Četru latu ceļojumi

Juris Ikaunieks 22.03.2012 2 min lasīšanai

Rīga.

Ir Adventes laiks un es atrodos jaunākās reliģijas svētnīcā - tirdzniecības centrā „Tufta”. Klāt pienāk jauneklis cepurītē un sāk gausties par savām likstām: „Vai jūs man varētu izpalīdzēt? Kaut kur pazuda invalīda apliecība..., autobusā nelaidīs..., es būtu ļoti pateicīgs...” Grūti visu saprast, jo balss ir klusa, tomēr galveno nojaušu - čalim vajadzīgs kāposts. „Paga, ko tu gribi? Kādam piezvanīt?” cenšos ievirzīt sarunas biedra domas man izdevīgākā gultnē. Nē, nē, ar zvanīšanu nebūšot līdzēts. Esot jātiek uz Daugavpili, bet naudiņas pietrūkst, tāpēc trīs lati būtu tieši laikā. Cik banāls paņēmiens - šķendējos pie sevis un piepūšu vaigus atmaskojošai intervijai, taču jaunieša pieticīgās runasspējas mani attur. Diez vai tādu fizisko defektu iespējams notēlot. „Man arī nav naudas,” meloju acīs skatīdamies, un kā politiķis iegūstu dažas sekundes pārdomām. „Līdz autoostai tikšu, man ir e-talons,” gandrīz čukstus dveš bezpalīdzīgais. Nu, labi, nedrošs paliek nedrošs - šī cilvēka liktenis vismaz nebūs uz manas sirdsapziņas. Trīs lati aizripo.

Turpat, pēc pus nedēļas.

Pie svētnīcas ieejas gaidu kolēģi un..., katram gadījumam ar vienu aci vēroju garāmgājējus. Pasaule takš maza. Ak, vai - tieši tad, kad kolēģis ir piebraucis un es kāpju viņa mašīnā, „Tuftā” ieiet GARĀMGĀJĒJS!!! Braucam uz banku bīdīt svarīgas lietas, bet domas kavējas pie nieka trīs lašiem. Nu, jā - vairāk gan pie tā, ka čalis ir bezkaunīgi melojis. Stundas laikā beidzam darbus, un kolēģis grib zināt, kur es vēlētos nokļūt.

- Parauj mani līdz „Tuftai”, lūdzu...!

Hiper-svētnīcā dodos tikai ar vienu domu - sociālais eksperiments. Nēsājos diezgan ilgi, līdz beidzot starp ticīgajiem atrodu „daugavpilieti”. Abi ar māti viņi stumda ratus gar lepnākajiem altāriem, bet Dieva sarūpētās veltes krājas biezā slānī. Pēkšņi idilli satricina skarba balss „Labdien. Es gribētu atpakaļ tos trīs latus, kurus tu pirmdien no manis aizņēmies!” Apjukums, mulsums, izbīlis. Māte ņem grožus savās rokās. Soli pa solim bildi kopā saliekam (ieraugu arī nekur nepazudušo invalīda apliecību), taču finanšu jautājums nekust no vietas. „Mums ģimenē budžets starp visiem ir strikti nodalīts un es tā nevaru no savas naudas...,” visnotaļ īpatnējo redzējumu skaidro māte. Neko darīt, šī nav piemērotākā vieta brutālam reketam, tādēļ iedodu prasīto konta numuru un šķiramies kā draugi. „Noteikti pārskaitīšu! Varu apsolīt, ka līdz svētkiem to obligāti izdarīšu,” sieviete cenšas atstāt godīga cilvēka iespaidu, taču man sāk šķist, ka atkal palikšu muļķos. Hmm, vai tiešām viņi darbojas tandēmā un tik filigrāni čakarē cilvēkus? Nez vai. Ai, vismaz būsim no šīs ambrāžas kaut ko iemācījušies.

Pienāk Ziemassvētki. Pirmie, otrie, trešie... Un tad, 29. decembrī, klikšķinoties internetbankā, ieraugu „+3.00 sakarā ar gadījumu pie t/c „Tufta.”” Draudzene rekomendē atskaitīt atpakaļ vienu santīmu un maksājuma uzdevumā ierakstīt psiholoģiski ļoti svarīgu vēstījumu „Paldies, tagad man ir atgriezusies ticība pasaulei.” Pārskaitījums nenotiek, toties apsolos veikt kādu labu darbu - sencīšiem sagādāšu videi draudzīgu veļas pulveri.

Bet kur tad ceturtais lats?

Sigulda, šodien - 22.martā.

Eju uz „SuperGeto” templi pēc „Trikātas” siera un uz templim radniecīgo klosteri „Krimi”, kurš izslavēts kā nežēlīgs piegādātāju žņaudzējs. Tur jāpaķer „Ievas” bioloģiskā maize. Pretī minas puika uz velosipēda un sauc: „Sveiks!” Tik vien pagūstu kā lūpas nokustināt, kamēr riteņbraucējs jau ir tālēs zilajās. Iedarbinu pelēkās šūnas un acu priekšā tūlīt ataust janvāra spelgonis. Toreiz biju izgājis pastaigāties. Šis pats džekiņš ar vēl mazāku puisīti uz ielas pienāca klāt, sakot: „Mēs gribētu pie jums pastrādāt.” Dīvains ierosinājums. Izrādījās, ka bērni vēlas nopelnīt mazliet naudas. „Braukājāmies ar ragavām un mums pazuda lats. Mēs ļoti gribam iet uz slidotavu. Varbūt jūs varat iedot dažus santīmiņus?” lūdza vecākais no puikām. „Es jau labprāt, bet pastaigās vienmēr dodos tukšām kabatām,” biju žēli novilcis.

.

Brīnumainākais, ka pirms dažām dienām netālu no bēdīgi slavenā Pilsētas trases pacēlāja atradu nedaudz apsūbējušu lata monētu... Vakar to iztērēju tirgū par svaigi tecinātu kļavu sulu. Un šodien man pieleca!