"Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams" ... Īslandi (ievads)

  • 8 min lasīšanai
Īslande ir sala, kuru veido lava: sala izveidojusies vulkāniskās darbības rezultātā. Ja pieņem, ka Zeme radusies pirms 24 stundām, tad Īslande ir radusies pirms piecām minūtēm, bet Zilā lagūna – pirms divām minūtēm. Īslande ir ļoti jauna sala, tāpēc šai valstij nav organisku nogulu, piemēram, naftas vai gāzes. Taču 70-80% no enerģijas ir siltuma enerģija, ko iegūst no dziļurbumiem. Agrāk to daudz izmantoja siltumnīcu apsildei, taču tagad īslandieši palikuši slinki. Īslandē siltumnīcās audzē vairs tikai gurķus un tomātus, pārējos dārzeņus un salātus iepērk. Karsto ūdeni, ko iegūst no zemes dzīlēm, „tīrā veidā” izmanto kā karsto ūdeni, kas tek no krāna, kā arī dzīvokļu apkurei, kas, starp citu, netiek atslēgta un darbojas cauru gadu. Savukārt aukstais ūdens no krāna ir gana garšīgs un droši dzerams bez vārīšanas. Īslandē intensīvi veic urbumus, lai atklātu jaunas vietas ar karsto ūdeni. Tehnoloģija ir šāda: tiek veikt urbums, ja no tā iegūstamais karstā ūdens apjoms tiek atzīts par rūpnieciski izdevīgu, tad to turpina apsaimniekot, ja nē, tad pamet. Tāpēc Īslandes dienvidu pusē bija redzami tik daudzi garaiņu stabi, kas izplūst no zemes. Kā enerģijas avotu plaši izmanto elektrību. Ekonomikas pamatā ir tūrisms un zivsaimniecība. Īslandiešu valodai nav dialektu. Dienvidnieku un ziemeļnieku izruna atšķiras tikai dažu skaņu izrunā. Taču islandiešu valodā vārdam „sniegs” ir 32 sinonīmi. Sniegs var būt blīvs, mazāk blīvs u.t.t. Īslandiešu valodā vārds „kūka” nozīmē „kaka”, bet – „kaka” – „kūka”. Īslandes iedzīvotāju vidējais vecums: sievietēm – 82 gadi, vīriešiem – 78-79 gadi. Iedzīvotāju skaits – 300 tūkstoši. Iedzīvotāju blīvums – 3 cilvēki uz 1 km2. 1% no Īslandes iedzīvotājiem darbaspējas vecumā ir bezdarbnieki, jo šie cilvēki vienkārši negrib strādāt, bet valsts maksātie pabalsti ļauj izdzīvot. Īslandē vispār nav čigānu. Īslandes ģimenēs vidēji ir trīs bērni, jo ziema gara… Īslandē vīriešu ir vairāk nekā sieviešu, jo Īslande nekad nav karojusi. Šeit ir vislielākais vientuļo māšu skaits. Tas tādēļ, ka Īslandē sieviete vienmēr ir bijusi godāta – viņa bija pavarda sargātāja, jo vīri vismaz trīs mēnešus gadā bija jūrā. Ģimene ciena savas dzimtas sievietes, visādi tām palīdz un rūpējas, arī tad, ja gaidāms mazulis. Turklāt bērnu kopšanas pabalsti ļauj šīm sievietēm kopt un izaudzināt bērnu arī bez vīra gādības. Īslandē visi viens otru uzrunā uz „tu”, pat prezidentu uzrunā vārdā. Jo nav jau citas iespējas, īslandiešiem nav uzvārdu – ir tikai vārds un tēva vārds ar piedēkli –son vai –dottir, atkarībā no dzimuma. Tāpēc interesantas ir tālruņu grāmatas, kur alfabēta secībā seko neskaitāmas Birgitas u.c. vārdi, atšķiroties tik pēc tēva vārda. Golfa laukumu skaits valstī – 400. Katrā Īslandes ciemā ir baseins. Turklāt šajā valstī ir likums, ka ikvienam bērnam no 6 gadu vecuma ir jāapgūst peldēšanas iemaņas. Līdz 1996.gadam ceturtdienas, atšķirībā no mums, bija nevis zivju dienas, bet dienas bez televīzijas. Īslandes karoga krāsas simbolizē: zilā – kalnu zilumu, sarkanā – vulkānu uguni, baltā – ledājus. Zemestrīces ar 3-7 baļļu stiprumu notiek regulāri. Reizi 100 gados Īslandē notiek zemestrīce 6-8 baļļu stiprumā. Pēdējā bija 2000.g., kad trīs dienu laikā ar šādu stiprumu notika divas zemestrīces. Zemestrīcēm gatavojas, jo zina, ka ar tādu stiprumu tā notiks reizi 100 gados, un, protams, tiek veikti arī mūsdienīgāki pasākumi – seismiskie novērojumi. Pēdējā lielajā zemestrīcē bojā neaizgāja neviens cilvēks, jo dienvidu piekrastē bija ļoti labi laika apstākļi, kā arī bija Neatkarības dienas svinības – 17.jūnijs –, kad cilvēki jau bija sapulcējušies. Tas ļoti atviegloja glābēju darbu. Paši īslandieši ļoti lepojas ar šo glābšanas operāciju, jo īsā laikā tika evakuēti aptuveni 2000 cilvēku. Zemestrīcē tika nopostītas 400 mājas, bet tagad to vietā ir uzcelts jauns ciemats. Ja runājam par vētrām, zibeņiem un pērkoniem, tad Īslandē šīs dabas parādības novērojamas reizi piecos gados, proti, vēl retāk nekā zemestrīces. Gide līdz šim tā arī pērkona dārdus nebija dzirdējusi. Reiz gadījās, ka, gidei strādājot mājās, viņa izdzirdēja dārdus un nodomāja, ka sākusies neliela zemestrīce. Tikai pēcpusdienā, klausoties TV ziņas, viņa uzzinājusi, ka bijis negaiss ar pērkonu. Dārdi esot līdzīgi. Tomēr Īslandē ir sastopami tornado – vēja ātrums sasniedz 50 m sekundē. Šīs viesuļvētras šeit „atpūšas” pēc Meksikas. Ziemeļblāzmas Īslandē novērojams jebkurā vietā no septembra līdz pat martam. Vienīgais nosacījums ir tāds, ka jāizbrauc no pilsētas, lai tās uguņi netraucētu šīs dabas parādības novērošanai. Ziemeļblāzmas parasti ir zaļā krāsā. Tās virmošana atkarīga no gaisa kustības, bet krāsa – no vēja stipruma. Tomēr zaļo krāsu tai piešķir skābeklis, bet sarkano – slāpeklis. Tā kā Īslandē nav purvu, tad nav arī varžu, čūsku un odu. Ja šeit iemaldās kāds tauriņš, tad pa ziemu tas aiziet bojā; taču ir kodes. Plēsēji ir tikai no audzētavām izbēgušās polārlapsas. Arī putnu sugu ir mazāk nekā Latvijā. Īslandē pastāvīgi ligzdo aptuveni 70 sugas. Putnu sugu nav daudz, taču ir lielas putnu kopienas, bari. Īslandē nav stārķu, jo nav varžu un čūsku. Tomēr Īslandē mīt ļoti savdabīgi putni, piemēram, dūnu pīle, kuru nedrīkst ne medīt, ne ēst, jo to aizsargā likums, (taču zinātāji – hm! – gan norāda, ka šo pīļu gaļa ir ļoti garda...), bet dūnas drīkst izmantot segām (vienai segai nepieciešams 800 g dūnu) u.c., kur nepieciešams siltums. Dūnas iegūst, nevis putnu noplūcot, bet lasot pa vienai. Turklāt tās drīkst vākt tikai fermeris uz savas zemes, cits neviens. Lai putnus pievilinātu ligzdot savā teritorijā, fermeri liek riepas vai kaļ akmeņos caurumus. Ligzdu veido putns, spalvas izplūcot. Neapķēzītās spalvas savāc fermeris, kurš to vietā ieliek vilnu vai sintētiku. Lai sasmādēto spalvu būtu mazāk, fermeri ilgi negaida. Vecie putni jau pazīst savu saimnieku, tāpēc, redzot to pienākam, paši izkāpj no ligzdas, pagaida, kamēr viņš paveic savu darbu, un, samierinādamies ar likteni, iekāpj jaunajā ligzdā. Pēc šīs uzvedības var viegli atšķirt vecu putnu no jauna, jo tie kliedzot kā traki. Dūnu pīlēm putnus perē mātīte, un tikai tad, kad būs izperēts kolonijas pēdējais putns, perētājas dodas pie ūdens un barojas. Par cāļiem rūpējas neperējušās mātītes. Tēviņi priecājas par dzīvi… Otrs īpatnējs putns, kas mīt Īslandē, ir plakanknābja alks jeb ziemeļu papagailis. Šī sala ir alku galvenā uzturēšanās vieta. Alki dzīvo kolonijās, alās pa pāriem, kas tiek izveidoti uz mūžu. Pirmais pavasarī uz ligzdošanas vietu atlido tēviņš, kurš iztīra alu un sadala to divās daļās, lai vienā daļā perētu, bet otrā – uzkrātu mēslus. Ja vecā mātīte neatlido, putns „apņem jaunu sievu”, taču, ja pēc laiciņa atlido vecā, tad jaunā „sieva” laižas prom... Īslande bijusi mežu valsts, taču pirmie iedzīvotāji vikingu laikos tos izcirta mājokļu celšanai un kurināmajam, bet aitas noēda atvases. Kad šeit ieradās pirmiedzīvotāji, no kokiem bija tikai vītols un Karēlijas bērzs. Mūsdienās koki tiek īpaši stādīti, un pilsētās tie ir pat mums pierastā augstumā. Tomēr, lai nebojāto esošo Īslandes ainavas savdabību, koki ārpus pilsētām tiek stādīti tikai tur, kur tie kalpo kā līdzeklis augsnes erozijas mazināšanai. Šim pašam mērķim sākotnēji sētas arī lupīnas, kas gan tagad daudzviet visai veiksmīgi sasējušās pašas. Īslandē sēnes dabā neaug. Sienu sāk pļaut jūnija beigās. Īslandē nav ne upju, ne ezeru mūsu izpratnē. Kaut arī Īslandē ir daudz lietus ūdens, to uzsūc lava, jo ir poraina. Tāpēc ne upēm, ne ezeriem nav no kā veidoties. Tomēr Īslandē ir trīs veidu upes: saldūdens, ledāju upes un upes, kas rodas, kūstot sniegam – sniega ūdeņu upes. Pirmās divas minētās upes var būt apvienotas vienā upē, proti, vienā upes daļā ir saldūdens, tas ir dzerams, tajā mīt zivis, bet otrā – ledāju ūdeņi, kas nav dzeršanai derīgi, ir duļķaini, ar minerālvielām, tur zivis nedzīvo. Mēs braucām vienai šādai upei garām, bija ļoti skaidra diena, tāpēc gide mums lepni paziņoja, ka mēs esam laimes luteklīši, jo mums ir iespēja ar savām acīm novērot krāsu pārejas upē, kas redzamas vietā, kur dažādie upes ūdeņi savienojas. Šīs pārejas tiešām arī saskatījām. Trešajam upju veidam raksturīgs tas, ka tām bieži vien nav nosaukumu, jo sausākos gados upe nemaz neizveidojas, vai arī tā var izveidot ļoti atšķirīgu gultni. Īslandē nav ledus, to tikai sauc par Ledus zemi, jo, kā vēstī leģenda, tad pirmie vikingi, šeit ieceļodami, ieraudzīja fjordu, pilnu ar ledu (patiesībā no ledājiem atdalījušos gabalus – aisbergus), tāpēc šo salu nodēvēja par Īslandi jeb Ledus zemi. Visu vasaru kalnu galos ir sniegs. Un ne būt ne ledāji. Tie ir paši par sevi. Ledāji būtībā ir sasalušas kalnu upes, kuras visu laiku kustas. Ja avarētu un ledājā iekristu lidmašīna, tad tā pēc laika noslīdētu lejā. Katrai ledāja mēlei ir savs nosaukums. Īslandieši reti kad kļūst par upuri ledājam, parasti tie ir tūristi. Ledāji ir tie, kuri veidojuši īpatnējus, sieviešu krūti ar paspicu krūtsgalu atgādinošus paugurus – morēnu paugurus. Zem šiem pauguriem apakšā ir ledus, kuram kūstot, paugurs var pārvietoties. Šādi veidojumi redzami daudzviet Īslandē. Pirmie Īslandes ieceļotāji bija pagāni, taču pirms viņiem šeit bija apmetušies īru mūki, kuri aizgāja, kad ieradās vikingi. Īslandei, kā jau vikingu zemei, galvenais pagānu dievs bija Tors, kurš jau tā būdams ļoti gudrs, tomēr ziedo vienu aci, lai kļūtu vēl gudrāks. Viņam uz pleca sēž divi kraukļi, kuri katru vakaru atnesa ziņas par to, kas notiek pasaulē. 1000.g. Īslandē tiek pieņemta kristietība. Līdz 1550.gadam Īslandes katoļu mācītājiem, arī bīskapiem, bija sievas. Kā sacīt jāsaka, cilvēki vien bija un kurš tad izkontrolēs – katoļu vadītāji līdz Īslandei tikt nevarēja… Dāņi ienāca ar luterticību. Mūsdienās 95% islandiešu ir luterāņi. Īslandē pabijuši (mūsdienās teiktu – okupējuši) daudzi skandināvi, taču vietējie visvairāk baidījās no norvēģiem. Tie Īslandē valdīja no 1260.g. Daudzi norvēģi pārcēlās uz šo salu 16.gs., kad Eiropā plosījās Lielais mēris. Kā jau minēju, Īslandi bija okupējuši daudzi skandināvi. Neiedziļinoties detaļās, atzīmēšu tik, ka 1944.g. Īslande iegūst neatkarību, veiksmīgi izmantojot situāciju, kad Dāniju okupēja Vācija. Arī Īslandē pagānu laikos tika svinēta visīsākās gada nakts iestāšanās, taču līdz mūsdienās tradīcijas nav saglabājušās. Taču no pagānu laikiem saglabājušās daudzas Ziemassvētku tradīcijas. Ziemassvētkos kopā sanāk visa ģimene. Dāvanas tiek pasniegtas 24.decembrī, taču īslandiešiem nav Ziemassvētku vecīša, bet ir 13 rūķīši ar savu māti un tēvu. Rūķu māte ir vairāk trolliene, bet tēvs ir cilvēks, kurš neko nedara, tik guļ gultā. Rūķīšiem vairāk piemīt troļļa daba, jo uzvedas viņi ļoti nešpetni, piemēram, čurā caur logu. Pirmais rūķis atnāk ciemā 11.decembrī, otrais – 12.decembrī u.t.t. līdz 24.decembrī ir sanākuši visi rūķi, kuri šajās dienās tomēr uzvedas ļoti labi. No 11.decembra bērni noliek kurpīti un katru rītu līdz pat 23.decembrim tajā atrod kādu saldumu, bet 24.decemra rītā vairs ne. 25.decembrī pirmais rūķis dodas prom, viņam seko pārējie brāļi, pa vienam katru turpmāko dienu. Vissliktāk uzvedas māte – tā sliktos bērnus apēd, turklāt mātei ir kaķis, kas apēd tos bērnus, kuri nav Ziemassvētkos uzvilkuši jaunas drēbes. Mūsdienās globālās saskarsmes un kultūras ietekmē rūķi tomēr vairāk līdzinās Santaklausam, taču skaita ziņā viņi palikuši nemainīgi. Arī Īslandē Ziemassvētkos runā mājdzīvnieki, tikai atšķirībā no Latvijas tie nav viss zirgi, bet govis. Īslandei, kā jau ziemeļu zemei, būtiski ir svinēt svētkus dienā, kad parādās saule, t.i., 23.janvārī. Īslandē polārā nakts sākas novembrī, bet jau septembrī debesīs var redzēt ziemeļblāzmu. Savukārt vasarā, vismaz jūnijā, kad šeit bijām mēs, naktī tumšs tā arī nepalika… Īslandē nekad nav bijis analfabētisma. Cilvēkus neiesvētīja, ja viņš nemācēja lasīt un rakstīt, bet bērnu prasmes pārbaudīja vietējais mācītājs. Īslandiešu tauta ir dzejnieki, kuri savu poētisko dabu izmantoja zināšanām. Savas dziesmas viņi rīmēja, braukājot pa pasauli. Bija ļoti populāri Eiropas galmos. Ne velti Īslande ir pazīstama ar savām sāgām. Īslande nav ES locekle, bet ir NATO biedre, jo Īslandei nav ne savas armijas (tā vispār nekad nav bijusi), ne karadienesta, ne arī brīvprātīgo – vajadzības gadījumā tā cer saņemt palīdzību no Norvēģijas. Netālu no Keflavīkas lidostas līdz 2006.gadam atradās ASV karabāze. Tomēr objektīvi jāatzīst, ka Īslande nevienu īpaši neinteresē, jo, kā minēju, derīgo izrakteņu šeit nav. Paši īslandieši atzīst, ka šeit jābaidās tikai un vienīgi no laika apstākļiem. To pierāda Īslandē esošie angļu karavīru kapi. Kaut arī savas armijas Īslandei nav bijis, tās teritorijā 1939.-1940.g. tika nomitināti angļu karavīri, lai nepieļautu to, ka vācieši šeit izvietotu savu zemūdeņu bāzi. Taču visi karavīri skarbo apstākļu dēļ ziemā saslima un nomira. Pēdējais nāves sods Īslandē izpildīts 1828.g.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais