"Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams" ... Īslandi (nobeigums)

  • 10 min lasīšanai
Nākamajā dienā tiek turpināts brauciens pa Īslandes austrumu daļu. Mums priekšā ceļš, kas gleznaini līkumo gar fjordiem: pa kreisi – jūras zilums, bet pa labi – kalni. Dažādi, taču arī iespaidīga ziluma (tas piebildei, atceroties Īslandes karoga krāsu skaidrojumu). Salas austrumu daļa ir 16 miljonus gadus veca. Šeit rodami visvecākie akmeņi Īslandē. Rietumu daļa gan vecuma ziņā ir līdzīga, bet tur ir augstāks. Te – austrumos – vējš un ūdens vairāk nopostījis krasta līniju, tāpēc tā ir robaināka. Austrumu krastā vaļu tik pat kā nav. Tie vairumā ir rietumu krastā. Ja šie te ir, tad nedzīvo fjordos, bet atklātā jūrā. Šeit tikai iemaldās, lai … mestos krastā. Ja mūsdienās to uztveram kā traģēdiju, tad sendienās tā vietējiem cilvēkiem bija Dieva dāvana, jo tika iegūti milzīgi pārtikas krājumi un celtniecības materiāls – kauli. Koku taču te nav, bet celtniecības materiālu var iegūt tikai no jūras – tik daudz koku (īpaši no Krievijas, kas pludinot „nomaldījušies”) un kuģa vraku, cik jūra izskalo. Šajā pusē ir nostāsts, ka vakarā pie kādas saimnieces ieradušies 33 ceļinieki. Viņa, ievērojot viesmīlības likumu, pacienā viesus ar pēdējo, kas mājā ir. Nākamajā rītā saimniece pamostas un redz, ka no fjorda izlec 33 vaļi. Sievietei pārtikas krājumi nodrošināti ļoti ilgam laikam. Austrumu krastā vairāk ir roņi. Ja jūrā parādās kāds roņu ķērājs vai kāds cits roņa ienaidnieks, tad kaijas riņķo ap roni un nelabi ķērc tik ilgi, kamēr tas noslēpjas. Tāpēc Īslandē pret kaijām izturas jauki. Pa ceļam gide mums parāda vietu, kur tiek ražots alumīnijs. Šeit ir upes ar spēcīgu straumi, tāpēc alumīnija pašizmaksa nav liela, turklāt jāņem vērā, ka boksītu ieved no Austrālijas. Alumīnija rūpniecība ir tā nozare, kurā trūkst darba roku, tāpēc laipni tiek gaidīti iebraucēji, arī mūsu tautieši… Tas, ka šis darbs ir kaitīgs veselībai, liecina fakts, ka šīs apkārtnes iedzīvotāji bija satraukušies, ka esošā rūpniecība varētu sagandēt dabu, jo celta netālu no fjorda. Apkārt esošajos kalnos ir augsta lavīnbīstamība. Tajās ir aizgājuši bojā un iet bojā ļoti daudzi cilvēku. Šeit dzīvo kāda kundze, kurai vienā lavīnā bojā aizgāja dēls, otrā – otrs dēls, bet trešā – mazdēls. Un tāpēc viņa ir teikusi, ka dzīvošana šeit paņem ļoti daudz. Un tomēr Īslandē cilvēki, kuri bija aizgājuši dzīvot uz pilsētām, atgriežas atkal atpakaļ. Braucam garām pilsētiņai, kuras nosaukums tulkojumā nozīmē Pilsētiņa ar mazu skaistumu. Šī ir vienīgā pilsēta Īslandē, kuras nosaukums un arī ielu nosaukumi ir gan īslandiešu, gan franču valodā. Par šādām īpatnībās jāpateicas franču jūrniekiem. Pilsētā ir franču slimnīca un franču kapsēta. Slimnīcas ēku pat bija iecerēts restaurēt, bet garāmbraucot pārliecināmies, ka darīts vēl nav nekas. Joprojām šajā pilsētā notiek sadraudzības dienas. Braucām garām vietai, kur Īslandē uzcelta viena no pirmajām bākām valstī. Līdz 1880.gadam salā bāku nav bijis. Kad tās saceltas vairumā, izrādās, neviens nav zinājis, cik to ir, tāpēc amerikāņiem (kuram gan citam) ienācis prātā tās saskaitīt. Lai tas nebūtu jādara, ceļojot pa valsti, proti, skaitot bākas dabā, „apķērīgie” amerikāņi tās visas skaitījuši pēc nosaukuma, proti, sugas vārda, kura nosaukumā bija patskanis „e”. Beigās apķērušies, ka, šādi skaitot, izrādījās, ka arī salas vidū ir bāka. Kļūda radās tādēļ, ka skaņai „e” īslandiešu valodā ir divējāda rakstība, turklāt - īpatnēja. Šī vārda nozīme ir nevis „bāka”, bet - „elle” (šī ir pirmā no versijām, kur tad tā elles ieeja varētu būt). Braucot gar fjordiem, skatam paveras gar tiem esošās „melnās pludmales”, proti, vulkānisko smilšu pludmales. Pie vienas no tādām piestājam. Starpība starp paisumu un bēgumu šeit ir 3m. Turklāt izrādās, ka esam apstājušies vietā, kurā vienīgajā visā Īslandē ir sastopama zaļā lava. Gabaliņu šīs lavas paņemam līdzi uz mājām. Ceļš met līkumu, jo apbraucam Īslades austrumu galējo punktu Vestrahorna kalnu pie Hopnas. Braucam garām Dziļajam fjordam. Fjordā, skatoties no krasta jūrā, redzama tāda, kā mirāža. Liekas, ka ūdenī paceļas klintis, saliņas. Tomēr patiesībā tur nekā nav. Tā ir līdzīga optiska ilūzija, kāda rodas tuksnesī. Cilvēki, kuri dzīvo un uzturas fjordu apkārtnē, lai izvairītos no briesmām, vēro putnus. Ja tie mierīgi sēž ūdenī, vai arī lido uz kalnu pusi, tad viss ir mierīgi. Briesmas nav gaidāmas. Vēl vietējie iedzīvotāji, lai kaut nedaudz pasargātu augsni no erozijas, to apkaisa ar pāri palikušo sienu. Īslandē ikvienā zvejnieku ciematiņā ir piemineklis tiem, kuri nepārnāca no jūras. Jūrā bojā gājušie bija kategorija, kas stabili ierindojās pirmajā vietā starp visiem nelaimes gadījumu veidiem. Situācija uzlabojās 20.gs. līdz ar zvejniecības nodrošinājuma modernizāciju. Braucot autobusā, pa kreisi joprojām skatam paveras jūra/okeāns, bet kalnos pa labi izpletušās Djúpivógur – Höfn – Breiðamerkurjökull – ledāja mēles, kas ir lielākā un izcilākā ledāja ārpus arktiskās zonas Vatnajökull (Vatnajokutla) ledāja „sastāvdaļas”. Ceļojums turpinās Skaftafell nacionālā parka teritorijā, līdz pilnīgi negaidīti, liekas, ka uz līdzenas vietas iznirst Aisbergu lagūna – būtībā Jökulsárlón ezers, kas veidojies, kūstot Vatnajokutla ledājam. Lagūna radusies 20.gs. 30.gados, līdz tam te bija ledājs – globālā sasilšana atstāj savas pēdas arī Īslandē. Lagūnā 50% ir saldūdens, bet otri 50% - jūras ūdens. Lagūnā mīt zivis, putni un piecu sugu roņi. Roņus ieraudzīt izdodas arī mums, nezinu, tik kādu sugu pārstāvji tie bija. Nokļūt lagūnā var ar amfībiju, kas, izmetusi nelielu loku pa sauszemi, ieved mūs ūdenī, ļaujot ieraudzīt visdažādāko formu aisbergus. Ar māsu saskatām aitas un putna galvu, datora monitoru un vēl dažādus „dīvainīšus”. Pieaicinātā gide mums pastāsta, ka aisberga virspusē, proti, tā redzama daļa ir tikai 10% no visa aisberga. Uzskatāmi demonstrētais aisberga gabals ir kristāldzidrs, bet tiem „raksturīgo” zilganumu rada redzes ilūzija, proti, aisbergs atstaro visas varavīksnes krāsas, izņemot zilo. Gaismas stariem lūstot, rodas šī ilūzija. Par Aisberga lagūnu esmu lasījusi citas ceļotājas piezīmes. Varu teikt, ka man tā nebūt nešķita ne maza, ne sekla, proti, vilšanos nesagādāja. Acis, kaut arī slēptas aiz saulesbriļļu stikliem, žilba no aisbergu un gaismas spēlēm, tāpēc redzēt plašus horizontus mani orgāni pat nekāroja. Tomēr pa pusatvērtajiem plakstiņiem un caur asarām pamanīju dīvainu formu veidojumus gan zilā, gan pelēki melnā krāsā, lagūnas ūdens dažādās nokrāsas, kad tur spēlējas saule vai spoguļojas drūmi lietus mākoņi. Noprotu, ka pats galvenais ir vēlme priecāties, saskatīt un baudīt tos pārsteigumus, ko tiešām sniedz šī fantastiskā zeme, kaut ne vienmēr tie ir viseiropas mērogos. Netālu no Aisberga lagūnas atrodas Īslandē augstākā kalna virsotne Hvannadalshnjúkur . Šīs virsotnes 2110 m gides brālis pievarēja septiņās stundās. Taču mēs dodamies aplūkot kalna pakājē esošo ūdenskritumu. Nokļūšanai pie aptuveni 20 m augstā Svartifosa (Melnā ūdenskrituma) mums jādodas 1,5 km garā ceļā, kas lielāko daļu ved kalnup. Nav viegli, taču pievarējām nogurumu un, nokāpuši ūdenskrituma pakājē, saprotam, ka bija to vērts, lai gan kalna galā likās, ka ūdenskritums nav iespaidīgs vai izteiksmīgs. Tikai pieejot, ūdenskritums paveras visā krāšņumā. Kā teica grupas biedre, pēc profesijas ģeoloģe: baltais ūdens gāžas pār bazalta iežu veidojumiem, kuri ir ērģeļu stabuļu formā. Nav brīnums, ka klinšu formas pie ūdenskrituma savulaik iedvesmoja arhitektus, kuri projektēja Reikjavīkas Nacionālo teātri. Atpakaļceļā tā pa īstam aplūkojam vēl kādu ūdenskritumu un no augšas atklājušos upes meandri. Izmantojam iespēju, ka netālu no šī ūdenskrituma ir sasniedzama ledāja mēle. Dodamies to aplūkot. Īslandes ledāju mēlēm raksturīgs pelna pelēkums, tāpēc tas Norvēģijas ledāju īpašā zilganuma cienītājiem liek vilties. Nav jau jābrīnās, ka ledāju mēlēm ir tieši šāda krāsa, cik tad tīrs un zils tu būsi, ja visa dzīve „pašļūc” garām vulkāniskiem, pelēkas krāsas iežiem. Atzīstu, ka tieši daudzveidībā ir krāšņums, tāpēc kārtīgi izpriecājos par šī ledāja piedāvātajām ainavām. Vēlāk, jau autobusā, gide pastāsta, ka tikai tūristi no Latvijas gan ūdenskritumu, gan ledāju aplūko vienā dienā. Par mums turīgākie ārzemnieki to dara divās dienās. Jā, bet mūsu ceļojuma programma šai dienai ir tikai sākusies… Braucām garām kalnam, kurā pēc nostāstiem esot sapulcējušās visu mirušo vikingu dvēseles… Skaists stāsts un skaists kalns. Netālu aiz šī kalna autobusa šoferis atviegloti nopūšas, jo savā ceļojumā esam pievārējuši bīstamāko ceļa posmu. Drīzumā mūsu acu skatam paveras 1783.g. veidojies Kirkjubæjarklaustur - Eldhraun lavas lauks, kurā paceļas vientuļš lavas veidojums jurtas formā. Šajā gadā caurbraucamajā pilsētā, kurā dzīvoja mūķenes, izcēlies milzīgs vulkāna izvirdums. Tas sācies laikā, kad baznīcā noticis dievkalpojums. Apkārtnes ļaudis saskrēja baznīcā, lai glābtos no vulkāna. Viņi lūdzās diennakti. Kad tika atvērtas baznīcas durvis, tad ļaudis ieraudzīja, ka baznīcu vulkāns nav pat skāris, bet visapkārt nekā vairs nav. Šis ir patiess notikums. Tagad baznīca saucas tā laika mācītāja vārdā. Šī vulkāna izvirduma laikā bojā gāja ceturtā daļa Īslandes iedzīvotāju. Turklāt Īslandē sākās bads, jo tajā vasarā pie salas nepiestāja neviens kuģis, kas atvestu pārtiku. Šī izvirduma vulkāniskie pelni tika atrasti pat Sibīrijā. Cilvēki, kuri atbalsta ideju par to, ka katrs notikums rodas kāda cita notikuma ietekmē, uzskata, ka šī izvirduma dēļ sākās Lielā franču revolūcija. Pēc šī izvirduma Lielbritānijā mirstība pieauga divas reizes, jo salu šķērsoja vulkāna izvirdumā izdalījušās indīgās gāzes. Pa autobusa logu varam aplūkot Mýrdalssandur smilšu līdzenumu. Vēl pirms vairākiem gadiem, pirms brauciena pa šo apvidu, vietējie iedzīvotāji rūpīgi sekoja līdzi laika prognozēm, jo bija būtiski uzzināt gaidāmo vēja virzienu. Ja vējš pūta noteiktā virzienā, tad neviens neuzdrošinājās pa šo apvidu braukt ar auto, jo pēc brauciena mašīnu varēja nodot pārkrāsošanai – tik filigrāni krāsu bija nodauzījuši lavas akmentiņi. Braucam garām Ketlas ledājam, kura platība ir 701 km2, bet lielākais augstums – 1401 m. Ledājā ir vulkāns. Ketlas vulkāns parasti izvirda reizi 80 gados, taču nu jau ir pagājuši 90 gadu, bet vulkāna izvirdums vēl nav bijis. Tomēr, mērot vulkānā spiedienu, ir novērota tā celšanās, tāpēc pamatoti tiek gaidīts vulkāna izvirdums. Lai sagatavotos tam, šī apvidus cilvēkiem, īpaši Vīkas pilsētas iedzīvotājiem tas ir būtiski, divas reizes gadā notiek apmācības, kā rīkoties izvirduma laikā. Ketlas vulkāns radies tā: reiz dzīvoja vīrs un sieva, kura bija ar troļļu asinīm, tāpēc pieprata burvestības. Viņai piederēja burvju bikses, kuras uzvelkot, Ketla (tāds bija sievas vārds) varēja skriet bez apstājas un piepūles. Kādu reizi Ketlas ganiņš bikses nozog, jo tās viņam noder, lai sadzītu noklīdušās aitas. Kā jau burve, Ketla visu ir redzējusi, tāpēc viņa ganiņu nogalē un iemet alus mucā. Pa ziemu mūki alu gandrīz izdzēruši, tāpēc, lai Ketla nesaņemtu sodu par izdarīto, viņa bēg kalnos un ienirst vulkānā. Kad Ketla grib ēst, tad vulkāns sāk darboties. Iepriekšējā Ketlas vulkāna izvirduma laikā kādā alā patvērās seši cilvēki. Alas sienās viņi iegreba savus vārdus. Īslandē tikai šādos gadījumos kāds alas sienās skrāpē savu vārdu … Pie Vīkas pilsētas ir redzami Dyrhólaey piekrastes unikālie akmeņu veidojumi Reynisdrangur – akmens stabi, kas „patiesībā” ir piecu troļļu ģimene laivā. Pie šiem akmens stabiem okeāna krasts ir ļoti bīstama vieta. Melnajā pludmalē pēdējā neuzmanīgā tūriste aizgāja bojā tikai mēnesi pirms mūsu viesošanās. Gide mūs brīdina, ka cilvēki kā apburti klausās īpatnējā skaņā, kas rodas, vilnim atsitoties pret krastu, kura rezultātā lavas olīši sanēdami sabirst ūdenī. Pārsteidzošā skaņa tā hipnotizē un aizgrābj, un tas tiešām ir tiesa, ka cilvēks aizmirst, ka okeāna straumes dzītajam vilnim ir arī spēks. Vilnis neuzmanīgo tūristu ierauj ūdenī, no kura bez citu palīdzības ārā nevar izkļūt. Līdzās šim okeāna krastam atrodas ala, kuras ieeju vainago četrstūraini bazalta stabu veidojumi, kas liekas mākslīgi veidoti regulāro formu dēļ. Šī vieta patiesi aizgrābj – sākotnēji pārsteidz un apbur īpatnējā skaņa, bet vēlāk, tuvojoties alai, izbrīnu un neizpratni izsauc fantastiski regulāru formu stabi. Okeāna krastam klāt nepieeju un rokas nesaslapinu, tomēr bail un iekšējā balss liek uzmanīties, jo kaut arī jūra ir mierīga, pati pārliecinos, ka dažs vilnis rodas gluži „tukšā” vietā un pret krastu atsitas ar pamatīgu ūdens šalti, turklāt daudz tālāk nekā citi. Toties alu aplūkojam pamatīgi. Dažs pat pakāpelē pa stabiem. Līdzās alai ir skaidri redzams troļļa ģīmītis, kas iegūlis pa visu klinti. Vispār pārsteidz šādu troļļu pārbagātība Īslandē. Ja Norvēģijā troļļus redz braukšanas zīmēs vai mākslīgi veidotus, tad šajā valstī ir „autentiski” eksemplāri, un uzmanīgs vērotājs tos var saskatīt patiesi daudz. Netālu no šīs vietas, ejot gar okeāna krastu, var aiziet līdz klintīm, kas iestiepjas okeānā. No tāluma skatoties tās neliekas īpaši iespaidīgas, taču tādas ir, jo zem klintīs esošās arkas vietējie drosminieki palido ar nelielu lidmašīnīti. Nākamais pieturas punkts mūsu ceļojumā ir 62 m augstais Skógar ūdenskritums. Tam tuvojamies lēnām, izbaudot tā augstumu un apbrīnojot regulāro taisnstūra formu. Ejot tuvāk, sākam sajust ūdens šļakatu radīto mitrumu. Tomēr vislielāko izbrīnu man (un pēc mēmi izbrīnītas sejas izteiksmes un pārsteiguma diktēta sastinguma - arī dažādu valstu tūristu sejās) izraisa divas kundzes, kuras, saģērbušās spilgti dzeltenas krāsas zvejnieku mēteļos, mērķtiecīgi staigā gar pašu ūdenskrituma pakāji, samirkdamas ūdens šaltīs, kas bagātīgi līst pār viņu augumiem no ūdenskrituma. Abu dāmu zemei pievērstais skats liecina, ka viņas cītīgi kaut ko meklē. Pirmā doma, kas iešaujas galvā, pārsteidz mani pašu – vai tiešām viņas ņēmušas par pilnu leģendu, kas apvij šo ūdenskritumu, proti, ka zem tā ir paslēpta lāde ar vikingu zeltu. Es vēl nodomāju, ka būtu labāk metušas mieru, jo svešiniekus no piekļuves zeltam sargā īpaši buramvārdi. Jā, dažādi ļautiņi staigā pa pasauli... Cits varbūt meklē apslēptas mantas, bet mana mantrausības kāre aprobežojās vien ar nožēlu, ka nemanīju varavīksni, kas saulainā laikā redzama ap šo ūdenskritumu, jo tā nav vienkārša dardedze, - tās parādīšanās tiek skaidrota kā iespēja tīksmināties par apraktā zelta spīdumu... Neesmu vēl īsti attapusies no viena ūdenskrituma atstātajiem iespaidiem, kad esam nokļuvuši pie cita. Grupas biedri visai lēni un negribīgi velkas to aplūkot, laikam jau tā ne visai iespaidīgo izmēru dēļ. Nu ja! Nule kā Eiropas varenākos ūdenskritumus redzējušos vairs īpaši nepārsteidz pāris „tērcītes”, kas gāžas tikai no Latvijas mērogiem liela augstuma. Savādāk rīkojos es ar māsu, jo, izlasot ceļojuma aprakstā minēto teikumu, ka te „varēs paiet apakšā kā zem dušas un paskatīties no apakšas uz augšu caur ūdens sienu” veicīgi dodamies skatīt solītos brīnumus. Nokļūšana ūdenskrituma aizmugurē nav īpaši viegla, uz takas slapjajiem un apjomīgajiem akmeņiem slīd kājās, bet no kritiena glābj tikai māka turēt līdzsvaru, jo pieturēties nav kur. Tupus rāpus, slavēdama sevi par apdomu, ka esmu uzvilkusi kalnu zābakus, tāpēc vismaz tā atvieglodama savu pārvietošanos, kaut kā tomēr nokūņojos līdz iedobei klintī, kuras pakājē ir gana ietilpīga platformiņa, lai vairāki cilvēki spētu priecāties par skatu, kas paveras aiz ūdenskrituma aizkara, netraucējot citus. Teikšu godīgi, ir vērts tur pabūt un redzēt to savām acīm, jo tas atkal ir viens no pārsteigumiem, ar kuriem tik bagāta šī skarbā, bet skaistā ziemeļzeme – Īslande.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais