Kad Anglijas ceļi un pavasaris sauc...

09.04.2012
5 min lasīšanai
87 foto

Iemeslu doties uz Angliju pabaudīt pavasari atrodam ātri vien – turienes latviešu laikraksts „AngloBalticNews” marta vidū rīkoja uzņēmīgāko un veiksmīgāko latviešu apbalvošanu, uz ceremoniju uzaicinot arī TVNET pārstāvjus. Tālab, lai apvienotu patīkamo ar lietderīgo, nolemjam pirms un pēc pasākuma izmest lielu līkumu pa Anglijas ceļiem (man nudien neceļas roka teikt – „neceļiem”). Londona – vien pa mašīnas logu... Zinot, ka pasākums notiek Mansfīldā, pirms brauciena izpētām visus iespējamos transporta variantus, vienubrīd pat apsverot domu no Londonas turp doties ar vilcienu. Tiesa, pēc brīža ir skaidrs – īpaši lēti tas nebūs, ceļā paies vismaz trīsarpus stundas, turklāt stacija no ballītes norises vietas atrodas apmēram 11 jūdzes... Tātad – jāīrē mašīna! Kad Stanstedas lidostā esam tikuši pie mašīnas (tā nav reklāma, bet, šķiet, pēc šī brauciena būšu kļuvusi par „Mercedes A 160” fani...), lēnā garā dodamies Londonas virzienā. Tur pie draugiem sarunātas mūsu pirmās naktsmājas, turklāt Londona nu reiz ir pilsēta, kur labprāt atgriežos. Esam apbruņojušies ar lielo UK ceļu atlantu un telefonu, kurā ielādēta navigācijas programma, tālab problēmām nevajadzētu rasties. Satiksme uz lielās četrjoslu šosejas M11 ir pietiekami blīva, tomēr līdz Londonai tiekam bez liekas aizķeršanās, un, sekojot navigatoram, itin veikli atrodam arī māju, kurā būs jānakšņo. Taču - Londonā mašīnu noparkot, ja vien neesi konkrētās mājas iedzīvotājs, ir stipri nereāli (tātad – neiespējamā misija). Metam vienu riņķi pēc otra, ar acīm kāri meklējot aicinošo „P” burtu. Tādi arī ir, taču – vai nu bezdievīgi dārgas privātās stāvvietas, vai stāvvietas ielas malā, kur ilgāk par četrām stundām mašīnu atstāt nevar. Šādi aizkuļamies pat līdz pilsētas centram un Sitijai, kuru nu apskatīt nākas caur mašīnas logu, turklāt iekļūstam kārtīgā piektdienas pēcpusdienas sastrēgumā. Kad tiekam atpakaļ līdz Liverpūlstrītai, beidzot atskan sauciens: „Ir!” Ir „P” burts un ir daudzstāvu autostāvvieta, kurā par apaļām 16 mārciņām savu pelēcīti varam atstāt līdz nākamajam rītam. Un manas draudzenītes vāveres... Narcises arī! Tad vien atliek Liverpūlielas lielajā stacijā „uztopot” (kā saka londonieši) „Oystercard” un izpētīt metro shēmu, lai saprastu, ar kuras līnijas vilcienu labāk doties uz mūsu ceļamērķi – Sentdžeimsa parku apciemot vāveres, kurām speciāli no Rīgas vesti rieksti. Izvēlamies dzelteno metro līniju. Jau pēc brīža kāpjam ārā Sentdžeimsa stacijā un dodamies uz parku. Kas te ir par narcišu laukiem! Londonieši šos pavasara ziedus mēdz dēvēt par nezālēm, taču mēs izmantojam iespēju iebrist narcisēs un, spītējot tam, ka ir vien kādi plus 7 grādi (iepriekšējās dienās esot bijis plus 17...), sarīkot kārtīgu fotosesiju. Savukārt vāveres, kuras palikušas atmiņā kā ļoti drosmīgi un brīžiem nekaunīgi dzīvnieciņi, kuri kāruma dēļ gatavi rāpties augšup pa kājām, šoreiz ir gaužām atturīgas... Tomēr pasviestos riekstus viņas grauž labprāt, un viena pat koka zaros veic visādus akrobātiskus trikus, lai tiktu pie kārotā garduma. Varbūt pavasarī viņām parkā pietiek barības bez tūristu riekstiem un cepumiem? Tas mums paliek noslēpums. Kurp doties tālāk? Izlemjam par labu Soho, jo šo Londonas rajonu neesmu apguvusi, turklāt, tā kā ir piektdienas vakars, kad angļi labprāt ļaujas uzdzīvei, tur varētu nebūt garlaicīgi. Tā arī ir: krodziņu ārpusē stāv ļaužu bari, malkojot visdažādākos dzērienus; pie teātriem ir iekšā tikt gribētāju rindas (es pat teiktu – pūļi), un izskatās, ka topā ir mūzikls „Singing in the Rain” – teātri aplencis tāds pūlis, ka ij nedomā par iekšā tikšanu. Pie sevis gan nosolāmies nākamreiz nežēlot naudu un, izmantojot draugu ieteikto biļešu kiosku, iegādāties biļeti uz kādu koncertu vai mūziklu. Vēl izmetam līkumu gar Pikadilli laukumu (nez, kur palikusi tik ierastā Coca-cola reklāma?), ieskrienam ciemos pie kāda paziņas, kurš saimnieko pa mazu kafejnīciņu, un nobaudām šo to no ķīniešu virtuves piedāvājuma. Piecas mārciņas par pamatīgu nūdeļu un vistas porciju nešķiet daudz, un tomēr, tomēr... Laikam latvieša vēderam tas īsti nav labākais ēdiens... Nekas, nākamreiz zināsim! Kalni, lejas un neviesmīlīgās aitas Sestdienas rītā Londona ir klusa un tukša, un ielās redz tikai pa retam veselīga dzīvesveida piekopējam. Kad esam tikuši galā ar navigāciju (neslēpšu, ka programmu rakstītājiem tiek veltīts ne viens vien paskarbāks vārds), varam doties Mansfīldas virzienā, savukārt brokastis izlemjam paēst pa ceļam kādā no ceļmalas „servisiem” (ja uz ceļazīmes rakstīts „Service”, droši varat griezt iekšā – kafija un kāda uzkoda garantēta!) Gar ceļa malām zib norādes uz pilsētiņām, taču tām šoreiz nav laika, jo mūs sauc galamērķis – „Peak District National Park” (precizēšu, ka tas atrodams netālu no Šefīldas) – viens no lielākajiem un skaistākajiem Anglijas nacionālajiem parkiem. Izņēmums ir vienīgi Notingema – pilsēta, kur, ja var ticēt leģendām, dzīvoja leģendārais Robins Huds un valdīja nežēlīgais šerifs. Pilsētiņa ir burvīga: angļiem tik tipiskās sarkanu ķieģeļu mājas, plaukstoši augļu koki, senas baznīciņas un tālumā pavīd, šķiet, pils tornis. Tomēr Robinu Hudu nesastopam, un arī Šērvudas mežam laika nav, tālab dodamies vien tālāk. Ceļa norāde vēsta, ka tuvojas pagrieziens uz Česterfīldu (nez, ko šis nosaukums atgādina?). Pametam lielo ceļu, lai pa mazākiem, bet tikpat kārtīgiem un nevainojamiem ceļiem dotos uz stipri vien kalnaināku apvidu nekā tas, pa ko pārvietojāmies līdz šim. Ceļš ved kalnā un lejā, cauri maziem, kārtīgiem sapostiem ciematiņiem, līdz ievijas mežā. Lai gan koki nav saplaukuši, āmuļi (varbūt – efejas?), kas apvijuši koku stumbrus, mežam piedod mazliet spokaini zaļganu gaismu, un tā vien šķiet, ka aiz līkuma parādīsies hobits, elfs vai kāda cita Dž. R.Tolkīna aprakstīta būtne. Taču – nē! Turklāt aiz kārtējā līkuma parādās klajums – tāds kārtīgi viļņots līdzenums ar zaļiem laukiem, perfekti sakrautiem akmens žogiem (tie - lai novērstu eroziju) un aitu bariem. Nu, kā jau Anglijai tas pieklājas. Dodamies dziļāk iekšā nacionālā parka teritorijā, pie apvāršņa parādās jau augstāki pauguri (varbūt pareizāk būtu teikt – kalni?). Ja ir vēlēšanās, tos var izbraukāt pa šaurākiem vai platākiem ceļiem; var arī doties pastaigās pa kalnu takām.. Mēs šoreiz paliekam pie mašīnas, un mūsu pelēcīte naski traucas gan kalnā, gan lejup. Turklāt, tā kā braucēju nav pārāk daudz, varam piestāt un pabildēt skaistākos un iespaidīgākos skatus, ko jo krāšņākus un pat dramatiskākus dara pamalē milztošie melnie mākoņi. Kad apstājamies pie kāda vientuļa aitu aploka, mūs sagaida ne vien raibu raibas aitas, bet arī skaļš un zems „Bēēēē...” Aitas pozē labprāt, tomēr izskatās, ka no mums kaut ko par to grib... Gluži kā britu seriālos Ir pienākusi svētdiena, un laiks doties atpakaļ uz Londonu. Tiesa, atkal izvēlamies mazos ceļus un pilsētiņas, turklāt paspējam pieķert klāt mazu stūrīti no tā paša nacionālā parka pašas maliņas. Aiz loga pazib viena pilsētiņa aiz otras, un ceļš atkal vijas kalnup. Šoreiz esam izvēlējušies ceļus, kas kartē iezīmēti kā smalki diedziņi un pa kuriem, šķiet, galvenokārt pārvietojas vietējie fermeri. Toties skats, kas paveras apkārt, liek aizmirst visu pārējo – arī to, ka, lai divas mašīnas samainītos uz šaurā ceļa, jāveic teju neiedomājami manevri. Taču angļu autobraucēji ir pieklājīgi un labi audzināti, tādēļ viss beidzas bez ekscesiem, savukārt es aizdomājos par to, kas šādās situācijās notiktu uz mūsu ceļiem... Toties Manifoldas ieleja (Manifold Valley), kas visu ceļu paveras skatam, ir tik neiedomājami romantiska un iespaidīga, ka aizmirstam par to, ka ārā ir vien kādi plus septiņi grādi un ka, patiesību sakot, mums jau sen jābūt Londonā un ka svētdienā Anglijas ceļi, īpaši lielās šosejas, ir pilnas, jo visi pēc vīkenda steidz atgriezties mājās... Kādu brītiņu veltām kalnu ciematiņa Grindonas apskatei. Nekā daudz te nav, vien dažas mājas un absolūti apburoša baznīciņa ar senu kapsētu un apsūnojušiem kapakmeņiem. Vēlāk, skatoties fotogrāfijas, ne viens vien komentētājs teic: «Te jau izskatās kā seriālā «Midsomeras slepkavības»...», jo acīmredzot šī ciematiņa noskaņa ir ļoti atbilstoša šim arī pie mums pazīstamajam britu seriālam. Atceļā pa mašīnas logu aplūkojam vēl dažas Anglijas pilsētiņas (tostarp Redingu, un žēl, ka nav daudz vairāk laika šās pilsētas apskatei), jo esam izvēlējušies maksimāli izvairīties no lielajām šosejām, un izvēle šķiet visai pareiza – mazliet lēnāk mašīnu straume virzās vien pa šoseju M4, tādēļ Londonā atgriežamies pietiekami agri, lai vēl pagūtu atrast viesnīcu, paēst vakariņas un sakravāt somas, lai nākamajā rītā līdz plkst. 7 pagūtu savākt pie Haidparka noparkoto mašīnu (man patīk, ka naktīs no sestdienas uz svētdienu tur par mašīnas stāvvietu nav jāmaksā, vien ar noteikumu, ka pirmdienas rītā mašīna laikus jāsavāc) un dotos atpakaļ uz Stanstedu. Pēc šā ceļojuma secinājums ir viens: ar trīsarpus dienām Anglijai ir nedaudz par maz, jo vēl tik daudz palika neapskatīts... Tātad: Anglija, gaidi mūs atkal!

Kad Anglijas ceļi un pavasaris sauc...

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem