Barselona
|
Sveta Parhimuka
|
Kā jau mūsmājās ierasts, tad visas idejas par ceļojumu un tā galamērķi rodas spontāni. Arī Barselona nebija izņēmums. Viss aizsākās 31.decembra vakarā, kad dodoties uz Vecrīgas pusi, uzpeldēja saruna, ka sen nekur nav braukts un vajadzētu šo situāciju labot. Nepagāja ne pāris minūtes, kad mirdzošām acīm tika pieminēta Barselona. Domāts darīts, tuvāko pāris dienu laikā tiek izložņāta Ryanair mājaslapa un piemeklēti, gan piemērotāki datumi, gan savienojumi. Apspriežot variantus, nolemjam, ka lidojumam tērēsim pēc iespējas mazāk un starp lidojumiem nakšņosim lidostās, tā sacīt, lai pašai Barselonai atliek vairāk. Tā arī nonākam pie galējā varianta Rīga – Frankfurt (Hahn) – Barcelona (Gerona) – Stokholm (Skavsta) – Rīga. Pāris dienas pēc biļešu iegādes tiek pavadītas lasot neskaitāmos ceļojumu aprakstus un meklējot visu iespējamo informāciju par galamērķi. Savācot visas nepieciešamās ziņas, interese pamazām norūk un lielāka uzmanība tiek veltīta ikdienas darbiem, līdz pāris dienas pirms braukšanas sākas dziļās pārdomas par piemērotāko garderobi un citiem sīkumiem, kas jānokārto pirms braukšanas.
23.02. ceturtdiena
Garastāvoklis lielisks jau no paša rīta. Kā nu ne, šodien dodamies ceļā. Tiek sakravātas somas, pārskaitīti nepieciešamie dokumenti un iekāpšanas kartes un laiks doties uz lidostu. Jāteic, ka laiciņš ārā pabriesmīgs, ledainais vējš pūš nost no kājām un „pilnai laimes” tas vēl tiek papildināts ar masu, ko varētu nosaukt par starpposmu starp sniegu un lietu. Brauciens līdz centram ieilgst un gar degumu aizbrauc arī 22. autobuss kā rezultātā nākas pasalt pieturā. Arī nākamais autobuss nedaudz aizkavējas un nu jau manāms arī neliels uztraukums par uzspēšanu laikā, kā nekā vēl jau jāmaksā lidostas nodoklis, kas lai zina, cik ātri tas process notiek.
Veiksmīgi nonākušas lidostā, ieraugam rindu, kas izveidojusies, lai nodokli apmaksātu. Ko nu darīt, stājamies rindas galā un izrādās, ka viss nav tik traki. 15 minūšu laikā ne tikai apmaksājam nodokli, bet arīizejam drošības kontroli un jau gaidām paziņojumu par iekāpšanas sākšanos reisam uz Hahn.
Kāpjot lidmašīnā, vējš jau pieņēmies tik tālu, ka tā vien liekas, ka aizpūtīs trepes, kas piestiprinātas pie tās sāna, bet nē, tiekam veiksmīgi augšā un lidojums līdz Frankfurtei (Hahn) aizrit visnotaļ mierīgi.
24.02. piektdiena
Nedaudz pēc pusnakts nosēžamies miglas ietītajā (Hahn) lidostā un uzmeklējam sev nostūrīti, kurš tālāks no durvīm un lidostā esošajiem caurvējiem. Jāteic gan, ka lidostā, kaut arī tāds šķūnītis vien bija, pietiekami silta, kaut gan paskatoties uz krēsliem, uzreiz kļūst skaidrs, ka nekāda gulēšana šeit nesanāks.
Nakts tiek pavadīta tukšojot līdzpaņemtos pārtikas krājumus, stādot maršrutu, kas tiks darīts Barselonā, minot krustvārdu mīklas un skatoties filmu mazajā mp4 pleijerī. Pa brīdim parādās mēģinājumu aizmigt, bet ērti iekārtoties tā arī nesanāk un šī doma tiek apmesta.
Ik pa brīdim tiek dzirdēti tādi dīvaini trokšņi, kas aizvilina līdz lidostas durvīm, kur paveras šausminošs skats. Izskatās, ka ārā plosās pamatīga vētra, koki burtiski lokās uz pusēm un līst tā, ka redzamība vien pāris metri. Ar bažām par no rīta gaidāmo reisu, aizeju līdz pusaizmigušajai ceļabiedrenei, no kuras tiek saņemta atbilde, kas skan aptuveni tā: „Tev rādās”.
Pienākot laikam doties uz lidmašīnu, secinām, ka lietus beidzies, bet izveidojusies pamatīga miglas kārta, par ko manāmi noraizējušies arī pārējie pasažieri. Ryanairam migla gan izskatās, ka nav šķērslis lidot un izbraucam uz skrejceļa, kuru klāj pamatīgs ūdens daudzums, kas sakrājis nakts laikā. Lidmašīnas riteņi izpeld un atraujas no skrejceļa un esam augšā. Negulētā nakts dara savu un pāris minūšu laikā aizmiegam.
Īsu brīdi pirms nolaišanās mūs uzmodina saullēkts, kas izgaismo Pireneju kalnu sniegotās virsotnes. No Rīgas un Frankfurtes laika apstākļiem nav ne miņas. Tuvumā nav redzams neviens mākonis un diena solās būt varen saulaina.
Pēc nolaišanās Žironas lidostā izkarojam sev vietu pirmajā autobusā, kas dodas uz Barselonu (līdz nākamajam būtu bijis jāgaida vairāk kā stunda) un plāna bija neliela snauda, kā nekā ceļā jāpavada vairāk kā stunda. Protams, ka nekāda gulēšana vairs nesanāca, jo kā gan var aizmigt, kad visapkārt kalnu panorāma un Spānijai raksturīgās ainavas.
Iebraucam Barselonā un jau pa labu gabalu redzama La Sagrada Familia, kuras izmēri nevar nepārsteigt.
Ap 10 no rīta ja esam Barselonas Z autoostā un šeit mūs sagaida arī pirmais pārsteigums. Tā kā mūsu viesnīca bija patālu no pilsētas centra, bijām nolēmušas, ka somas atstāsim autoostā un vakarā, pa ceļam uz viesnīcu tās paķersim. Savukārt, pilsētas apskatei, iegādāsimies Barcelona Card, kura ietver gan pilsētas karti, gan transporta biļetes, gan ceļvedi un atlaides muzejiem. Kioskam, kurš šādas kartes pārdod, arī bija jābūt autoostā, taču iepriekš mājās atrastais darbalaiks izrādījās neīstais un kiosks ziemas sezonā nestrādā. Noskaidrojam, ka tuvākā vieta, kur šādu karti dabūt ir Pl. Catalunya (pilsētas centrālais laukums), kurš atrodas kādu gabaliņu tālāk. Nolemjam plānus īpaši nemainīt, atstājam soma autoostā, ieskatāmies uz kioska sienas esošajā pilsētas plānā un dodamies Pl. Catalunya virzienā.
Kā vēlāk izrādījās, tad mūsu orientēšanās svešā pilsētā bez kartes nekam neder un Pl. Catalunya vietā nonākam Citadeles parkā. Tā kā parks arī bija iekļauts mūsu todienas plānot, tad īpaši nebēdājamies un izbaudām parku – ieklausāmies papagaiļu dziesmās, nobildējamies pie triumfa arkas un pakarājamies uz snuķa mamutam, kas simbolizē parkā esošo Zooloģisko dārzu.
Papriecājušās par parkā augošajiem mandarīniem, nolemjam, ka laiks doties Pl. Catalunya virzienā. Taujājam ceļu kādaivietējai garāmgājējai, kura gan angliski nerunāja ne vārda, toties no viņas žestiem un izteiksmēm sapratām, ka tas ir ļoti, ļooooti tālu. Apsveram domu braukt metro, bet tad nolemjam baudīt saulaino laiku un kārtīgi izstaigāties.
Ar nelielo loku caur vecpilsētu nonākam meklētajā laukumā, kas neizrādījās nemaz tik ļoti tālu, cik viņa žestikulēja un tiekam pie kārotajām Barcelona Card. Piesēžam turpat pie laukumā esošās strūklakas un iepazīstamies ar ceļvedi un pilsētas karti.
Tālāk mūsu ceļš ved caur tūristu tiek iemīļoto La Ramblu, kur pulcējas neskaitāmi suvenīru tirgotāji, ielu mākslinieki un protams tūristi, tūristi, tūristi. Liekas tā ir vieta, kur dienas laikā var dzirdēt lielāko daļu no pasaules valodām. Pa ceļa iegriežamies arī slavenajā tirdziņā Mercat de Boqueria, kur no visa pārpilnības, augļi, rieksti, sulas - acis nezin uz kuru pusi skatīties. Nolemjam šeit iegriezties kādu no nākamajām ceļojuma dienām un nogaršot vismaz nelielu daļiņu no piedāvājuma.
Iepriekš noskaidrojām, ka Barcelona Card, ietver bezmaksas Kolumba pieminekļa apmeklēšanu, tā nu nonākušas ostā, nolemjam šo iespēju izmantot. Uzbraucam pavisam nelielajā panorāmas platformā un iemūžinām ostas teritoriju un La Ramblu no augšas.
Karte ietver sevī arī bezmaksas braucienu ar kuģīti „La Golondrina”, nolejam izmantot arī šo iespēju, tādēļ dodamies apskatīt kursēšanas laikus. Līdz nākamajam braucienam vēl pusotra stunda, tādēļ, dodamies pastaigā gar ostas promenādi. Promenāde patiešām skaista, visapkārt laivas, kuteri un burinieki un spāņiem tik neraksturīgais miers un klusums.
Laiks braucienam ar „La Golondrina”. Kuģītim atejot no piestātnes, uz tā klāja sāk skanēt dzīvā mūzika,kāds akordeona spēlētājs pelna sev kabatas naudu izpildot spāņu serenādes. Skatu uz ostas apkārtni par pārāk aizraujošu un baudāmu nosaukt nevarēja, tomēr saule turpināja priecēt un baudām Vidusjūras gaisu.
Ieprovējušas Barselonas metro nonākam pie La Sagrada Familias. Ēkas grandiozās formas un izmēri aizrauj elpu (un neietilpst fotoaparāta kadrā J), apejam tai apkārt un pievienojamies pārējiem simtiem, kuri mēģina iemūžināt ēkas vissmalkākās detaļas.
Aizstaigājam arī līdz nākamajiem A. Gaudi šedevriem – Casa Battlo un La Pedrera un varam tik izrādīt apbrīnu, cik izcils bijis šis arhitekts. Viena ēka varenāka par otru un kautarī gribētos uzkavēties pie tām ilgāk, tomēr jau ir pievakare, nogurums un negulētā nakts dara savu un nolemjam doties uz autoosta, lai paņemtu somas un dotos pelnītā atpūtā uz viesnīcu.
Nākamo pusotru stundu laikam atcerēsimies vēl ilgi. Izkāpjot no metro stacijas, kura atrodas pie autoostas, nenoorientējamies uz aizdodamies nepareizajā virzienā. Pēc laba laiciņa saprotam, ka esam nonākušas kaut kur ne tur, dodamies atpakaļ un atkal aizdodamies ne gluži tur, kur vajadzētu. Ar trešo mēģinājumu beidzot izdodas uztvert pareizo virzienu, tik ar to autoostas atrašanu tā īsti nesanāk. Pēc 90 min. autoostas meklēšanas esam beidzot tikušas klāt savām somām un varam doties uz viesnīcu. Izrādījās, ka autoosta, turpat netālu no pieturas vien bija, no rīta bijām tik priecīgas, ka esam Barselonā, ka izejot nepamanījām, ka autoosta atrodas tādu kā vienu līmeni zem zemes un no ārpuses tā īsti nemaz nav redzama. Tā nu nostaigājām viņai riņķī apkārt J
Veiksmīgi nonākušas līdz viesnīcai, uzēdam augļus, kurus nopirkām nelielā veikaliņā, kuram netīšām uzskrējām meklējot autoostu un aizmiegam burtiski dažu sekunžu laikā.
25.02. sestdiena
Pamostamies vēl pirms modinātāja un aiz loga spīd spoža saule un dzied papagaiļi. Rīts jau ir izdevies. Dodamies brokastīs uz viesnīcas pagrabstāvu un iesprūstam tur uz stundu. Tādu bufeti brokastīs vēl nebija gadījies redzēt. Viss izskatās tik garšīgs un tik plašā izvēlē, ka nezin, no kura gala lai sāk J. Brokastīs tika piedāvāts viss sākot ar vairāku veidu maizītēm, dzērieniem, sieriem, dažādu veidu gaļām, siltajiem ēdieniem, pārslām, saldajiem, augļiem un pat kūkām. Laikam vienas no garākajām brokastīm kādas piedzīvotas. Pieceļoties no galda knapi varam pakustēt, toties enerģijas lādiņš uzņemts veselai dienai. Priecēja arī fakts, ka nebijām vienīgās tādas ēdājas, arī pārējie aiz apmulsuma nezin ar ko lai sāk.
Otro dienu Barselonā bija paredzēts sākt ar olimpiskā ciemata apskati, pa ceļam noejot arī gar grandiozo Museu Nacional d'Art de Catalunya ēku. Nonākušas Pl. Espanya laukumā konstatējam, ka nākamnedēļ šeit paredzēta starptautiska tehnoloģiju konference un nokļūšanu pa taisno ierobežo daudzie nožogojumi. Nolēmām, ka tas mūsu plānus nemainīs un kaut arī apkārtceļiem, bet galamērķī nokļūsim. Par to cik veiksmīgs izrādījās apkārtceļš ir cits stāsts, bet mērķi sasniedzām un jāatzīst, ka skats uz Barselonu no augšas it daudzo pakāpienu vērts. Nespējam slēpt sajūsmu arī par brīvā dabā izvietotiem eskalatoriem un to, cik ļoti gan tie mēdz būt noderīgi.
Nogājušas gar mākslas muzeja ēku tuvojamies olimpiskajam ciematam. Šim posmam pat neizmantojām kartes, jo cēlā olimpiskā lāpa rādīja mums ceļu. Nonākušas olimpiskajā ciematā nespējām atturēties no idejas iejusties lāpas nesēju godā un to arī iemēģinājām, izstaigājām ciematu un iegājām olimpiskajā stadionā. Kaut arī kopš spēlēm pagājuši teju 20 gadi, stadionā vēl joprojām jūtama tā īpašā atmosfēra, kas valdīja šeit pirms diviem gadu desmitiem. Grūti pateikt, cik bieži stadions tiek izmantots šobrīd, bet varens jau nu ļoti.
Ciemata apskati noslēdzam olimpiskajā muzejā, kur blakus slavenu sportistu apaviem (prātā palika Pīta Samprasa botas) un sporta aprīkojumam izvietotas F1 formulas, šaha figūras, olimpiskās lāpas un medaļas. Atsevišķa telpa veltīta arī atklāšanas ceremoniju tērpiem un atribūtiem, kuru detaļas izstrādās līdz pēdējam sīkumam. Iemēģinājām arī piedāvāto video galeriju, kur var apskatīt sev interesējušos video. Ar to gan tā interesanti gāja. Ja blakus esošie apm. 10 gadus veciem spāņu pa ekrānu bakstījās ļoti veikli un ātri spēja atrast interesējošo fragmentu, tad mūsu navigācija pa ekrānu bija maigi sakot smieklīga. Tā kā pēc dažiem video nolēmām mest mieru un doties tālāk.
Nākamā pietura Montžuik kalns. Pavisam īss brauciens ar funikulieri un esam jau augšā. No skatu platforma Barselonas panorāma paveras no vēl neredzētiem augstumiem. Šeit pirmo reizi pamanām, ka namu fasādē dominējošā krāsa ir tumši sarkana, kaut pārvietojoties pa pilsētu, nemaz to nevarētu pateikt. Lēnā pastaigas solī apejam ap kalnā esošo cietoksni un apstājamies virs Barselonas ostas. Konteineri, pacēlāji un konteineri, konteineri, konteineri. Liekas, ka to tur bija miljoniem un ostas teritorijai nebija robežu. Nepamanītu nevarēja atstāt arī Costa kruīza kuģi, kurš piestājis ostā vien uz pāris stundām. Uzreiz atausa atmiņā, to kruīza kuģu pasažieru sūdzības, kurus Rīgas ostā laiž ārā pie ogļu termināliem. Interesanti, vai arī par Barselonu tiek saņemtas sūdzības, kad pasažierus izlaiž pie kravas konteineriem.
Izstaigājušas kalna virsotni nokāpjam nedaudz zemāk, kur iekārtoti vairāki nelieli parki ar ūdens kaskādēm un palmām. Pie palmām noteikti varētu pierast.
Vakarpusē nonācām zemūdens pasaulē, jeb L'Aquàrium de Barcelona. Dīvainā kārtā apskati sākām no otra gala, un labi ka tā, tieši uz saulrieta laiku nonācām uz otrā stāva terases, kur sārtie saules stari atspīdēja pret K.Kolumba pieminekli. Sagaidījušas tumsas iestāšanos atgriežamies iekštelpās un nonākam centrālajā apskates objektā – tunelī, kurš ved cauri lielai ūdens tilpnei, kas pilna ar haizivīm, rajām un daudzām, jo daudzām mums nepazīstamām zivīm. Par 300€ tiek piedāvāta arī iespēja izpeldēties ar haizivīm, taču no tāda prieka atteiktos pat, ja man piemaksātu tos 300€. Pārāk draudzīgas tās zivis tomēr neizskatījās.
Vakara noslēgumā dodamies uz Magic Fontana priekšnesumu. Pl. Espanya laukumā esam jau labu laiciņu iepriekš un jau par zināmiem apkārtceļiem nonākam pie Museu Nacional d'Art de Catalunya ieejas, kur ieņemam labākās vietas un ar nepacietību gaidām sākumu. Cilvēku šeit ir diezgan daudz, gan gados jauni, gan veci, gan tūristi, gan vietējie. Tuvojoties noteiktajam laikam sākam apspriest, ka dīvaini, ka pirms priekšnesuma cilvēku nepaliek vairāk, bet tad nospriežam, ka varbūt skatās no lejas un turpinām baudīt Barselonas ainavu. Skats uz naksnīgo Barselonu ir vēl iespaidīgāks kā dienas gaismā. Noliktajā laikā nekas nesākas un arī 15 min. vēlāk nekas nenotiek. Tauta pamazām sāk izklīst un pie muzeja darbinieces noskaidrojam, ka strūklakas šobrīd esot remontā un sāks darboties tik pēc nedēļas. Nedaudz vīlušās vēlreiz uzmetam aci Barselonas panorāmai un atgriežamies viesnīcā. Pa ceļam vēl savācam vienu Japāņu izcelsmes tūristu, kurš apmaldījies un izrādās, ka meklē mūsu viesnīcu. Nonācis viesnīcā šis bezgala pateicīgs apber ar laba vēlējumiem. Patīkama noguruma māktas nonākam viesnīcas numurā un aizmigšana ir tik pāris minūšu jautājums.
26.02. svētdiena
Svētdiena, pēdējā pilnā diena Barselonā sākas ar kārtējām stundu ilgajām brokastīm, pēc kurām dodamies Guell Parka virzienā. Izkāpjot no metro ieraugam norādes, kas ved uz to un kādu brīdi sekojam. Vienā no šķērsielām apstājamies, jo pēc kartes, šeit tā kā būtu jānogriežas. Paceļam galvas, un ieraugam priekšā milzīgu pacēlumu, kurš stiepjas vismaz kāda km garumā. Jau gatavojoties ceļam tika lasītas atsauksmes, par to, ka nokļūšanai parkā jāpārvar slīpums, bet kārtējo reizi pārliecināmies, ka viena lieta ir lasīt un otra, redzēt to savām acīm. Brīdi apdomājamies un nolemjam sekot norādēm, varbūt, ka slīpums kļūs nedaudz mazāks. Noejam vienu šķērsielu un nevaram vien beigt priecāties, kad ieraugam brīvā dabā izbūvētus eskalatorus, kas uzved līdz kalna vidusdaļai. Jā, par tūristiem tomēr šeit piedomā. Par spīti eskalatoriem, kāpiens tāpat izvēršas diezgan lielā piedzīvojumā un kalna galā esam manāmi aizelsušās. Par sevi liek manīt arī kājas, kuras iepriekšējās divās dienās nogājušas tik daudz, cik Rīgā labi ja 2 nedēļu laikā. Parku tiešām var nodēvēt par vienu no A. Gaudi šedevriem. Parka komplekss sastāv no vairākiem dārziem, kas apvienoti ar žilbinošiem arhitektūras elementiem. Parka teritorijā izvietots ne tikai pasaulē garākais soliņš, bet arī Gaudi muzeja ēka, mozaīkas drakons, neskaitāmas terases ar putnu ligzdām un kolonām. Ar īpašu formu izceļas arī pie ieejas esošais suvenīru veikals, kurš tā vien atgādina piparkūku namiņu. Kaut arī varēja just, ka īsti sezona vēl nav sākusies un vietām notika atjaunošanas darbi, tomēr parks ir pasakaina vieta arī februāra mēnesī, ja neskaita nelielo piedzīvojumu, apmeklējuma sākumā, kad ieraudzījām, ka parka augstākajā punktā atrodas krusts, uz kuru ved šauras akmens trepītes. Protams, kā jau tūristi, tad visi tur bildējas un nav divu domu, ka arī mums tas jāizdara. Jau pusceļā saprotam, ka tā nebūt nav bijusi laba doma un šaurās, pusnodrupušās trepes ir bez margām, tomēr plūsma ir tik liela, ka pagriezties atpakaļ nevaram un nonākušas augšā nespējam vien iedomāties, kā līdīsim lejā. Sākumā netiekam vaļā no domas, kurš mūs dzina augšā, bet tad izmantojam situāciju un uztaisam pāris bildes. Kādu brīdi pasēdējušas un atvilkušas elpu, saņemamies un trīcošām kājām nokāpjam lejā un tradicionālo tūristu taku. Viens nu ir pavisam skaidrs, otreiz uz tā paaugstinājuma mūs vairs neredzēsiet.
Pavadījušas pāris stundas Guell parkā tālāk dodamies uz metro, lai brauktu uz Tibidabo kalnu. Nonākušas attiecīgajā stacijām, staigājam pa metro tuneļiem šurpu, turpu, bet nevaram atrast īsto platformu, lai nokļūtu uz vajadzīgo līniju. Norādījuma zīmes vienā brīdī vienkārši pazūd. Neizpratnē aizejam līdz informācijas centram, kur paziņo, ka šobrīd uz turieni nav iespējams nokļūt ar tradicionālo transportlīdzekli. Ja vēlamies, tad mums paskaidros, kā ar vairākiem savienojumiem tur nokļūt, bet vienā virzienā tas prasīs 3h. 3h???? Tik daudz noteikti nav vērts pavadīt ceļā, tā kā nolemjam doties uz Bari Gotic – Gotisko kvartālu Barsleonas vecpilsētā. Šis kvartāls pavisam noteikti nelīdzās nevienai vecpilsētai, kuru līdz šim laimejies redzēt. Augsti, tumšas nokrāsas nami ar gotiskiem elementiem un neparastas formas laternām. Barselonas arhitektūra tik tiešām ir spējīga iespaidot pat tos, kurus agrāk tā ittin nemaz nav interesējusi.
Nonākot uz La Rambla prātā tik viena doma, svaigi spiesta sula no Mercat de Boqueria, bet protams, ir svētdiena, un tirdziņš šodien nestrādā. Ko nu padarīsi, mierinājumam apēdam saldējumu no vietējās ieskrietuves un dodamies Barceloneta pludmales virzienā. Pludmali pašu par sevi par neko īpašu grūti nosaukt, liekas pat nedaudz dīvaini, ka masīvā pilsēta ar tās betonētajiem asfaltiem pēkšņi apraujas un sākas smiltis. Laikam esam pieradušas pie Jūrmalas priedēm J. Aizejam līdz molam un iekārtojušās uz akmeņiem sagaidām saulrietu.
Tā kā vēl nebija laika izstaigāt veikalus, nedaudz naivā cerībā braucam uz Pl. Espanya, kur pieskatījām arēnai līdzīgu tirdzniecības centru. Nonākot galā, saprotam, ka veikali ja ciet, bet panorāmas platforma, kas atrodas uz tirdzniecības centra jumta darbojas, tādēļ nolemjam doties turp. Nonākušas galā nespējam noticēt savām acīm, Magic Fontana strādā. Izskatās, ka mistiskie remontdarbi beigušies. Gluži neticamā kārtā nonākam arī uz strūklaku priekšnesumu. Uzreiz kļūst skaidrs, kāpēc daudzi to sauc par ceļojuma kulmināciju. Kaut arī redzēti citi strūklaku priekšnesumi, šis nepārprotami ir viens varens krāsu, gaismu un ūdens priekšnesums. Dienas laikā tik parastā strūklaka, pārtop grandiozā izrādē. Arī pie mākslas muzeja izvietotās ūdens kaskādes nakts gaismā iegūst neizskaidrojamu šarmu, ko var vērot vēl un vēl. Viens gan ir pavisam skaidrs, no iepriekšējā vakarā ieņemtās sēdvietas, nekāds labais skats nepaveras. Strūklakas jābauda no apakšas, kur tās redzamas pilnā spožumā.
Atpakaļceļā uz viesnīcu konstatējam vēl vienu faktu. Spāņiem tiešām nav izslēgšanas pogu. Viņi kā sāk tarkšķēt, tā viņi tarkšķ, tarkšķ un tarkšķ. Turklāt vēl visi apveltīti ar pamatīgām taurēm, kas vēl vairāk paspilgtina kopējo iespaidu. Tā laikam arī izpaužas viņu mentalitāte.
27.02. pirmdiena
Kaut arī lidojums uz Stokholmu bija vakarā, tomēr uz lidostu bijām spiestas doties pietiekami agri. Autobusu saraksts uz Žironu diemžēl izrādījās pat ļoti nepateicīgs, turklāt nedrīkst neņemt vērā arī mūsu piedzīvojumus ar autoostas atrašanu.
No rīta gan devāmies vēl apskatīt pie viesnīcas esošo labirinta parku. Parku protams nevar salīdzināt ne ar Guell Parku, ne arī ar Citadeles parku, tomēr pietiekami iespaidīgs, lai apskatītu arī to. Lai cik vienkāršs sākumā liktos no dzīvžoga izveidotais labirints, tik viegli izejams tas tomēr neizrādās un kādi brīdi pamaldamies, bet veiksmīgi tikušas ārā dodamies uz viesnīcu, paņemam mantas un dodamies uz autoostu.
Autoostu, kaut ne ar pirmo piegājienu, tomēr atrodam diezgan ātri un uzspējam pat uz vienu autobusu iepriekš, kā bija cerēts. Veiksmīgi tikušas līdz Žironas lidostai, skatamies pulkstenī un pavīd ideja par došanos uz pašu pilsētu. Jau iepriekš noskaidrojām, ka pilsētā somas nav kur atstāt, tādēļ dodamies uz lidostas info centru, ar cerību, ka pašā lidostā ir somu glabātuve. Bet nē, arī tur tādas nav. Tā kā nogurums uzkrājies, nolemjam, ka negribam pa Žironu staigāt staipot līdzi somas un iekārtojamies ārā, turpat blakus lidostai, un ķera siltos saules starus. Cik ļoti gan pietrūkst tās saules Latvijas ziemā.
Nedaudz papildinājušas savu iedegumu, dodamies uz drošības kontroli, kur viens varen kasīgs spānis liek visiem vilkt nost apavus, pat tādus, uz kuriem citās lidostās neskatās. Lai jau viņam tiek, kā sacīt jāsaka. Nolemjam, ka laikam pasažieru šeit ir tik maz, ka drošības kontrolei daudz brīva laika, ko viņi tad arī aizpilda, pārāk rūpīgi pildot savus pienākumus.
Iekāpšana uz reisu sākas pat ļoti laicīgi, pat izlidojam pirms laika, kas iepriekš ar Ryanair nav pieredzēts. Aptuveni pusceļā saprotam kāpēc. Kapteinis paziņo, ka ir ļoti stiprs pretvējš, kā rezultātā, tā jau vairāk kā 4h ilgais lidojums pārtop par vairāk kā 5h lidojumu. Turpceļā vējš lidmašīnu pūtis tik stipri, ka tā no Stokholmas ieradusies45 min. ātrāk.
Nedaudz vēlāk kā paredzēts, ap pusnakti, nolaižamies Skavstā un pieskatam sev soliņus pie loga, kur pavadīt nakti. Nogurums par sevi liek manīt, tā kā diezgan ātri, apķērušas somas aizmiegam. Ik pa brīdim gan pamostamies, jo lidostā ir pietiekami auksti, uzvelkam vēl kādu džemperi un dusam tālāk.
28.02. otrdiena
Lielākā nakts daļa pavadīta miegā, tā kā laiks paskrējis diezgan ātri. No rīta paņemam karstu šokolādi ar pamatīgu putukrējuma kārtu un šokolādes uzlējumu, kas ļauj pamosties un kalt turpmākos plānus. Tā kā neizlidojam ar rīta reisiem, tad apsveram domu doties uz Skavstu, bet tad, paveroties pa logu un ieraugot sniegu, šī vēlme pazūd. Brr. Pēc Barselonas saules, nokļūšana sniegā nemaz nevilina. Iekārtojušās lidostas kafejnīcā, minam atlikušās krustvārdu mīklas un pētam apkārt esošos cilvēkus. Publika tik tiešām raiba, Albānis, turki, vācieši, briti un protams zviedri. Zviedru gaišos matus un salīdzinoši garos augumus var atpazīt jau pa gabalu.
Izgājušas drošības kontroli saprotam, kāpēc lidostā ir tik vēsi. Remontdarbu laikā, nojaukta daļa no sienas, kas tad arī ir caurvēja avots.
Lidojums līdz Rīgai ir pavisam īss, nepilnas 45m, nezuspējām pacelties, kad jau laižamies lejā. Stjuarti gan tādi īpatnēji gadījušies. Pareizāk sakot viens, Andris no Latvijas. Izskatījās, ka puisim pirmā darba diena. Nevienu paziņojumu mikrofonā tā arī nespēja pabeigt, pat lasot no lapiņām. Visu ceļu kaut ko izmisīgi meklēja un tā arī nepievienojās pārējo aktivitātēs.
Ielidojot Rīgā mūs sagaida pamatīgs šoka kārta. Sniegputenis plosās un visa lidosta ieputināta. Kamēr tiekam no lidostas ēkas līdz terminālim, esam tā apsniguši, ka grūti pateikt, kuram kādā krāsā ir mētelis. Še tev nu bija, ātri vien atceramies, ko nozīmē februāris Latvijā un par +20’C varam aizmirst vēl uz ilgu laiku. Laikam lieki piebilst, ka ceļš līdz pilsētas centram, ilgst vairāk kā lidojums no Stokholmas.
Iespaidu pēc ceļojuma ir daudz un vēlreiz apstiprinās tas, ka Barselonu iemīl visi, kas tajā bijuši. Nākošajām reizēm atstājām palika gan Tibidabo kalna apskate, gan Montserrata. Kaut arī neesmu futbola fans, noteikti neatteiktos no spēles apmeklēšanas Camp Nou stadionā. Dzirdēti nostāsti, ka atmosfēra, FC Barcelona spēļu laikā ir kaut kas vienreizējs, bet tas tad citām reizēm.
P.S. Ja nepieciešama kāda praktiska informācija, cenas, autobusi utt., rakstiet, mēģināšu izlīdzēt ;)
