"Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams" ... Īslandi (1.turpinājums)

  • 21 min lasīšanai
Esmu pieklusinājusi savu sirdsapziņu (patiesības labad jāsaka, ka tas ilgst pāris mirkļu), varu aizmirst par apņemšanos (visai nosacītu, jo būtībā tā ir tikai sevis mierināšana, apjaušot, ka naudiņu braucienam „nesagrabināšu” arī šogad) boikotēt Īslandi un nebraukt turp, protestējot pret tās uzsākto vaļu medīšanas kampaņu, jo ... es šogad braucu uz Īslandi! Ceļojumā uz Īslandi dodamies ar ceļojuma aģentūras „Dabas draugi” gādību. Mums līdzi no Latvijas brauc gide un tulce vienā personā, jo ceļojumā pa salu mūsu grupas vadītāja un šoferis būs īslandiešu firmas „KGB tours” (www.kgbtours.is) pārstāvji – laulāts pāris. Salu izbraukāsim pa perimetru, jo ar tik lielai grupai paredzētu tūristu autobusu salas vidienē netikt. Tāpēc man un māsai secen iet iespēja pabūt Landmannaloigara ielejā, bet tas nekas – ir mērķītis šo zemi aplūkot vēlreiz. Un teikšu godīgi, zinu, ka to darīšu. Tālāk par to, kāpēc! Mana aizraušanās ir daba, tāpēc, lai piedod cilvēka roku darbu apbrīnotāji, bet nodevas „dabas kroņa” izpausmēm manās piezīmēs un arī fotogrāfijās būs tikai Reikjavīkai un tās apkārtnei, bet pāris vārdos – arī atsevišķi „fakteļi” par kādu no pilsētām. Pirmajā dienā, no Rīgas lidojot caur Kopenhāgenu ar apstāšanos Kaļingradā, ielidojam no Reikjavīkas netālu esošajā Keflavīkas lidostā. Ceļā no tās tūdaļ dodamies uz Zilo lagūnu. Pa ceļam redzami pirmie „guļošie troļļi” – pauguri, kuru formas atgādina lielus vēderus, galvas, degunus un citas troļļiem raksturīgas ķermeņa daļas. Šos paugurus veido lava no 13.gs., kuru dēvē par „ļauno lavu”, jo tā ir lielu akmeņu veidā un pa to ir grūti pārvietoties. Pa ceļam uz Zilo lagūnu redzamā ainava – ar pelēko sūnu apklāti lavas akmeņi. Ja to ir redzējis, tad var uzskatīt, ka uz Mēness jau ir pabijis... Zilā lagūna atrodas pie Svartsengi ģeotermālās stacijas, un tajā ir tikai geizeru ūdens: šeit zemes slānis vēl ir jauns, tāpēc geizers ir virspusē. Citur geizeri atrodas dziļi zemē, tāpēc to ūdens jau sajaucies ar saldūdeni. Piebraucot pie Zilajā lagūnas, sāk rasināt lietus, tāpēc itin aši dodamies ēkā, lai sagatavotos peldei. Sākumā gan rodas „bailīte”, ka ūdens lagūnā būs visai karsts (ceļvedī solīti pat + 40 grādu), tāpēc nāksies tajā laisties lēni un uzmanīgi. Tomēr viss izdodas dabīgi ātri: cik tad ilgi stāvēsi vienā peldkostīmā + 12 grādu slapjumā, ja vilina savdabīgi zilais ūdens, solot patiesu siltumu. Pelde, plunčāšanās, kā arī vienkārši pabradāšana, ir dievīga, taču jāņem vērā, ka jānoņem sudraba rotaslietas, jo tās lagūnas ūdenī melnē. Sudraboti mati gan melni nepaliek... Izmantojam iespēju sasmiņķēt seju ar lagūnas minerāliem, kas atrodami un ar karoti izķeksējami no toverīšiem lagūnas malās. Kad maska nožūst, tad seja iegūst to specifiski balto nokrāsu, kas rotā it visu ceļvežu lappuses un daudzu tūristu personīgos foto. Jāpiebilst, ka Zilās lagūnas kosmētiku var iegādāties turpat esošajā veikaliņā, bet es to izdaru atceļā, tax free veikalā lidostā. Arī pēc peldes mūs vajā lietus, kas ir pietiekami stiprs, lai 10 minūšu laikā justos izmirkusi. Jau vēlāk uzzinām par tā saucamajiem „horizontālajiem lietiem” – visu fotogrāfu (un tātad - arī tūristu) biedu, kas, protams, paši par sevi horizontāli nelīst, bet šai zemei tik raksturīgā stiprā vēja ietekmē būtiski maina savu krišanas virzienu. Otrās ceļojuma dienas maršrutā mums jāapskata tā saucamais Īslandes Zelta loks, kas sākas ar braucienu gar Þingvallavatn ezeru – aukstāko un lielāko ezeru Islandē, kas ir apmēram 80 km garš. Lielākā sala tā vidū izveidojusies vulkāna darbības rezultātā. Ja kādā islandiešu vārdā ir „reik” vai „leih”, tad zināms, ka šajā rajonā ir karstie avoti. Braucām garām ezeram Leihtāri, kuram labajā pusē ūdens paliek karstāks, jo ietek karstie avoti, bet kreisajā - dzīvo zivis. Šī robeža skaidrā laikā ir redzama ar aci, bet atšķirības ūdens temperatūrā dažu soļu robežās izbaudām uz savas roku ādas. Šis rajons ir ļoti prestižs. Te daudzi īslandieši pērk vasaras mājas, vai, ja negrib tērēties, - tad vismaz treileri. Īslandē zeme kļūst arvien dārgāka, jo tā ir vērtība, kas paliek bērniem, jo uzvārda jau arī nav, ko atstāt mantojumā. Galvenokārt zemi pērk ap ledāju. Nodoklis gan ir lielāks, ja uz zemes ir īpašumi. Þingvellir (Tingverilla) nacionālais parks – vieta, kur satiekas Amerikas un Eiropas tektoniskās plātnes. Šajā vietā Eiropa un Amerika ik gadu viena no otras attālinās ik pa 2 cm, radot šeit allaž seismiski aktīvu zonu. Pati plaisa nav redzama, jo atrodas zem zemes. Turklāt, tai atveroties, to tūdaļ aizpilda lavas ieži. Tingverilla ir senā Īslandes parlamenta Alþing (altings) tikšanās ieleja. Nacionālajā parkā atrodas Naudas upīte. Tajā iemetām Ls 0.01, lai atgrieztos. Šīs upītes patiesais nosaukums ir Cirvja upīte, jo pirmais cilvēks, kurš te iebrauca un apmetās, upē pazaudēja cirvi. Virs upes ir Cirvja ūdenskritums, bet līdzās upei aplūkojams Saules pulkstenis un baznīca. Gulfoss (Zelta ūdenskrituma) kopējais augstums - 32 metri: pirmā kaskāde ir 11 metrus augsta, otrā - 21 metrus augsta. Viens no ainaviskākajiem ūdenskritumiem pasaulē, viens no varenākajiem un iespaidīgākajiem ūdenskritumiem Īslandē, kura savdabību veido šīs divas kaskādes, kas viena pret otru novietotas gandrīz taisnā leņķī, savu nosaukumu ieguvis skaistuma un ūdens iedzeltenās krāsas dēļ. Ūdenskritums atrodas uz Hvitas (Baltās) upes, kas izplūst no ledājiem, kuru kalni atgādina agrākajos laikos grāfu valkātās piramīdveida cepures, kuras augstmaņi nēsāja viduslaikos, lai izskatītos garāki par citiem cilvēkiem. Šķērsojusi kaskādes, upe turpina plūst pa šauru, aptuveni 70 metrus dziļu un 2,5 kilometrus garu bazalta iežos veidotu kanjonu. Pie ūdenskrituma ir ļoti daudz tūristu. Mūsu ceļojuma laikā neviens objekts nevarēja lepoties ar tādu ļaužu uzmanību. Es viņus saprotu, - šis skaistums ir jāredz un jāizbauda tas miers un pietāte, kas pārņem, stāvot un raugoties uz šo varenību. Tā nav padevība, bet klusa apbrīna, kas pārņem, gan stāvot līdzās mutuļojošam ūdenim, gan vērojot to pa gabaliņu, vai no augstākas upes kanjona kores. Iesaku paieties arī gar upes kanjonu. Līdzās ūdenskritumam ir muzejs, kas veltīts īslandiešu sievietei Sigridurai, kura savulaik to izglābusi no privatizācijas un, iespējams, arī izpostīšanas, jo Zelta ūdenskritumu iekārojis kāds amerikānis, kurš to nopircis, lai uz tā celtu elektrostaciju. Līdzās šim amerikānim dzīvojusi sieviete, minētā Sigridura, kura bijusi pret šo ieceri, tāpēc viņa braukusi uz Reikjavīku sūdzēties. Tur uzņēmīgā dāma sastapusi kādu kundzi, kura pastāstīja, ka viņas dēls tūdaļ iegūs jurista diplomu un uzskata par iespējamu mēģināt tiesāties, jo pirkšanas līgumā saskata neprecizitātes, kas viestu cerības apstrīdēt šo līgumu. Jaunais jurists tiesas prāvu uzvar. Par godu Sigriduras uzņēmībai pie ūdenskrituma ir atvērts muzejs, bet jaunais jurists vēlāk kļuva par Īslandes premjerministru. Līdzās muzejam atrodas suvenīru veikaliņš, kura „ātrajā ēstūzīti” var nobaudīt vietējo delikatesi - laikam tā bija aitas gaļas zupa. Pati to neēdu, apetīti nerosināja ēdmaņa, kura likās, ka gatavota no kubiciņiem, bet pa virsu peld grauzdētas maizes gabaliņi. Tomēr tie, kuri ēda, teica, ka zupa nemaz tik smādējama nebija. Tomēr pagurušākiem tūristiem iesaku nobaudīt šeit nopērkamo vējā kaltēto zivi hardfiskur , kuru gatavo no mencām, pikšām un vilkzivīm. Fasētā delikatese ir nopērkama arī tax free veikalā lidostā, taču jābrīdina, ka tās pārvadāšana saistīta ar zināmām neērtībām – zivs spēcīgais aromāts. Tālumā redzams vulkāns Hekle – augstākais vulkāns Īslandē, kas pēdējo reizi izvirda 2000.g. Pēc kristiešu nostāstiem tur ir ieeja ellē. Pēc vikingu nostāstiem elle ir nevis karstums, bet aukstums, jo no tā vikingi baidījās reālajā dzīvē. Elles sargam, pēc vikingu domām, bija zila seja, jo viņš bija nobijies. Savukārt no Žila Verna grāmatas izriet, ka Īslandē ir tā vieta, no kuras var tikt pazemē, lai nokļūtu pie Zemes centra. Tālāk braucam apskatīt slavenos geizerus. Arī geizerus veido termālie ūdeņi. Diemžēl pats lielais Geysir, kura vārds kļuvis par sugas vārdu šī dabas fenomena apzīmēšanai visur pasaulē, vairs nedarbojas, taču čakli strādā viņa mazākais “brālis” Strokkur, kurš ik pēc 3-5 minūtēm 10 m augstumā izšļāc verdoša ūdens strūklu, tāpēc, stāvot līdzās geizeram, nav ieteicams ignorēt vēja virzienu. Man ar māsu patīkamus iespaidus sagādāja ne tik daudz augšup „izspļautā” ūdens strūkla, cik pirms šī procesa norises obligāti geizerā radusies uzblīdusī zilā burbuļa bļoda. Nesmādējām un aplūkojām arī apkārtējos karstos avotiņus, bet, lai ilgāk papriecātos par dabas savdabību, ignorējam līdzās esošo muzeju geizeru tūrisma centrā Geysirstofa un suvenīru veikalu. Atpakaļ braucot, iebraucām Sólheimar ciematā, kur bija iespēja apskatīt mākslas, keramikas, aušanas, ziepju, koka un sveču darbnīcas, kurās strādā garīgi slimi cilvēki. Viņu radītos darbus varēja iegādāties vietējā suvenīru veikaliņā. Bija iespēja aplūkot siltumnīcu, kur ekoloģiskā vidē audzē gurķus, tomātus, papriku un citus dārzeņus un garšaugus - Sesseljuhús – Eco Center, kā arī tos iegādāties vakariņām. Īslande ir ūdenskritumu zeme, tāpēc nelaižam garām iespēju piestāt vēl pie kāda no tiem. Tas ir Zirga krēpju ūdenskritums - ainavisks, pēc Latvijas ūdenskritumu mērogiem arī gana augsts, turklāt tā labajā malā ierīkots lašu ceļš, kas patiešām darīts lašu migrācijas dēļ, nevis, kā pie mums, lai ievilktu ķeksīti kādā dokumentā... Braucam pāri Upītei ar tiltu (tā var iztulkot šīs upītes nosaukumu no īslansiešu valodas). Nosaukums radies, jo uz šīs upītes bija lavas izveidots, dabīgs tilts. Ar šo tiltu saistās skumjš, bet patiess notikums: m.ē. 800. gados, kad Īslandē bija grūti laiki, notika liela zemestrīce. Daudzi iedzīvotāji palika bez pajumtes un iztikas, tāpēc palīdzības meklējumos devās pie sava bīskapa. Tur viņi cerēja gūt pajumti un ēdienu, jo Īslandē ir paraža – viesmīlības likums: visus, kuri lūdz pajumti, ir jāpaēdina un jāizmitina, jo īpaši, ja cilvēks pēc palīdzības ierodas naktī. Lūdzēju saradās tik daudz, ka bīskapa sieva nobijās, ka ēdamā aptrūksies ne vien lūdzējiem, bet arī pašiem mājiniekiem. Tāpēc viņa lika savam kalpam tiltu nojaukt, lai pajumtes meklētāji vairs nevarētu pārcelties pār upi. Tomēr vēlāk pati saimniece šajā upē aizgāja bojā, to pārejot. Cilvēki vēlāk teica, ka tas esot sods par paražas neievērošanu. Par bīskapijām Īslandē ir vēl kāda leģenda. Savulaik ziemeļu un dienvidu bīskapi nezināja, kā sadalīt zemes. Tāpēc viņi nolēma to darīt tā: viens no viņiem jās uz austrumiem, bet otrs – uz rietumiem. Kur abi satiksies, tur būs zemju austrumu robeža. Ziemeļu bīskaps bija liels dzērājs, tāpēc apstājās un iestiprinājās katrā ceļa krogā. Protams, ka beigās šis bīskaps nekur tālu nebija ticis. Otrā gadā viens jāja uz dienvidiem, bet otrs – uz ziemeļiem. Atkal notika tas pats, tāpēc beigās ziemeļu bīskapija bija ļoti maza. Tālāk - Kerið í Grímsnesi - 55 metrus dziļais vulkāna krāteris, kas izveidojies pirms 3000 gadiem notikuša vulkāna izvirduma rezultātā. Krāterī sakrājies lietus ūdens, izveidojot ezeru, bet savdabīgie riņķi krāterī rāda nokrišņu daudzumu, kāds te kādreiz bijis. Šis vulkāna krāteris atrodas Neglītajā pussalā, kas savu nosaukumu ieguvusi tāpēc, ka pirms 2000 gadiem šeit visa apkārtne bija tikai sarkani lavas lauki. Cilvēki tolaik baidījās, ka te nekad neizskatīsies labāk un nekad nekas neaugs. Mūsdienās te ir visvairāk vasaras mājiņu un ir vislielākā to celtniecības intensitāte. Braucām gar pilsētiņu, kuras nosaukums tulkojumā nozīmē „Kas to izdarīja?”. Sauc tāpēc, ka pilsētas teritorijā ir daudz sēra avotu, kas izdala specifisko, mūsu Ķemeriem raksturīgo aromātu. Vienam pilsētas avotam dots Miskastes avota vārds. Nosaukums cēlies tāpēc, ka pilsētas iedzīvotāji ilgus gadus avotā metuši visus iespējamos atkritumus un netīrumus. Taču 1970.gadā avots pa īstam „sadusmojies” par cilvēku rīcību un visus netīrumus izmetis pār pilsētu. Trešā ceļojuma diena mums izvēršas par „dzīvnieku dienu”. Pie Īslandes krastiem var novērot pasaules lielākos zīdītājus – vaļus. Vaļu vērošanas izbraucienā dodamies arī mēs. Ar kuģīti no Reikjavīkas ostas izbraucam fjordā, kas atrodas tieši pretī pilsētai. Diena ir jauka, spīd saule, jūra ir ļoti mierīga. Redzējām alkus – ziemeļu papagaiļus, ļoti tuvu kuprainos vaļus un delfīnus. Tas, kā mums ir paveicies, noprotam pēc nepārtrauktiem kuģa gides sajūsmas izsaucieniem par labo redzamību mierīgajā jūrā un biežajiem vaļu izniršanas gadījumiem netālu no kuģa, kā arī tāpēc, ka no mūsu tulces uzzinām, ka no pērn Īslandi apceļojošiem tautiešiem un vaļu kruīza dalībniekiem jūras slimība nav bijusi tikai diviem. Esam brīdinātas kruīzam saģērbties silti – nepieciešami cimdi, šalle, cepure, arī silts džemperis un virsjaka, kurai ne vējš, ne lietus cauri netiek. Kaut arī noprotam, ka vējš nav diez ko liels, tomēr omulībai un labsajūtai lieti noder kuģī atrastais un tūristiem domātais kombinezons, bet māsai – zvejniekiem domātā virsjaka. Otru kombinezonu neatradām, bija jāmeklē citā kambarītī. Tie, kuriem salst pārāk stipri, var nestāvēt uz klāja, bet patverties kuģa kopējā zālē, nobaudot piedāvāto virtuvi. Iespaidi par redzēto tā īsti nav izstāstāmi. Atceros tik, ka visu atceļu skatījos un tīksminājos par jūru, taču patiesībā šīs izjūtas radīja prieks par redzētajiem dzīvniekiem un mirkļiem, kad noproti, ka tu esi bijis laimes luteklis, ka dabas pasaule ir tik dažāda, skaista un bagāta. Pat kāpjot no kuģa, galvā vēl valdīja neliela eiforija un pateicība par radušos izdevību. Reikjavīka – Eiropā mazākā galvaspilsēta, mūsu Jelgavas apmēros – tulkojumā no īslandiešu valodas nozīmē „miglains, dūmakains līcītis”. Dūmakains tāpēc, ka pirmais ieceļotājs, kurš ieradās Reikjavīkas teritorijā aptuveni ap 870.gadu, ieraudzīja dūmus, kas pacēlās virs līča, uzskatīdams, ka dievi dod viņam labu zīmi. Tāpēc šis cilvēks no sava kuģa priekšgala norāva dieva grebumu kokā un iemeta to ūdenī. Taču, kad viņš saprata, ka tie nav dūmi, bet tvaiki, viņš atskārta, ka tas nav tas, ko viņš meklējis. Pēc pirmā ieceļotāja izcelšanās Reikjavīka radās aptuveni trīs gadu laikā. Aptuveni 13.gs. bija apdzīvota jau visa Īslande. Tomēr līdz pat 1700.g. Reikjavīka bija ne vien Īslandes pirmā, bet arī vienīgā pilsēta. Reikjavīkā, ja redz kādu dīvainu celtni, tad tā ir vai nu baznīca, vai restorāns. Vecākās mājas ir aptuveni 200 gadus vecas. Reikjavīkā mājas pārkrāso ik pēc diviem gadiem. Caurbraucām pilsētu. Apskatām: Hallgrimskirkja katoļu baznīcu, Vikingu laivu. Izbraukājām Reikjavīkas priekšpilsētas un pabijām Vikingu festivālā. Tomēr vakara galvenais notikums mums vēl priekšā, jo abas esam sadūšojušās jāt ar Īslandes zirdziņiem. (Par to, kā man veicās, varējāt lasīt iepriekš). Ja īslandietim jautā, cik viņam ir zirgu, viņš kādu laiku minstināsies un tad atbildēs, ka 10, kaut patiesībā viņam to ir 20. Melots tiek, lai nenoskaustu un arī tāpēc, ka Īslandē zirgu īpašniekiem ir jāmaksā ļoti lieli nodokļi. Ienākuma nodoklis Īslandē ir 37%. Īslandietis noteikti apvainosies, ja viņa zirdziņu neaptēsts tūrists nosauks par poniju. Īslandes zirgiem ir pieci „ātrumi”. Visiem citiem zirgiem – tikai četri. Šo gaitu veido Īslandes zirgu īpašā kāju konstrukcija, pateicoties, kurai zirga abas labās vai abas kreisās kājas ir kustībā vienlaicīgi. Gaita var būt tik līgana, ka jātniekam var šķist, ka viņš uz priekšu nemaz nepārvietojas. Jājot ar Īslandes zirdziņu, kafijas krūze neizlīs. Īslandes zirgi guļ guļus, nevis kā mūsējie – stāvus. Īslandē ir ap 80 tūkstoši šo zirdziņu. Visdārgāk maksā tie, kuriem vislīganākā gaita. Labākie eksemplāri nopērkami Īslandes ziemeļos. 1930.g. Īslandē tiek pieņemts lēmums neievest zirgus no citām valstīm, lai nesabojātu savu zirgu šķirni. Savulaik ienācēji uz Īslandi pārcēlās ar govīm, zirgiem un aitām, tā šos dzīvniekus ievezdami salā. Zirgs bija vissvarīgākais dzīvnieks. Par tā nogalināšanu draudēja lielāks sods, nekā par cilvēka nogalināšanu. Zirga gaļu ēd vēl mūsdienās – šeit tā ir delikatese. Īslande savus zirgus arī eksportē. Visvairāk to ir Vācijā un Zviedrijā. Visā pasaulē ir ap 60 tūkstošiem Īslandes zirgu. No Reikjavīkas dodamies uz Ziemeļīslandi. Septiņu stundu ilgais ceļojums ar autobusu turpinās, braucot gar kalniem. Krāsa kalniem atkarīga no akmeņu vecuma: jo kalni melnāki, jo lava jaunāka. Dienas otrā pusē ainava mainās: vienā ceļa pusē ir kalni, bet otrā – jūra, kas pāriet Atlantijas okeānā. Arī Īslandē, gluži kā Norvēģijā, sauszemi izrobo fjordi. Tajos dzīvo haizivis, taču tās nav dienvidu plēsoņas, bet mazāku izmēru zivis. Īslandē ir Haizivju muzejs, bet pūdēta haizivs gaļa ir vietējo delikatese. Braucām garām vietai, ar kuru saistās pats ievērojamākais Īslandes spoku stāsts: kāds mācītājs ieskatījies meitenē. Viņi nolēmuši apprecēties, taču mācītājam bija jādodas darīšanās, šķērsojot kalnus. Puisis meitenei apsola, ka Ziemassvētku vakarā viņš ieradīsies ciemos, lai viņu gaidot. Kad puisis devies kalnos, tur sākusies vētra, un mācītājs gāja bojā. Kalnos viņš devies viens, tāpēc meitenei par notikušo nav kam pateikt. Pienāk norunātā tikšanās diena, kas tiek plānota kā kāzu diena, taču no puiša ne ziņas, ne miņas. Tomēr meitene saģērbusies kāzu tērpā un gaidījusi puisi, kurš solījies nākt. Vakarā, kad jau meties tumšs un sācies negaiss, meitene dzird, ka piebrauc rati. Jā, matiem un mētelim plīvojot, ieradies mācītājs. Viņš, kā solījis, atbraucis pēc līgavas. Lai meitenei pa ceļam nesaltu, viņa steigā ap pleciem apliek mēteli, un viņi kopā brauc uz baznīcu. Īsi pirms pusnakts baznīca tiek sasniegta. Plosās negaiss un meitenei paliek baisi, tāpēc viņa baidās kāpt ārā. Tomēr puisis viņu cenšas sagrābt un vilkt ar varu. Tomēr tas viņas līdz galam neizdodas, jo rokās paliek tikai meitenes mētelis. Tad arī meitene pamana, ka tas vairs nav viņas mīļotais, dzīvs cilvēks, bet spoks, kas, mēteli paķēris, dodas uz līdzās esošo kapsētu un apguļas izraktā kapā. Tā meitene paglābās no spoka ķetnām, bet vēlāk arī veiksmīgi apprecējās. Senajiem īslandiešiem lauksaimniecība bija vienīgā nodarbošanās. Tomēr visi lopkopji trīs mēnešus gadā kļuva par zvejniekiem. Tikai vēlākos laikos tie, kuriem zvejniecība patika labāk, nodarbojās vienīgi ar šo arodu. Radās uzpircēji un pārpircēji, proti, noslāņošanās pašu zvejnieku vidū: ar jūrā iešanu nodarbojās vairs tikai mazāk turīgie. Motorlaivas Īslandē parādījās tikai 20.gs., tāpēc, protams, tas bija bīstams arods, jo izmantotas bija tikai un vienīgi airu un buru laivas. Labākās zvejas vietas bija dienvidos, tāpēc visiem ziemeļu zvejniekiem bija jāšķērso kalni, lai sasniegtu šīs labākās zvejas vietas. Tas bija ļoti ilgs un bīstams pārgājiens, kurš laupīja daudzu zvejnieku dzīvības. Bija reizes, kad no 20 vīru grupas dienvidus nesasniedza neviens. Lai atvieglotu pārvietošanos, abās kalnu pusēs bija saceltas mājiņas, kurās ceļinieks varēja dabūt pajumti, siltumu un ēdienu. Un, protams, nevienā fermā nevienam ceļiniekam neatteica pajumti un siltumu. Arī mūsdienās šajos kalnos ir mājiņas ar ūdeni, malku un kaut ko ēdamu. Īslandes ziemeļos ir vairāk sniega, bet vasarā ir siltāks. Ziema Īslandē ar sniegu un tumsu ir gara. Vidēji ziemā temperatūra nenoslīd zemāk par 0 grādiem, taču kalnos bieži ir auksts vējš, sniegputenis, migla, pastāv lavīnbīstamība. Tāpēc nav brīnums, ka pie tik niecīgas redzamības cilvēkiem sāk rādīties visādi dīvainīši un rodas nostāsti par troļļiem. Vasarā – jūlijā – vidējā temperatūra ir ap 15 grādiem, taču kalnos bieži un negaidīti var sacelties vējš, uznākt lietus, tāpēc dzīve šeit ir skarba. Īslandē ir daudz aitu, bet tās netiek cirptas, jo tas vairs nav ekonomiski izdevīgi. Ir tikai dažas saimniecības, kas nodarbojas ar aitu cirpšanu, lai nodrošinātu Īslandes rokdarbiem izejmateriālu – vilnu. Taču tradicionālo īslandiešu aitu vilnas džemperu dizains ieviests tikai pirms 50 gadiem. Īslandē, kā jau ziemeļu valstī, alkohola iegāde ir problemātiska, proti, to var iegādāties tikai no 20 gadu vecuma un tikai specializētos veikalos, kuros ir savdabīgs darba laiks (strādā noteiktas dienas, vai stundas, parasti līdz 19.00. Nereti tuvākais veikals atrodas blakus pilsētā un tad dzēriens ir jāpasūta, jāaizbrauc tam pakaļ, bet vakarā … jāuzņem ciemiņi, jo visa pilsēta ir lietas kursā, kur notiks dzeršana…). Arī alus ir alkoholiskais dzēriens, kas valstī parādījās tikai no 1990.gada. Iedzīvotāji par Coca-cola bundžiņas nodošanu saņem 11 kronas, tiek nodotas arī stikla pudeles. Apmeklējam Glaumbaer velēnu muzeju, kas atrodas īslandiešiem tipiskā, no velēnām celtā mājā. Velēna celtniecībai iegūta tepat, izkaltēta un tad izmantota mājas būvniecībai. Dienvidos, ceļot māju, starp velēnu tika likti arī akmeņi. Šādas mājas apsildīja pavarda uguns, kā arī cilvēku un lopu izelpa (... pa abiem galiem). Akureyri (Akureiri) – Ziemeļīslandes lielākā piekrastes pilsētā, ko dēvē arī par Ziemeļīslandes galvaspilsētu. Šajā kalnu ieskautajā ostas un universitātes pilsētā dzīvo ap 20 tūkstošiem cilvēku. Pilsēta atrodas pie Salas fjorda. Pirmo reizi šī vieta pieminēta 17.gs. – te bijusi osta. Tolaik kuģi šeit ienāca tikai pavasarī un rudenī. Tad visas apkārtnes zemnieki sanāca sapirkt pārtiku, kuru šeit neaudzēja. Vēlāk osta tika noskalota, tāpēc to pārcēla tālāk. „Akureyri” no īslandiešu valodas nozīmē pļava. Tā bija izveidojusies uz pussalas, kas iestiepās fjordā. 1786.g. pilsētā bija reģistrēti tikai 3 cilvēki, bet 1840.g. – jau 40 mājas. Dažreiz šo pilsētu sauc par Dāņu pilsētu, jo svētdienās runāja dāniski, kas skaitījās smalki. Akureiri ir divas futbola komandas. Visi Īslandes vietu nosaukumi, izņemot vienu – Eisijas kalnu, kas atrodas netālu no Akureirī – nav īpašvārdi, bet veidoti no sugas vārdiem, ir saprotami un iztulkojami. Nosaukumos tika izmantoti dzīvnieku un augu vārdi. Šī valodas īpatnība saglabājusies no vikingu laikiem. (Tomēr šis apgalvojums neiztur kritiku, kad runāsim par citiem vietu nosaukumiem turpmāk). Minētais Eisijas kalns (tam braucām garām, tāpēc varējām to apskatīt ar savām acīm) savu nosaukumu ieguvis no ķeltu sievietes vārda. Leģenda vēsta, ka šī sieviete piepratusi burvības, kas Islandē tautas vidū nav īsti pelts, bet pat visai respektēts arods bijis, jo paši īslandieši šādas sievas nav saukuši viss par raganām, bet teica, ka „tu redzi tālāk par savu degunu”. Tas, ka cilvēkam bijušas šādas spējas, liecinājis, ka viņam ir kādi sakari ar dieviem. Šai sievietei bijis dēls. Ko viņa panākusi ar burvestībām, to viņš cīnoties, ar spēku, jo tēvs bijis cilvēks. Īslandē šis ir Svētais kalns, pie kura īslandieši mūsdienās cenšas nopirkt vasaras mājiņu ar skatu uz šo kalnu. Tas – veiksmei. Goðafoss jeb Dievu ūdenskritums. 1000.g. salas iedzīvotāji sadalās divās daļās, jo puse gribēja būt uzticīga pagānu dieviem, bet otra puse – pieņemt kristietību. Cilts gudrais guļ 24 stundas, bet, kad pieceļas un iznāk ārā, tad paziņo, ka Īslandē būs viens parlaments un viena ticība – kristietība. Šo lēmumu diktēja ne tikai dievi, bet arī gluži ekonomiski apsvērumi – visas valstis, kas atradās tuvāk Īslandei, bija kristiešu valstis. Kad vadonis bija iznācis un pateicis lēmumu, atjāja ziņnesis un teica, ka lava plūst virsū vadoņa mājai. Tātad tas nozīmē, ka lēmums nav īsti pareizs. Taču vadonis atbildēja, ka tā nevar būt zīme, jo mēs visi stāvam uz lavas un tad jau mums visiem te nav jābūt. Par apliecinājumu tam, ka tiek nolemts atteikties no pagātnes ticības, viņš iemeta ūdenskritumā pagānu dievību figūras. Šo ūdenskritumu vēl šodien sauc par Dievu ūdenskritumu. Tomēr tie, kuri negribēja atzīt kristietību, paklusām varēja ticēt saviem dieviem, taču aptuveni pēc 60 gadiem visi bija kļuvuši par kristiešiem – vecie cilvēki bija miruši, bet jaunie – asimilēti. Myvatn jeb Mīvatna ezers (38m2). Par tā izcelšanos vēsta leģenda: kad Dievs radīja zemi, Velns ļoti sadusmojies un, lai ieriebtu Dievam, sācis čurāt. Straumītes beigās izveidojies ezeriņš, tas tad arī ir Mīvatna ezers… Ezera apkārtnē vēl 18.gs. tautas skaitīšanas laikā nebija nevienas mājas vai cilvēka. Tāpēc skaitītāji nosprieda, ka šī ir Dieva aizmirsta vieta, kur neviens nekad nedzīvos. Ap Mīvatna ezeru ir ļoti daudz knišļu, kas lielu mākoņu veidā sasēžas uz autobusa, drēbēm, lien acīs un fotokamerā. Taču šie kukaiņi, atšķirībā no Latvijas odiem, kaut arī ir lieli un trekni, tomēr nekož, tāpēc ir pieciešami un pat rada interesantus iespaidus un foto mirkļus, ja, protams, nesirgstam ar galīgu nervu vājumu… Mīvatna ezerā ir daudz zivju, bet apkārtnes upēs arī foreles, kas pārtiek no šiem kukaiņiem, ļaujot makšķerniekiem šeit gūt labus lomus. Upes posmus par naudiņām var iznomāt un droši makšķerēt, ja esat padomājis, kā nosargāt seju un kaklu no knišļu bariem. Šis ezers ziemā aizsalst. Ap Mīvatna ezeru ir „falšie” krāteri Skútustaðagígar, jo tie nav saistīta ar vulkānisku izcelsmi. Pasaulē līdzīga dabas parādība ir vēl tikai Havaju salās. Ap Mīvatns ezeru pēdējais vulkāna izvirdums notika ap 1974.g. Tomēr tā situācija nemaz nav tik mierīga, kā varētu likties, jo par vulkāna izvirdumu tā īsti pārliecināts var būt tikai divas stundas pirms tā sākuma. Tomēr tehnika pastāvīgi novēro apvidu, tāpēc var paredzēt, kur izvirdums iespējams. Ja Īslandē „iet vaļā” vulkāns, tad visi īslandieši uz ātrāko steidz uz turieni, bet tūristi – tikpat ātri prom. Vulkāns Īslandē tomēr ir salīdzinoši reta parādība, kuru katru dienu viss neredzēsi, tāpēc vērojama tāda vietējo interese. Ap ezeru zeme ļoti erozē. Šeit ir tikpat stipras smilšu vētras kā tuksnesī, kaut arī šeit ir nevis smiltis, bet lava. Pēc augsnes krāsas var pateikt, kur zem tās ir siltāks, proti, jo tā gaišāka, smalkāka un irdenāka, jo siltāks apakšā. Pie Mīvatna ezera atrodas Dimmuborgir (Melnā pilsētiņa) – lavas lauks, kuru veido savdabīgi un interesanti lavas veidojumi – pīlāri, arkas, alas un tuneļi. Šajā „pilsētā” ir ļoti viegli apmaldīties, tāpēc nevajag novirzīties no takām un atpalikt no gides. Melnajā pilsētiņa dzīvo elfi, kuri pēc leģendas radušies tā: Dievs radīja Ādamu un Ievu, kuriem bijis ļoti daudz bērnu. Kādu dienu Dievs paziņojis, ka nāks ciemos. Lai Dieva priekšā „neizblamētos”, Ieva mazgā savus netīrīgos bērneļus, taču visus nomazgāt nepagūst. Lai Dievs neredzētu netīreļus, viņa tos noslēpj lavas alās. Dievs atnāk ciemos un saka Ievai, - jo, kā jau Dievs, visu redz, - ka tie bērniņi, kuri tajās aliņās noslēpti, tur arī uz mūžu paliks… Mūsu ceļš ved uz Námaskarð – lauku ar tvaika strūklakām un verdošiem sēra avotiem Kverarondas ielejā. Jau, tuvojoties tiem, nobraucot pa Naumafjalla kalnu, esmu sajūsmā – beidzot tā īsti redzama dzeltenīgi oranžā krāsa, kura tik iespaidīgas darīja pirms ceļojuma internetā aplūkotās citu ceļotāju veidotās fotogrāfijas. Es neesmu pārjūtīga un apstāšanos šeit, lai baudītu tvaika strūklaku stabus, netipiskās zemes krāsas nianses un burbuļus metošos sēra katlus, izbaudu ar pilnu krūti, nevis slēpjos autobusā no, manuprāt, pilnīgi degunam nekaitīgās smaržas – sēra liecinieces. Īpaši izpriecājos par vulkānisko aktivitāšu lieciniekiem – sēra avotiem. Daži no tiem vārās gluži kā paliela izmēra putras katli, veidojot burbuļus, kuri saplīst ar jauku paukšķi. Citi jau pažuvuši, tāpēc sakrokojušies un kļuvuši grumbaini kā veca cilvēka seja. Tomēr tieši no tiem jāuzmanās visvairāk. Nav ieteicams pārkāpt gādīgu roku novilktajām virvēm, aiz tām tiešām ir bīstami, jo pēc skata avots liekas izšuvis un tāpēc mazāk bīstams, bet patiesībā var neizturēt pārgalvja svara smagumu un kāja var ieslīdēt tiešām ellīgi karstas masas „skavās”. Izpriecājušies par sēra avotu lauku, nobraucam pārsimts metru, lai piestātu pusdienot. Kā jau iepriekšējā dienā un visas turpmākās dienas, kad mūsu ceļojums būs „uz riteņiem”, gide ar šoferi ir sarūpējuši karstu ūdeni, kas silts saglabājas termosos autobusa „dzīlēs”. Pusdienu vieta šoreiz ir pasakaini skaista – visapkārt lavu kalni vispārsteidzošākajās krāsās: piķa melni, tumši brūni, gandrīz ugunssarkani, bet vietumis ar lāsumiņiem mūsu pašu Jūrmalas liedaga smilšu krāsā. Lavas forma arī ir visdažādākā, sākot no smalkiem smilšu graudiņiem līdz palieliem bluķēniem, kas kādu man nezināmu dabas faktoru ietekmē saplaisājuši kā lauku krāsnī cepts rupjmaizes kukulis. Izbaidījuši līdzpaņemto maltīti un pusdienām klātpievienotos vietējos dabas jaukumus, iemetam aci līdzās esošajā Jarðböðin við Mývatn lagūnā un pirtī. Plānā mums iecerēts arī šeit izbaudīt jau Zilajā lagūnā nomēģinātos priekus, tomēr laika trūkuma dēļ tā nenotiek. Tomēr kā jau īsteni ceļotāji degunu iebāžam un acis pamielojam ar termālā baseina zilumu, ko iemūžinām, ja ne mūžībai, tad savam priekam, par kuru mājās palicējiem taču varēs stāstīt, kā par vietu, kurā baudīti miesīgi labumi, turklāt par mazākām naudiņām nekā Zilajā lagūnā. Manu vārdu patiesumu apstiprina līdzbiedru aprēķini, kuri veikti, tālredzīgi izpētot šīs iestādes sniegto pakalpojumu cenrādi un prātā atsaucot naudas patēriņu Zilajā lagūnā. Hūsavīka - ļoti maza, bet skaista Ziemeļīslandes pilsētiņa. Tās nosaukums radies no pirmā norvēģu ieceļotāja vārda – „Hūs”, kurš gribējis šeit skaisti dzīvot, bet aizbēdzis atpakaļ uz Norvēģiju, jo, kā pats apgalvojis, šajā salā dzīvot nevar. Hūsavīkā tika nodibināta pirmā pašu īslandiešu tirgotāju biedrība. Līdz tam tikai dāņu tirgotāji šeit varēja ievest produktus. Protams, ka monopoltiesības tika labi izmantotas, jo dāņi šeit ieveda bojātus, nekur citur vairs nederīgus un nepārdodamus produktus, kurus šeit pārdeva par visaugstāko cenu. Otrs iemesls, kāpēc cēlušies tik daudz nostāstu par troļļiem, ir saistīts ar šiem nekvalitatīvajiem produktiem, jo tie satur indi, kas rada halucinācijas. Hūsavīkā ir aptuveni 3 tūkstoši iedzīvotāju. Mājas saglabājušās no 19.gs. Šajā pilsētā ir ļoti daudz vaļu novērošanas kruīzu kuģu, jo pilsētas apkārtnē šie jūras zīdītāji ir novērojami vislabāk. Tieši ūdeņos ap Hūsavīku patiešām sastopama vaļu suga, kas ieinteresētajiem ļautiņiem aplūkošanai demonstrē astes spuru. Citviet šādas ceļvežos ievietotās fotogrāfijas ir tikai veiksmīga reklāma tūristu piesaistei. Pilsētā ir arī Vaļu muzejs, kuru aplūkojām. Pie šaušalīga paskata fotogrāfijām ar vaļu medību ainām, kāds no mūsu grupas „uzbrauca” muzeja gidei par Īslandes līdzdalību vaļu medīšanā. Pretī saņēmām aizvainota cilvēka papiktā balsī teiktus paskaidrojumus, ka, lūk, atšķirībā no Norvēģijas un Japānas, Īslande medījot vaļus tikai zinātniskos nolūkos un tikai tās sugas, kas šobrīd nav apdraudētas. Pēc sejas izteiksmēm manu, ka šī atbilde mūs nepārliecina un katrs klusībā paliekam pie savām domām. Runājot par Hūsavīku, jāsaka, ka grupas dalībnieku cienījamā vecuma dēļ gide izšķīrās mums nepiedāvāt iespēju apmeklēt Fallu muzeju, kas arī ir šajā pilsētā… Pa ceļam redzamā ainava mainās ļoti strauji. Atkal esam vietā, netālu no Eldgjas, kur satiekas Amerikas un Eiropas tektoniskās plātnes. Tikai šeit ir salas austrumi. Aplūkojam Dieva auss jeb Dieva patvēruma kanjonu, kura izcelsmi zinātnieki skaidro ar ledāja atkāpšanos, bet sāga vēsta, ka tas izveidojies, nokrītot vienam no Odina lidojošā zirga astoņiem pakaviem. Savu kāju dēļ Odina zirgs varēja skriet pa ūdeni un zemi, bet te kāja aizķērusies... Interesanti, bet kanjonam tiešām ir pakava forma… Šajā vietā aplūkojami vai visi Īslandes koki. Kanjona aizvējā tie lekni saauguši un tiešām ir paliela garuma, veidojot, ja ne meža audzi, tad tādu aizaugušāku parku gan. Autobusa stāvvietā pamanu dziļurbumu ūdens piegādei. Tāpēc steidzu atjaunot savus jau sasilušā ūdens krājumus. Neesmu cimperlīga un dzīvajā ūdenī nelielā skaitā peldošos melnos punktiņus uztveru normāli un nesakāpināti... Šī kanjona apkārtnē dzīvo zīriņveidīgs putns, kurš no siltām zemēm šurp ik gadu atlido precīzi 12.maijā. Turklāt ar to vēl šī putna savdabību saraksts nav izsmelts – šis putns ir zināms, kā putns, kurš no visiem pasaules ciltsbrāļiem vismazāk laika atvēl gulēšanai, maksimāli izmantodams polārās dienas gaišo laiku. Ja pieminēju Polāro loku, tad jāpiebilst, ka tas iet caur kādu no Īslandes salām, bet pēc leģendas – tieši caur mācītāja māju, guļamistabu un mācītāja gultu. Tā mūs šķir loki… (Tas nekas, ka šajā salā sen jau mācītājs nedzīvo...) Vakarpusē aplūkojam 45 m augsto un 100 m plato Detifoss (Krītošo ūdenskritumu), kas ir pirmais un augstākais ūdenskritums unikālā piecu ūdenskritumu virknē, kas izveidojušies 25 km garajā Jokulsas upes kanjonā. Upe iztek no lielākā Īslandes ledāja Vatnajökull (Vatnajokutla) ledāja, bet lejpus Krītošajam ūdenskritumam tās kanjons sasniedz lielāko dziļumu - līdz 120 metriem. Pārējos ūdenskritumus gan aplūkot nedodamies, taču interesentus tos sasniegt palīdz marķēta taka. Krītošais ūdenskritums ir viens no spēcīgākajiem ūdenskritumiem Eiropā (daži avoti, par pašiem īslandiešiem nemaz nerunājot, to atzīst par varenāko Eiropā). Zemes drebēšana no dārdiem, kas rodas pāris simtiem tonnu ūdens ik sekundi gāžoties no lielā augstuma, nav izdoma, bet patiess fakts. Uh! Ūdenskrituma pelēkais kā pelni ūdens savu krāsu ieguvis no māla daļiņām. Šo dabas skaisto veidojumu, kur ūdens met šaltis, veidojot varavīksnes, var mierīgi aplūkot, sildoties saulītē un apcerot dzīves ritumu, uz korītes, kas kā niša izveidojusies tā krastā. Jāsaka gan, ka naudīgākie tūristi visu upes kanjonu ar tajā esošajiem ūdenskritumiem var baudīt arī no gaisa, proti, pa nelielas lidmašīnas iluminatoriem. Ainava pa autobusu logu mainās ātri – kalni: zaļi, zili, dzelteni, oranži, kaili un pilnīgi nedzīvi, ar pelēcīgi putekļaina sniega lāsumiņu jūnija saulītē un vēl, un vēl, un vēl… Varavīksne, … bet no lavas. Ceļojuma maršrutā rakstīts, ka pie Egilsstaðir - Hallormsstaður brauksim caur Īslandes retumu - mežu. Godīgi sakot, mežu tā arī nemanīju, varbūt braucām pa citu ceļu... Tomēr patiesības labad jāsaka, ka pie augstākminētās apdzīvotās vietas ezera redzēju Islandē augstākos kokus.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais