 l alus kausu (cena, protams, augstāka)... Man gribētos piebilst, ka vislielāko gandarījumu Prāgas ceļojumā nedeva neviens no šiem apskates objektiem vai vēl citiem daudzajiem - nenosauktajiem, lai gan tie visi ir patiešām apskates cienīgi. Iespējams, varbūt manī vēl snauž neizdzīvotā bērnība vai es vienkārši esmu liela dabas un dzīvnieku mīļotāja, bet visskaistākās atmiņas man ir par Prāgas Zoodārzu. Tiem, kas bez Rīgas zoodārza neko citu nav redzējuši, noteikti iesaku tur aizbraukt – nemaz nedrīkst to neredzēt, jo salīdzinājums ir vienkārši satriecošs! Jāsāk jau laikam ar to, ka ieejas maksa sākumā cilvēkiem vieš šaubos par zoodārza kvalitāte – pieaugušajiem ieejas maksa neatkarīgi no dienas un uzturēšanās ilguma ir 80 čehu korunas (apmēram 1,6 Ls), kas ir pat lētāk, šķiet, nekā Rīgas zoodārzā. Bet patiesībā pat tad, ja man būtu jāmaksā 10 Ls par Prāgas ZOO apmeklējumu, es to izdarītu nenožēlojot, jo tas būtu to vērts! Augstā līmenī ir gan no apmeklētāja viedokļa dzīvnieku dzīves apstākļi – daudz tuvāki un plašāki viņu patiesajiem brīvās dzīves apstākļiem, gan arī dzīvnieku klāsts. Prāgas zoodārzs ir jauns, izveidots 1998. gadā, pie kam pirms diviem gadiem tas cieta lielajos Prāgas plūdos, kā rezultātā vairāki dzīvnieki gāja bojā. Neraugoties uz to, ZOO turpina savu pastāvēšanu, nepārtraukti kaut kas tiek veidots un būvēts klāt (drīzumā, šķiet, ir jāpabeidz būvēt Amerikas māju, kurā solās būt indiāņu zemju dzīvnieku pasaule). Žirafes, gorilla (tas skatās uz apmeklētājiem ar tādu cilvēciski nosodošu skatienu, ka gribot negribot paliek neērti viņa priekšā), pingvīni, roņi, ūdris, susuri, neskaitāmi daudz kukaiņu, mazo dzīvnieciņu, lielo dzīvnieku, putnu un vēl un vēl – visu nemaz nevar uzskaitīt... Tas ir vienkārši jāredz! Un – ak jā. Smaidu uz katra soļa Prāgā (kā vēlāk noskaidrojas – tā ir visā Čehijā) sagādā čehi ar saviem sunīšiem, kas ir 9 no 10 čehiem. Pat Prāgas ZOO suņiem ir jāmaksā ieeja 20 korunas, bet toties par to tiek nodrošināts arī serviss – vairākās vietās ZOO ir pieejami bezmaksas ūdens trauki suņiem, kuros tie var veldzēt slāpes. Jāsaka, ka tādus lielus vai pat vidējus suņus Prāgā ir gandrīz neiespējami ieraudzīt, jo lielā cieņā ir mazie klēpjsunīši kaķu lielumā – to ir daudz vairāk par lielajiem suņiem. Prāga tiešām ir tā vērta, lai to apskatītu! Pie tam ar dažām dienām nemaz nepietiek... Gribas braukt vēl un vēl, apskatīt visu, pilnīgi visu Prāgā, pēc tam lēnam „pieķerot” klāt arī Prāgas apkaimi (Karlšteinas pils!) un vēl, vēl, vēl... Latvieši taču ir ceļotāju tauta, kurai gan vienmēr ir gandarījums atgriezties mājās!

Āzijas tūristu pērle Prāga

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem