TC Turcijā

Žigimants fon Krēsliņš 26.03.2012 27 min lasīšanai

Kaut kādā brīdī izdomāju, ka baigi gribas kaut kur aizbraukt. Vēlams tur kur silti jo Latvijas ziema jau mazliet ir pieriebusies. Par kaut kur kļūst Turcija. Tīri veiksmes un sagadīšanās pēc, bet nu paši vainīgi- nav ko internetā ievietot informāciju, ka tiek meklēti dalībnieki kursiem. Turklāt par man interesējošu tēmu.

Plānots, ka piedalīsies ap 30 dalībniekiem un no Latvijas esam apstiprināti divi- es un mistiskā Aija no Valmieras. Iepriekš sačatojam ar Aiju draugos un jau 10. marta rītā tiekamies klātienē lidostā. Tā Aija tīri tā neko- smuka samērā. Tajā brīdī es taču nevarēju iedomāties, ka sarkanā matu krāsa ir tikai tāpēc lai noslēptu blondo....

Mums iepriekš jau ir nopirktas biļetes uz Frankfurti un pēc tam uz Antāliju. Vienīgais kas atliek, ir iečekoties lidojumam. Teorētiski tas nav nekas sarežģīts, bet praktiski izskatās, ka meitene kas strādā ček-inā iepriekšējo nakti ir pavadījusi jautri un tagad ar grūtībām saprot kur atrodas un kas, pie velna, viņai jādara. Viņa paņem manu pasi, tas Aijas pasi, un tad prasa manu pasi. Laipni aizrādu, ka manu pasi viņa nupat mēģināja aizsūtīt kopā ar iepriekšējo bagāžu. Meitene paceļ uz mani savas skaistās acis un es skaidri redzu tajā laistāmies vismaz 100 gramus ar Jack Daniels vai līdzīgu šķidrumu. Kaut kā izdabūjusi smaidu, viņa izsit iekāpšanas kartes un mēs dodamies lidot. Pārbaudot savas sēdvietas konstatējam, ka jautrīte mūs ir izsēdinājusi pa visu lidmašīnu. Man ir 7. rinda, Aijai 18. Ar vieglu paniku pārbaudu vai mēs vispār lidojam uz Antāliju. Nē, pārējais viss kārtībā. Galamērķis ir ok, bet arī nākamajā lidmašīnā mēs sēžam katrs savā galā.

Lidmašīna ir pustukša, tāpēc Aija ātri pārsēžas pie manis. Viņai ir mazliet tā kā interesanti, mazliet tā kā bail, jo ar dzelzs putnu lido pirmo reizi. Pats pirmais kas Aijai nepatīk, ir tas, ka pie paša loga griežas propellers ( mēs lidojām ar kaut kā mazo ļofeni). Saku lai viņa lūdzu Dievu visa lidojuma laika redzēt kā propellers griežas. Aija sāk smieties. Nē- rādās normāla meitene.

Frankfurtē jāgaida vien stunda un jau sēžam nākamajā lidmašīnā. Šis ir lielais Boing, kas gandrīz pilnībā ir piebāzts ar vecāka gadagājuma vāciešiem. Laikam jau šiem arī sagribējies pagrozīt pakaļas saulē. Īsti nevaru atrast savu vietu, bet tad turciska paskata stjuarte sekojot labākajiem filmas „ Fortūnas džentelmeņi” paraugiem noburkšķ kaut ko līdzīgu- „ papaša, tvajo mesto vozļe paraši” un laipni nosēdina mani tieši blakus tualetei. Ejas kreisajā pusē sēž divas vācu pensionāres, viena no kurām kā izskatās nomirs vai nu lidmašīnā, vai nu maksimums izvilks divas dienas Turcijā. Nu tā- uz gadiem 140, nu varbūt 130. Man blakus apsēžas vācu pusmūža vīriešu kompānija. Divi man blakus un vēl trīs priekšā. Kājas īpaši nav kur likt, mūzikas man nav un izskatās, ka šis būs sasodīti garš lidojums.

Pozitīvais- lidojuma laikā dod ēst. Tiesa, akurāt pirms mūsu rindas apkalpei beidzas sviestmaizes, bet šamējie ātri noreaģē izvelkot no kaut kāda skapīša dažas papildus maizītes, kas acīmredzot palikušas pāri vēl no pagājušā gada. Garšo tīri labi. Mazu izrādi sniedz jaunākā no večiņām pa kreisi, kas met pie zemes visu ko vien var nomest un tad spiež izsaukuma pogu lai stjuarti ceļ augšā. Pilnai laimei viņa uzlej savu ābolu sulu blakussēdētājai. Tā pat nenoraustās. Jau domāju, ka vecā devusies pie dieviem, a bet nē- ļoti lēnām tā pagriež galvu un velta neizpratnes pilnu skatienu man. Jā, jā, mamīt, man aiz ņefig darīt gribējās tevi apliet no 2 metru attāluma. Sak, lai izskaties mazliet svaigāk. Tikmērdrebošā roka ir atjēgusies un spiež izsaukuma pogu. Ar interesi klausos kādas būs vēlmes. Drebošā roka vai nu nav pamanījusi, ka izlējusi sulu uz draudzenes, vai nu tēlo muļķīti. Viņa vienkārši pieprasa sev vēl vienu suliņu. Tikmēr uzstāšanos sāk džentelmeņi man blakus. Viens uz i-pad lasa aņņukus, skaļi nozviedzas un tad dod i-padu nākamajam. Noklausoties piecus vāciskus zviedzienus viss atkārtojas no nulles. Man gribas mājās.

Pēc 3 mokošām stundām nosēžamies Antālijas lidostā. Ūsains turku robežsargs iespiež pasē zīmogu un mēs dodamies Antālijas naktī. Ārā ir silts. Reāli silts. Tas viss ir pupu mizas jo pēc idejas kādam mūs ir jāsagaida. Var jau būt, ka kāds mūs arī gaida, bet ne šeit. Lieki teikt, ka redzot divus neturciska paskata cilvēkus ātri sarodas izpalīdzīgi vietējie kas ir gatavi ar mums darīt da jebko pretī prasot papīrīšus ar tiltiem un logiem. Pieklājīgi atšujam pirmos divdesmit, bet tā kā izpalīdzīgā feja negrib parādīties, nākas rīkoties. Cenšos zvanīt uz tālruni, kas norādīts ielūgumā. Bet no sākuma vajag uzzināt kur mēs atrodamies. Tas, ka lidosta ir skaidrs, bet kur tieši? Prasu pie izejas stāvošām meitenēm lidostas formās vai runā angliski. Runājot gan. Nu tad kur mēs šobrīd atrodamies? Kas šī par izeju? Skan fantastiska atbilde- i dont know. Skaidrs- izeja i dont know. Zvanu uz tālruni un cenšos izskaidrot, ka atrodamies pie izejas kas vietējiem pazīstama ar nosaukumu i dont know. Otrā galā mani ne pārāk saprot, bet apsola 5 minūšu laikā atsūtīt sagaidītāju. Jūtot, ka tūristi draud izsprukt no nagiem ne par ko nesamaksājuši, vietējie sarosās. Es uztaisu ģīmi a ļa- „bļa, ka maukšu” un skatos visiem acīs. Jautājumu nav. Un tiešām piecu minūšu laikā ir sagaidītājs. Mūs aizved pārsimts metru tālāk un tur jau mūs gaida vēl kādi 7 treniņa dalībnieki. Esot jāpagaida vēl stundiņa, tad ielidos pēdējais čuvaks, un tad jau būs busiņš uz Adrasanu, kur arī viss pasākums notiks.

Stundu cenšamies pavadīt radoši. Es prātīgi strebju Martini un cenšos sadraudzēties ar pārējiem. Ienāk prātā ideja samainīt naudu. Tas ir iespējams, bet jāiet atpakaļ lidostā. Vismaz Antālijas lidostā prikols ir tāds, ka jau ejot iekšā lidostā somas ir jālaiž caur skeneri un pašu arī apčamda kā mazo ezi tumšajā silā. Man galīgi negribas laist caur skeneri somu, kurā ir sakrautas vairākas pudeles ar paaugstinātas vērtības šķidrumu, bet atstāt somu es arī negribu. Izdomāju naudas maiņu uzticēt Aijai, kas atzīstami ar to tiek galā.

Sagaidām pēdējo dalībnieku un dodamies uz busiņu. Jābrauc gandrīz divas stundas. Tā kā ir jau gandrīz pusnakts, normāli cilvēki tā kā cenšas gulēt, bet mums ar Aiju uznāk dziedamais. Aija dzied sūdīgi un es dziedu vēl sūdīgāk. Tas gan ir pie kājas, jo galvenais ir process. Visu ceļu smuki nomaurojam visu ko vien atceramies. Vismaz pašiem ir jautri. Andrasanā ierodamies jau ap 1. naktī. Mūs ātri sadala pa numuriņiem, iegrūž rokās sviestmaizi, dzērienu un liek tīties gulēt. Patiesībā tā nav slikta ideja un jau pēc kādas pusstundas rauju masā. Esmu vienā istabā ar turku, kura vārdu nedēļas laikā tā arī nevarēju atcerēties. Kā istabas biedram nav ne vainas- pieklājīgs, pretī nerunā, daudz maz ievēro kārtību. Pašai istabai arī nav ne vainas- paliela, ar gandrīz tikpat lielu balkonu. Protams, ir televizors, kurš rāda tikai turku kanālus, telefons, kurš savieno pēc savas patikas ar pēc iespējas dažādākiem abonentiem un ledusskapis, no kura organizētājiem pietika prāta izņemt visus šķidrumus kas satur alkoholu.

Pamostos jau piecos. Ir gaišs. Atveru balkonu. Dienas gaismā apkārtne izrādās fantastiski skaista. Apkārt lieli kalni. Aiz tiem vēl lielāki, kuru virsotnes sedz sniega sega. Pie reizes uzzinu, ka apelsīni un citroni kā izrādās aug kokos. Līdz šim kaut kā biju iedomājies, ka tie savdabīgā ceļā vairojas supermārketos. Vārdu sakot- mazliet nereāli. Tā kā līdz brokastīm vēl ir daudz laika, dodos atpakaļ uz gultu un novārtos līdz septiņiem.

Brokastis ir pārsteidzoši bagātīgas. Ļoti daudz augļu un dārzeņu, turklāt ir iespēja iestumt ģīmī arī dažādus siltos ēdienus.

Apmācības, jeb TC (training course) sākas 9. Kopā esam 27 dalībnieki no pārdesmit valstīm. TC ir par tēmu, kā rakstīt projektus, atrast partnerus, izstrādāt stratēģiju utt. Protams, protams, viss notiek ar neformālās izglītības palīdzību, jo no formālajiem kursiem es izvemjos jau otrajā dienā.

Dienas pirmā daļa veltīta iepazīšanās uzdevumiem. Inčīgi. Vēl inčīgāks ir pusdienu pārtraukums. Pirmkārt pusdienās var pārēst jēgu, otrkārt viesnīcai pieder desmit divriteņu, kurus var paņemt un doties tālēs zilajās. Mēs ar Aiju steidzam šo iespēju izmantot. Neliela auguma cilvēkiem divriteņi ir ideāli. Tā kā neredzēju nevienu turku, kurš būtu garāks par Aiju (180cm), tad, protams, ka viņiem ir dziļi nošķaudīties par cilvēkiem kuru augums sasniedz divus metrus. Uz riteņa es izskatos pēc nīlzirgu mazuļa vēdersāpju laikā. Bet lai nu kā- plaši izvēršot kājas uz sāniem, uz priekšu var tikt. Ātrumu pārslēdzēji ir salauzti, un arī no bremzēm palikušas vien skaistas atmiņas, bet tas nav galvenais. Galvenais, ka riteņi ir! Dodamies ar Aiju uz pludmali. Tas tepat vien ir- četras minūtes pārāk intensīvi neminoties. Sanāk braukt lejup pa kalniņu un var ieslēgt relax režīmu. Pludmale ir fantastiska. Gaiši, gaiši zils ūdens, un visapkārt kalni un palmas. Pludmali klāj raupja smilts un akmentiņi. Krastā sēž 4-5 vietējie saģērbušies siltās jakās ( ziema vēl tak) un ar interesi skatās uz idiņiem šortos un īsos svārciņos. Baigi gribas nopeldēties. Saprotu, ka diez ko silts ūdens nevarētu būt ( nu vietējie tak nepeldas), tomēr domāju vismaz iebrist. Iebrienu un no priekiem gandrīz pielieku bikšeles- silts! Nereāli silts! Tik silts ūdens Liepājas pludmalē ir labi ja pāris nedēļas gadā. Neesmu tur baigais temperatūras eksperts, bet domāju, ka vismaz 20 grādi bija. Ar skaļu kviecienu metos ūdenī. Vietējie gandrīz aiziet ar sirdi. Negribas nemaz līst ārā. Bet tā kā pusdienas pārtraukums iet uz beigām, gribam vēl apskatīt apkārtni. Turpat blakus pie pludmales, izvilkti smiltīs stāv vairāki visai paprāvi kuģīši. Pēc zvejas īpaši neizskatās, drīzāk jau īstajā sezonā vizināt tūristus. Uzreiz aiz kuģīšiem sākas mazas ciemata mājiņas. Cita izskatās pavisam vienkārša, cita pat ļoti glauna. Katrai mājas priekšā ir dārzs ar apelsīnu un citronu kokiem. Turklāt kaut kas zied. Botānikas stundā kladē zīmēju vafeles, tāpēc kas zied nemācēšu pateikt, bet nu izskatās skaisti. Cauri ciematiņam tek neliela upīte, un krasta otrajā pusē mājiņas sarindojušās pie pašas upes. Droši vien, ka tādu jēdzienu kā ledus iešana un plūdi vietējie nav dzirdējuši pat televīzijā. Pļaviņu iedzīvotāji ieraugot mājas tik tuvu upei droši vien paši nošautos. Ciematiņa iedzīvotāji ar lielu interesi nopēta mani, bet ar vēl lielāku Aiju. Garām braucoši džekiņi ar motociklu gandrīz ierauj upē, aizskatījušies uz manu kolēģi. Ciematā ir 2 vai trīs veikali. Veikalos var nopirkt pārsvarā cigaretes, alkoholu un čipšus. Nav ne jausmas kur tiek iegādāta tāda lieta kā maize, gaļa, desas, sieri utt, jo šādus produktus es nevienā veikalā neredzēju.

Cenas Turcijā ir nedraudzīgas. Man tā bija liela vilšanās, jo kaut kā savā naivumā biju iedomājies, ka Turcijā viss ir lēts. Nekā nebija. Normāls aplauziens bija ne tikai man, bet arī vēl dažiem kadriem, kas kaut kā bija sasapņojušies, ka Turcijā cigaretes met pakaļ un vēl piemaksā ja kāds tās vispār pērk. Realitātē to cena ir gandrīz uz pusi dārgāka kā Latvijā. Par alkoholu vispār negribas atcerēties. Piemēram populārākais alus Efes ( pēc manām domām viens no negaršīgākajiem ko ir gadījies dzert) maksā 3,50 turku liras, kas mūsu naudā sanāk ap 1,20. Lētākais šnabelis maksā ap 12 latiem, bet turku nacionālais padzēriens- raki maksā uz 20 latiem. Tāds veikala apmeklējums automātiski sačakarē garīgo visam vakaram.

Pēcpusdienu pavadām strādājot, bet tā kā šī ir pirmā diena, tad nekas sarežģīts nav. Dienas laikā izkristalizējas tie cilvēki ar ko acīmredzot nāksies pavadīt kopā visvairāk laika. Horvātiete Lana ar tikpat stulbu humora izjūtu kā es, turks Buraks- jauks un sirsnīgs puisis, lietuvietis Dovydas- kluss, bet saprot jokus, un islandiete Harpa. Tieši mēs vakarā, kad visi jau devušie pie miera sēžam lauka kafejnīcā, kura sen jau kā slēgta un spēlējam kaut kādu dīvainu islandiešu spēli ko sauc par kukutaki. Ideja ir apmēram tāda pati kā Uno. Proti ir krāsainas kārtis ar dzīvnieku attēliem. Katram uzliekot kārti ir jāsaka tāda skaņa, ko izdod attēlotais dzīvnieks. Izņēmums ir sarkanās kārtis, ko uzliekot neko teikt nedrīkst. No sarkanajām izņēmums ir gailis, ko uzliekot jāsaka kukutaki. Noteikumi ir vienkāršāki par 2 santīmu monētu, tomēr nelielā reibumā un pustumsā viss rādās diezgan sarežģīti. Kaķis regulāri rej, lauva bļauj ēzeļa balsī, bet visas sarkanās kārtis pa lielam ir kukutaki. Bet lielākā rēka nāk par nopietnajiem ģīmjiem, kas izmisīgi cenšas tikt vaļā no kārtīm un pilnā nopietnībā izdod dzīvnieciskas skaņas. Skatoties pa viesnīcas logiem droši vien izskatās pietiekoši idiotiski- kārtis redzēt nevar, toties dažiem dalībniekiem kā rādās aizgājis ciet, jo nakts klusumu pāršķeļ debili izsaucieni- bēē, vau, rrrrrr, iāā utt. Kaut kad stipri pēc pusnakts, kad kāršu krāsu sen jau vairs neviens neatšķir, beidzot metam mieru. Tomēr gulēt vēl netīkas iet, tāpēc runājam par mistiskām parādībām- spokiem, elfiem un citiem. Jāsaka- sasodīti interesanti. Ap četriem ejam gulēt.

Ieejot istabā sajūtos kā tropu mežā. Mans istabas biedrs ir uzlicis uz pūtēja 30 grādus un ne aci nemirkšķinot rauj masā. Labi, es tev, vecīt, parādīšu kur slēpjas dzīves patiesība. Izslēdzu sildītāju un līdz galam atrauju balkonu. Ar labi padarīta darbiņa sajūtu liekos gulēt.

Lai arī sanāk pagulēt nepilnas četras stundas, no rīta esmu svaigs kā gurķītis. Svaigs ir arī turks. Viņš gan mazliet neticīgi raugās uz mani, uz balkonu un uz sildītāju. Tēloju, ka man arī tas ir nenormāls pārsteigums un saku, ka ir mazliet tā kā auksts un apkopējas jau nu varēja aizvērt balkonu. Turks atriebjas iztecinot visu silto ūdeni no boilera. Ok 1:1.

Diena paiet iepazīstoties ar projektiem, pieteikumiem un tehnisku informāciju. Pusdienas pārtraukumā laižam peldēt. Nekas dižs no tā nesanāk, jo jūrā ir nenormālie viļņi. Bez pārspīlējuma varu teikt, ka uz saviem diviem metriem pavisam noteikti. Un nav tā kā pie mums- vairāki sīki vilnīši. Te ka nāk, nāk viens, bet tāds, kas ātri nogāž no kātiem. Es jau starā, jo dievinu viļņus. Peldēt, protams, tādos nav iespējams, bet pavizināties ir ideāli. Vienīgā nelaime, ka sīkie akmentiņi ļoti duras kājās un ir grūti nostāvēt. Turklāt ja zaudē modrību, var dabūt no viļņa pa muti.

Pēc peldes izlemjam pabraukt uz otru pusi. Arī šajā pusē ir pāris mājas, viens veikaliņš un pāris kafejnīcas. Veikaliņa saimnieks aicina mūs iekšā. Joka pēc ieeju un ārā tikt ir pagrūti, jo vecais laikam ir iedomājies, ka mēs nopirksim visu viņa veikalu un pie reizes veco divriteni. Saku, ka gribu uzzināt alus cenu. 3,50. Ja ņemu divus, tad 8 liras. Matemātikā nekad neesmu bijis spēcīgs, bet jūtu, ka man ausī bāž lielu baltmaizes batonu, ar biezu sviesta kārtu. Kaut kāds turku bizness. Negribu uzzināt cik jāmaksā ja sagribas piecus alus. Tikmēr ašais jau ir iesaiņojis divus alus un bezmaz jau lien man kabatā pēc naudas. Diezgan valdos lai vecajam neievilktu pa viņa šņukuru. Pirms esmu ašo izrubījis, Aija mani bezmaz vilkšus izvelk no veikala.

Braucam atpakaļ uz viesnīcu. Baigi interesanti un galvenais neizskaidrojami ir tas, ka gan no viesnīcas, gan uz viesnīcu sanāk braukt lejā no kalna. Nesaprotu, optiskā ilūzija vai kā, bet kā mazliet uzminies, tā vēlāk neminoties var aizripot gan no viesnīcas līdz ciematam, gan pa to pašu ceļu atpakaļ. Mistika kaut kāda. Ir jau labi, jo pēc Mērfija likuma vienmēr sanāk braukt pret kalnu. No sākuma likās, ka varbūt man gļučī, bet nē, arī pārējie apstiprina manu teoriju. Brauc kā gribi, sanāk lejup pa kalnu. Kāds, pie velna, var to izskaidrot???

Vakarā ir nacionālais vakars, kas vienmēr beidzas ar palielu reibumu. Izņēmums nav arī šoreiz. Ir pārstāvētas 16 valstis, un vienīgais kam līdzi nav nekas stiprāks par desām ir spānis. Jau pēc vakariņām visi sāk rosīties, kārtot, krāsoties ( bija lūgums visiem ņemt līdzi kādu karnevāla tērpu). Es izskatos ļoti smuks arī bez tērpiem un ar nenokrāsotu seju, tāpēc izvēlos dabīgumu. Aija gan uzzīmē kaut kādu bulšitu uz sejas un kā rādās ir pat diezgan laimīga ar šo faktu. Viens otrs ir gatavojies nopietni- līdzi ir klaunu, spoku un vēl sazin kādi tur Miķeldienu tautastērpi. Kam nav, gandrīz visi izvēlas lai uz viņu sejas uzzīmē kaut ko no Pablo Pikaso jaunības dienu darbiem. Rumāņi pat ir saģērbušies tautastērpos. Tas ir viss ir pupu mizas, pievērsīsimies galdiņu saturiem. Latvija: divi balzāmi un rupjmaize. Žigis nebija pacenties izlasīt informāciju līdz galam, tāpēc labi, ka Aija vismaz bija paķērusi līdz rupjmaizi. Lai galds neizskatās dikti tukšs, uzliekam datoru, pa kuru parādīt filmu par Latviju. Aija izdomā rādīt kaut kādu sevis samontēto filmu, kurā galvenā lomā ir strazds ( vai pūce?), kurš iet un piekasās ciemata iedzīvotājiem. Nu tik traki varbūt nebija, bet kaut kas no paralēlās pasaules un man nesaprotams pavisam noteikti.

Blakus mums ir Turcija ar saviem saldumiem ko normāls cilvēks nemaz nevar ieēst. Turcijā pa lielam saldumi tiek gatavoti pēc receptes- ņemam kilogramu cukura, pievienojam pāris rozīnes vai kādu auglīti, samaisām un pieberam mazliet cukura. Piedomājam skanīgu nosaukumu un vualā!- saldais gatavs. Pēc tam izdomājam zem kāda produkta mēs to izplatīsim- auglis, cepums vai konfekte. Garšo absolūti vienādi. Ar šo visu gribēju teikt, ka Turcijas saldumus pagaršojot tāds ierindas dietologs vienkārši atmetīs pakavus. Toties pozitīvais- turkiem ir raki. Tas ir tāds vietējais padzēriens, kas satur 40% alkohola un garšo pēc anīsa. Tīrā veidā viņš negaršo ne pēc kā, bet sajaucot ar ūdeni ( un visā Turcijā tā dara), tas pirmkārt maina krāsu no bezkrāsaina un piena baltu, otrkārt, kā jau minēju garšo pēc anīsa. Man personīgi patika, bet tas ir gaumes jautājums.

Portugāle: kaut kādi cepumi un vīns sajaukts ar brendiju. Vai kaut kas no tā stila. Viens no garšīgākajiem dzērieniem tovakar. Bija maz, bet es biju pirmais, tā kā man pietika. Citiem nepietika, bet man pietika.

Lietuva: Galdu lepni aizņēma trīs devītnieki. „ trejos devynerios” tas tāds leišu prettrieciens balzāmam. Turklāt vismaz man labāk iet pie sirds par mūsu lolojumu. Zacene- sorry, dodieties pie blakus galdiņa.

Spānija- šis bija ideāls zacenes galdiņš, jo jaukais katalānis Biels nebija spiedis uz šmigu, bet sarūpējis daudz un garšīgu desiņu un gaļas izstrādājumu, par ko viņu ļoti cienīja tie, kam ātri beidzas uzdzeramie.

Rumānija: Ļoti estētiska paskata galdiņš. Dekorēts ar Rumānijas karogiem, bonusā nāca rumāņi, kas tērpti tautastērpos. Viss bija tik smuks un sterils, ka bija bail pat iet klāt. Tāpēc ko viņi tur piedāvāja es pat neatceros.

Ungārija: Protams, vīns. Un cepumi. Bet kam vienos naktī interesē cepumi? Vīnos neorientējos, un vīna estēti, lūdzu izlaiž nākamo rindiņu...vīns sūdīgs, bet kā uzdzeramais uz rakijas bija galīgi ok.

Francija/ Holande: Vīns. Un sieri. Mazliet smirdēja, bet ne tik ļoti. Toties abi dalībnieki bija izdomājuši oriģinālu veidu kā piesaistīt uzmanību, proti, uz zemes, pie sava galda izmētāja zeķes. Tīras, protams, bet visiem stāstīja, ka sieram nav ne vainas- smirdot zeķes. Smieklīgi un ļoti oriģināli. Respect!

Beļģija: Personīgi mans top galds viena iemesla dēļ- džekam bija Leffe alus. Neilgi, bet bija. Un tas ir mans absolūts favorīts. Beļģu šokolāde un cepumi- protams, ka forši, bet Leffe, tas tomēr ir kaut kas īpašs.

Vācija/ Austrija: Kaut kādas šokolādes un alus, kurš garšoja pēc uz divām dienām vaļā atstāta Walter. Kļūdas pēc mazu glāzīti izdzēru, un tas arī bija viss, jo šim galdam bija jāmet līkums.

Čehija: Becherovka. Dzēriens, kas ļoti labi iet iekšā un tikpat skaisti nāk ārā. Ja vēl uzgrauž pa virsu čehu cepumus, tad vispār var sanākt ideāls sirreālisma darbs.

Polija: Laikam supermārketā bija kāda izpārdošana, jo šķiet, ka uz galda ir vismaz 5 kg konfekšu. Starp tām uzmanīgāks skatītājs noteikti var pamanīt noslēpušos Zubrowka pudeli un apelsīnu sulu. Nezinu vai kāds apēda kādu konfekti, bet šķidrums gan bezkrāsainais, gan oranžais beidzās sasodīti ātri....

Horvātija: Mana draudzene Lana acīmredzot ir ar sadistiskām tieksmēm, jo pie lielās, zaļās rakijas pudeles neļāva pieskarties līdz brīdim, kamēr netika izpildīts kaut kāds horvātiska piesitiena uzdevums. Piemēram izrunāt neizrunājamu teikumu no sērijas eža kažociņš uz šaursliežu dzelzceļa, vai nosaukt trīs Horvātijas pilsētas. Šis galdiņš mani nogalināja, jo rakiju dzēra ļoti maz, savukārt man kaut kā iepatikās apkārtnes skats, ka pavērās sēžot akurāti pie šā galdiņa. Nu un ja jau es te tā kā tā sēžu, tad kāpēc neiedzert?

Islande/ Norvēģija. Norvēģijas vienīgais bonuss bija divas melnā tērptas meitenes, kas bija izkrāsojušās pēc duročkām un divu minūšu laikā aizlējušas acis, tā, ka vairs neatšķīra Norvēģiju no Kongo demokrātiskās republikas. Savukārt islandiete cēla galdā lakricas konfektes un kaut kādu baiso, nedabīgi zaļo schnapps. Tik zaļu krāsu es nekad neesmu redzējis. Kaut kas pa vidu tarhūnam, kam piegāzta klāt pudele zeļonkas.

Nu apmēram tā. Laikam jau lieki teikt, ka stundas laikā visi ļoti sagurst. Raisās inteliģentas sarunas par ekonomikas recesiju, valstu ārpolitiku un starptautiskajām tiesību normām...

Kā tieku līdz istabiņai, īsti neatceros. Tik zinu, ka mans istabas biedrs pa glauno atriebjas man, jo no rīta pamostos nosvīdis kā tāds novemts hiēnas mazulis. Protams, turks izmantojot manu bezpalīdzīgo stāvokli atkal uzkruķījis 30 grādu temperatūru. 1:2. Tā kā nelietis vēl guļ, nomazgājos un atstāju tecēt karsto ūdeni. 10 minūšu laikā tas paliek remdens, bet vēl pēc minūtes jau ir auksts. Dodos ēst, iepriekš uzšaujot turkam pa sēžu, ķipa, davai, celies, pēc pusstundas sākas sesija. 2:2.

Šajā dienā nekas ļoti nopietns nav plānots un labi vien ir, jo viens otrs izskatās galīgi saburzīts. Turklāt laiks ir apmācies un visu laiku līst. Un pēcpusdienā ir paredzēts braukt uz Antāliju ekskursijā.

Pēc pusdienām līst, un visus 130 km līdz Antālijai lietus nevienu brīdi nenorimst. Mūsu busiņa šoferis acīmredzot ir uz vienu roku ar manu istabas biedru, jo arī uzmet nežēlīgo temperatūru un čilo uz priekšu. Priekšējais logs visu laiku svīst ciet, un šoferis to vien dara, ka ar vienu roku to tīra. No ārpuses logu tīra tīrāmie, no iekšpuses gandrīz tādā pašā ritmā pats šoferis. Mēs atveram logu un ar baudu elpojam svaigo gaisu. Leitis zvēr, ka viņa līdzpaņemtais banāns šajā temperatūrā ir izaudzis par 5 cm garāks.

Antālijā esam trijos. Mums ir piecas stundas laika, jo astoņos ir paredzētas vakariņas kaut kādā vietējā krogā. Viss ir jauki, bet baigi līst. Tikko izkāpjam no busa, klāt ir turku pārdevēji, kas par 20 eiro ir gatavi pārdot dzimteni, par 25, māti, bet šobrīd par 5 var iegādāties lietussargu. No 5 eiro cena ātri krītas līdz 4 un tikpat ātri līdz 3. Daži neiztur spriedzi un nopērk. Izturīgākie saņem piedāvājumu par 2 eiro. Zemāk cena nekrīt. Naudas man nav žēl, bet kaut kā iegājies, ka no lietussarga Liepājā tāpat nav jēgas un gadu gaitā esmu pieradis pie lietus. Joka pēc mēģinu salīgt par vienu eiro. Neizdodas. Mani pavelk malā un sola atdot par 1,50, bet tad pārdevējs atņemot maizi saviem bērniem. Besī šitie dirsēji, un vispār tracina uzbāzīgi pārdevēji. Saku nē, un pārdevējs kļūst pikts. Man kaut kā pie pakaļas. Dodamies iekšā pilsētas daļā, ko laikam sauc par tirgu. Daudzas mazas ieliņas, kuru malās sarindotas dažādas bodītes, un pārdevēji sacenšas izdomā ievilkt kādu iekšā un atvieglināt viņa maku. Uzrunā visās iespējamās valodās, ieskaitot jau sen izmirušās. Tikai ienāc, tikai apskaties, nekas jau nav jāpērk. Mēs uztaisām akmens sejas un ejam tik uz priekšu. Tā kā baigi līst, visi salienam kaut kādā kafejnīcā. Man lietus ne pārāk traucē, tāpēc nolemju meklēt piedzīvojumus viens. Stulbi nosēdēt visu laiku kafejnīcā. Man līdzi sataisās leitis un mēs divatā dodamies atpakaļ žurku midzenī. Gribu nopirkt magnētiņu ledusskapim, vairāk man neko nevajag. Man priekšā izlec turks ar džemperi- vecais, tieši tavs izmērs, baigās atlaides, nopērc. Prasu cik? Vecais ievelk mani bodītē un čukst- tikai tev, tāpēc, ka redzu, ka esi labs cilvēks cena ir 70 liras. Es zviedzu viņam sejā un prasu vai izskatos pēc galīgākā Buratīno. Cena momentā nokrīt līdz 50. Saku, ka man to džemperi nah nevajag. Pārdevējs sāk uzskaitīt visas labās džempera īpašības sākot no tā laika, kad cilvēks pirmo reizi izlīda no alas un devās medīt mamutus. Tas viss, protams, ir ārkārtīgi interesanti, bet man nevajag džemperi un es principa pēc nepirkšu no uzmācīgiem cilvēkiem. Redzot, ka man ir pilnīgs pofigs, cena tiek pazemināta līdz 35, un man ejot ārā no veikala jau ir 30 liras. Saku leitim, ka nākamais skaļākais vārds ko viņš dzirdēs būs twenty five. Nekļūdos. Neesam nogājuši vēl ne 10 metrus, kad no aizmugures atskan izmisīgs twenty five! – Nosaku Dovydam- „ un tagad mācies turku lamuvārdus” un pagriezies pret pārdevēju noberu, ka ciest nevaru lētas preces. Ja viņš nebūtu nolaidis cenu- ņemtu, bet tagad saprotu, ka tas sūds vien ir. Un atkal bingo! Skan daudzi vārdi turciski un varu zvērēt, ka tas nav ņemts no prezidenta uzrunas jaungadā. Jūtos labi. Magnētu nopērku pie vismierīgākā džeka, kurš pat aci nepamirkšķina mums garām ejot. Pilnam komplektam izlamājos ar kurpju pārdevēju un pasūtu tirst garšvielu tirgotāju.

Bazāra malā atrodas sena madrese.... Iekšā ir izvietots neliels tirdziņš. Kamēr leitis meklē kaut ko sev, es ar interesi skatos uz akmeņiem ar ornamentiem, kas salikti tepat kaudzē. Pēkšņi nez no kurienes uzrodas vīrelis gados, kas uzmetas man par gidu. Angliski viņš īsti nemāk, arī vāciski nē, un cik noprotu arī turciski ne pārāk. Toties viņš ideāli izdod dažādas skaņas, ko pavada ar ne pārāk plastiskām kustībām. Un jā- vīrs ir mazliet iedzēris, bet tas jau nav noteicošais lai būtu par labu gidu. Pēc skaņām- ūūuuuūūū, āaaaaāāāā un šūpošanos noprotu, ka ornamentālie akmeņi ir sabrukuši zemestrīces rezultātā. Kom, kom- nu tas ir skaidrs, man jāiet cienītajam līdz. Pievedis pie malas, vīrs parāda man apvārsni un pasaka kaut kādu teikumu turciski. Stāstu var katrs pats piedomāt. Mini ekskursijas turpinājumā, es tieku aizvests aiz akmeņiem, kur man tiek parādīts koks ar izdegušu vidu. Vecis rāda uz debesīm- āāāūūūū, bam, bam ūūūū. Skaidrs, iespēra zibens, koks aizdegās. Priecājos, ka pamazām sāku apgūt turku valodu. Tad nobeigumā man vēl tiek parādīti vārti, kurus es jau līdz tam biju nofotografējis no visām pusēm. Te seko labākais- ideālā izrunā man tiek pajautāts-„ do you have money for me?” Mazliet apstulbstu, tīri no valodas skanējuma un saku, ka nē- „ i dont have money”. Vecis paliek ļoti dusmīgs. Sajūta tāda, ka viņš speciāli samainījies darbā un atbraucis no valsts ziemeļiem uz šejieni tikai lai varētu novadīt man šo lielisko ekskursiju, bet es nepateicīgais neesmu ar mieru piešķirt viņam pāris eiro. Strīdēties negribas un es eju prom. Vecis velkas man līdzi un turciski kaut ko mauro. Ļoti liels kārdinājums aizvest viņu aiz akmeņiem, kur cilvēki nenāk un iedot pa muti, bet bail tādam vecam, nelielam un kārnam sist- ka nav ūūū, aiaiai, auau. Mans dziļais skatiens nelīdz- manī viņš redz tikai staigājošu piecu eiro banknoti. Vēl pāris minūtes un vecis rimstas. Protams, ka esmu krāns mūžu mūžos, bet ekskursija un šovs bija tā vērti....

Pilsētas centrālajā ielā satieku Buraku un turku sievieti no organizētājiem, kā arī Aiju un francūzi Salvatori. Tā kā darīt tāpat nav ko, izlemju vazāties viņiem līdzi, vismaz ir cerība, ka nekur nenoklīdīsim. Mēs vienkārši sarunājoties ejam uz priekšu un baudām dabu. Joprojām smidzina, bet cauri tumšajiem mākoņiem ik pa brīdim paspīd kāds saules stariņš. Ir silts un pamazām sāk tumst. Ielas vidū augošās palmas izgaismo prožektori, garām aizbrauc tramvajs, un skatlogos parādās krāsainas reklāmas. Neviens neuzbāžas un visu var definēt kā- idillisks vakars. Bet šajā brīdī Aijai aiziet ciet un vaļā nenāk. Aija sāk iegriezties katrā veikalā. Vienā viņa nopērk oriģinālās kaut kādas tur smaržas par 5 eiro. Viņas ir tik par oriģinālās cik manas bērnības Rolex pulkstenis pirkts tirgū par trīs lati. Tad vienā veikalā viņa nopērk sarkanu matu gumiju, bet citā zilu. Tad atceras, ka arī draudzenei vajag sarkanu gumiju un skrien atpakaļ uz iepriekšējo veikalu. Mēs pārējie stāvam un ņirdzam. Pilnīga Bārbija. Pēc kādas stundas tas sāk palikt kaitinoši. Nolemjam Aiju pārdot. Vienojamies daudz neprasīt, vien lai katram sanāk pa kebabam un alum. Vēl pēc desmit minūtēm esam gatavi piemaksāt ja kāds viņu ņem. Nākamajam veikalam Aija aiziet garām. Es viņu paaicinu atpakaļ un paveru veikala durvis. Visi ņirdz. Aija ieiet iekšā. Pēc laika ieeju iekšā, izvedu viņu aiz rokas ārā un iestumju nākamajā veikalā. Buraks no smiekliem turas pie koka, pat turku sievietei acīs asaras. Un tikai Aija nesaprot par ko tāda jautrība.

Vēl izņirdzamies par skulptūrām pilsētas ielās. Visas ielas garumā tāds mazs zaļš vīrelis iepozē dažādās darbībās. Te viņš sēž uz soliņa un lasa avīzi. Pēc simts metriem viņš pats stāv atspiedies pret koku, vēl pēc brīža izskatās, ka draugs čurā publiskā tualetē. Kad esam uztaisījuši vairākas fotogrāfijas, kāds pamana, ka īstenībā vīrelis stāv ieliektos ceļgalos pie bankomāta. No tā brīža sākas ņirgšana ja vien kāds pamana bankomātu- sak, džeki, aizejam pačurāt? Runājot par bankomātiem, vismaz Antālijā ir interesanta parādība- neviens bankomāts nav vientuļš. Ja vien ieraugi bankomātus, tad tie ir vismaz 6-7 kopā. Tādu atsevišķu bankomātu nemaz nav. Rekords laikam bija kādi 12 bankomāti kopā. Kāpēc tā, nezinu.

Astoņos dodamies uz restorānu. No ārpuses tas izskatās pēc piramīdām. Iekšā ir plašas telpas. Pie galdiņiem sēž zolīdi ģērbti turki uzvalkos, viena otra dāma. Mēs savā neformālajā stilā acīmredzami te neiederamies. Tāpēc laikam jau mums ir ierādīts stūra galds lai tālāk no acīm. Par ēdienu gan nevar sūdzēties. Īpaši ja sēž pašā galā, kā sanāk man. Daudz dažādu salātu un uzkodu, un reāli līdz brīdim kad nes pamatēdienu, kuņģītis jau ir piestumts. Visiem piedāvā raki, un no tāda piedāvājuma atteikties ir grūti. Tikmēr ir sanākuši vietējā mēroga mūziķi- divi vīri, un resna bāba, kas rauj vaļā vietējos gaudojošos gabalus. Balss džusei laba. Īpaši noderīga brīžos ja tumšā ielā kāds mēģina nodarīt ko nelabu- ja tāda iebļautos, es labākajā gadījumā pieliktu bikšeles, sliktākajā aizietu ar sirdi. Šobrīd minētā persona piekliedz pilnu zāli un tuvāko restorāna apkārtni. Es jau divas reizes esmu bijis pīpēt, kaut gan principā nepīpēju. Neizskatās, ka cienītā taisās pagurt un paņemt kādu pīppauzi. Kamēr biju pīpēt, mūsējie acīmredzot ir ostījuši līmi vai ko šņaukuši, jo liela daļa šajā ārprātā vēl mēģina dejot. Nu tā dejošana izpaužas apmēram- „Kas dārzā” līmenī. Visi stāv aplī un kratās. Ieraudzījuši kratāmies jaunu meitu ķermeņa daļas, kas parasti dejojot kratās, turku vīrieši notecina garum garo siekalu un metas bariņā. No malas izskatās kruti- džentelmeņi uzvalkos ap 50 un mūsu meitenes un daži džeki. Dodos pīpēt jau trešo reizi.

Ar to visa sāls nebeidzas, jo Aija pēkšņi paziņo, ka viņa grib dziedāt pie mikrafona. KO? Pa kuru brīdi viņa paguva pieliet žaunu? Buraks prasa vai es arī iešot dziedāt.Ķipa kaut ko latvisku. Prasu ko viņi visi ir saostījušies? Ne man, ne Aijai nav balss. Dziedam mēs pretīgi un man nav ne jausmas kāpēc Aija ir iedomājusies, ka viņa var dziedāt pie mikrafona. Mani mēģina pierunāt viss galdiņš. Eu, biedri, esiet taču nopietni, tiešām domājat, ka es dziedāšu, turklāt publiski? Aija iešot šā kā tā. Mēģinu ātri atrast risinājumu. Varētu Aiju atslēgt, bet te pie galdiņa visu acu priekšā nebūtu labi. Pa gabalu rādu Aijai- ejam uzpīpēt. Domāju ārā iedot viņai sauso narkozi un ielikt busiņā lai guļ. Aija ir sakoncentrējusies dziedāšanai un liek man mīksto. Oficiāli paziņoju galdiņam, ka no šā brīža es pārstāvu Dāniju un izdzeru visas apkārt esošas raki glāzes. Buraks kaut ko visiem paziņo mikrofonā, cik nopratu viņš lūdza skaļi nesmieties un tēlot, ka patīk. Aija sāk priekšnesumu. Dzied viņa tautasdziesmu ( aijā, rudzu lauki, jūlija naktī, nu kaut kas no tā repertuāra). Laikam jau minēju, ka dziedāt nemāku ne es, ne Aija. Pat es ar savām nomīdītajām ausīm dzirdu, ka ir šķībi. Vārdi jūk ( to gan neviens bez manis tāpat nerubī), bet meitene, šķiet, iegājusi azartā. Es eju pīpēt. Viens pluss Aijai ir gan- viņa dzied vismaz reizes trīs klusāk nekā turku dziedātāja. Paldies augstākajiem spēkiem, kas deva saprātu aprobežoties vien ar vienu dziesmu. Dziesmai beidzoties no mūsu galdiņa skan ovācijas, bet no iezemiešu puses var redzēt izbrīnu un WTF izteiksmi sejā. Apņemos turpmāk atrasties Aijai blakus, un pierakstu, ka no rīta jāuzjautā Burakam šprice ar kaut kādiem nervus atslābinošiem medikamentiem, ko ātrumā var nemanāmi ielaist Aijai vēnās. Tikmēr atpakaļ ir Miss Spiedziens 2012 un show must go on. Eju pīpēt. Izskatās, ka jānopērk pašam savas cigaretes, un jāuzjautā kāda šprice arī sev.

Uz Andrasanu braucam jau krietni pāri pusnaktij. Mūsu busiņš gadās pilns ar migužeļiem, kas ātri atslēdzas, savukārt otrs esot bijis tāds, ka cilvēki dziedājuši un dejojuši brauciena laikā. Man ir garlaicīgi, bet visi guļ un man liela izvēle nav.

Viesnīcā iebraucam ap trijiem un visi momentā dodas gulēt. Mēs ar Lanu un Buraku vēl iedzeram pa alam un arī dodamies uz gultām. Istabā gaida vecais joks ar +30, bet tā kā siltummīlis jau ir aizmidzis, es uzslēdzu kondišku uz 14 ( zemāk nevar) un noslēpju pulti viņa skūšanās piederumu somiņā. 3:2.

Nākamajā dienā atkal līst. Labi vien ir, jo šajā dienā nopietni strādājam. Visa diena paiet plānojot un izstrādājot stratēģiju. Starp citu, īsti nesapratu ko Aija dara seminārā, jo nevienu pašu brīdi neredzēju viņu mācoties, vai vismaz izrādot interesi par to, kas notiek apkārt. To Aija kompensēja ar regulāru uzturēšanos portālā draugiem.lv, jo par nelaimi visā viesnīcas teritorijā bija pieejams wi-fi. Viens labums no tā visa gan bija, jo pa retam ieejot draugos varēja apskatīt šīs dienas fotogrāfijas un iepazīties ar aktualitātēm. Viņa man atgādināja Miss Computer no Spānijas semināra, tikai attiecībā no riebīgās krievu meitenes, Aija bija miermīlīgs cilvēciņš un ar visiem uzturēja labas attiecības. Bet jā- ja man jautā ko mūsu meitene darīja seminārā, es atbildēt nevarētu.

Pašā vakarāsarunājam vienu vietējo aizbraukt līdz lielajam supermārketam, kas atrodas savus 5 km tālu. Veikali strādā līdz pusnaktij, bet braukt pa lietu ar riteni galīgi negribas.

Lielais supermārkets no mazajiem ciema veikaliem atšķiras ar to, ka viņš ir liels. Preču klāsts nemainās- cigaretes, šmiga, čipši. Jā, te bonusā nāk klāt kaut kādas pupiņas laikam. Arī cenas identiskas. Uz četriem paņemam vienu „dzimtenīti” un laižam mājās. Gandrīz visi devušies pie miera. Nav brīnums, jo diena tiešām bija smaga. Mēs prātīgi iztukšojam krājumus. Ap plkstn 2 esam palikuši vien es ar Lanu un Buraku. Bet te ta sākas jautrība. Buraks sazvana kaut kādu savu bērnības draugu un aicina mūs līdzi uz tusiņu. Tepat pludmalē. Protams. Ņemam riteņus un braucam. Lietus ir beidzies, bet nakts ir tumša, tumša.....Cauri melnajiem mākoņiem nespīd neviena zvaigzne, neviens mēness stars. Ar visu šo gribu teikt, ka lai arī virzienu mēs zinām, neko neredzam kur braukt. Lēnām minamies pēc izjūtām. Neredz pat metru sev priekšā. Tālumā ir laternas, bet tas ir pēc pārsimts metriem, un ceļš nebūt nav taisns. Jocīgi tā lēnām braukt un nesarunāties, jo visi ieslēguši papildus sensorus ausīs. Jūtu, ka blakus, pavisam blakus brauc draugi, bet neredzu pat atstarotājus uz viņu riteņiem. Par laimi nekur neieskrienam un jau pēc 10 min esam klāt. Tusiņš norisinās vienā kafejnīcā. Nezinu vai tas ir tradicionāls tusiņš turku izpratnē, vai vietējā mēroga pasākums, bet viņā piedalās 6 turki, kas jau sasnieguši kondīciju „man jūra līdz ceļiem” Viņi laipni ar mums sasveicinās, un tieši tajā brīdī par mūsu eksistenci arī aizmirst. Buraks pievienojas savam draugam, bet mēs ar Lanu paliekam divatā. Ne uz ilgu gan, jo nezin kādā sakarā kafejnīcā iebrien arī rumāņu meitenes un mans istabas biedrs. Īpašnieks visiem uzsauc pa dzērienam. Pats viņš izdomā, ka tas būs alus. Ideāla izvēle, jo neviena no rumānietēm alu nedzer, līdz ar to var tā normāli pasēdēt. Mans istabas biedrs paguvis noķert normālu štīmīti un tagad aizgūtnēm stāsta cik kruts tusētājs viņš ir. Vienkārši saruna aizgāja par gadiem un visi turkam dod uz gadiem 35, kaut gan reāli viņam ir vien 29, savukārt man neviens vairāk par 30 nedod, lai gan man ir 35. Man tas tā kā būtu vienalga, jo nekad neesmu sapratis dalījumu gados un vispārpieņemtos sabiedrības stereotipus kas liek noteikta vecuma cilvēkiem uzvesties tā vai šitā. Turks cenšas, bet jo tālāk viņš pārliecina, jo stulbāk izklausās.

Rumānietēm nāk miegs un viņas iet mājās. Mēs vēl paliekam. Pēc stundas Buraks izpļurkstējies ar draugu, saka, ka laiks tīties arī mums. Es izeju ārā pirmais un konstatēju, ka riteņi ir socializēti, proti nofenderēti. Sekundes laikā saprotu, ka rumānietes nav gribējušas iet kājām mājās, tāpēc aizņēmušās braucamos. Aizeju turpat ēnā atliet lieko šķidrumu. Kad nāku atpakaļ, no kafejnīcas izpeld Buraks ar Lanu un prasa kur ir riteņi. Godīgi saku, ka nezinu, bet ja man būtu jāder, es teiktu, ka rumānietes tos ir socializējušas. Abi ņirdz un saka lai es nejokoju. Es mazliet tā kā apstulbstu un prasu vai tiešām viņi domā, ka es apmēram 15 sekunžu laikā esmu paguvis noslēpt 3 riteņus? Man netic. Man tiešām nav ko teikt, jo starp manu un viņu iziešanu ir pagājušas vien max 20 sekundes, un kur vien acis sniedzas ir pludmale un ciemata iela, kas izgaismota ar laternām. Cilvēkam , kas 20 sekunžu laikā varētu šeit noslēpt kaut vienu divriteni, nerunājot par trijiem, es aiz cieņas paspiestu roku. Man joprojām netic. Saku Burakam, ka dodu viņam 20 sekundes laika lai viņš pat pamēģina noslēpties, bet es ieiešu tikmēr kafejnīcā. Buraks saka, ka te jau nav kur slēpties. Bet, protams, ēzeli, ko tad es tev visu laiku stāstu???

Iesim kājām. Tas patiesībā ir pavisam blakus, un es pat pieļauju domu, ka tumšo posmu daudz ātrāk var veikt kājām, nekā ar riteņiem. Kamēr es pierādu savu nevainību, no kafejnīcas izpeld Buraka draugs Džarmušs un piedāvā mūs aizvest mājās. Ar mašīnu. Ja viņam ir mazāk par 3 promilēm, tas es esmu paklājs. Džarmušs zvēr, ka brauks lēnām un uzmanīgi. Nu, manis pēc lai ved. Satiksmes te nav nekādas un tas ir vien kāds kilometrs varbūt. Man garas kājas, tāpēc mani iesēdina priekšā. Džarmušs mēģina atslēgu ielikt aizdedzē. Iespējams kādam modelim aizdedze atrodas uz stūres un tāda mašīna līdz šim mūsu šoferim ir bijusi, bet šai mašīnai aizdedze ir tai, kur tai ir jābūt. Paņemu atslēgu un ielieku kur tai jābūt. Džarmušs velta pateicīgu skatienu un šķiļ klāt. Tādam sīkumam, ka mašīna ir atstāta ātrumā viņš nepievērš lielu vērību. Mēs smuki noraustāmies metru uz priekšu un viss sākās no gala.

Ar otro piegājienu viss izdodas un mēs lēnām ripojam uz priekšu. Džarmušs nemeloja- viņš tiešām velkas uz 10 km/h. Kaut kur ceļa vidū viņš pēkšņi apstājas un sāk pļāpāt ar aizmugurē sēdošo Buraku. Tas ilgst kādas trīs minūtes līdz abi džentelmeņi ir izpļāpājušies un varam doties tālāk. Pēkšņi šoferim aiziet ciet- viņš sāk lidot. Diez cik omulīgi nav. Džarmušs eleganti aizrauj garām mūsu viesnīcai un dodas uz otras tuvākās ģerevņas pusi. Pēc dažām minūtēm esam klāt. Viņš atveda mūs šeit, jo uzskata par nepieciešamu ar mums iedzert un parādīt savu māju. Viss jau labi, bet pulkstenis tūlīt būs 4, un mums priekšā pasmaga darba diena, turklāt pēdējā. To saprot arī Buraks, kurš pārliecina draugu aizvest mūs atpakaļ.

Istabā ir vecais joks ar +30. Jaunums ir tas, ka turks noslēpis pulti. Baigi vajag. Izrauju no sienas elektrības vadu un attaisu balkona durvis. 4:2.

No rīta diezgan pārsteidzoši jūtos ļoti labi- iespējams, no tā, ka istabā bija svaigs gaiss. Pēdējā dienā atkal smagi strādājam- jāpabeidz iesāktais, jāpabeidz rakstīt projektus, tos izanalizēt, izvērtēt un paņemt visu noderīgo sev. Līdz pusdienām rukājam kā ebreji Aušvicē. Galva kūp, bet ir ok. Aija intensīvi lādē bildes draugos un arī izskatās nogurusi. Savukārt pēcpusdienā sākas izvērtēšana. Bija jau ļoti labs TC, ieguvu tiešām daudz jaunas informācijas un galvenais- praksē būs vieglāk pielietot. Turklāt piedzīvojumu arī netrūka. Pirms neoficiālās daļas visiem izsniedz sertifikātus, usb ar visu informāciju, pateicās par darbu.

Noslēguma pasākumam kaut kā trūkst asumiņa. It kā visi ir pulcējušies zālē, skan mūzika, bet kaut kas nav. Var jau būt, ka man vienam tā liekas. Sakarā ar nobeigumu viesnīca acīmredzot no laimes, ka šis bars vāksies nafig prom, uzsauc katram pa diviem dzērieniem pēc izvēles. Lēnām izsūcu savus divus alus, atvados no pārējiem un dodos gulēt. Laikam būšu visu pulveri izšāvis iepriekšējās dienās. Var jau būt, ka mazliet skumji braukt prom, vai vienkārši nogurums.

Gultā vārtos un nevaru aizmigt. Ap vieniem istabā diezgan normālā štīmī ievelkas turks. Uzmanīgi nopēta vai es guļu un trīs reizes varat minēt ko izdara. Esmu pacietīgs. Pēc 20 minūtēm cienītais jau pats vieglītēm krāc. Izslēdzu kondicionieri. Atveru balkonu. Lielisks nobeigums mūsu neklātienes cīņai. 5:2

Septiņos no rīta, septiņi no mums brauc uz Antālijas lidostu. Mūs ved ar vieglajām mašīnām un beidzot pilnībā, dienas gaismā var izbaudīt fantastiskos dabas skatus. Antālijā nokļūstam sastrēgumā. Jāsaka, ka arī bez sastrēguma turki brauc ībliski- pagriezienus nerāda principā, joslas maina bieži, turklāt lielāko daļu tāpēc, ka laikam nepieklājīgi skaitās ilgāku laiku braukt pa vienu joslu. Ja nomāsiet mašīnu Turcijā, tad ideālā variantā ņemiet arī turku šoferi, vai brauciet pālī, jo skaidrā šo ir grūti izturēt.

Pēc laika ir lidmašīna uz Berlīni. Ar mums lido arī islandiete. Berlīnē ir 5 brīvas stundas, ko izmantojam lai aizbrauktu līdz centram un iepirktu normālus saldumus mājniekiem. Centrā atkal aiziet ciet Aijai, kas ieraudzījusi veikalus krīt vieglā nirvānā un veģetē pa tiem. Es savukārt izbaudu pavasari. Ja Turcija ar savu klimatu bija mazliet nereāla, tad Berlīnē pilnīgi var just pavasara iestāšanos. To grūti izskaidrot, bet citreiz tā ir, ka jūti- jā šis ir pavasaris. Tad lūk- vienkārši sēžu un atslābinos.

Tad jau atkal lidosta un nakts melnumā nolaižamies Rīgā.....