Eurotrip 2007 (3. daļa)
|
Kristīne Čeirāne
|
Iekāpdama vilcienā Prāga-Vīne sagaidīju, ka galamērķī ieraudzīšu Zelta laikmeta Vīni: 19. gadsimtam raksturīga arhitektūra, valši, Vīnes kafija, zirgu karietes, bruģēti ceļi un tā tālāk, bet jau stacijā sapratu, ka pilsētā kopš tā laika ir nedaudz mainījusies. Nezinu vai noteicošā nozīme bija faktam, ka biju nokļuvusi valstī, kuras valodu nepratu (manas vācu valodas zināšanas aprobežojas ar „Eins... Hier kommt die Sonne” un „Eins, zwei, polizei!”) vai tam, ka man neiepatikās dzelzceļa stacija, bet jau pirmajās Vīnē pavadītājās minūtēs man pret šo pilsētu radās antipātijas, kas tā arī neizzuda. Bet par to vēlāk.
Pulkstenis rādīja laiku, ko atzinām par piemērotu pusdienām, tādēļ sākām meklēt kādu piemērotu vietu, kur piesēst. Netālu no dzelzceļa stacijas atradām skaistu parku: strūklakas, soliņi, dīķis, pastaigu takas un daudz, daudz zaļumu. Pie dīķa sēž sieviete, lasa grāmatu un mērcē ūdenī kājas, turpat netālu zālē jaunieši spēlē futbolu. Visapkārt absolūts miers. Apsēžamies uz viena no soliņiem un izvelkam no somas Prāgā iegādātās „zemūdenes” ar vistas gaļu (tolaik es vēl nebiju kļuvusi par pescetārieti), valriekstiem un āboliem, ko gardu muti notiesājām. „Mēs baigi kruti ceļojam: brokastis Prāgā, pusdienas Vīnē. Kur ēdīsim vakariņas, vecā?” es pajokoju. Pēc pusdienām secinām, ka mums ir vairākas stundas brīvā laika, jo tikšanās ar hostiem sarunāta vakarā.
Izdomājām, ka varētu jau tagad doties uz Špitelavu, rajonu, kurā mums paredzēts palikt, gan jau izdomāsim, ko tur darīt. Dzelzceļa stacijā bijām iegādājušās labu pilsētas karti, kā arī paņēmušas tur pieejamo bezmaksas karti – pa abām kopā iznāk ideāla karte, jo vienai ir ielu indeksi, savukārt otrai ir detalizēta vecpilsētas karte – sākām pētīt, kur mums jānokļūst un kāds metro turp ved. Tā kā (pamatoti) neuzticamies savām spējām lasīt no kartes, Dinča dodas pie kāda vietējā. Viņš sniedz norādes un paskaidro, ar kādu tramvaju var aizbraukt līdz metro stacijai. Stāvam, gaidām tramvaju, kad pie mums pienāk divas meitenes un jautā, uz kuru pusi jādodas, lai nokļūtu tādā un tādā vietā. Tā izrādās uz to pašu pusi, uz kuru dodamies mēs, tādēļ Dinča pārliecinātā balsī paskaidro viņām ceļu. Pienāk tramvajs un visas iekāpjam tajā. Braucam, braucam, kad mūs ar Dinču pēkšņi sāk pārņemt nelāgas aizdomas. Paskatāmies kartē – izrādās, mēs braucam pretējā virzienā! Esam pārsteigtas un dusmīgas vienlaicīgi. Būtu pašas lasījušas no kartes, nebūtu nekāds brīnums, ka kļūdījāmies, bet mēs taču bijām jautājušas vietējam! „Vai Vācijā un Austrijā ir tik atšķirīga vācu valoda?” Dinča neizpratnē jautā. Sēžam, domājam, ko darīt, kad atceramies par meitenēm. Tagad arī viņas dodas nepareizā virzienā. Izdomājam, ka jālec laukā pie tuvākās metro stacijas. Domāts, darīts. Skrienot lejā pa metro stacijas kāpnēm nolemjam, ka turpmāk pa Vīni pārvietosimies tikai ar metro, jo ar šo transorta veidu ir neiespējami aizbraukt nepareizā virzienā.
Šajā vietā atmiņa mani drusku pievīla un es vairs neatceros, kādēļ, nokļuvušas metro stacijā, no kuras gāja metro uz Špitelavu, mēs izgājām laukā no tās. Neatceros arī, kurp mēs devāmies. Toties skaidri atceros kā atgriežoties ieraudzījām, ka metro stacija ir slēgta un tai apkārt dežūrē policisti. Kāds paziņojis par ievietotu spridzekli, vai? Pajautājam vienam no policistiem. Atbilde ir apstiprinoša. Kad metro stacija tiks atkal atvērta, viņi nevar pateikt. Mēs ceram, ka tā tiks atvērta visai drīz, pretējā gadījumā mēs nokavēsim tikšanos ar mūsu hostiem Kristianu un Jūliju. Atkal dodamies Vīnes šaurajās ielās, kad pēkšņi ieraugu izkārtni „Hostelis”. Nu, vismaz kāda laba lieta – dodamies iekšā un jautājam, vai kopmītnēs ir brīvas vietas. Kristians un Jūlija mūs var hostot tikai vienu nakti, jo nākamajā dienā viņi dodas uz kādu festivālu. Tā vispār no viņu puses bija liela laipnība, ka viņi piekrita mūs uzņemt – Kristians atklāja, ka abiem ar Jūliju bija palicis mūsu žēl (biju viņam rakstījusi par mūsu nedienām ar hostu sameklēšanu). Reģistratūras darbinieks, uzzinājis, ka vēlamies palikt hostelī tikai vienu nakti, teica, ka viņi uzņem tikai tos, kuri vēlas palikt divas naktis un ilgāk. Grasāmies jau doties prom, kad pēkšņi viņš pajautā, no kurienes mēs esam. Uzzinājis, ka esam no Latvijas, viņš atplaukst smaidā un paziņo, ka varam šeit palikt. Nākamajā brīdī mums piesteidzas klāt kāda sirma kundze un pārjautā, vai mēs tiešām esam no Latvijas. Kad atbildu, ka jā, viņa saņem manas rokas un sajūsmināti sāk stāstīt, cik ļoti viņai patīk Latvija. Viņa pajautā, vai var apskatīt manu pasi. Nodomāju – lai jau viņai tiek šis prieciņš un izvelku pasi no bikšu kabatas.
„Vārds, uzvārds?” reģistratūras darbinieks jautā. Tā kā manu uzvārdu pat Latvijā mēdz pārjautāt, uzreiz iedodu viņam pasi. „Kristīne? Zini, mums Austrijā arī ir sastopams šāds vārds.” „Pagaidi, līdz tu ieraudzīsi manu uzvārdu,” es smaidot atbildu. Nākamajā brīdī atskan sauciens „Ak Dievs, kā to izrunā?!” „Čei-rā-ne. Nav tik grūti kā liekas, vai ne?”
Kad atgriezāmies metro stacijā, ieraudzījām, ka tā atkal ir vaļā un Špitelavā nokļuvām laikā. Kristians un Jūlija izbrīnījās, ieraugot mūsu niecīgo bagāžu. Pirms mums pie viņiem bija viesojosies kāda sieviete un viņas pusaugu meita no ASV – abām līdzi bijis tik daudz koferu, ka tie tik tikko satilpuši Kristiana un Jūlijas viesistabā. Abi mūs uzņem tik sirsnīgi, ka vienubrīd gribas sev iekniebt un pārliecināties, ka es nesapņoju un tik kolosāli cilvēki patiešām pastāv. Pēc vakariņām (pamatīgas porcijas „spring rolls” jeb pavasara rullīšu), Kristians un Jūlija mūs uzcienā ar vietējo dzērienu „Schnapps” (šņabja radinieks) un itāļu „Grappa” (vēl viens šņabja radinieks). Seko sarunas par visu ko: austriešiem ir interesanti uzzināt vairāk par Latviju, mums, attiecīgi, par Austriju. Šis, starp citu, ir viens no iemesliem, kādēļ man patīk CouchSurfing: sarunās vienmēr var uzzināt daudz noderīgas un brīžiem pārsteidzošas informācijas par kādu valsti vai reģionu. Sākam runāt par festivāliem. Es iztaujāju Kristianu un Jūliju par festivālu, uz kuru viņi grasās doties un pastāstu par savu visu laiku mīļāko (joprojām!) festivālu „Tabūns”. Pirmo un pēdējo reizi biju tajā 2004. gadā, jo pēc tam to pārstāja rīkot, bet joprojām atceros brīnišķīgo atmosfēru, grupas Hospitāļu Iela uzstāšanos, DIY telti, futbola turnīru, vakara un rīta peldes Ventā, krišnaītu nodrošināto veģetāro kafejnīcu, nejaušās iepazīšanās... Vairs neatceros vai divu dienu biļete maksāja trīs vai piecus latus, bet jebkurā gadījumā tā bija ļoti lēta. Kristians un Jūlija pateica, ka viņi par šādām ieejas biļešu cenām varētu vien sapņot, jo šajā reģionā tās visas rakstāmas ar diviem vai trim cipariem. No festivāliem pārslēdzāmies uz mūziku, filmām un komiksiem un sarunājoties pavadījām vairākas stundas. Kad aizgājām gulēt, pulkstenis rādīja krietni pāri pusnaktij.
No rīta somas kārtojam visi četri: Kristians un Jūlija pārbauda vai viss svarīgākais paņemts līdzi, savukārt mēs ar Dinču iebāžam atpakaļ mugursomās mūsu pidžamas. Ilgi un sirsnīgi atvadāmies un dodamies katrs uz savu pusi. Tā kā Kristians mums iepriekšējā vakarā bija pastāstījis, ka biļešu kontroles sistēma Vīnē ir ļoti vāja (piecu gadu laikā viņš kontroli bija saticis tikai četras reizes, lai gan sabiedrisko transportu izmanto gandrīz katru dienu), nolemjam biļetes vairs nepirkt. Ja pieķers, vienmēr var izlikties par nezinīti un tēlot, ka nezinām vācu valodu. Man tēlot nemaz nevajadzēs.
Ierodamies hostelī, atstājam tur somas un dodamies atpakaļ uz metro staciju. Mūsu mērķis ir Šēnbrunnas pils, kurā savulaik bija dzīvojusi Austrijas karaliskā ģimene. No visas karaliskās ģimenes mani interesēja vien ķeizariene Elizabete (1837-1898) – par viņu un viņas dzīvi interesējos kopš 12 gadu vecuma un gribēju beidzot pabūt Šēnbrunnas pilī un kādā no viņai veltītajiem muzejiem. Dinča mēģināja mani pierunāt apskatīt arī ko citu, jo jau rītdien mēs mūsu ceļš vedīs uz Bratislavu, kas nozīmēja, ka šī ir vienīgā diena, ko varam veltīt ekskursijām, taču neko nepanāca. Man galvā bija tikai viens: Sisī!
Iepriekšējā vakarā biju Jūlijai jautājusi, kā atrast Šēnbrunnas pili. „Ak, tas ir vienkārši,” viņa iesmējās. „Izej laukā no metro stacijas un seko pūlim.” Tā arī bija. Kaut gan, lai atrastu pili pat pūli nevajag – visās malās izliktas norādes. Iegājušas pils pagalmā un izstāvējušas vairākus desmitus metru garo rindu, sasniedzam biļešu kases un sākam domāt, kādas biļetes pirkt, jo tās ir tikpat dažādas kā krutuma līmeņi portālā Spoki.lv. Visdārgākā biļete ietver sevī ekskursiju pa pils istabām, Karalisko bērnu muzeja apmeklējumu (kā ģērbās, kā uzvedās un ar ko spēlējās monarhu bērni), viesošanos Karaliskajā beķerijā (ar degustāciju), braucienu ar pils teritorijā esošo vilcieniņu, Labirintu apmeklējumu, pastaigas pa pils dārziem un pat Zoodārza apmeklējumu. Maksā viss šis prieks, kā noprotat, dārgi. Mēs ar Dinču izvēlamies zelta vidusceļu: ekskursiju pa pili, pils dārzus un Labirintus.
Ja atmiņa neviļ, izstaigājām 40 pils istabas: ķeizara Franča Jozefa kabinetu, istabu, kurā viņš piedzima, dažādas saviesīgiem nolūkiem paredzētas istabas. Pāris gadus vēlāk, kad uz Austriju bija aizbraukusi mana mamma, apspriedām viņas ceļojumu un sākām runāt par Šēnbrunnas pili. Abas atcerējāmies vienu no seriāla „Komisārs Reksis” sērijām, kurā galvenā varone ir kāda ar Sisī pārņemta sieviete. Vienā no epizodēm viņa ielavījās Sisī guļamistabā un palika tur pa nakti. Vienlaikus iesaucāmies „Tu to istabu redzēji? Nē? Es arī nē!” Sākām spriest vai seriālā parādītā istaba patiešām bija ķeizarienes guļamistaba vai tas vienkārši bija sagudrots seriāla vajadzībām.
Izgāju laukā no pils un nonācu uz kāpnēm, no kurām paveras skats uz plašajiem pils dārziem. Sāku domāt par cilvēkiem, kuri savulaik bija uzturējušies šajā pilī un staigājuši pa šiem dārziem, par ķeizarieni Elizabeti, kura Vīnes galmā jutās kā sprostā un būtu atdevusi visu, lai vairs nebūtu ķeizariene. Varbūt arī viņa reiz bija stāvējusi uz šīm kāpnēm un raudzījusies tālumā? Skatiens kaut kā pievēršas pašai sev un pēkšņi sajūtu dusmas – es atrodos Šēnbrunnas pilī, vietā, kura savulaik dzīvojusi pati Elizabete, bet kā es izskatos?! Kamuflāžas bikses, T-krekls, iešļūcenes un vēl kapučjaka. Ar kuru galu es domāju, kad no rīta izvēlējos drēbes?! Tagad man ir gandrīz vai pienākums kādreiz atgriezties Vīnē un atkal apmeklēt Šēnbrunnas pili. Pienācīgā izskatā.
„Tu iedomājies, kāds darbs jāiegulda, lai šo visu uzturētu? Un cik tas maksā... Nav brīnums, ka biļetes tik dārgas,” Dinča saka, kad līkumojam pa vienu no daudzajām Šēnbrunnas pils dārzu taciņām. Oranžērija, botāniskais dārzs, strūklakas, ornamenti, ko veido rūpīgi sastādītas puķes, āra Terase, alejas... Viena no taciņām aizved mūs uz Labirintiem: mazo un lielo. Mazais ir diezgan elementārs, bet cilvēki tik un tā mēdz krāpties, kāpjot pāri labirinta sienām, tāpēc malā pielikta plāksnīte ar aicinājumu tā nedarīt. Lielajā labirintā nekas tamlīdzīgs neiet cauri, jo sienu augstums ir vairāk nekā pusotrs metrs. No sākuma mēs maldāmies pa labirintu kopā ar pārējiem, pāris reižu nokļūstot strupceļā, bet tad uzķeram labirinta knifu un pēc neilga brīža jau atrodamies uz labirinta vidū esošā tiltiņa, kur kopā ar citiem tūristiem vērojam kā šī atrakcija izskatās no augšas.
No Šēnbrunnas pilis iznācām tikai vakarā. Sisī muzejs palika neapmeklēts, tāpat arī Kapucīniešu kripta, kur viņa apglabāta. Vēl viens iemesls atgriezties Vīnē. Arī Vīnes vecpilsēta palika neapskatīta, jo pēc pastaigas pa pils dārziem, kas patiesībā bija līdzīga pārgājienam, nebija noskaņojuma staigāt pa vēl kaut kurieni.
Pirms aizbraukšanas no Vīnes devāmies uz lielveikalu, kur sapirkāmies pārstrādājamos suvenīrus, tas ir, saldumus sev un mājās palikušajiem. Manā uztverē Austrija un marcipāna našķis „Mozartkugeln” ir nesaraujami saistīti un tas bija pirmais, ko paķēru no plaukta. Saldumi Vīnē bija ļoti lēti – iztērētā summa likās neproporcionāla iepirkumu maisa saturam. Ieraudzījusi vietējās cenas kafijai, Dinča izrāva no kabatas telefonu un piezvanīja mammai, jautājot cik kilogramus kafijas viņai atvest, jo Rīgā to tik lēti nevarēja nopirkt pat ar atlaidi.
Vēl viena lieta, ko man Vīnē noteikti vajadzēja iegādāties, ir apaļā desmaize ar gurķi – tā pati, ar ko teju katrā sērijā mielojās seriāla „Komisārs Reksis” varoņi. Iecirtu zobus leģendārajā maizītē un secināju, ka tā garšo tieši tik labi kā biju iedomājusies.
Dinčai Vīne iepatikās un viņa labprāt būtu uzkavējusies ilgāk, savukārt es ar prieku gaidīju aizbraukšanu. Mazāk kā stundas brauciena attālumā mūs gaidīja nākamais ceļojuma mērķis – Bratislava.
(Turpinājums sekos. Iepriekšējās daļās: Varšava, Prāga. Nākamajā daļā: Bratislava)
