Mazliet citādāks ceļojums uz Santorīnī

  • 5 min lasīšanai
  • 18 foto
Sākšu ar to, ka jau nedaudz vairāk nekā mēnesi dzīvoju Grieķijā, Tessalonikos, tāpēc brauciens tika veikts mazliet citādākā gaisotnē nekā klasiskais tūrisma galamērķis. Trešdien ap pusnakti iesēdos Tessaloniki-Atēnas vilcienā, lai 7 h klausītos dobjo dunoņu un censtos pagulēt. Iemesls vienkāršs, maksāt 50 eiro par ekspresi negribas, bet tā kā esmu Grieķijas universitātes studente, ar parasto vilcienu man ir vēl papildus atlaides – biļete izmaksā tikai 11.30 eur. Šeit studentiem vispār ir savdabīga dzīve – viss sabiedriskais transports uz pusi lētāks un divreiz dienā brīvpusdienas. Par studentu dzīvi Grieķijā gan kādu citu reizi. Ap pussešiem no rīta, kad šķiet pilsētai būtu jābūt iegrimušai miegā, Atēnās sākas rosība. Metro parādās pirmie cilvēki, pa kādam iereibušam kungam ari, bet vairumā tie ir ceļotāji ar lielām somām, kas dodas ostas – Pireus virzienā. Ap septiņiem ir nopirkta biļete uz Hellenic Seaways prāmi Highspeed 5 un pēc rīta t un tradicionālā grieķu pīrāga ar sieru var doties uz prāmja. Prāmis būvets 2005 gadā, viss spīd un laistās, apkalpe ļoti laipna un pat ļauj mirkli uzturēties VIP/Business Class telpās un uz klāja, lai varētu nofotografēt lecošo sauli. Diena bija diezgan mierīgā, tāpēc īpaši nešūpoja un droši vien es pat nejustos īpaši nogurusi, ja nebūtu 7 vilcienā pavadīto stundu. Jau atkal, studentiem biļetes lētākas un par gandrīz 5 stundu braucienu samaksājām 40 eiro. Ja izvelētos lēnāko prāmi, Blue Star Ferries, būtu jāmaksā 10 eiro mazāk, bet arī jābrauc 3 stundas ilgāk, ko nudien pēc brauciena vilcienā negribējās. Divpadsmitos piestājam Santorīnī ostā Thira, kur tad izklaides var sākties. Nedēļu atpakaļ mūsu somu draugi jau apmeklēja Santorīnī, tāpēc jau iepriekš bijām informētas, ka viesnīcu nevajag rezervēt, daudz lētāk to var sarunāt turpat ostā, it īpaši ņemot vērā nesezonu. 25.oktobris ir divas-trīs nedēļas pēc pamatsezonas beigām, un lai arī dokumentos rakstīts, ka divvietīgajam twin numuram būtu jāmaksā 50 eiro par nakti, mēs maksājām tikai 30, jo tā sarunājām. Sākumā īpašnieks gan gribēja 45, bet sapratis, ka mūsu rokās ir vairāk nekā tikai parastu tūristu informācija, piekrita uz tiem pašiem 30. 12 numuru viesnīcā mēs bijām vienīgās apmeklētājas. Viesnīcas īpašnieks mūs aizveda līdz viesnīcai (un vēlāk arī aizbraucot uz ostu), pastāstīja kas ir kā. Tā kā īpašas ilūzijas nelojojām, numurus bija apmierinošs un galu galā – mūsu mērķis bija apskatīt pēc iespējas vairāk, nevis gulšņāt numurā! Jau pēc 10 minūtēm apstaigājām apkārtni jūsmojot, ka tā ir vēl skaistāka, nekā fotogrāfijās. Santorīnī tiešām ir vieta, kur tas, ko jūs redzat bildēs ne tuvu nav īstenībai, jo īstenība ir satriecoša! Lai kāds fotošops netiktu izmantots, realitātē vienalga ir skaistāk. Apstaigājušas vairākas baznīciņas, parunājušās ar dažiem tūristiem mēs beidzot satikām mūsu grieķu drauga labu draugu, kurš tad uzņēmās gida lomu. Visupirms jau gida pienākumi izpaudās tajā, ka abas tikām uzcienātas ar fantastiski garšīgām vafelēm ar saldējumu un burvīgas kaefjnīcas terases, iepazīstinātas ar citiem viņa draugiem un mums tika apstāstīts, ko skatīties tālāk. Grieķu draugs Aleksandrs, jeb Alekss, Santorīnī strādā jau piecus gadus, tieši tūrisma nozarē, mums bija unikāla iespēja apskatīt salu cilvēka pavadibā, kurš ikdienā strādā ar tādiem viesiem kā Leonardo Di Kaprio un citiem, kas ir ar mieru maksāt ap 1500 eiro par diennakti. Pēc Aleksa ieteikuma apmeklējām Thira Prehistoric Museum, kas vēstī par salas vēsturi pirms vulkāna izvirduma. 17 gadsimtā pirms Kristus dzimšanas viņiem bija ne tikai attīstīta amatniecība, bet arī labi tirdzniecības sakari ar citam zemēm. Pēc vulkāna izvirduma tā laika pilsēta tika iekonservēta pelnos un tikai nesen tika atrastas tās paliekas. Atradums salīdzināms ar Pompeju pilsētu Itālijā, kurā arī tieši pateicoties vulkāna izvirdumam viss saglabājies tik labā stāvoklī. Kas man muzejā šķita savdabīgi, nav atļauts fotografēt cilvēkus, tikai eksponātus. Tāpat arī tikām zvērīgi uzraudzītas, lai nedod Dievs, par tuvu nepienāktu kādam eksponātam un jau metra attālumā skanēja brīdinošā uzraudzes balss. Pēc muzeja apmeklējuma apstaigājām mazās ieliņas, nobraucām ar cablecar uz veco ostu līdz ar saulrietu un atpakaļ devamies ēzelīšu mugurā. Ātrais kāpiens atpakaļ kalnā sagādā daudz prieka un jautrības, tāpēc to noteikti ir vērts izmēģināt! Brauciens ar cablecar izmaksā 4 eiro, bet brauciens ar ēzelīti – 5 eiro. Dodoties atpakaļ varējām novērtēt fantastisko skatu naktī, kad simtiem lampiņu deg dažādās salas daļās, mazo kafejnīcu un restorānu īpašnieki sauc iekšā novērtēt jūras veltes, bet suvenīru veikalu pārdevēji jautā no kuras zemes jūs esat. Šeit visi runā angļu valodā, droši vien galvenais iemesls ir tāds, ka vasarā, karstākajā sezonas laikā katru dienu šeit piestāj ap 10 lielajiem kruīza kuģiem, kas pilni amerikāņu tūristu. Tā ka apmeklējam salu vairs ne sezonas karstumā, jau ap 9 kļuva pilnīgi kluss un ap 10 mēs devāmies pie miera, lai nākamajā dienā pēc iespējas ātrāk varētu doties aplūkot neapskatītās salas daļas. 8 no rīta jau pastaigājāmies tālāk, fotografējām, nopirkām markas iepriekšejā vakarā sapirktajām pastkartēm un gaidījām zvanu no mūsu personīgā gida Aleksandra, lai uzzinātu kādi ir tālākie plāni. Jāatzīmē, ka Santorīnī izceļas ar lielu daudzumu ļoti, ļoti skaistu pastkaršu, no kurām visas ir diezgan labas kvalitātes un par pieņemām cenām – ap 30 centiem par kartiņu. Iepriekšējā vakarā sarunājām ar Aleksu, ka noteikti brauksim vakarā uz Ia skatīties saulrietu, bet plāni dienai aizvien bija neskaidri. Uz vulkānu un karstajiem avotiem tika nolemts nebraukt, jo Alekss apgalvoja, ka tas esot garlaicīgi un dārgi. Tā vietā iesēdāmies viņa mazītiņajā mašīnītē (kā jau vairums salinieku – viņš brauc ar miniatūru Fiat) un devāmies apskatīt bijušo Santorīnī galvaspilsētu. Apskatījāmies ēkas, kas sagrautas 1956.gada zemestrīcē, apskatījāmies senās nocietinājumu sienas un pili, baznīcas un namiņus. Kas patīkami pārsteidza, Santorīnī daudz biežāk sastopami kaķi nekā suņi (vismaz Tessalonikos ir tiešām milzīgs daudzums klaiņojošu suņu). Vēlāk, paķērušas peldkostīmus un viesnīcas dvieli devāmies uz melno pludmali. Santorīnī ir trīs veidu pludmales – melnā, baltā un sarkanā. Baltā ir tāda, kā mēs to pazīstam – parastas smiltis. Melnā – izskatās pēc putekļiem vai pat netīrumiem, tāda tā ir vulkānisko iežu dēļ. Turpretīm sarkanā tikusi pie savas krāsas pateicoties dzelzs savienojumiem ar vulkāniskajiem iežiem. Ar neticību lūkojos tālumā redzamajos cilvēkos, kas vairums sauļojās pliki. Vai tiešām tik silti? Lai arī laukā bija ap +25 grādiem, šķita, ka ir pārāk vējains un peldēties noteikti nevarēs! Izrādījās, ka var gan. Ūdens bija ap +20, varbūt pat +22 grādiem, bet sauļojoties dažbrīd palika pat ļoti karsti, droši vien tāpēc, ka melnās smiltis īpaši piesaista sauli. Melnās pludmales krastos ir arī ļoti savdabīgas klintis, pilnas dobumu un itkā izgrauztu vietu, man par brīnumu izrādījās, ka tās sastāv vien no smiltīm un dažiem akmentiņiem, tāpēc viegli paļaujas cilvēku un dabas spēku ieteikmei. Izpledējušies, nosauļojušies un atpūtušies devāmies apskatīt sarkano pludmali, kuru gan diemžēl neieraudzījām pilnā krāšņumā, jo nedēļu atpakaļ lietusgāzes saskaloja lielu daudzumu ūdenszāļu krastā, kas tad arī nosedza visas sarkanās smiltis. Kamēr tikām atpakaļ līdz Thira, vairs nebija laika ne pārģērbties, ne arī nolikt mantas, tādēļ tika nolemts doties uz Ia nekavējoties, lai pagūtu uz saulrietu. Saule riet ap 18:30, bet tā kā mēs vēl kaut nedaudz gribējām apskatīties pašu pilsētiņu, vajadzēja ierasties laicīgāk. Ia ir slavena ar savu skaistumu, ar burvīgajām mazajām mājiņām, kas ir vēl krāšņākas nekā Thirā un citur, tāpat arī Ia ir iecienītākā saulrieta skatīšanās vieta, kur sezonas laikā nav iespējams uzpraukties uz skatu torņa, lai to vērotu. Mums paveicās, uz skatu torņa bija vien daži desmiti cilvēku un skats pavērās fantastisks – dzirnavas, mazie namiņi, kuģi un rietošā saule. Atpakaļceļā varējam novērtēt kalnu seprentīnu skaistumu, kur vienubrīd vienā līnijā bija redzams kruīza kuģis, lidmašīna un pilnmēness. Sarunājuši tikties atkal nedaudz pirms 9, nolēmām beidzot nedaudz atpūsties un sagatavoties vakariņām. Pusdeviņos mums atbrauca pakaļ Aleksa draugs Perijs, kura pilnais grieķu vārds citu tautu pārstāvjiem nav īsti izrunājams. Viņš mus aizveda uz elegantu restorānu gandrīz kalna virsotnē, kur bija pārskatāma tikpat kā visa sala! Nobaudījušas vistu a la creme, maigo Santorīnī vīnu un saldumus, bijām gatavas doties izklaidēties. Tomēr, tā kā sezona jau ir noslēgusies, atvērts bija tikai viens bārs, kurā bija labi ja padsmit cilvēki. Pietam, abas tomēr pamatīgi nogurušas pēc visiem ceļojumiem jau ap 12 devāmies pie miera. Nākošajā dienā iegādajāmies pēdējos suvenīrus (Thirā atslēgu piekariņš var maksāt pat trīs reizes lētāk nekā Iā), pēdējoreiz aplūkojām pilsētu, kad jau pienāca solītie 10:30 un viesnīcas īpašnieks klauvēja pie durvīm, lai vestu mūs uz prāmi. Lai arī divas naktis pavisam nav daudz, tomēr es droši varu teikt – Santorīnī ir sapņu sala. Šeit viss ir spožāks, skaistāks, balti-zilāks un gaisīgāks nekā citur. Mazās kafejnīciņas pasniedz lieliskus ēdienus, vietējie ir laipni, un citu tūristu klātbūtne vismaz sezonas beigās gandrīz nemaz nav jūtama.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais