Karstais ceļojums...

  • 4 min lasīšanai
Patiesība nevajag nemaz tik tālu ceļot, lai iegūtu fantastiskus iespaidus un pozitīvu lādiņu uz ilgu laiku. Šovasar, starp citu pirmajā dienā pēc mana atvaļinājuma, man radās iespēja kopā ar draugiem aizbraukt uz divām dienām pablandīties pa Viļņu, un par cik Viļņā nekad nebiju bijusi, tad kāpēc gan šo izdevību neizmantot! Aizved, atved un pat norezervē manā vietā moteļa nummuriņu...! Nav ko daudz domāt- ar draugu saspriedāmies un braucam! Šī vasara īpaši neizcēlās ar karstumu, bet tieši tajā dienā bija TĀĀĀDA sutoņa, un jau no paša rīta!!! Nu nekas, “kondiška” mašīnā ir, braucam!!! J Patiesībā ceļš izlikās īss, šoferīti ar sieviņu jau kādu laiku nebijām satikuši un bija par ko parunāt, un skat- robeža jau klāt!!! Vēsi laipnais robežsargs pases pavirši pārbaudījis atvadās, un esam jau Lietuvā. Sākumā piesaistīja visi Lietuvas miestu nosaukumi u.t.t., kurus mēli mežģīdama centos izlasīt, vēlāk tas apnika... Nezinu kāpēc, bet man likās, ka govis Lietuvā ir vairāk, zāle zaļāka un debesis zilākas, bet laikam emocijas jau arī dara savu... Piestājām benzīntankā apmeklēt WC, bet tur izrādās jāmaksā 50 centi par tualetes apmeklējumu. Par cik naudiņu jau mājās bijām izmainījuši, tad loģiski- no sīcenes ne miņas. Dodam 10 litus, bet dusmīgi neapmierinātais kasieris tādu naudu negrib mainīt!!! Beidzās ar to, ka tikām WC bez maksas, ha, un visi četri! Ceļš turpinās un skat- Viļņa jau klāt! Izbrīnīja visas tās jaunuzceltās daudzstāvu mājas veseliem kvartāliem, un šoferīši, kas Viļņu apmeklē diezgan bieži, zināja stāstīt, ka tas viss notiekot lielā tempā. Es jau nesaku, ka Rīgā neceļ daudzstāvu namus, bet tādās plantācijās jau nu noteikti nē, interesanti, ka divas kaimiņvalsts tā atšķiras, sākās jau visādas politiskās pārdomas- kur paliek naudiņa, kurus valstij nodokļos maksājam, ja jau pat ilgi celtā un vēl neuzceltā “Gaismas pils” vēl nav, un sazina kad vēl būs... Tas nu tā, ne jau “čortoties” un salīdzināt braucu... Par cik mērķis bija izķemmēt Viļņas tirgu, tad moteli jau iepriekš bijām rezervējuši turpat pie tirgus- pāri ielai pāris soļu attālumā. Starp citu, varu ieteikt to moteli tiem, kas nav milzīga komforta cienītāji, un kam pietiek ar ērtu gultu, TV, dušu un tualeti numuriņā, un, starp citu- par lētu naudu!( neatceros vairs cik, ja nemaldos 100 litiem). Iekārtojāmies un bijām gatavi iet izskatīties Viļņu cik vien vienā nenormāli karstā vakarā iespējams. Laipnā administratore pat taksīti mums izsauca, sadeva tel. nummurus, pārbaudīja kāda ciparu kombinācija jāspiež lai no savām ZZ telefona kartēm varam sazvanīt savus kaimiņus... Uz pilsētas centru braucot varējām latviski, protams, izspriezt mūsu takša tehnisko stāvokli, jo šurp braucām ar glaunu džipiņu, bet iesēžoties AUDI un šķiet, ka vienā no pirmajiem modeļiem, kur viss, kas vien varēja nolietoties bija nolietojies, centāmies izmest no galvas sajūtu, ka braucam ar dibenu pa zemi, bet tas nu tā... Taksists mūs visādi ceļā centās izklaidēt piedāvājot apskatei visdažādākās vietas, ieteica nobaudīt leišu ēdienus, kas esot vienkārši fantastiski. Neatceros vairs nosaukumu, bet kā vēlāk noskaidrojām- runa gāja par ēdienu, kas latviski vienkārši ir gaļas pīrāgs, un nu nekādi nevaru saprast par ko visi ārzemnieki un paši leiši, tā jūsmo! Vienojāmies, ka mūs izlaidīs pašā centrā – tur esot visskaistākie apskates objekti. Man žēl, ka iepriekš nebiju gatavojusies un ievākusi informāciju ko tad Viļņa mums piedāvā apskatei, bet visas pilis, celtnes, baznīcas ko redzēju bija vienkārši fantastiskas! Visas mazās ieliņas- šauras kā Itālijā, pagalmiņi, iekšpagalmiņi kā senu kino skatoties, tūristu ieliņa pilna ar mazām kafejnīciņām. Nav iespējams izstāstīt tās izjūtas kas mūs pārņēma, tas jāredz un jāizbauda katram pašam. Vakarā sadomājām mazliet atzīmēt mana drauga nupat aizgājušo dzimtenīti, un par cik tādā karstumā neko īpaši ēst negribējām, tad sarunājām pārtikt no tā, ko veikalā var nopirkt. Un, protams, leišu mandarīnu šņabīti “na prob”. Par cik es ar alkoholu tikai mazliet draudzējos, tad neatkāpos no šīs draudzības arī tovakar. Šoferīša sieviņa arī atteicās, par cik gaida mazo, tad nu manējais un viņas Ģirts faktiski divatā... Pamodos no tā, ka manam mīļumam rīts bija ļoti, nu ļoti grūts, mandarīnu šņabītis ļoti lika par sevi manīt, un es jau mazliet lūpu uzmetusi, pa sieviešu modei izdomājusi savā galvā, ka nu man viss tirgus vienai būs jāizstaigā jau grasījos pārmest visu, kas uz sirds, bet manējais- gods godam- turējās kā vīrs un lai cik smagi- ņēma rokās tirgus tašas un braši nāca man līdzi. Vai varat iedomāties siltumnīcu karstā vasaras dienā? Tādas asociācijas man palikušas par tirgu, jo tur vārda tiešākajā nozīmē elpu ar pilnu krūti ievilt nebija iespējams. Stiklu mucās sastumti apģērbi, apavi- visi vienādi un nenormālos kvantumos!!! Pārdevēji smēķē jau tā sutīgajā gaisā. Vēlme man bija tikai viena- pēc iespējas ātrāk tikt no tā visa prom, vienalga kur, bet tur, kur ir elpojamais gaiss. Mans mīļums ne vārda neteicis spītīgi, kaut bālā ģīmī, velk mani cauri tirgus paviljoniem, un pat norāda man uz vērā ņemamām precēm. Visu cieņu viņam... Beigu beigās tirgus soma pilna un laimīgi atpakaļ motelī, vēsā dušā un svaigā gaisā! Atpakaļceļā braucām uz Trakai skatīt “trako” pili. Tiešām ievērības cienīgs apskates objekts. Pilī bija redzams viss- sākot no senām rokassomiņām līdz guļamistabas iekārtām. Pirmo reizi ar neviltotu interesi izskatījos un izpētīju visas tā laika bagātības! Un, protams, kafejnīciņā tika pirmo reizi mūža baudīti cepelīni, kurus neatteiktos vēlreiz nobaudīt. Biju dzirdējusi, ka leišu jaunatne nerunā krieviski, kam pilnīgi nepiekrītu. Visi, pilnīgi visi, ar kuriem tikām pārmijuši kādu vārdu, runāja krieviski labāk par mani- kuru par jaunieti jau vairs nenosaukt, un kurai krievu valoda skolā tika mācīta jau ar otro klasi, tā kā tas ir tikai mīts... Ak, jā, starp citu Trakai pilī tika filmēts šovs “Skrējiens pēc miljona” , ar to laikam šis ceļojums ieguva vēl vienu plusiņu, jo mums garām skrejošais melnādaino pāris jautāja uz kuru pusi pils... nabaga operators laikam noskrējies bija visvairāk, jo viņš visiem šiem dalībniekiem ar kameru skrēja līdzi. Tā pagāja divas vasaras karstākās dienas Lietuvā un ceru, ka pavisam drīz tur atgriezīšos un “ķeršu” jaunus pozitīvus iespaidus.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais