Trīs vīri un tornis

  • 3 min lasīšanai
  • 7 foto

Šis raksts tapa dažas dienas pēc tam, kad es, Vladimirs un Kristaps apciemojām Kuldīgu ar mērķi uzkāpt "Adatā". "Adata" ir veca padomju armijas antena, kas paredzēta sakariem ar zemūdenēm. Padomju armijas un zemūdeņu vairs nav, tomēr 200m augstā antena vēl stāv. Vairāki LV piedzīvojumu meklētāji tur ir bijuši un kāpšanu aprakstījuši savos blogos. No šiem blogiem tiem arī iedvesmojāmies un smēlāmies informāciju.

Jaukā pagājušās sestdienas rītā sataisījāmies un devāmies uz Kuldīgu, tur garšīgi paēdām "Pagrabiņā" un devāmies uz galamērķi. Ar otro piegājienu atradām pareizo torni. Pārējos divos saimnieko īpašnieki un tie ir apsargāti. Īstajam tornim var piebraukt pa šauru (bez)ceļu un vēl 100m jāpaiet kājām. No augšas izskatījās, ka no otras puses var piebraukt arī tuvāk. Kuldīgas adata atrodas Lat: 56.936751° Lon: 21.921376°. Apkārt pašam tornim ir žogs un dzeloņdrātis, ko papostījuši iepriekšējie kāpēji. Torņa pirmais posms ir aizmetināts, bet to nav grūti apiet.

Vēl atrodoties uz zemes notika pirmais FAIL, jo GoPro kamerai nomira baterija. Nezinu kas tur par vainu, jo nofilmētas bija +/- 5 minūtes. Sākumā kāpu pa priekšu un mudināju parējos man sekot. Viss tornis sastāv no 5-10 gariem "posmiem", starp posmiem ir tādas kā 50x50 cm lielas platformas. Pēc pirmajiem 3 posmiem Kristaps atcerējās, ka atstājs lejā, ko svarīgu un devās atpakaļ, nokāpām visi atkal lejā un tālāk kāpām ar Vladimiru divatā.

Kāpjot augšā es apbrīnoju padomju strādnieku izdomu metinot kopā trepju konstrukcijas. Katrs posms ir savādāks, sametināts kā sanāca no tā, kas gadījies pa rokai. Lieki piebilst, ka visa konstrukcija ir sarūsējusi un vietām aizdomīgi kustējās. Dažās vietās trūka skrūves un metinājumi bija atlūzuši. Šaubīgākajās vietās izmantoju sistēmu, lai drošinātu sevi. Kāpjot pa torņa iekšpusi iespējas nokrist ir mazas, jo apkārt trepēm ir "muguriņa". Tomēr, vietām viss ir tik ļoti sapuvis, ka trepes varētu nolūzt ar visu muguriņu un drošināšanu. Uzkāpjot virs koku galotnēm, vējš kļuva arvien spēcīgāks, visa konstrukcija no vēja vibrēja, trīcēja un skanēja radot nemitīgu troksni. Katrs mans un Vladimira karabīnes atsities pret torni atbalsojās visā torņa garumā. Pati kāpšana nebija fiziski grūta, kāpjot galvenās grūtības radīja vējš, kas lika nepārtraukti turēties un pūta cauri drēbēm. Kāpjot un atpūšoties nebija nekādas iespējas no vēja paslēpties.

Kabinot un atkabinot karabīnes, lienot cauri sarūsējušajai konstrukcijai, prātā pārcilāju savus labos un ļaunos darbus, brīžiem pie sevis lamājos un nožēloju, ka esmu iesaistījies šādā avantūrā. Domāju par to, cik stulbi būtu, ja kaut kas noietu greizi. Te man izdevās sajust to, cik patiesībā ērts ir mans salauztais offisa krēsls un cik liela vērtība ir mājām, siltai tējai un mīkstai gultai un cik ļoti pēc tā visa tagad ilgojos. Lai arī, dažādas ar adrenalīnu saistītas izklaides man nav svešas, šī bija pavisam jauna pieredze. Parasti, adrenalīns nāk īsās, bet spēcīgās devās pēc kurām var atviegloti uzelpot. Kāpšana "Adatā" ir spēcīga adrenalīna deva 3h garumā, kuru tā pat vien nevar pārtraukt. Uzkāpjot virs pirmās atsaites sāk pavērties skats uz Kuldīgu un Ventas ieleju. Vēl augstāk pasaule sāk izskatīties kā Google Earth bildīte. Augstumu īsti nejūt, jo tieši zem kājām ir konstrukcijas un visa apkārtējā pasaule rādās nedaudz sirreāla.

Vēja brāzmas ik pa brīdim lika piebremzēt un piespiesties konstrukcijām. Apmēram 2h laikā nokļuvām virs 2. atsaites, tas ir ~130m augstumā. Tur nedaudz atpūtāmies un pamatīgi nosalām, tornis nekādu aizvēju nerada un tur nav kur paslēpties. Vladimiram vējš no galvas nopūta cepuri. Apēdām pāris konfektes un nofotografējāmies. No spoguļkameras nekādas jēgas nebija, jo lai to izvilktu ārā būtu jāpogā vaļā jaka un jāvelk nost cimdi, kurus vējš varētu aizpūst. Izlīdzējāmies ar ziepju trauku. Ar Vladimiru apspriedāmies, ka būtu muļķīgi uzkāpt vēl augstāk un nosalt tā, ka rokas vairs neklausa. Kā nekā līdz lejai jākāpj vēl vairāk kā 100m. Izlēmām kāpt lejā.

Kāpjot lejā nekādu drošināšanu neizmantoju, tā gāja daudz ātrāk. Pāris reizes gan bija bailīgi, jo rokas jau bija nogurušas un spēki gāja uz beigām. Sistēma lieti noderēja pašā apakšā, lai tiktu apkārt slēgtajai daļai, kur atkal nācās kāpt pa torņa ārpusi. Nonākot uz zemes šķita, ka iestājies pilnīgs bezvējš un miers. Izdzērām abus termosus tukšus, apēdām šokolādi un nospriedām, ka atbrauksim vēl. Nākamajā rītā pamostoties lasīju ziņās, ka Kurzemē naktī bijusi vētra (http://www.tvnet.lv/zala_zeme/daba/415642-svetdien_latviju_sasniegs_vetra) Pēc pasākuma noskatījos pāris video (http://www.optimisti.lv/2010/07/07/nepabeigta-misija-adata/) par kāpšanu Adatā. Acīmredzami, kāpšana saulainā vasaras dienā būtiski atšķiras no tā, ko piedzīvojām mēs. Vēl dažas bildes ir galerijā!

Galvenās atziņas: 1. Jābrauc kāpt siltākā laikā vai vismaz bezvējā. 2. Katra lieta, ko nesīsi augšā traucēs kāpt. Mugursoma noteikti nav nepieciešama, visādi naži un telefoni vairāk traucē nekā palīdz. Vietas, kur dzert tēju tur nav pricinpā un visdrīzāk tēju aizpūtīs. Spoguļkamera ir lieka ekstra, ziepjutrauks, kas ērti ieguļas kabatā ir daudz piemērotāks. 3. Drošināšanas sistēma ir noderīga, lai pārvarētu pāris šaubīgās vietas. Pašā kāpšanas procesā drošināšana īsti nav vajadzīga. 4. Grūtākais kāpjot ir slodze uz nerviem, ko ietekmē dažādi faktori: Vējš, torņa apšaubāmais stāvoklis, troksnis ko rada vējš, adrenalīns, aukstums, fiziskā slodze utt. Tas viss kopā rada situāciju, kurā ir viegli pieņemt stulbus lēmumus. Tāpēc pirms kāpšanas ir vērts padomāt par savu un savu ceļabiedru spējām novērtēt situāciju un neuzņemties nevajadzīgus riskus



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais