Jūra šodien mierīga

Leons Ločmelis 10.04.2012 2 min lasīšanai

Mazi ledus gabaliņi paukšķēdami birst uz asfalta. Rīta saules stari kausē naktī uz zariem sasalušo apledojumu. Aukstuma veidotās važas tagad sadrupušas pārklāj ietvi un zem velosipēda riepām kraukšķ kā popkorns. Nesteidzīgi gājēji, mašīnas gandrīz vēl nemana, Rīgas Pārdaugava mostas brīvdienai.

Kāds vīrs gar dzelzceļa malu velk skapi. Virves pār plecu, pats sakumpis uz priekšu, kā strūdzinieks kuģi, tā viņš baltu skapi pa mitro grants uzbērumu. Man viņš atgādina gliemezi kas savu māju visur nēsā līdzi. "Šitā tu nekur tālu netiksi", nodomāju. "Kurp gan man jātiek?" domās atbild gliemezis. Viņš apstājas atpūsties, apsēžas uz skapja un aizsmēķē. Vīrs jūtas kā mājās. Viņš ir mājās.

Meklēdams īsāko ceļu nomaldos un nokļūstu pamestu rūpnīcu un noliktavu labirintā. Šaurā ieliņā man pretī slāj plencis pogādams bikšu priekšu. O! Viņš ir īsts lielpilsētas steigas simbols. Nedaudz papletis kājas, gramstīdamies kaut kur kājstarpē viņš neveikli klunkurē un vienlaikus mēģina pogāt. Apstāties nenāk ne prātā.

Ieliņa mani izved pie privātmājām. Ierejas kāds suns, tūlīt pat atsaucas viņa kaimiņš. Tad kaimiņa kaimiņš un vēl kāds, vēl un vēl. Drīz visa iela dārd suņu rejās, klusais rīts ir pārvērties histērijā. Gluži kā politiķi, troksnis bez iemesla, neīstā laikā un neīstā vietā.

Esmu iemaldījies divstāvīgu savrupmāju rajonā, jauni žogi, novērošanas kameras, tikai nemana dzīvības. Vienādi nopļauti mauriņi, šur tur slīdkalniņi bērniem, šūpoles.Te pat suņi nerej, arī tie guļ. Saule jau diezgan augstu, bet varbūt tieši tāpēc šeit tāds klusums? Strupceļš. Griežos apkārt un dodos atpakaļ pie cilvēkiem.

Rīga paliek aiz muguras. Priedes birdina kraukšķīgos ledus gabaliņus uz ceļa. Pēkšņi pūkains ar baltu strīpu uz muguras, sprīdi garš zvēriņš pārskrien ceļu un paslēpjas pērnajā zālē. Apstājos, cerībā aplūkot to labāk, tomēr velti. Radībiņa ir prom. Gaidu un lūkojos līdz sāk šķist, ka nekā nebija.

Ieraugu pazīstamu vietu, netālu no šejienes padomju laikos bija poligons civilajai aizsardzībai. Padomju sievietes tur trenējās glābt kodolsprādzienā cietušos. Par manekeniem izmantoja skolniekus. Katram "cietušajam" bija lapiņa ar slimības pazīmēm. Glābēju komandām vajadzēja veikt operatīvu ārstēšanu uz vietas un nogādāt cietušo līdz medicīnas transportam iekļaujoties noteiktā laikā. Mēs, puikas, sevišķi augstu vērtējām tās lapiņas kurās bija rakstīts "krampji". Tas nozīmēja, ka cietušais jāpiesien pie nestuvēm, ja to neizdarīja, varēja velties no nestuvēm laukā. Neveiksmīgās glābējas lādējās un lika mūs atpakaļ, jautrība garantēta.

Krītošas ledus druskasasi iesitas sejā. Re kā, arī man ir savs atmiņu skapis ko nēsāju līdz, tāpat kā gliemezim! Skapis ar plauktiņiem un atvilktnēm, piebāzts ar visādiem niekiem, krājumiem un manām dainām. Ar tādu nastu es nekur tālu netikšu! "Kurp gan tev jātiek?" vaicā vīrs ar balto skapi. Plencis ar nesapogāto bikšu priekšu neko neatbild, turpina izmisīgi klunkurēt uz priekšu. Tikai neapstāties, NEAPSTĀTIES!

Esmu Jūrmalā. Vēl tik jāpārstumj velosipēds pavasarīgi pelēkajai kāpai, lai nokļūtu pie ūdens. Viegls vējiņš, saule, jūra šodien ir mierīga. Simtiem cilvēku sanākuši pasmelties mieru, sakārtot savas domas, dziedēt brūces un parādīt bērniem jūru.

Kāds mitrajās smiltīs ierakstījis atzīšanos mīlestībā. Desmitiem kāju iet pāri uzzīmētajām sirdīm. Pēc brīža tās izzudīs. Tikai vecāku ļaužu pāris apstājas pamanījis burtus un neuzkāpjot, uzmanīgi paiet garām.

Kāpu malā uz žoga sēž kovārnis, atradis kaut ko ēdamu - tas es, turu knābī kripatu no tava laika.