Eurotrip 2007 (1. daļa)

Kristīne Čeirāne 09.04.2012 7 min lasīšanai 107 foto

Reiz jau biju uzrakstījusi par šo ceļojumu, bet kaut kāda iemesla dēļ visu tekstu sadedzināju. Tagad radās vēlme uzrakstīt par to vēlreiz. Šoreiz nāksies rakstīt visu no galvas, jo ceļojuma dienasgrāmata arī tika sadedzināta. Taču es ticu, ka mana fenomenālā atmiņa mani nepievils – es varu neatcerēties, kas notika pagājušonedēļ, savukārt gadiem senus notikumus atceros ļoti labi.

SĀKUMS

2006. gads. Šķirstot ceļojumu sadaļu avīzē „Rīgas Santīms”, ieraudzīju sludinājumu ar aptuveni šādu saturu „ceļojums uz 5 Eiropas valstīm par 90 ls!”. Tolaik šāds ceļojums maksāja aptuveni 220-300 ls un 90 ls šķita aizdomīgi lēti, tātad jābūt kādam āķim. Sazvanīju tūrisma aģentūru, kur man paskaidroja, ka par 90 ls es savā īpašumā iegūšu vilciena biļeti, ar ko varēšu braukāt apkārt pa dažādām valstīm sev vēlamā laikā un maršrutā. Saucās visa šīpadarīšana „InterRail”. Dzirdētais man patika, bet, tā kā par InterRail iepriekš neko nebiju dzirdējusi, uztvēru visu ar neuzticību. Tūrisma aģentūras pārstāve piedāvāja man atnākt uz viņu biroju, lai es varētu uzzināt par InterRail ko vairāk un pārliecināties, ka tas, kas tik forši izklausās, patiešām ir patiesība. Aizgāju arī. Sarunas beigās joprojām jutu zināmu neuzticību, taču no Dalmācijas (Horvātija) atsūtīta atklātne, kurā bariņš ceļotāju izteica pateicību tūrisma aģentūrai par brīnišķīgo iespēju ceļot, mani pārliecināja un nolēmu iegādāties sev InterRail biļeti. Kompanjone ceļojumam nebija tālu jāmeklē – mana draudzene Dinča piekrita uzreiz. Kaut kā tā sanāca, ka2006. gadā nekas nesanāca un ceļojums tika uz gadu atlikts. Vēlāk izrādījās, ka tā bija pat labāk: 2007. gadā dabūjām biļetes uz labākiem nosacījumiem un lētāk.

VARŠAVA

InterRail biļete nedarbojas mītnes valstī un, kā vēlāk izrādījās, Baltijas valstīs vispār, tādēļ tuvākā vieta, no kuras uzsākt ceļojumu bija Polija vai Vācija. Mēs ar Dinču sliecāmies par labu Vācijai, bet biļetes Rīga-Varšava-Rīga bija lētākas nekā biļetes līdz Berlīnei un atpakaļ un tā Doičlandes vietā mēs devāmies uz Ržespolitu Polsku.

Varšavā, paspērušas pāris soļus no Varšavas autoostas līdz dzelzceļa stacijai, iesoļojam tajā iekšā cerot, ka šī ir tā stacija, no kuras atiet mūsu vilciens uz Prāgu. Nekā – izrādās, mums jādodas uz citu staciju. Kur tā atrodas un kā tur nokļūt, mēs, protams, nezinām. Dodamies uz biļešu kasi, kur lauzītā poļu valodā mēģinu izskaidrot, ko mums vajag un uzzināt perona numuru (jo iepriekšējais mēģinājums komunicēt krieviski izgāzās. Zinu jau zinu, ka runāt krieviski Polijā nav ieteicams, bet tik un tā... Mēģināts nav zaudēts). Šoreiz komunikācija izrādās veiksmīga un tieku gan pie vajadzīgās biļetes, gan norādēm. Stāvot uz perona un gaidot vilcienu atliek noskaidrot vien tādu sīkumu kā pareizais virziens. Dodamies pie netālu sēdošā pensionāru bariņa. Viņi parāda, ka jābrauc virzienā projām no autoostas. Pateicamies par norādījumiem, bet drošības pēc nolemjam pajautāt virzienu arī turpat blakus esošajām jaunietēm. Manu angliski uzdoto jautājumu viņas nesaprot, tāpēc atkal nākas mēģināt runāt poliski un bakstīt ar pirkstu biļetē (kaut cik jau šo valodu protu – paldies poļu žurnālam „Bravo”, ko lasīju 90.-tajos gados; diemžēl pareizu poļu valodas izrunu tā iemācīties nevar, tāpēc ar runāšanu un runājošu poļu saprašanu man ir, kā ir). Arī meitenes norāda to pašu virzienu, ko pensionāri. Par laimi, varam atļauties arī kļūdīties: Varšavā esam ieradušās pusdienlaikā, bet vilciens atiet tikai vēlu vakarā. Tas tika darīts ar mērķi ietaupīt naudu par naktsmītni, jo vilcienā varēs gulēt par velti.

Izkāpušas no vilciena, attopamies dzelzceļa stacijas Warszawa Zachodnia pazemes labirintos. Dinčai nepieciešama atmiņas karte telefonam, jo viņas telefons vienlaikus ir arī mūsu vienīgais fotoaparāts. Neskaitāmi mazi veikaliņi: apģērbi, aksesuāri, elektronika. Daudzas ejas - apmaldāmies gandrīz uzreiz. Nopirkušas atmiņas karti, sākam meklēt izeju, kas izrādās visai pagrūti izpildāma lieta. Entās reizes izriņķojušās pa šo labirintu, beidzot kaut kā tiekam ārā. Pēc neilga brīža mūs uzrunā divi Jehovas liecinieki. Seko standartjautājumi: no kurienes esat? Kā jūs sauc? Kurp dodaties? Pārmijam pāris vārdus. Pajautāju kaut ko Dinčai un pēkšņi ieraugām, ka jehovieši pārsteigti uz mums skatās. Kāpēc jūs savā starpā nesarunājaties krieviski, viņi jautā. Mēs paskaidrojam – jo mēs esam latvietes un mūsu dzimtā valoda ir latviešu. Izrādās, jehovieši bija noturējuši mūs par krievietēm. Kas tamlīdzīgs ceļojuma laikā atgadījās ne reizi vien: mūs uzskatīja arī par čehietēm, slovākietēm un polietēm. Mani Budapeštā reiz noturēja par ungārieti. Citos ceļojumos mani ir uzskatījuši arī par spānieti, meksikānieti, argentīnieti, Britu salu iedzimto, utt., utjp.

Iznākušas uz ielas, sajūtamies kā Rīgā – tieši pāri ielai slejas Zinātņu Akadēmijas dvīnis! Vairs īsti neatceros, kam šī ēka kalpo Polijā, bet, manuprāt, tam bija kaut kāds sakars ar skolēnu pulciņiem. Savukārt pāris soļu attālumā no mums slejas BigBens, tiesa, krietni mazāks un izgatavots no tukšām alus bundžām. Izrādās, Varšavā bijis kaut kāds skulptūru konkurss un šis darbs uzvarēja.

Līdz vilcienam Varšava-Prāga vēl daudzas stundas. Tā kā mantu mums nav daudz - man viena 55 x 40 cm mugursoma, Dinčai vēl mazāka, nolemjam pastaigāties pa Varšavu. Izvelku no somas Varšavas mini-karti, izkopētu no kāda „Michelin” izdevuma, un konstatēju, ka Varšava ir ļoti laba vieta tūristiem –ielas taisnas, apmaldīties grūti. Pati Varšava gan mums diez ko nepatīk: smogs, putekļi, maz zaļumu un tie paši apkaltuši.

Ceļojumos man un Dinčai ir divas vietas, kuras mums noteikti jāapmeklē: kapi un baznīcas. Varšavā nevieniem kapiem neuzdūrāmies, toties baznīcu atradām visai drīz. Neatceros, kas tā bija par nedēļas dienu, bet skaidri zinu, ka tā bija darbadiena, jo cilvēku baznīcā bija pamaz. Dažādi grezni rotājumi, altāris, svētbildes. Skaisti!

Tā staigājot vienā brīdī attopamies pie dzelzceļa stacijas Warszawa Centralna, kas nozīmē, ka mēs būtu varējušas tikt līdz Warszawa Zachodnia pašu spēkiem, bet, kā tas parasti mēdz gadīties, šādas noderīgas lietas atklājas pārāk vēlu. Dodamies atpakaļ uz otru dzelzceļa staciju un saprotam, ka gribam mīzt. Varētu izmantot centrālajā dzelzceļa stacijā esošo tolīti, bet tā, kā mēs no rīta noskaidrojām, ir maksas. Otrreiz maksāt par šīm labierīcībām negribējās un sākām meklēt pabiezākus krūmus. Tādus mēs neatradām, atradām tikai pašķidrus krūmus dzelzceļa malā ar garāžu blakus. Garāžas sienas bija nokvēpušas melnas kā pēc ugunsgrēka un izskatījās, ka garāža savulaik bija kalpojusi vai joprojām kalpoja kādam par dzīvesvietu. Tā kā vajadzība spieda, tad Dinča ieskrēja turpat krūmos, savukārt es, kautrīga būdama, ielīdu garāžā.

Beidzot pienāca vakars. Stāvam uz perona, pie kura piebraucis sarkani zaļš vilciens. No skaļruņa atskan kaut kas par Prāgu un Vīni, kam sākumā nepievēršu uzmanību. Pēc tam saprotu, ka runa ir par mūsu vilcienu un ka tas brauc gan uz Prāgu, gan Vīni, kas savukārt nozīmē, ka kaut kur puse vilciena tiks atkabināta. Tā kā mēs taisāmies apciemot gan Prāgu, gan Vīni, tad principā varam kāpt jebkurā vagonā un kur nokļūsim, tur nokļūsim. Nākamajā brīdī atceros, ka tomēr nevaram vis – Vīnē mums sarunātas naktsmājas pie CouchSurfing biedriem, bet viņi mūs gaida tikai pēc vairākām dienām. Informācija pa skaļruņiem tiek atkārtota un mēs iekārtojamies vienā no sarkanajiem – Prāgas - vagoniem.

Yahoo, brīva kupeja! Tā gan izskatījās diezgan nolaista un sēdekļi, šķiet, nebija tīrīti kopš 1996. gada, bet ko var gribēt no otrās klases Austrumeiropā. Nometam somas un iekārtojamies naktsguļai, bet mūsu plāns drīz izgāžas, jo kupejā ienāk divas polietes. Abas skaļi par kaut ko sarunājas un Dinča vienā brīdī izmet, ka poļu valoda viņai griežas ausīs, jo tā ir pārāk šņācoša, ne tā kā krievu valoda. Es atbildu, ka manām ausīm vispatīkamākā ir čehu valoda, lai gan arī ukraiņu valoda skan jauki.

Katovicē polietes izkāpj un mēs atkal iekārtojamies naktsguļai. Ne uz ilgu laiku. Viens pēc otra mūsu kupejā sarodas cilvēki un katrai no mums paliek vien mūsu sēdvieta + vieta, kur izstiept kājas. Iepazīstos ar čehu Ondreju, kurš dodas mājās no kāda festivāla Polijā. Vārds pa vārdam un izrādās, ka, neskaitot dzimšanas gadu, mums ir kāda kopīga lieta: interese par Somiju un somu valodu. Ondrejs gadu bija pavadījis studējot vienā no Somijas augstskolām, kā arī apguvis somu valodu. Jautāju viņam, vai mācīties somu valodu bija grūti. Ondrejs atbild, ka nē, jo somu valodas gramatika ir līdzīga čehu valodas gramatikai, līdz ar to valodas apguve nesagādāja grūtības. Kad beidzām apspriest Somiju un somu valodu, Ondrejs man mēģināja iemācīt kādu derīgu frāzi viņa dzimtajā čehu valodā- „dve pivo”, kas nozīmē „divi ali”. Es pasmaidīju un teicu, ka šo frāzi man būs viegli atcerēties, jo krieviski tā skan „dva piva”. Kupejā bija arī kāds slovāku puisis. Tā kā viņš nerunāja angliski, bet gribēja komunicēt, Ondrejs tulkoja. Jautāju, kāda ir atšķirība starp čehu un slovāku valodu. Ondrejs atbildēja, ka būtībā tā ir viena un tā pati valoda, kā vācu valoda Vācijā un Austrijā, atšķiras vien nianses. Piemēram, viņš ar slovāku sarunājās čehiski, slovāks viņam atbildēja slovākiski, bet abiem nebija nekādu problēmu vienam otru saprast. Ondrejs piebilda, ka slovāku valoda esot dziedošāka un ka es pati to dzirdēšu, kad būšu Slovākijā. Tā arī bija: esot Bratislavā, man šķita, ka visapkārt skan nebeidzama dziesma.

Kaut kur pa vidu starp sarunām notika robežkontrole. Dinčas pasi robežsargi atdeva atpakaļ uzreiz, bet manējo sāka ilgi un dikti aplūkot no visām pusēm. Tieši pirms ceļojuma biju izņēmusi jaunu pasi, jo vecajai bija notecējis termiņš. Jaunā, spīdīgā pase robežsargiem acīmredzot likās aizdomīga un vienu brīdi es jau domāju, ka man tūlīt liks doties ar mantām uz izeju. Robežsargi atkal paprasīja Dinčai pasi, salīdzināja to ar manējo un, nosprieduši, ka manējā tomēr ir īsta un ceļošanai derīga, atdeva abas atpakaļ.

Nākot atpakaļ no tualetes, nejauši ieraugu tukšu kupeju. Uzmodinu Dinču un, cenšoties nepamodināt kupejas biedrus, pārvācamies uz tukšo kupeju. Beidzot atkal varam izstiepties pa trim sēdekļiem (taupības nolūkos izlēmām nakšņot parastajā kupejā, nevis guļamvagonā). Laižos miegā, kad sajūtu, ka kāds mani purina aiz pleca. Johaidī, kam tur nav miera?! Atveru acis un ieraugu robežsargu, šoreiz čehu. Izvilku no bikšu kabatas pases – Dinčas un savējo – un uzrādīju tās, domās veltot Dinčai pāris ne pārāk pozitīvas domas, jo iegrūžot savu pasi man viņa ieguva iespēju netraucēti šņākt, kamēr mani nakts vidū traucē sveši vīrieši. Ielikusi pases atpakaļ kabatā, atkal laidos slīpi, cerot, ka vairs mani neviens netraucēs. Cerēju arī, kupejā neiemaldīsies zaglis un neaizstieps mūsu somas, jo, lai gan mums patīk iepirkties, piespiedu drēbju, kosmētikas un apeņu iepirkšana nekad nav forša. Turklāt manā somā bija iemīcīti arī nupat iegādāti „H&M” svārki.

(Turpinājums sekos. Otrajā daļā: Prāga.)