Atkal uz Viļņu (4. daļa)
|
Jānis Freimanis
|
Tā kā “Simple” autobusu lēto braucienu akcija joprojām turpinās, bet degvielas cenas tikai ceļas, ceļošanas entuziastiem arvien vairāk nāksies novērtēt autobusa pārvietošanās priekšrocības.
Biļešu ziņā, vadoties pēc principa, ja dod, tad ņem, ja sit, tad bēdz, kārtējo nedēļas nogali atkal pavadu Viļņā. Kas tad vēl palicis neredzēts? Izrādās ļoti daudz un pietiks vēl citai reizei.
Viļņas pilsētas Liepkalna administratīvajā rajonā, netālu no Minskas šosejas un Zirņu ielas krustojuma, paceļas augstākā vieta galvaspilsētā – Liepkalna kalns (235,12 m), saukts arī par Laimja (Laimio) kalnu. Interesanti, ka kalns šādi nosaukts slēpošanas entuziasta Laimja Janutēna piemiņai, kurš šo kalnu kopā ar saviem domubiedriem mākslīgi paaugstinājis par 16 metriem. No kalna virsotnes paveras elpu aizraujoša urbanizētās un naturālās dabas ainavas saskaņa. Kalna ziemeļpusē un austrumpusē izpleties Paviļņas reģionālais parks, kura aizgādībā atrodas unikālais Vļņas upītes ielejas dabas un vēstures mantojums (sk. 2. dāļā par Pūčkoriem).
Paveroties uz citu pusi, ieraudzīsiet tālumā izpletušos dažādu laikposmu pilsētu, sākot no vēsturiskās vecpilsētas un Triju krustu kalna līdz jaunajiem Viļņas centra debesskrāpjiem un zaļājām zonām atdalītajiem guļamrajoniem. Kalnā ierīkota slēpošanas trase ar visiem pacēlājiem.
No dzelzceļa stacijas līdz kalnam var nokļūt ar 16. autobusu, braucot līdz pieturai – Žirniu st. (Zirņu iela). Brauciens nav garš, kādas četras pieturas un esam klāt. Atklāti sakot, kalna apkārtne izlikās stipri nesakārtota, ja neskaita pašu slēpošanas kompleksu, bet panorāma, kas paveras no kalna virsotnes ir uzkāpšanas vērta. Tepat arī veikals “Maxima XX”.
Atgriežos atpakaļ dzelzceļa stacijā un meklēju izejas punktu nākošajam objektam. Esmu ieplānojis apskatīt Viļņas Kalvāriju Krusta ceļa sākumposmu, ko iepriekšējā braucienā fiziski nepaspēju izdarīt. Kā jau iepriekš minēju, Kalvāriju Krusta ceļa kopgarums ir 7 km un vienā paņēmienā to iziet ir diezgan nogurdinoši.
Stacijas laukumā jameklē pieturvieta, no kuras atiet 26. autobuss ( Stotis-Pylimo g.-Santariškes). Stacijas laukumam visapkārt ir neskaitāmas transporta pieturvietas un paiet zināms laiks, kamēr tu atrodi vajadzīgo. Ar šo autobusu jābrauc diezgan garu gabalu, cauri visai pilsētai līdz pieturai “Baltupiai” (15. pietura no stacijas).
Izkāpjot pieturā “Baltupiai”, jāatrod ceļa norāde “Pušino kelias” (Priežu ceļš), kurš jūs aizvedīs pie pirmās Kalvāriju Krusta ceļa stacijas. Šeit atradīsiet arī informācijas stendu ar Krusta ceļa plānu.Viens no Krusta ceļa atzariem aizved pie Neres upes krastā esošās Trinapoles baznīcas un trinitāriešu klostera. Divu torņu baznīcai ir pieci altāri. Vēlā baroka stila mūra baznīca šeit pacēlās 18. gs. vidū, bet tās torņi tika pabeigti tikai 1772. g. Vēlāk baznīca ne reizi vien tikusi restaurēta.
Līdzās esošais klosteris ir divstāvīgs ar krusteniskām un cilindriskām velvēm. Šodien klostera ekās apmetušās Kristus Karaļa kongregācijas māsas, atvērts pirmais rekolekciju nams Viļņā. Cauri baznīcas un klostera iekšpagalmam tek 4 km garā upīte Baltupe, kas iesaukta par Cedronu, jo tā šķērso arī Krusta ceļa trasi. No seniem laikiem tiek uzskatīts, ka upītes ūdenim piemīt ārstnieciskas īpašības. Svētceļnieki Vasarsvētku dievkalpojumu laikā basām kājām bradā pa upītes gultni un dzer svētīto ūdeni.Otrā, trešā un ceturtā stacija izvietota tā sauktajā “Olīvu kalnā”, no kurām līdz trešajai stacijai jākāpj pa stāvām kāpnēm. Liela daļa no Krusta ceļa kapeliņām ir aizslēgtas ar dzelzs restēm. Piektā stacija izvietota pie tiltiņa pāri Baltupei (Cedronai). Tālāk jākāpj stāvā kalnā un jāiziet cauri trīsdaļīgiem koka vārtiem. No leģendām tiek uzskatīts, ka cauri centrālajiem vārtiem Jeruzalemē iegājis Kristus, nesdams krustu. Cauri labās puses vārtiem – labais, bet cauri kreisajiem vārtiem – sliktais žūpa. No kreisajiem vārtiem svētceļnieki vienmēr centušies izvairīties.
Visinteresantakā izlikās apvienotā 9.; 10.; un 11. stacija, kur Jēzus ieslodzīts cietumā – pagrabs, restes un Jēzus aiz tām.
Ar to arī šis Krusta ceļa posms bija iziets un sekoja atgriešanās izejas punktā. Ja salīdzinu mazo Kalvāriju loku un šo, nupat izieto, tad mazais man tomēr patika vairāk. Tas vairāk iekļāvās dabā, mežā, ainavā, bet atsevišķi momenti arī šeit bija iespaidīgi.
Otrajā rītā esmu ieplānojis aizbraukt uz Verķu pili, kas arī atrodas tepat netālu, pirms tam apskatot centrā esošo Eiropas laukumu.
Tirdzniecības un biznesa centrs “Eiropa”, jeb Eiropas tornis ir augstākais debesskrāpis Baltijas valstīs. Tā augstums 148,3 metri. Kopējā ēkas platība – 17100 kv.m. Tas uzbūvēts un oficiāli atklāts 2004. gada 1. maijā, kas vienlaicīgi bija arī Lietuvas pirmā ES iestāšanās diena. Tornis atrodas Konstitūcijas prospektā 7a. Debesskrāpis savulaik izraisīja daudz domstarpību vēsturiskā Viļņas vecpilsētas skata izbojāšanas dēļ.
Jauno ēku celtniecība labās puses Neres krastam piešķīra jaunas, modernas pilsētas izskatu. Konstitūcijas prospektā pacēlās debesskrāpju “kalns”, šeit izveidojās jaunais modernās Viļņas centrs, nodibinājās biznesa un administratīvais kvartāls. Par spraigi augošās pilsētas simbolu kļuva Eiropas laukums (Europos aikštė) un 33 stāvu augstais debesskrāpis “Eiropa”. Uzreiz pēc atklāšanas “Eiropas” laukums kļuva par populāru atpūtas un satikšanās vietu.
Pilsētas iedzīvotāji un ciemiņi no “Eiropas” biznesa centra 31. stāvā esošā skatu laukuma var sajūsmināties par brīnišķīgo pilsētas panorāmu. No šīs vietas nav tālu Kalvāriju tirgus, kur rīta pusē rit spraiga tirdzniecība.Vienu pieturu aiz tirgus (pa Kalvāriju ielu uz priekšu) ir 35. un 36. autobusa gala pietura – Žalgirio st. Šie abi autobusi der aizbraukšanai līdz Verķu pilij (Verkiu rūmai).
Verķi gandrīz 400 gadus ir bijuši Viļņas bīskapu ārpilsētas rezidence. Ansambļa autori ir arhitekti Martīns Knakfuss un Laurīns Stoka-Gucevičs. Līdz 14.gs. Verķi piederēja Lietuvas lielkņaziem. Pēc Lietuvas kristīšanas (1387.g.) karalis Jogaila pili uzdāvina Viļņas bīskapiem. 18. gs. beigās pils tiek nodota no rokas rokā, tās stāvoklis aizvien pasliktinās. Šeit bijis gan sieviešu pansionāts, gan franču karaspēka slimnīca.1960. gadā viss ansamblis tiek nodots Lietuvas zinātņu akadēmijas Botānikas un Zooloģijas institūta pārziņā. Ar tā palīdzību 1976. g. tiek restaurētas saglabājušās ēkas. Ansamblis aizņem 82,4 ha teritoriju labajā Neres upes stāvkrastā. Ansambļa pamatakcents ir elipses formas laukuma abās pusēs esošās rietumu un austrumu oficīnas, paviljons, iebraucamais nams (staļļi), ledus pagrabs, sarga namiņš, divas oranžērijas, divas ūdensdzirnavas, ūdenstornis. Iespaidīgs ir ainaviskais parks, kur no augstā Neres stāvkrasta paveras plaša upes ielejas panorāma. Skats tiešām iespaidīgs, kura dēļ vien vērts uz šejieni atbraukt. Parka otrajā galā pa stāvām kāpnēm iespējams nokāpt lejā līdz vecajām ūdensdzirnavām. Tās ir vienas no Verķu reģionālajā parkā saglabājušamies arhitektūras pieminekļiem. Līdz Pirmajam pasaules karam dzirnavu ratus grieza ūdens, vēlāk līdz 1975. gadam – elektrība. 1984. gada ugunsgrēkā nodega dzirnavu jumts un iekšējās iekārtas, nopostītas un izdemolētas tās pārvērtās par klaidoņu midzeni…
1999. g. pēc rekonstrukcijas, Verķu ūdensdzirnavas tika pieceltas jaunai dzīvei. Šeit tika iekārtots restorāns “Ūdensdzirnavas” (“Vandens malūnas”), kur īpaša vērība piegriezta ne tikai kultūras, bet arī kulinārajam mantojumam. Vecie dzirnavu mehānismi ir saglabāti un izmantoti restorāna interjerā. Apmeklētāji var apbrīnot dabīgi izveidojušos ūdensdzirnavu ūdenskritumu.Atkal kāpiens pa stāvajām trepēm augšup Verķu kalnā, cauri parkam, garām pilij uz autobusa pieturu. Jāsteidz atpakaļ uz centru. Vēl gribu ieiet “Norfā” nopirkt kādu ciemakukuli mājiniekiem. Tad ar 26. autobusu taisnā ceļā līdz stacijai (autoostai).
14:15 atiet autobuss atpakaļ uz Rīgu.
