Rio de Janeiro

27.10.2007
25 min lasīšanai

Ilgi pirms tam plānots un izsapņots ceļojums jau ir izceļots. Mans pirmais ceļojums uz Amerikas kontinentu... bet domas vēl ir tur un atmiņas vēl joprojām virmo... Un kāpēc ar tām nepadalīties ar citiem? Varbūt kādu tās varētu iekārdināt doties arī tur un pašam ar savām acīm ieraudzīt meklēto, iecerēto... Lai arī ko citi raksta, stāsta, pašam ieraudzītais un piedzīvotais vienmēr būs savādāks, jo mēs katrs esam citādāks un skatāmies citā redzes leņķī uz to pašu lietu... un ieraugām ko citu, kas otra acīm paliek nepamanīts. Ne bez pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem tiek nokļūts Rio, otrajā lielākajā Brazīlijas pilsētā. Vispirms jau kreņķi par vīzas iegūšanu, kas tiek piegādāta divreiz garākā laika periodā nekā tas sākotnēji tiek solīts (solīts makā nekrīt – ļoti labi te iederas). Ierodoties Šarla de Gola lidostā Parīzē, tiek paziņots par mana lidojuma atcelšanu... un piesolīta vieta nākamā lidojumā 10 stundas vēlāk... un jāsamierinās ar izskaidrojumu - tehniski iemesli... tā nu nakti pavadīju viesnīcā. Iepazinos ar francūzieti, kurai dēls atrodas Rio un kuru brauc apciemot un no fakta, ka tieši tas pats esot atgadījies viņas dēlam pagājušā gadā, izmantojot Air France pakalpojumus, vieglāk it kā nepalika. Jau pirms tam biju dzirdējusi, ka lidojumu atlikšana vai atcelšana esot bieža parādība Air France lidojumiem, bet negribas jau iepriekš ticēt, ka tas var notikt ar tevi arī... Francūziete ir pārliecināta, ka man noteikti patikšot Rio un izstāsta par pilsētas nosaukuma izcelsmi – to devuši portugāļu pētnieki, kuri iekuģojot Guanabaras līci, no sākuma domājot, ka līcis ir grīva lielai upei (Rio = upe, janeiro = janvāris, jo atklājums noticis janvārī). Lai arī vēlāk tika saprasts, ka tas ir tikai līcis, nosaukums ir palicis. Kādu laiku Rio esot bijusi vienīgā Eiropas galvaspilsēta ārpus Eiropas. Napoleona agresīvās darbības iespaidā Portugāles karaļa ģimene un daudz citi bagātnieki pārcēlās uz Brazīliju un līdz ar to arī karalistes galvaspilsēta pārcēlās uz Rio. Ceļā uz Rio tiek pārlidots pāri daļai no Sahāras tuksneša, ko lieliski varēja redzēt gaiši brūna plašuma veidā ar pauguriem un šur tur ar upju gultnēm. Pietuvojoties Rio, mākoņi sakļāvās un neļāva redzēt, kas zem tiem ir apakšā. Apbraucot kāda kalna virsotni, kas vientuļi slējās virs blīvi pienainās mākoņu grēdas, iegremdējāmies tajā. Apakšā pavērās skats uz sīkām mazām mājiņām, kuras bija sarkanas... un logu vietā šķita, ka ir melni caurumi. Bet tā īsti nevarēja saskatīt un saprast... Lidostas darbiniece operatīvi atdalīja brazīliešus no pārējiem. Protams, PĀRĒJIE stāvēja pieckārtīgi garākā rindā ar pasi un aizpildītām deklarācijām rokās. Vairāk kā pusstunda tika pavadīta līdz lidostas darbinieks ieskatījās manā pasē un bija pārsteigts par manu vīzu, kas ir tikai 6 dienām, un uz šo jautājumu man nebija ko atbildēt. Tiekot cauri muitai un nonākot sagaidītāju zālē, pirmais, ko vajadzēja izturēt bija uzstājība no takšu pakalpojumu piedāvātāju puses. To lidostā ir daudz, viņi stādās priekšā kā lidostas darbinieki, kas ir gatavi tev palīdzēt jebkurā jautājumā un no tevis neatstājas, ja izjūt, ka tu neko nezini un neesi pārliecināts uz kuru pusi jāiet. Tad plānveidīgi tieci apstrādāts, iestāstot, ka vienīgais pareizais ceļš ir viņu piedāvāta takša pakalpojuma izmantošana vai viņu piedāvātais naudas apmaiņas kurss ir visizdevīgākais... Viņi tevi pavadīs tik ilgi cik vajadzīgs, lai galu galā tu nonāktu līdz viņu kārotajam mērķim, aizšķērsojot tos ceļus, kas tevi varētu novest pie viņu konkurentiem. Tā kā mani sagaidīja draugs, kurš jau zināja kur atrodas autobusi ar 10 reizes lētāku biļešu cenu, tad drīz no mums atstājās. Pēc tam jau bija salīdzinoši interesanti noskatīties, kā tiek apstrādāti pārējie iebraucēji... :-) Tā kā starptautiskā Rio lidosta atrodas ārpus pilsētas, tad vispirms redzēju pilsētas nomali... to pašu skatu, kas pavērās no lidmašīnas tik tagad varēju redzēt daudz tuvāk... mājas celtas no sarkaniem klučiem un lielāko daļu logu nesedz stikli un izskatās kā melni caurumi... saceltas bez sajēgas, bez kāda plānojuma... gan uz pakalniem, gan blakus pakalniem... ir grūti saprast kā cilvēki var dzīvot tādos apstākļos, jo nedomāju, ka tur ir ērtības, pie kādām esam pieraduši. Šādi būvējumi klāja arī kalnu nogāzes... Klečainās mājas ir saceltas arī labi dzīvojošo ļaužu rajonos, tādos kā Ipanema un Copacabana. Tās ir uzslietas arī Leme rajona diezgan pastāva kalna nogāzē, ko labi varēja redzēt no manas viesnīcas numura loga. Varbūt vairāk iestiklotas, jo tomēr atrodas blakus slavenajai Copacabanas pludmalei... un iespējams, ka ir turīgāki, jo iespējas piepelnīties šeit ir lielākas. Nabadzīgo rajonu mājeles Brazīlijā sauc par favelām. Nosaukums radies no tā, ka pirmās šāda veida mājas sāktas celt uz Favela pakalna Rio. Šādas mājeles biezā klājienā ieskauj Rio un tajās varētu dzīvot kāda 1/3 daļa Rio iedzīvotāju vai arī pat vairāk. Šo rajonu iedzīvotāji radot nedrošību pilsētā. Jau iepriekš tiku brīdināta neko vērtīgu neņemt līdzi, pludmalē neko vērtīgu neatstāt peldēšanās laikā, cauri tuneļiem ar kājām neiet... klīda stāstiņi, ka tuneļos laupot uz nebēdu... esot pat bijis, ka nosprostojot tuneli abos galos, aplaupot visu, kam trāpījies būt iekšpusē, tad atlaižot. Draugs teica, ka iepriekšējā vakarā policija esot pašaudījusies netālu no viesnīcas dažu indivīdu ķeršanas laikā. Tāpat stāstiņš, kā Copacabana pludmalē viņam ir mēģināts zamša kurpes notīrīt. Darbību secība esot apmēram tāda – kāds nemanot uzliek „kluci” uz kurpes un nākamais, „satraukti” rādot uz to ar pirkstu savā valodā, stāsta, ka viņš ir vienīgais uz šīs pasaules, kas spēj kaut ko tādu notīrīt, un jau pa taisno ķeroties pie tīrīšanas. Lai šādu pakalpojumu sniedzēju „atrunātu” no tā, nepietiekot ar vienkāršu „Nē”. Pirmais iespaids bija tāds – ak, kungs, kur es esmu atbraukusi? Nobiedēšanai bija arī savs iespaids nākamajā dienā neņēmām līdzi fotoaparātu. Neko tādu, kas varētu iekārdināt kādu un cītīgi braucām ar autobusu cauri tuneļiem... jo valsts ir nepazīstama un tās iedzīvotāju ieradumi... neko nevar zināt, ja nezin. Pēc tam jau pāris reižu gan tuneļiem cauri izgājām un ar fotoaparātu apkārt zibinājām... Un tā, izbraucot cauri favelu rajoniem, un visbeidzot cauri tunelim, iebraucam Copacabanas pludmales rajonā. Iztenterējam no autobusa, burtiskā nozīmē, jo tik traka kratīšana, raustīšana un strauja griešana sen nebija pieredzēta. Nogriežamies uz Lemes pusi uz viesnīcas pusi... pirmie iespaidi – daudz cilvēku uz ielām, tirgojas un iepērkas gan maziņās bodītēs, gan uz ielas. Un, kas raksturīgs (vismaz pludmaļu rajoniem), ka māju ieejas ir iežogotas ar pamatīgām restēm un aiz tām sargi, kas to vien dara, kā ar sērīgām acīm noskatās uz apkārt notiekošo, pilnīgi jūtoties no tā visa nodalīti. Laikam jau kriminālā vide dara savu, tik dubult vai vairāk kārtīga aizsardzības josla var radīt kāroto drošības sajūtu. Arī papildus darba vietas... Tika iziets arī pirmais riņķis pa Copacabanas pludmali, lai izjustu tā mirkļa burvību, ka es esmu šeit... zemeslodes otrajā pusē... ar kājām gaisā... :-) Viļņi, smiltis, klintis, palmas, volejbols, skriešana veselības uzlabošanai, riteņbraukšana... pludmales dzīve aktīvi kūsā... arī tumša laikā, jo pludmale tiek izgaismota cauru nakti. Tāpat daudzi kioski netiek slēgti vakaros, jo cilvēki uz ielas ir vairāk vai mazāk visu diennakti. Ne mazāk pilsēta trokšņo ap trijiem četriem naktī... laikam vienai daļai brazīliešu aktivitātes sākas ar tumsu un guļ pa dienu. Varbūt tie ir bezpajumtnieki, kuri pa dienu guļ uz ietves satinušies segās... Daudzi piepelnās uz ielas, piedāvājot jebkādu preci, pavisam aktīvi tas notiek pludmalēs, gar degunu novicinot lakatus, futbolu krekliņus Brazīlijas krāsās, šūtas somas, dažādas rotas lietas, gleznotas lietas, Kristus ar izplestām rokām dažādos lielumos un citādi suvenīri... Ir, kas piepelnās, piedāvājot masāžas pakalpojumus. Ir arī tādi, kas būvē no smiltīm pilis vai arī kādu citu kompozīciju. To fotografēt drīkst tikai par 2 reāliem. Nu, un lai to iekasētu, tad tiek sēdēts blakus objektam arī pa naktīm... pa dienām tiek turpināts veidot vai arī tiek likvidētas lietus atstātās sekas. Tā kā, ko darīt ir visu cauru gadu. Var arī pabrīnīties par kioskiem, kas turpina būt atvērti, pat, ja garām paiet pāris cilvēku stundā. Nospriedām, ka varbūt tas ir sava veida dzīves veids – turpat dzīvo, turpat strādā... Citi atkal nav „nokuģojušies” uz vienas vietas, tiem īpašumā ir palieli rati, pilni ar „mantu”, kuri tad nu tiek stumti ar vai bez konkrēta mērķa... Cilvēki, kas ir turīgāki, izmanto savu braucamo par kiosku. Iespēju ir daudz, tik atliek izmantot. Tāpat kā jau manis iepriekš pieminētais kurpju tīrīšanas pakalpojums – piespiedu pasākums, ar moto – gribi vai negribi vienalga notīrīsim. Laikam citādi cilvēkus pie kurpju tīrīšanas ir grūti piedabūt, negrib, negrib cilvēki turēt kārtībā savus apavus :-) laikam jau tāpēc pat ziemas laikā, lielākā daļa valkā iešļūcenes vai cita veida zandeles un šļukā tā visu cauru gadu... un tad var ļoti labi saprast šo kurpju tīrīšanas pakalpojumu piedāvātāju lielo sajūsmu, ieraugot uz ielas slēgtās ielas kurpes... laikam šis bizness kaut cik ienesīgs ir tikai šajā īsajā sezonā. Tā nu turpinot šo tēmu - kādā ceturtajā mūsu atrašanās dienā Rio, kad laiks bija stipri miglains un lietains, tāpēc pēcpusdienā nolēmām, ka varbūt ir pienācis laiks paķemmēt kādu supermārketu, lai šokolādes sapirktos un varbūt vēl kaut ko uz mājām aizvestu. Tā nu sapirkušies pilnām rokām „stūrējam” „pīļu gājienā” uz viesnīcas pusi, pa brīžam cenšoties izvairīties no lietus lāsēm... mūsu miermīlīgo gājienu pārtrauc un mani pārbiedēja izmisīgs kliedziens, pagriežoties uz to pusi, ieraugu – manu draugu „aplido” kāds tips ar birstēm rokās, izmisīgi, rādot ar pirkstu uz drauga sporta kurpi, cenšas tikt pie zamšainās kurpes tīrīšanas... tas cīniņš norisēja kādu laiku, līdz es ieraudzīju „kluci” uz kurpes un sapratu ap ko lieta grozās. Man uznāca histēriskie smiekliņi... tā visa apkārtējā situācija bija dikti smieklīga. Iela bija pilna ar ļaudīm klikatās, kas mierīgi noskatās cīniņā par slēgtu kurpi ar „kluci”... laikam mans smiekliņš atvēsināja tīrītāja sakarsušo prātu vai arī saprata, ka šī kurpe viņam peļņu neienesīs. Tā manam draugam tika „noklučotas” abas kurpes... labi, ka tās bija brūnas un „kluču” atstātie ornamenti nebija tik labi pamanāmi. Es tik pie sevis nodomāju, ko es darītu ar tiem „klučiem” uz manām baltām botiņām? Dienas rīts rādījās diezgan jauks esam – saule ar mākonīšiem. Un nospraužam mērķi – Botāniskais dārzs, man tik ļoti tur gribējās nokļūt, jo Interneta aprakstā bija rakstīts, ka tur var atrast 900 šķirņu palmu. Nospriedām, ka Corcovado kalna apmeklējumam būtu labāk debesis vispār bez mākonīšiem :-) Kā lielākie vietējā laika „pazinēji” nevarējām uzminēt, ka ziemā Rio debesis bez mākonīšiem vispār praktiski nav... bet ko nu darīt – nevar jau viss būt ideāli... Izpētām metro karti, atrodam, ka metro būtu pietiekoši ērts. Dodamies uz metro staciju, kas atrodas dažu kvartālu attālumā no viesnīcas. Nosaucam vajadzīgo staciju, iegūstam biļeti, kuru norij aparāts pie iekļūšanas metro tuneļos, nokļūstam metro vilcienā, nosēžamies ar domu, ka savas 7 pieturas ir jānobrauc... bet nākamā pieturā visi izkāpj un izskatās, ka ir pēdējā pietura. Palaimējās, ka iepretim sēdēja brazīliete, kura angliski izskaidroja radušos stāvokli. Izrādās, ka metro tālāk neiet un kartē līnijas turpinājums ir savādākā krāsā un tas izrādās ir metro autobuss. Biļeti mums vajadzējis pirkt abiem transporta līdzekļiem. Ar vienkāršu galastacijas pateikšanu nenozīmē, ka nopirksi pareizu biļeti... Nu, neko, ejam meklēt autobusa pieturu, no kuras mūs aizvestu uz Gavea rajonu. Bet ir, protams, pieturas, kuras nav atzīmētas kā pieturas, bet visi vietējie zina, ka autobusi tur pietur. Tā mēs uzzinājām, kur autobuss uz lidostu pietur. Ja tu tomēr atrod autobusa pieturu, tad tu nezini, kādi autobusi tur pietur, paskaidrojuma rakstu uz būdiņas nav, kā pie mums ir pierasts. Tik nojaut no virziena, kas principā grūti nebija. Ar autobusiem te arī ir interesanti. Tomēr būtu jāzina, kā tā sistēma darbojas. Citādāk visu mūžu vari stāvēt autobusu pieturā un neviens nepiestās tikai tāpēc, ka tu tur stāvi. Aktīvi jādarbojas, lai tu tiec pamanīts! Protams, tas neattiecas uz dzeltenajiem takšiem, tie piestās pie jebkuras stāvošas figūras, kurš liekas potenciāls pasažieris, un vēl uztaurēs, ja nepievērs uzmanību. Vēl nostāsies tev tieši priekšā, vietā, kur autobusam paredzēts apstāties. Bet tas netraucē apkārtējam mieram, kā paši piedzīvojām, var apstādināt jebkurā joslā atrodošos autobusu, tik laicīgi ir jāpamana, ka tāds tuvojas. Tev jābūt visu laiku starta gatavībā, izlekt autobusam redzamā stāvoklī, vicinot ar roku, kas ir zīme – pasažieris vēlas iekāpt. Redzējām, kā brazīliete bez grūtībām apstādināja autobusu, kas brauca malējā kreisā trešajā joslā. Sieviete bezbailīgi šķērsoja divas joslas, lai iekļūtu autobusā. Tas ir viens „prieks” braukt autobusā ar brazīliešu autovadītāju, viņiem visiem ir īpašas auto vadītāju iemaņas. Diezgan stipri ir jāturas pie visa kā, kas nekustas. Tur nebija Luksemburga, kur autobusi sāk braukt, kad pasažieris ir veiksmīgi &amp;amp;amp;amp;quot;piezemējies uz beņķa&amp;amp;amp;amp;quot;. Kratīšanas, svaidīšanas laikā (vestibulārai sistēmai jābūt stiprai) tev jāpamanās samaksāt un iziet cauri rotējošam sadalītājam, kas saskaita pasažierus un nav laikam kārtīgi ieeļļoti, jo griežas ar zināmu grūtības pakāpi. Valsts neuzticas autobusa vadītājiem, ja tāda papildus kontroles sistēma ir ieviesta – iekasētai naudiņai jāsakrīt ar rotatora uzrādīto skaitu. Un papildus tam dažreiz autobusa vadītāja uzrādītos papīrus un rotatora uzrādīto skaitu kontrolē kontrolieris. Bet ar jebko var manipulēt, neticu, ka ar to pietiek, lai apturētu naudiņas noplūdi. Pēc dažiem aplinkus ceļiem, sameklējām botānisko dārzu pēc karaliski augstajiem palmu stumbriem. Samaksājuši steidzamies iegremdēties dārza sniegtajā eksotiskajā burvīgumā. Tik daudz dažādu veidu palmas nebiju redzējusi, var jau būt, ka 900 :-) Te bija ne tikai kokveidīgās un krūmveidīgās palmas, bet arī citi eksotiski koki un augi. Laiks bija diezgan karsts un fantastisku veldzi guvām zem lapenēm, kuras tika veidotas no blīvi augošiem vīteņkrūmiem. Un protams, redzams Corcovado kalns ar Kristu augšgalā... Atradām Japānas dārza stūrīti ar visiem tajā pienākošajiem elementiem – dīķītis ar treknām zivtelēm, tiltiņiem... Turpat netālu Amazones augāji un ar tajos apvidos raksturīgu mājeli... tik trūka mošķīšu... un orhideārijs ar fantastiskām orhidejām un nepanesamu karstumu... Te bija arī ezeriņš ar tam raksturīgu veģetāciju, bezdievīgi jauks. Nosēdāmies tā malā palmu ēnā un baudījām mirkli – putnu dziesmas, patreknu zivteļu radītos vilnīšus... Nu, paradīze kas paradīze! Pēc botāniskā dārza dodamies uz netālu esošo Rodrigo de Freitas ezeru. Apkārt ezeram vijas gājēju un veloceliņš, kuru ir iecienījuši daudzi, ko var saprast, jo skats uz tuvējiem pauguriem pār zilgaino ūdeni ir pasakains. Karstumiņš tai dienā arī bija ne pa jokam, tāpēc pasūtam alutiņu, lai atgūtu pazaudēto šķidrumu. Lēni sūcot alutiņu, vērojam skrejošos cilvēkus – ir jau labi piekopt aktīvu sporta veidu, bet vai tas ir jādara pašā dienas karstumā? :-) Tāpat helikopteru nosēšanos un pacelšanos. Tā kā helikopters paceļas un nolaižas uz ezera pusi, tad gājēj un velo celiņš uz to laiku tiek slēgts – 2 brazīļi piestrādā par vārtu vērējiem. Jebkurš darbs ir labs, ka tik maksā... Pēc ceļa turpināšanas gar ezeru, nogriežamies uz okeāna pusi un pēc kāda laika izejam Leblonas pludmalē. Pēc kanāla šķērsošanas nonākam Ipanemas pludmalē. Abas pludmales un Copacabanas pludmale ir relatīvi jaunas ar kastīšveida celtnēm. Atšķirības starp pludmalēm nav lielas, ja nu vienīgi ir dažādi ietves ornamenti veidotie no maziem akmentiņiem. Varbūt atšķiras vēl ar smilšu joslas platumu – Corcovado tas bija platāks, kā arī ar hoteļu daudzumu – Copacabana „pārsit” Ipanemu+Leblonu. Dzīve kūsāt kūsā – okeānam raksturīgie viļņi, saulē kūstošie ķermeņi (arī tumšādainie cilvēciņi piecepina savus ķermenīšus), tirgotāji, bāriņi, kokosrieksta sulu sūcošie cilvēki, pludmales volejbols, pludmales krēslu iznomātāji, rinda pie maksas dušām... interesanti, bet te atkal bija rotatori, kas skaita cilvēkus :-)... populārs tautas skaitīšanas veids vai arī tautai patīk rotēt :-) Tā ar dažām nopeldēšanās reizēm nokļūstam pie zemesraga, kas atdala Ipenamu no Copacabana. Klints, kas iesliecas okeānā, cilvēku apgūta, ar kāpnītēm aprīkota. Skaista vieta, lai novērotu saules lēktu. Ceļu uz Copacabana rajonu nosprosto Copacabanas forts, kas tagad ir muzejs. Apejam tā teritoriju caur dzīvojamo māju masīvu. Mērojam tālāk savu ceļu pa Copacabanas pludmali, novērojot pludmales futbolu un citas aktivitātes, kas maz atšķiras no iepriekš novērotā. Nākamā dienā ar svaigiem spēkiem un ar metro braucam uz pilsētas centru. Iepriekšējās dienas pieredze, ka metro ir diezgan vēss, apbruņojos ar kādu siltāku apģērba gabalu. Gan metro, gan autobusos, arī publiskās ēkās nekontrolēti vēsina gaisu – šķiet, ka kondicionierim ir tikai 2 darbības stāvokļi – ieslēgts un izslēgts un nav starpstāvokļu. Nu, tad tas ieslēgtais stāvoklis tā atvēsina, ka zobi neturas kopā. Laikam jau brazīlieši ir pieraduši pie nekontrolētas atdzesēšanas. Izlīkumojoties atrodam ieliņas ar vecām kolonistu mājiņām. Centrā tās ir vairāk vai mazāk atjaunotas, bet mazliet ārpus tā, nepamet sajūta, ka restaurēšanas māksla viņiem vēl būtu jāapgūst... ja kaut kas ir nokalpojis savu laiku, tad to arī pamet laika zoba sagraušanai... Atrodam iepirkšanās ielu ar mazām bodītēm. Ieraugam smieklīgus pulksteņus par 10 reāliem. Protams, ka jānopērk un viens no tiem jau tiek nēsāts uz pirksta ātri vien, paskatīties uz pareizu laiku ir vienkāršāk nekā visu laiku rēķināt no Eiropas laika :-) Ap to pulkstenīti jautrība uzvirmoja, kad gaidījām vilcieniņu, lai uzbrauktu Corcovado kalnā. Uzprasījām apkalpojošam personālam cikos aties vilciens, saņēmis atbildi, draugs ar izteiksmīgu žestu paskatījās uz savas kreisās rokas mazo pirkstiņu, kuru rotāja spocīgais pulkstenis... tas nepalika nepamanīts :-) ...kur tik jauku pulksteni esot dabūjuši... tepat Rio? Kurā vietā?... mēs jau bijām gatavi to pārdot par 20 reāliem :-) Tāpat iegādājāmies dažus CD sambas ritmos. Vairāk nekas arī neiekārdināja. Vairāk kurpju nodalījumos piestāju, sandalīšu izvēle liela. Nevarētu jau teikt, ka viņiem nebūtu cita veida kurpju, bet nekas īpašs, vismaz manai gaumei :-) Kādā no Botafogo rajona supermārketiem pat zābaciņus redzēju. Izrādās, ka tādi viņiem arī vajadzīgi! Principā tauta ir ģērbusies diezgan pieticīgi, vismaz pludmales rajonos – sandales, šorti un T-krekli, diezgan liels kontrasts ar biznesa rajonā sastopamiem cilvēkiem, kas ir saprotams :-) Tu kā no vienas pasaules otrā ieej, tā strauji... Kontrasti, kontrasti, bet pamazām pie tā var pierast. Vēsturiskās celtnes pilsētas centrā apskatījuši, kustamies uz biznesa rajona pusi un pa ceļam ieejam kādā parkā, nu ļoti gribējās lielo koku dēļ... Ieejot pa vārtiem pēkšņi atradāmies vietā, kur lapas nesagrābtas (citos parkos tās vairāk vai mazāk tiek savāktas), mežonīgi daudz kaķu, bariņos vai pa vienam, gandrīz uz katru beņķīti pa guļošam cilvēkam, lielo koku dobumos redzama iedzīve – tātad kāds tur dzīvo... par fotoaparāta izņemšanu un fotografēšanu vispār nedomājām... mukām tik laukā pa citiem vārtiem, kaut kā galīgi tajā parkā neiederējāmies. Te jau ievērojām, ka ir arī vēsturiskās mājas, kas jau nav tik sakoptas kā iepriekš redzētās, pāris izdegušas un tā arī atstātas novārtā. Acīm paveras daudzstāvu ofisu ēkas. Dažas no tām laikam atspoguļo Brazīlijas moderno celtniecību un iespējams, ka ir interesantas, bet kopējo noskaņu noņem bālganās pelēkās nokrāsas. Man tā kā patīk jautrāki toņi! Turpat netālu izslavētā Rio modernā katedrāle (pabeigta 1976.gadā). Forma tai ir kā meksikāņu piramīdai un patvērumu var dot 20000 cilvēkiem. No ārpuses tā ir krāsās neizteiksmīga, bet iekšpusē...! Es biju pārsteigta, ka var tikt radīts tāds liels plašums domu spārniem. Četru sleju vitrāžas radīja neizsakāmu krāsu gammu un brīvības sajūtu. Pelēko betonu sedza koku dēlīšu veidotās restes, kas piedeva mājīgumu telpai. Grandiozi! Tā kā nenotika dievkalpojums bija grūti spriest par akustiku. Tas, ka karstā laikā tur var rast veldzi, tas nu neapšaubāmi, to mēs pratām novērtēt. Izmetām līkumu pa ielām, atrodam 18gs celto akvaduktu, kā arī Nacionālo teātri, kas ir līdzīgs Eiropas radnieciskajām ēkām. Tālākā ceļā lai izvairītos no tiešiem saules stariem, izejam caur parku, kuru apsargāja vai arī tīri nejauši atradās :-) pāris policistu. Izjūtot šī parka „draudzīgo noskaņojumu”, fotografējām pa labi un kreisi, kur bija palmas, palmas un palmas... Nebija jau šī vienīgā vieta, kur pie palmām tika pozēts :-)... visur kur vien bija palmas... bet tā kā palmas bija visur, tad arī visur tika pozēts... un ne tikai pie palmām tika pozēts... :-) Un tālāk cauri palmainajiem apvidiem izejam uz Glorijas pludmali, kur atrodas jahtas klubs. Turpat blakus atrodas Flamengo pludmale – klusa, mierīga... tikpat mierīga tālāk ir Botafogo pludmale, iepretim tai Urcas pludmale... Visas manis nosauktās pludmales krasi atšķiras no Lemes, Copacabanas, Ipenamas un Leblonas pludmalēm – vienas atrodas pie Guanabas līča, līdz ar to viļņi nav augsti un tik spēcīgi, līdz ar to mazāk apmeklētas, otras tieši pie Atlantijas okeāna – viļņi un dzīve pie tā daudz vētraināka... pēdējās bija daudz vairāk apmeklētas, daudz vairāk dažādu mantu piedāvātāji un bāriņu... Klusajām pludmalēm bija jauks skats uz paugurainajām saliņām un pussalām, ieskaitot Cukurgrauda kalnu (Pao de Acurar). Izvēlies tik pludmali un tu vari iet peldēt vasarā vai ziemā; tu vari gulēt vai trenēties; sauļoties vai spēlēt bumbu; tu vari peldēt vai sērfot; apbrīnot meitenes vai satikt jebkuru, kuru būtu vērts atcerēties. Ar vienu vārdu sakot, visas Rio pludmales ir paradīze zemes virsū... katrai ir savs jaukums. Var redzēt staciju Cukurgrauda kalna galā, kur dažas dienas vēlāk atradīsimies arī mēs. 396 m virs jūras līmeņa, kvarcā un granītā cirsts slejas tieši no ūdens. Ne tikai Cukurgrauds savu galvu lepni darīja redzamu visiem, arī Corcovado ar uz tā esošo Kristu bija redzams visā savā varenībā, gaidot, kad mēs to apciemosim. Nolēmām, ka tik brīnišķīgs vakars būtu jāpabeidz kādā restorāniņā, lai arī ne tikai acīm, bet arī vēderiņam kaut kas jauks tiktu, kaut kas brazīlisks... :-) Iepriekš uzzinātais labu labais restorāns pirmdienās ir slēgts, tā nu dodamies uz Copacabanas pludmali un uz labu laimi izvēlamies vienu no krodziņiem. Izvēlos vērša gaļu brazīliešu gaumē... biju gaidījusi, ka brazīļu ēdieni būs asi un piparoti, bet nekā... normāli, atbilstoši manai gaumei. Tik burvīga bija diena, gribējās arī burvīgu nakti ar zvaigznēm... paskatīties zvaigznāju stāvokli debesīs, vai tas tiešām ir savādāks nekā pie mums Eiropā. Bet, kas to deva... mākoņu tomēr bija pa daudz. Tā zvaigžņu ačgārno izkārtojumu debesīs neredzējuši, nosmejamies, ka laikam būs jāatgriežas Dienvidamerikā. Vietas tur vēl ir pietiekoši daudz, kuras būtu vērts apciemot. Bet toties izdarījām citu eksperimentu, kuram mākoņu daudzums neskādēja :-) Lai secinātu, ka esam otrpus zemeslodes, piepildījām izlietni ar ūdeni un tad ļaujot tam iztecēt, novērojām ūdens virpuļa griešanās virzienu... nu, protams, tas bija pretējs pulksteņrādītāja virzienam :-) kā jau bija gaidīts. Nākošās dienas rīts bija galīgi čābisks – paskatoties uz augšu, visas cerības uz sauli uz bezmākoņu debesīm zuda un vēl tīri drēgns, kā jau bez saules un agra pavasara apstākļos. Bet, kā saka, cerība mirst pēdējā. Nolēmām iet uz Cukurgrauda kalna pusi... un ja nu tomēr brīnums notiek! Cukurgrauda kalns atrodas Urcas rajonā. Uz ielas, kas ved uz kalnu, atrodas viena augstskola aiz otras, un arī zemāka ranga mācību iestādes – iespiestas starp pauguriem un ūdeni. Vieta jauka, lai pasapņotu uz grāmatu kaudzes... Pienākam pie Cukurgrauda un neredzam pat kalna galu, kas paslēpta baltā mīkstā mākoņa cepurē... un vēl pilnam priekam sāk līņāt. Volejbolistiem tāds laiks galīgi neapslāpē spēles prieku, tik pārdevējs vairāk ieritinājās savā teltī... Un tad vēl uzmācīgie taksisti, kas piedāvā savu pakalpojumu – aizvest uz Corcovado kalnu. Nu, jā, viņiem jau vienalga vai lietus vai saule, bet viņiem nav saprotams, ka tad nabaga tūristam nav vienalga. Draugs smejas, ka viņi piedāvā arī papildus pakalpojumu – aizdzenāt mākoņus un nodrošināt saulainu laiku, ja izvēlēsimies viņa taksi. Citādāk nav galīgi skaidrs, kāpēc viņi pielieto tik daudz enerģijas, lai pierunātu kādu tur braukt. Jo bija skaidrāks par skaidru, ja jau 400 m augstais Cukurgrauds ir ar „cepuri”, tad uz ko cerēt esot Corcovado kalnā? Nopukstam, nopukstam par laiku, bet ko darīt, nospriežam, ja ne tur, tad jādodas uz centru laimi meklēt – vismaz cilvēkus apskatīsim utt. Lietus izskaloja no domām arī šo plānu... Pusslapji, bez lietussargiem (kaut gan tas daudz nepalīdzētu) braucam atpakaļ uz Copacabanu. Ejam uz supermārketu interesantus auglīšus sapirkties... Iepriekšējā dienā biju nobaudījusi kokosriekstu, kas kā atspirdzinošs dzēriens tiek piedāvāts ikkatra pludmales bāriņā. Nu, nekāda vaina, tāda paskābena suliņa. Daudzi pēc sulas izsūkšanas, izgrebj kokosa balto kārtiņu, mēs to nodarbi atstājām citiem :-) Veikalā kasierei bija zināmas grūtības atrast augļu nosaukumus cenrāžos, vai nu cilvēki nepērk tādus brīnumus vai arī bija galīga iesācēja. To brazīliskie nosaukumi galīgi vairs nav galvā, bet, protams, mandarīns ir atpazīstams un varbūt nav nekas īpašs, bet garša gan bija laba... zaļais mazais bija mīksts kā pūpēdis un sadalījās daiviņās ar kauliņu katrā pie mazākā spēka pielietojuma, bija miltains un salds. Palielais dzeltenais auglis bija ar pacietu čaulu apkārt un želveidīgs sēklains, paskābs iekšpusē... acis miedzās visu laiku ciet, baudot to. Otrs dzeltenais bija sarkans iekšpusē un arī paskābs un tīri populārs mūsu viesnīcas ēstuvē. Esot atpakaļ viesnīcā, nākamais plāns – ejam uz sambas vakaru. Viesnīca kopā ar tūrisma firmu piedāvā aizvest un atvest. Pa nakti vieniem pa ielu staigāt neesot droši. Piesakāmies arī uz vakariņām – izdomājām savā prātiņā, ka sēdēsim un ēdīsim un kāds pa priekšu dancos :-). Autobusā uzzinām, ka ēstuve un teātris ir atsevišķi. Ēstuve „Barra Brasa” Leblonas rajonā līdzīga kādu Lisabonā piedzīvoju – kārdinošu gaļu gabalus uz iesmiem pienes klāt un iešķērē šķīvjos. Tu nepaspēj apēst pirmo, kad jau nākamais gaļas šķēļu iešķērētājs ir klāt un piedāvā savu preci... un sevišķi nelīdz kupons uz galda, kuram pagriezta puse „No Thanks”. Salātus var likt uz šķīvjiem cik vēlies, tik jāmaksā par dzērieniem un desertiem atsevišķi. Visgrūtākais uzdevums bija tam oficiantam, kurš piedāvāja desertus. Neviens tos neņēma, arī pēc to novicināšanas gar degunu, visi steidza pievārēt gaļas šķēles, kuru daudzums uz šķīvja nemazinājās... Beigu beigās, laikam jau izmisumā, desertu piedāvātājs vienkārši sāka krāmēt vienam pēc otra priekš desertu traukus, apmeklētāji atkal atpakaļ uz paplātes... tā tas joks kādu laiku tur turpinājās. Varbūt oficiantu alga ir atkarīga no piedāvātās preces daudzuma? Tādā gadījumā daudz vienkāršāks uzdevums bija gaļas šķērētājiem :-) Iespējams, ka lai aizbrauktu uz ēstuvi vajadzēja ne vairāk kā pusstundu – mēs bijām pirmie, kas iekāpa autobusā, jo viesnīca atradās vistālāk, tad pakāpeniski, līkumojot, „savācām” pārējos tūristus, tad vēl sastrēgumā „pasēdējām”. Sākām jau šķendēties par tūristu savākšanas organizāciju... Beigās pie ēstuves durvīm paziņoja, ka līdz ar visu kavēšanos, laiks ēšanai ir samazinājies bez maz vai uz pusi, tad nu steidzām ēst daudz un ātri... Pēc trakotās maltītes ar kavēšanos braucam uz teātri. Teātrī par vēlu nebijām, jo te bija paredzēts laiks tūristu dažādai „apstrādei”. Redzot, ierodamies publiku parādās meitenes ar parastiem digitāliem fotoaparātiem rokās, kuras knipsē pa labi un kreisi, pirms tam gan neuzkrītoši uzprasot vai vēlas tikt nofotografēti... Uzrodas arī deju pāris karnevāla tērpos, ar kuriem kopā vari pozēt. Meitenes apstaigāja visas rindas, meklējot „upurus”, pastumjot citus no objektīva priekšas, labākas fotogrāfijas iegūšanai. Bija arī citu pakalpojumu piedāvātāji. Sākoties izrādei darbinieki pazuda, bet ne uz ilgu laiku. Izrādes laikā tie atkal apstaigāja rindas ar jau iztaisītām bildēm, mēģinot tās pārdot. Bija tādi, kas spēja atteikties, laikam cilvēki pirms tam nesaprata vai neaptvēra, kāpēc tiek fotografēti vai arī pieprasītā cena bija pietiekoši augsta. Traucēja tik izrādes skatīšanos ar savu „planēšanu” visiem pa priekšu vai spraukšanos starp rindām. Varēja jau arī saprast, ja neiekasēs naudu tūlīt uz vietas, vēlāk jau tas var būt par vēlu. Un vienalga arī pēc izrādes meitenes vēl mēģināja noķert tos, kuri palika nepamanīti zāles tumsā. Katrā ziņā viņām nebija tas vieglākais darbs! Pirms izrādes tūristus „iesildīja” pamaza izkrāsota brazīļu meitene futbolistu tērpā. Kādas pusstundas laikā viņa diezgan eleganti bumboja bumbu ar galvu un kājām; gūlās un cēlās... neizlaižot bumbu. Izrādes nosaukums bija – Lielākais folkloras šovs. Veltīts Brazīlijas 500 gadu jubilejai. Izrādi sāka ar indiāņu ritmiem un beidza ar karnevāla tērpos tērptām mulatēm mūsdienīgas sambas ritmos. Ar izrādi parādot kā indiāņu, portugāļu un vergu kultūrai sajaucoties izveidojās pašreizējās Brazīlijas ritmi. Beigās milzīgos un košos karnavāla tērpos apžilbināja publiku. Daži tērpi bija tīri knapi, bet daži tik milzīgi, ka meitenes tik 2 varēja blakus viena otrai novietoties uz pamazās skatuvītes. Kostīmu krāsas galvenokārt bija Brazīlijas karoga krāsās – zaļš (koku un krūmu krāsa), dzeltens (zelts un pārticība), zils (debesis) un balts (miers). Man jau vislabāk patika dziedātā un dejotā vergu mūzika – ļoti ritmiska un ekspansīva. Pārējais tika nodejots šā tā – likās, ka daža laba meitene pirmo reizi uzsāka dejot šīs izrādes laikā – kustējās kā aizmigušas. Daudzi tērpi bija atiruši, nepielāpīti. Laikam pa tuvu viņi man plivinājās, visu varēja redzēt... Izrādes beigās viens no māksliniekiem demonstrēja savu māku valstu uzskaitē, pie attiecīgām valstīm piebremzējot uzskaitīšanas ātrumā un gaidot reakciju no zāles. Laikam jau tūristi no Vācijas, Japānas, Portugāles... vienmēr tur ir. Centīgi gaidīju nosaucam Latviju :-), bet kas to deva... laikam tādu vēl nav iemācījies. Toties Ungārija tika nosaukta gan angliski, gan portugāliski. Pēc tam sākās publikas izsaukšana uz skatuves priekšnesumu veidošanai (labs veids kā pelnīt naudiņu:-)). Tā, piemēram, japāņu grupiņa tika uzstumta uz skatuves ar lapiņām rokās un orķestris jau spēlēja jau iepriekš sagatavotu japāņu mūzikas gabalu. Tas pats bija ar Izraēlas puišiem, kuri pat kaut ko nolēkāja uz skatuves. Daudz saturīgāks priekšnesums bija no Portugāļu sievietes puses, kura jau bija pieradusi dziedāt citu priekšā... viņu ieteica citi portugāļi... Nu, riktīga tūristu izrāde! Mēs jau nospriedām, ka būtu daudz jaukāka izrāde, kas būtu domāta pašiem brazīļiem... daudz dabiskāka... bet, protams, lai uzjautrinātos izrāde bija labu labā ;-) Nākamās dienas rīts atkal lietains. Šī bija pēdējā diena, kad iespējams uzbraukt Corcovado kalnā. Dodamies turp ar metro un autobusu, visu laiku cerot, ka tomēr saule „uzspīdēs mūsu dārziņā”. Autobusa vadītājam prasījām, lai izlaiž pie Corcovado, un papildus vēl saņēmām padomu doties pāri ceļam uz vilcienu garām dārgos pakalpojumus piedāvājošiem taksistu vadītājiem. Izkāpām kopā ar brazīļu sievieti, kas mums precīzi parādīja ceļu, uz ko bija neapmierināti taksisti, kuri apbruņojušies ar kartēm jau bija metušies mūs „informēt” par vienīgo pareizo ceļu uz kalna virsotni... Izmukuši no naudas izspiedējiem, nopērkam biļetes, uz kurām rakstīts: nopērkot šo biļeti tu palīdz saglabāt vidi. Uzreiz priecīgāka dūša, ka kaut ko labu arī esam izdarījuši :-) Corcovado portugāliski nozīmē – kupris. Pēc formas veida tas to arī atgādina. Virsotne ir 710 m augsta un tā pakājē ir Tijuca mežs, kas ir nacionālais parks. Braucot tam cauri, var iepazīties ar dažādiem mums eksotiskiem augiem. Katrai augu grupai ir klāt nosaukums. Tā kā tīri botāniska rakstura brauciens var sanākt. Corcovado dzelzceļš ir 3,8 km garš. Pirmo reizi tas sācis savu gaitu 1884.gadā, vēl pirms Kristus Pestītāja uzstādīšanas, un modernizēts 1980.gadā. 1910.gadā tvaika vilcieni tika nomainīti pret elektriskajiem. Lai vilcieni būtu maksimāli droši, velkoties augšup pa stāvo kalna nogāzi, trešo sliedi izmanto pagriešanas ritenim. Tā nu iesēžamies vilcieniņā un braucam augšā vēl cerot, ka brīnums var notikt 20 minūšu laikā. Ne ko daudz no vagona nevar redzēt, jo braucam pa mežu, šur tur tik pavīd skats uz pilsētu... Mūsu kluso braucienu iztraucē „muzikantu” pulciņš, kuri vienā ritmā mums pierībināja tik ausis un par to vēl prasot naudu. Jo tuvāk tuvojās virsotne, jo blīvākā miglā iebraucām. Es tagad zinu kā ezītis miglā jūtas ;-) Uzkāpjam tos dažus pakāpienus līdz Kristum, bet apkārt ir tik biezs mākonis, ka pat 38 m augsto Kristu Pestītāju neredzam. Bet mēs zinājām – viņš tur ir, vēl aizvien ar atplestām rokām. Tajā pašā laikā uz platformas bija meiteņu bariņš, kurš lielā starā fotografējās pa labi, pa kreisi, uz augšu, uz leju... Tas nekas, ka neko nevarēja redzēt, atrodoties šajā mitrajā mākonī, bet toties atradās blakus Kristum... tad nu tapa masu skati un dažādās pozās. Nevajag nopīkt, vajag tik darīt ar entuziasmu un iztēli... No virsotnes panorāmas platformas, kuru apfotografēja meitenes, bezmākoņu laikā var redzēt Rio vecpilsētu, tās pludmales. Vēlāk gan uzzinājām, ka mākoņu sega ir raksturīga Rio un skats uz pilsētu reti kad nav aizplīvurots ar mākoņa segu... tā kā šī reize nebija lielais izņēmums. Kristum nav viegli Corcovado kalnā... un mums arī... tik lielas cerības uz to dienu likām, kā nekā pēdējā iespējamā Corcovado apciemošanai. Kāpjot lejā sastapāt tās pašas meitenes, kas tai brīdi fotografēja saulainās skatu kartes ;-) lai paliktu kaut kas saulains no Kristus apmeklējuma. Labs domu gājiens! Vispirms fotografējas miglā, tad skatu kartes un pēc tam sakombinē... Laikam jau ir vērts būt šeit augšā, pat mākoņa vidū esot, neko apkārt neredzot... ierakstot atmiņā – es te esmu bijis. Esot jau no kalna lejā, braucam uz centra pusi. Izkāpjam pie centra un ejam tautu masas meklēt... Bet gaidītā pūļa vietā... visas ielas tukšas... izejam vienu kvartālu, otru... nu nav kaut kas kārtībā! Nonākam biznesa rajonā un pieejam pie policistu būdiņas un mēģinām saprast, ko mums atbild – tieši tai dienā, izrādās, ir Brazīlijas publiskie svētki un tāpēc ne iestādes, ne veikali strādā... un centrs kā izmiris. Nu, neko, atkal nokauts... Ieraugam kādu ēstuvīti vaļā, pasūtam svaigu sulu – dažādu augļu maisījumu. Nu varen garšīgs un biezs... lai nu kas, bet šī manta tur ir laba! Aizbraucam atpakaļ uz Copacabanu... šeit tad cilvēku masas apgrozās neatkarīgi no svētkiem vai darba dienām... īstā vieta, kur mums būt! Lai vēl lielāks prieks rastos – ejam „meklēt” pūli saunā :-) tā gan bija turku pirts – sēdi karstos tvaikos, tad dzesējies aukstā dušā... bet mēs izdomājām dzesēties vēsajā okeānā... un divas pēdējās dienas arī gaisa temperatūra grozījās ap 17 grādiem... pavēss... jo saule līdz zemei tad nu netika... Tā nu izkarsējušies viesnīcas 20 stāvā esošajā pirtī, braucam lejā un pārejam divas ielas, lai iekristu okeānā... pirms iekrišanas ūdenī gan jau bijām atdzisuši... tenterējam atpakaļ uz pirti, lai uzkarsētos... tā arī pienāca vēls vakars. Nākamā diena, ceturtdiena, tad nu ir arī mūsu pēdējā diena Rio. Laiks daudz daudzsološāks salīdzinot ar iepriekšējām pāris dienām. Tā kā laika nav sevišķi daudz, paņemam taksi un braucam uz Cukurgrauda kalnu... esam nolēmuši, ka neskatoties uz laiku, vienalga brauksim augšā, nav vairs laika gaidīt uz sauli un skaidru debesi. Ar pirmo vagoniņu braucam augšā. Cukurgrauda kalns atrodas uz pussalas, kas stiepjas no Guanabas līča mutes tieši Atlantijas okeānā. Kalna augstums ir 396 m virs jūras līmeņa. Pirmā vagoniņa līnija ir uzbūvēta 1912.gadā un pirmais vagoniņš ir nolikts uz Urcas kalna (220 m augsts) vispārējai apskatei. Tātad vispirms uzbraucam Urcas kalnā, no kura jau arī paveras jauks skats uz Rio, tad jāšķērso Urcas kalna platforma un ar nākamo vagoniņu līdz pat Cukurgraudam. Skaista ir Rio! Vai precīzāk skaistā vietā tā ir uzcelta! Tad nu vismaz redzam to no 396 m augstuma, ja neizdevās no 710 m augstuma. Var redzēt kā mājas ir iespiestas starp pauguriem un okeānu. Tāda pati aina ir Ipenamas un Leblonas rajonam un uz nogāzēm favelas. Principā visa pilsēta tāda – pauguri, mājas, pauguri, mājas... un pauguri ar skaistām formām. Un ne tikai uz sauszemes, bet arī uz saliņām pauguri skaisti izceļas... Tā apjūsmojot skatu uz pilsētu, pēkšņi panorāmas platformas blakus esošajā biezajā koku lapotnē atskan cīniņa troksnis... uz mazāk bieza koka zariem izlec 2 pundurmērkaķīši, kuri šņākdami un klabinādami, kaut ko dedzīgi pierāda biezajā lapotnē esošajiem, kurus redzēt gan nevarēja. Izskatījās, ka viņi tika padzīti no ierastās lapotnes... laikam jau bija nogrēkojušies. Tā viņi skaļās pārrunās pavadīja savas 20 minūtes un viņi to darīja tik aizrautīgi, ka mēs ar fotoaparātiem ne pārāk traucējām... Iespējams, ka tas bija dzīvības un nāves jautājums – būt izmestiem no bara laikam jau nav joka lieta... bet varu jūs nomierināt, ka pārrunas bija labvēlīgas izmestajiem un viņi atgriezās... savā ierastajā vidē :-) Un mēs arī pamazām atgriežamies viesnīcā, lai pabeigtu krāmēt čemodānus. Ap 14.00 ejam uz autobusu un ap 15.00 jau bijām lidostā. Tā kā vēl 2 stundas līdz izlidošanai, rinda vēl nebija izveidojusies, tiekam samērā ātri līdz reģistrācijas galdiņam... un viens no pirmajiem jautājumiem bija vai esam ar mieru būt brīvprātīgie uz palikšanu Rio vēl vienu dienu! Protams, par attiecīgu samaksu... jo pārdotas vairāk biļetes kā lidmašīnā ir vietu... un ja tik tiešām mums nebūtu vietas, tad mēs saņemtu vēl mazliet naudas, bet nākamā dienā mums būtu priekšroka reģistrācijai... kamēr es sapratu ap ko lieta grozās, draugs jau bija piekritis un stūrēja mani uz AirFrance biroju, kur jau stumdījās ļaužu pulciņš tādu pašu mērķu vadīti... Mēs jau apspriedām, ko darīsim, ja būs tā laime palikt... Pēc pusstundas rindā pavadītā laika, saņemam 150 Euro gan ne skaidrā naudā, bet tikai vaučeros, t.i., naudu saņemsim savās mītnes valstīs. Pēc tam pusstunda pagāja gaidās, kad tiks pabeigta pasažieru reģistrācija... tā ievelkas... redzam kā liela ukraiņu grupa oranžos kaklautiņos reģistrējas, kas ievieš pamatotas cerības uz papildus brīvdienu Rio... nu tik ļoti gribas! Kā nekā AirFrance pirms 6 dienām nogrieza 10 stundas no mana atvaļinājuma Brazīlijā. Beidzot lidostas darbiniece svinīgi paziņoja, ka mūsu cerības ir veltas :-) un diemžēl mums ir jāpaliek Rio :-) un ka mums ir vēlreiz jāiet uz AirFrance biroju saņemt atlikusī nauda un pārējo informāciju. Viena no brīvprātīgajām lēkāja aiz prieka... visi priecīgi par to ziņu gan nebija, daži vēl spiedās pie reģistrācijas galda, cerībās tikt lidmašīnā... bet mums tak lielie prieki! Dabūjām otru vaučeri par 55 Euro, apmaksātu viesnīcu šoreiz Copacabana rajonā, vakariņas, brokastis un pusdienas un apmaksātu braucienu ar taksi turp un atpakaļ. Tā mēs ieguvām neplānotu pilnīgi apmaksātu papildus brīvdienu. Ar visiem pārdzīvojumiem pirms brauciena uz Rio un laimi pirms atpakaļbrauciena... es sapratu, ka ar AirFrance vajadzētu būt gatavam uz visu... un ne visos gadījumos, tas ir tas sliktākais :-) Ierodamies jaunajā viesnīcā, kas nav labāka kā mūsu iepriekšējā, bet grēks jau sūdzēties... tā atradās patālāk no pludmales apmēram Copacabanas centrā. Tā kā jau ir vakars, tad aprobežojamies ar pagaru pastaigu pa pludmali, pa to laiku kaldami plānus, kā piepildīt nākamās dienas pirmo pusi. Iesildām dvēseli atkal ar svaigu sulu kokteili. No rīta steidzamies uz Corcovado ar metro un autobusu. Nolēmām vēl vienu reizi izmēģināt laimi, jo pārējo galveno esam redzējuši. Ieradāmies krietnu laiku pirms pirmā vagoniņa atiešanas. Esot uz Corcovado platformas prāts kļuva pavisam priecīgs – Kristus Pestītājs bija tik labi saskatāms... un mākoņi bija daudz retāki un plānāki... Uz pilsētu tik reizēm un vietām pavērās skats uz Rio... vajadzēja ķert mirkli, ko visi arī darīja... un kad mākoņi pašķīrās... elpa vai aizrāvās... un tad tik gāja vaļā fotogrāfēšana... Paldies AirFrance par dāvāto iespēju ieraudzīt Rio no Corcovado kalna – tas tiešām bija tas, kas pietrūka mūsu atmiņās par Rio... Atgriežamies Copacabana pludmalē, lai pēdējo reizi pastaigātos pa pludmales smiltīm un iztaisītu pāris atmiņas foto... un tad jau ceļš mājās... lidostā jau atkal bija rinda pie AirFrance ofisa :-)... kārtējie brīvprātīgie... bet mēs tikām „goda vietā” :-) lidmašīnas otrā stāvā...

Rio de Janeiro

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem