Eurotrip 2007 (2. daļa)

Kristīne Čeirāne 10.04.2012 7 min lasīšanai 106 foto

Dobré ráno, Praha! Ierodoties Prāgā, man nebija ne jausmas, kur mēs nakšņosim, taču nešaubījos, ka šo problēmu ātri atrisināšu. Pirms prombraukšanas mēģināju sarunāt nakstmājas caur CouchSurfing. Aizrakstīju vairākiem desmitiem cilvēku, bet saņēmu atteikumus, jo visi vai nu kaut kur ceļoja vai braukāja pa festivāliem. Vienīgie, kuri varēja mūs uzņemt, bija kāds pāris no Vīnes, kas nozīmēja, ka visās pārējās pilsētās mēs apmetīsimies hosteļos.

Jumtu virs galvas un gultas zem mums sameklējām turpat stacijas Hlavni Nadraži telpās – tajās darbojās hosteļu serviss. Servisa darbinieks mums rezervēja vietu hostelī „Olet”, šķiet, izvēlētā pēc principa „ka tik lētāk”, iedeva karti ar norādījumiem kā turp nokļūt un varējām doties ceļā. „Olet” atrašana ritēja raiti līdz brīdim, kad izkāpām no metro – mēs ar Dinču mūždien nolasām karti nepareizi. Tā gadījās arī šoreiz. Aizgājām pretējā virzienā un nonācām pie kafejnīcas „Baltā lauva” vai kaut kā tamlīdzīgi. „Eu, tas taču ir tas desmit eiro bārs,” es iesaucos. Jaungada brīvdienas (kas arī ir aprakstīšanas vērtas, bet vairāku apsvērumu dēļ netiek un droši vien arī netiks plašāk aprakstītas) mēs pavadījām Prāgā. To, ka Jauno gadu vēlamies sagaidīt Čehijā, mēs nolēmām oktobrī, kad pašām kaut ko plānot un rezervēt būtu bijis pārāk dārgi, tādēļ nopirkām gatavu ceļazīmi. Viens no mūsu ekskursiju objektiem bija arī augstāk minētais iestādījums, kur par 10 eiro no deguna baudījām to pašu, ko citās vietās var dabūt par krietni mazāku summu: zupu, knēdeļus (kur nu bez tiem!), kaut kādu gaļu un glāzīti „Beherovkas”. No šīm pusdienām man vislabāk palicis prātā tas, ka divi no mūsu grupas uz brīdi atstāja savas somas bez pieskatīšanas kā rezultātā nekad tās vairs neredzēja. Sapratuši, ka mūsējie krituši par upuriem kabatzagļiem, kuru Prāgā ir daudz, visa mūsu grupa izsteidzās uz ielas cerībā, ka kabatzagļi būs paņēmuši tikai makus, bet somas kaut kur izmetuši. Izstaigājām tuvējās ielas un pārbaudījām atkritumu tvertnes, automašīnu apakšas un citas vietas, kurās iespējams kaut ko izmest. Neko neatradām. Apzagtie palika bez naudas un dokumentiem un bija spiesti doties uz vēstniecību, lai saņemtu atgriešanās atļauju, kā arī aizņēmās naudu no tūrisma firmas, lai būtu par ko atgriezties. Starp citu, Rīgā viņi ieradās tikai dienu vēlāk kā mēs.

Nedaudz novirzījos no tēmas, gluži kā lords Bairons vai Puškins... Tātad, attapāmies galīgi ne tajā vietā, kur gribējām un sākām ceļu atpakaļ. Pēc neilga brīža jau vērām vaļā hosteļa durvis. „Olet” ir vasaras hostelis, ierīkots kādas internātskolas telpās. Mums piedāvāja vietu kopmītnēs: 8 eiro bez brokastīm, 9 ar. Nospriedām, ka lētāk kā par 1 eiro nekur citur šā vai tā nepaēdīsim un katra samaksājām reģistratorei 18 eiro.

Mūsu gultas atradās 5. stāvā, protams, bez lifta. Mēģinājām saprast, kāds ir internātskolas audzēkņu vecums. Gultas bija tik lielas, ka tajās varēja gulēt pieaugušie, savukārt krēsli un galdi bija aizkustinoši mazi.

Mūsu apmešanās vieta atradās netālu no Prāgas TV torņa. Kad to uzcēla (šķiet, pagājušā gadsimta 60.-tajos gados), vietējie bija neapmierināti, jo tornis izskatījās pēc kosmiskās raķetes un tādējādi galīgi neiederējās pilsētas panorāmā, ko veido sarkani dakstiņu jumti un visu veidu zaļumi. Raķetes forma nav vienīgais, ar ko šis tornis piesaista uzmanību: kāds savulaik izdomāja to izrotāt ar melniem metāla zīdaiņiem, kuri rāpjas augšup. No liela attāluma tie izskatās pēc melniem plankumiem, bet tuvumā – eksotiski.

Pagriežamies, lai dotos uz vecpilsētu, kad pēkšņi apstājamies kā iemietas. Kapsēta! Milzīga, sena kapsēta, kas joprojām tiek izmantota. Protams, nekavējoties dodamies tajā iekšā. Lasot uzrakstus uz kapakmeņiem, ieraugu, ka čehu uzvārdi tiek veidoti pēc līdzīga principa kā lietuviešu: sieviešu uzvārdi ir garāki. Piemēram, vīriešu uzvārds ir Ņemcs, sieviešu – Ņemcova. Starp kapu kopām ik pa brīdim nozib pa kādai vāverei. Mūžīgais miers un rosība vienuviet.

„Paskaties”, Dinča norāda uz kādu kapu. Uz kapakmeņa attēlota meitenīte, aptuveni piecus vai sešus gadus veca, kopā ar savu mammu. Izlasām gadskaitļus. Mamma nomira gadu pēc meitas nāves. „Nomira no bēdām,” Dinča saka.

Gar vienu no kapsētas sienām izvietotas glabātuves urnām. Kaut ko tādu redzējām pirmoreiz. Glabātuvēm ir stikla durvis, tādēļ ikviens var aplūkot tajās ievietotās urnas, fotogrāfijas, vēstules un citas lietas. Daudzās glabātuvēs ievietoti lentēm rotāti vainadziņi ar uzrakstu „Vzpomínáme”.

Pēc vairākām kapsētā pavadītām stundām iznākam atpakaļ uz ielas un beidzot dodamies uz vecpilsētu. Atceramies, ka mums nepieciešams bankomāts, jo drošības nolūkos bijām nolēmušas ņemt līdzi pēc iespējas mazāk skaidras naudas. Par zlotiem Prāgā neko nenopirksi, eiro mums vēl noderēs citās valstīs, savukārt čehu kronu mums nav vispār. Pieradušas pie tā, ka Rīgā bankomāti ir uz katra stūra, iedomājamies, ka arī Prāgā būs tāpat. Aplauzāmies. Bankomātu medības izvērtās apmēram tādas pašas kā lielveikalu medības Jaungada brīvdienās. 30. decembrī izdomājām, ka gribam nopirkt našķus un alkoholu un, staigājot pa pilsētu, grasījāmies pa ceļam uz viesnīcu iegriezties kādā lielveikalā. Plāni izgāzās, jo nevienu lielveikalu neatradām un Prāga mūsu uztverē kļuva par pilsētu bez lielveikaliem. Tagad, augustā, atklājām, ka ar lielveikaliem Prāgā nav problēmu – tie atrodami gandrīz visās metro stacijās. Dzīvojot Rīgā, bijām pieradušas, ka pie mums viss strādā arī svētkos, bet Prāgā svētki joprojām ir svētki – Vecgada vakarā un dienu pirms tam slēgti bija ne tikai veikali, bet pat vairāki benzīntanki! Bet nu atpakaļ pie bankomātu medībām. Pēc ilgākas meklēšanas atradām arī, bet (vismaz tolaik) bankomātu Prāgā patiešām bija maz, to atzina arī paši vietēji. Tā nu Prāga mūsu uztverē kļuva par pilsētu bez bankomātiem. Bet viss iepriekšminētais izrādījās tīrais sīkums brīdī, kad man ievajadzējās tādu vienkāršu lietu kā klade, kurā pierakstīt ceļojuma piezīmes. Pieradusi, ka Rīgā nopirkt kladi nav problēma, devos uz tuvāko kiosku, kur pārsteigta konstatēju, ka klades tur nepārdod. Joprojām domājot kā rīdziniece, devos uz nākamo vietu, kurā mūsu pilsētā iegādājamas klades: pasta nodaļu. Pieradusi pie Rīgas pasta nodaļu bagātīgā pildspalvu, burtnīcu, papīra kabatlakatiņu, zeķbikšu, kosmētikas un citu preču piedāvājuma, iesoļoju Prāgas pasta nodaļā un ieraugu, ka tajā iespējams nopirkt vien atklātnes, aploksnes un markas. Tālāk mans ceļš ved uz tuvāko grāmatnīcu, jo tajā, vadoties no vienkāršas loģikas, kladēm tomēr būtu jābūt. Figu! Sāku jautāt vietējiem. Neko noderīgu atbildē neuzzināju un kladi tā arī nedabūju. Tā ka tagad Prāga mūsu uztverē ir pilsēta ne tikai bez bankomātiem, bet vēl arī bez kladēm.

O, seksīgais apkopējs ieradies, mēs ar Dinču pamodušās konstatējam. Tobrīd viņš kā reiz bija pagriezis mums muguru, kārtējo reizi demonstrēdams savus bokseršortus – šoreiz sarkanus – un pēcpusi. Par seksīgo mēs viņu iesaucām ne tādēļ, ka viņš būtu daiļš kā Apolons, bet gan tādēļ, ka veicot uzkopšanu viņam kājās vienmēr bija virzienā no ceļgaliem līdz augšu saplosītas bikses, tādējādi katrs, kurš viņu redzēja no mugurpuses varēja aplūkot apkopēja pēcpusi un apenes. Nez, ko domāja hostelī dzīvojošie džeki pamostoties ieraugot gandrīz vai Čipendeilu šovu.

Bija pienākusi mūsu pēdējā diena Prāgā un gribējām to maksimāli izmantot. Izstaigājām pāris vietas vecpilsētā, kurās iepriekš nebijām bijušas un atpakaļceļā ieraudzījām parku, kurā auga... plūmes! Nākamajā brīdī jau atradāmies pie augļu kokiem un bāzām mutē sulīgās melnās plūmes. Ņam! Pēkšņi izdzirdām sev blakus kādu balsi. Pagriezām galvas un ieraudzījām pavecu vīrieti. Izrādās, viņš bija noturējis mūs par vietējām. Kādā valodā toreiz sarunājāmies - angļu, krievu vai vācu – vairs neatceros, atceros vien to, ka nopļāpājām labu brīdi.

Nemanot pienāca pusdienlaiks. Devāmies uz vienu no Prāgas foršākajām un lētākajām ēstuvēm. Tās nosaukums bija „Vaclava Korona” vai kaut kā tamlīdzīgi. Ēstuves adresi neatceros, bet tā atrodas netālu no Prāgas „New Yorker” un gandrīz blakus kādai baznīcai. Pie ieejas visiem tiek izsniegts talons, kurā ēstuves darbinieki atzīmē izsniegtos ēdienus un dzērienus. Talona pakāšanas gadījumā sods ir aptuveni 15 ls un pazaudēt talonu galīgi nav izdevīgi. Nezinu, kā tagad, bet 2007. gadā „VK” par 2 latiem bija iespējams kārtīgi paēst, bet par trim latiem – pieēsties. Saņēmušas savus talonus, dodamies iekšā. Knēdeļi ar cūkgaļu, knēdeļi ar liellopa gaļu, knēdeļi meksikāņu gaumē, saldie knēdeļi (liela mīklas bumba ar augļu pildījumu, pārlieta ar krējumu un cukuru). Knēdeļi forever! Piekrāmējušas pilnas paplātes knēdeļu, dodamies pie tuvākā brīvā galdiņa. Tā kā man garšo asi ēdieni, tad biju izvēlējusies knēdeļus meksikāņu gaumē. Dinča izdomāja, ka viņa vēlas to pašu, tādējādi mūsu šķīvju saturs bija identisks. „Ēdiens varētu būt asāks,” es saku, bet tad ieraugu Dinčas seju. Viņa vairs nav spējīga parunāt, tāpēc tā vietā sparīgi vicinās ar rokām, rādot mūsu somā esošās sulas pakas virzienā. Aši iedodu dzeramo viņai un ne bez uzjautrinājuma noskatos kā Dinča vienā rāvienā izdzer gandrīz puslitru. „Varēja būt asāks, tu saki?” Dinča, atguvusi elpošanas un runas spējas, dīvainā balsī jautā. Paēdušas pusdienas un pa virsu uzdzērušas puslitru laba čehu alus, dodamies uz izeju, kur pasniedzam kasierēm savus talonus, samaksājam un atgriežamies vecpilsētā.

Pulkstenis ir kaut kur starp pieciem un pussešiem vakarā. Visu dienu esam pavadījušas staigājot un vairs nav tālu līdz sajūtai „nejūtu savas kājas”. Dinča vēlas doties atpakaļ uz hosteli, savukārt es vēlos doties uz Višehradu – vietu, no kuras sākusies Prāga. Dinča noraidoši purina galvu, bet man izdodas viņu kaut kā pielauzt. Laikam nostrādāja arguments „Vecā, šī ir mūsu pēdējā diena Prāgā. Kas to lai zina, kad mēs šeit atgriezīsimies.” Kad ierodamies Višehradā, ir jau pāri sešiem. Visi vietējie muzeji un tamlīdzīgas vietas jau ir slēgtas. Vienīgais, kas vēl ir atvērts, ir kapsēta. Bet mums pietiek arī ar to. Atšķirībā no iepriekš apmeklētās kapsētas, Višehradas kapsēta ir maza, ļoti gaiša un ļoti grezna. Vecākie uzraksti uz kapakmeņiem datēti ar 18. gadsimtu, jaunākie ir tikai dažus gadus veci. Interesanti, ka tie visi pieder vienas dzimtas locekļiem. Marmors, skulptūras, grezni ornamenti un dažādi rotājumi – rodas sajūta, ka dažādas dzimtas šeit savulaik sacentušās par to, kurš uzbūvēs greznāku kapavietu. Septiņos vakarā kapsētu slēdza un mēs devāmies uz netālu esošo pakalnu, no kura paveras fantastisks skats uz Prāgu. Nogurums bija darījis savu un nu jau patiešām kritām nost no kājām, taču abas atzinām – bija vērts šurp atbraukt!

Nākamajā rītā atkal esam Hlavni Nadraži. Drošības pēc nolemjam pajautāt vai mūsu izvēlētajā vilcienā nav jāmaksā kaut kāda dīvaina maksa, jo ir daži vilcieni, kuros InterRail biļešu īpašniekiem tomēr kaut kas jāmaksā. Atklājam interesantu lietu: Prāgas galvenajā dzelzceļa stacijā informācija par starptautiskajiem vilcieniem tiek sniegta tikai čehu un vācu valodā. Mums tā nav problēma, pārim, kurš stāv rindā aiz mums gan. Informācijas dienesta darbiniece mums paskaidro, ka nekas jāpiemaksā nebūs, es ierakstu mūsu biļetēs šīsdienas datumu un vilciena atiešanas laiku un mēs priecīgas dodamies uz vilcienu, kur mūs sagaida konduktors un prasa 9 eiro vai 220 kronas. Tā kā ierakstu biļetē izdzēst vairs nevar, biļete paredzēta tikai 10 braucieniem, kuri visi mums jau saplānoti un katrs papildus brauciens jāapmaksā no savas kabatas, nācās vien samaksāt tos 9 eiro. Izdevīgāk būtu bijis maksāt kronās, bet no tām mēs jau bijām paspējušas atbrīvoties – makā nebija pat nevienas monētas, tās visas lielveikalā iemetām suņu patversmes ziedojumu kastītē. Dusmās par saņemto dezinformāciju abas ar Dinču gandrīz vienlaikus nosaucam augstāk minēto sievieti par kazu. Dinča jau grasījās skriet atpakaļ uz informācijas dienestu un atkārtot iepriekš teikto tā adresātam, taču tam vairs nebija laika.

(Turpinājums sekos. Iepriekšējā pilsēta: Varšava. Nākamā pilsēta: Vīne)