Lieldienu noskaņās.

  • 3 min lasīšanai

Lieldienu noskaņas brauciens Klusajā sestdienā.

Ir 7.aprīļa rīts. Atverot acis, pirmais skats pa logu laukā –līst, snieg, pūš vēji? Iepriekšējā vakarā TV laika prognoze pareģo lietu un slapju sniegu ar nejaukam vēja brāzmām. Tad nodomāju –rīt būs jāsamazina staigāšana zem klajas debess. Bet par prieku man un visiem braucējiem - laiks ir lielisks!

Pirmā pieturvieta mums A. Pumpura muzejs. Sen te nav būts....

Esam ienākuši, knapi novilkuši mantelīšus, kad attopamies jau esot Pumpura dzimtajās mājās, tur, pāri Daugavai. Muzeja gide veikli sadala lomas, un nu mums pašiem ir savs Andrejs Pumpurs, kura dzīves gājumu mēs izzinām paši to attēlojot. Un tad, kā jau teātrī, ir arī otrais cēliens – mēs spēlējam „Lāčplēsi” – ar pašu Lāčplēsi, Laimdotu, Spīdalu, Kangaru, Melno Bruņinieku.... Vispār mēs varētu būt pardublieriem kādam vietējam teātrim. Ļoti labs veids kā atsvaidzināt atmiņā kādreiz lasīto un zināto. 2 stundas paskrēja nemanot.

Lielvārdes baznīcā šodien kristības, nāk cilvēki ar ziediem, ielūkojamies, lai apskatītu altāra gleznu un dodamies uz pilsdrupām, lai palūkotos pāri Daugavai.

Tālāk dodamies uz Jēkabpili, kur mūs jau gaida. Pastaigājam pa pilsētas vecāko daļu, uzzinām, ka izcilajam latviešu aktierim Gunāram Cilinskim māte strādājusi vietējā veikalā un savu bērnību viņš ir pavadījis te, ka ejot uz saviesīgiem vakariem mazais Gunārs dikti pucēts un līdz ar to nav varēts uzvesties kā bērnam, bet vienmēr ir bijis jāizskatās ka mietu norijušam. Un ka no tiem laikiem viņam ļoti nepatikušas lomas, kur bijis jātēlo glauni un glancēti kungi. Uz atvadām noglaudām pilsētas simbolam – lūsim – ausis un dodamies uz vīriešu klosteri.

Pašā Daugavas krastā stāv baznīca, ļoti līdzīga Rīgā esošajai Pareizticīgo katedrālei Esplanādē. Nav brīnums – arhitekts ir viens un tas pats. Tikai šeit – mazāka. Klosteris radies aptuveni vienā laikā ar pilsētu, tajā laikā šeit varējuši dzīvot tikai ebreji un tā radās nosaukums - Jakobštadte (Hercoga Jēkaba vārdā) tas attiecas uz1670.-1675. gadu. Tad šajā vietā esot bijusi necila koka baznīciņa. Par klostera dibinātāju uzskata kādu krievu tirgoni Ratkeviču, kurš, būdams liecinieks kāda garīgi slima cilvēka brīnumainai izdziedināšanai Svētā Georgija baznīcā JakobštadtēDievmātes ikonas priekšā, lielā godbijības sajūtā pret brīnumdarošo svētbildi izteica vēlēšanos uzcelt jaunu, svētajai ikonai piemērotāku baznīcu, ko vēlāk arī izdarīja sadarbībā ar klostera priekšnieku, kurš izgādāja no hercoga Jēkaba bezmaksas meža piešķiršanu. Jaunā baznīca tika nosaukta par godu Svētajam Garam. Uzceļot dievnamu, kurā tika nolikta Jakobštadtes Dievmātes ikona un, izbūvējot mūra sienu ap baznīcu, tika izveidota klostera teritorija, mūku kopiena šeit izveidojās17. gadsimta beigās. Klosteris palika neskarts Ziemeļu kara laikā, vairākos ugunsgrēkos Jakobštadtē, kad ir nodegusi vai visa pilsēta. Klosteri sargājot ikona. Padomju laikos baznīca ir darbojusies, klosteris gan nē. Savu darbību tas atjaunojis 1996.gadā. Šobrīd klosterī dzīvo 6 mūki un vēl vairāki paklausībnieki, kas labiekārto teritoriju, audzē dārzeņus, ievēro klostera dzīvi un lūgšanu rituālu, dala ēdienu trūkumcietējiem.

Klosterī mūs sagaidīja kā dārgus ciemiņus – izrādīja, izstāstīja un ļoti lepojās ar savu svēto ikonu, kura arī šajos laikos darot brīnumus, neskatoties uz to, ka ikona ir kopija, jo īstā vēstures notikumu gaitā ir pazaudējusies. Šeit ir arī Dievmātes ikona, kura raud izdalot smaržu – mirres. To mēs redzējām.

Mums pastāstīja, pie kuras ikonas ar kādu lūgumu var griezties, un tas varbūt iedrošināja kādu darīt to, ko varbūt nekad nebija darījis. Pēc tam mūs aicināja pusdienās, ko bija gatavojuši mūki. Cik viss bija garšīgs! Laša zupa, kārtīga lauku kartupeļu biezputra ar ceptu zivtiņu un ļooooti garšīgiem štovētiem kāpostiņiem. Ja kādreiz gadās tai pusē būt – droši var iet iekšā. Tur ir klusi, mierīgi, bez cilvēku drūzmas. Esi Tu un ir tas, ko Tu nes sevī.

Ejot lauka pa vārtiem, mums spēlēja zvanu mūziku – mūks no lielākiem un mazākiem zvaniem izvilināja brīnišķīgas skaņas. Un tā mēs stiprinājuši dvēseli, piepildījuši vēderu un attīrījušies zvanu skaņās, dodamies atceļā uz māju pusi.

Vēl ekskursija pa Pļaviņām un Gostiņiem jeb Zarnu miestu, apskatam Skantes upīti ar nelielu ūdenskritumu un esam vietā, kur Aiviekste ietek Daugavā. Pavasarīgi skaisti un vareni.

Vēl iebraucam Kokneses pilsdrupās, kur noskaņai tiek stāstītas teikas un leģendas. Daugava plūst tik mierīga, nav ne vēja pūsmiņas, Pērse vēl ledū kalta. Vecāka gadagājuma ļauži vēl atceras, kādas klintis un stāvkrasti te bijuši – 30 metri! Esot šai vietā vienmēr jādomā par to, kāds skaistums un cik daudz sāpju guļ upes dzelmē. Par tām ģimenēm, kurām ar varu atņēma dzimtu mājas tās saspridzinot, jo tikai tā cilvēkus varējis piespiest aiziet. Par brīnišķīgajām ainavām tagad varam priecāties tikai vecās fotogrāfijās. Ar kādu lepnumu tiek stāstīts – man ir fotogrāfija, kur esmu nobildēts uz ceļa, kas vijās augšup pa klinti uz pilsdrupām....Bet man ir bilde, kur esmu pie Staburaga.....

Vēl iegriežamies Krusta kalnā un - tad jau uz mājām. Rīt Lieldienas.....

Paldies visiem, kas piedalījās braucienā un uz tikšanos citā reizē!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais