Ar air Kaukāzā. Part II

  • 14 min lasīšanai
  • 31 foto
Kas līdz šim notika: airējām pa upēm, dzērām brandavu, braucām ar vilcienu un Gazeli, kāpām kalnā un tiko esam no tā nokāpuši. Nakts pavadīt pie labās tantes. 16.07. Mostamies. Rīts smirdēja pēc degvīnā mirkušām zeķēm. Ārā joprojām smidzina. Gatavojam brokastis, bet dzirdamas runas par kaut kādu braukšanu prom. Izrādās iepriekšējās dienas kāpiens un šāsdienas lietus negatīvi iespaidojis dažu biedru laivotvēlmi. Gaisā virmo doma par braucienu uz Sočiem. Mērķis, protams, neslikts, bet gluži neatbilst mūsu brauciena konceptam. Man arī brauciena 10. dienā tā nav problēma gulēt teltī, mazgāties 6 grādu aukstā ūdenī un lietas darīt tupus nevis uz porcelāna brīnuma. Paēdam brokastis un pēc garām diskusijām ar sabiedrisko transportu (galvā pamēģini savienot šos divus jēdzienu, mans lasītāj – Kaukāza sirds, Krievija un sabiedriskais transports) no mums atdalās Grauds, Arch, Zgs un Vaskis. Sabiedrības labākajai daļai viņi bija zuduši. Mani pārsteidz tikai Ziga lēmums, bet viņš to pamatoja ar sava pārinieka nedrošību uz ūdens, kas tieši apdraud arī viņa paša drošību. Bet sabiedrības labākā daļa (nesaprotu, kāpēc arī Slovēnis ar viņiem aizbrauca. Laikam baidījās viņus vienus laist) turpināja gatavoties ceļam. Un saēduši pilnu muti rasola un no tantes kā pateicību pa 35 rub (70 sant.) iepirkuši kaudzi autentisku vilnas zeķu, devāmies ceļā. Lietus joprojām līst un lieki teikt, ka līmenis nejēgā cēlies. Tādā līmenī vidējās mucas kļūst par ahūni lielām veļas mašīnām, bet lielās mucas izlīdzinās nenormāli lielos viļņos, kas tevi krata augšā-lejā. Tagad esam 4 ekipāžas un Uldis sēž kopā ar Intu. Ienesamies upē. Atgrūžamies un – aiziet. Pirmie līkumi izskatās pēc tāda vēju appūsta dīķa..phe. Bet jau aiz līkuma upe kļūst nepārredzama un no savas pozīcijas vairs pat nespēju izsekot upes kritumam. Akmeņu krāvumi, koki utt. Braucam kopā un laivas vietām bīstami satuvinās. Mūs mētā viļņos kā tādu papeles lapu rudens vējos – bicītim ir, ko strādāt. Piestājām malā, visiem acis mirdz: ir pa nikno, bet ņemami! Smilga, Mārcis, Ints un Uldis atpalikuši. Kad arī tie mums pietuvojas, redzams, ka Uldis pārsēdies pie lietpratēja Smilgas (airēšanas vecmeistars un daudzkārtējs līderčempions) un abi brāļi brauc kopā. Paejamies uz priekšu palūkot apstākli. Ir nikni. Sarunājam, ka aiz nākamā līkuma metamies pie akmens kreisajā krastā. Laižam. Bet upe no tiesas ir nevaldāma. Visapkārt redzami nenormāli baltumi – mucas, domāt nav laika. Redzu akmeni, griežu un velkam malā. Kamēr smeļu uz krastu, redzu, kā Kaazh ar Defu aiziet lejā pa krācēm šūpodamies, kratīdamies un griezdamies kā amerikāņu kalniņos. Uff!! Bet esam krastā un apstājušies izcili pretīgā vietā: tūlīt zem mums ir ārprātīga muca tieši upes pretējā pusē, bet mūsu pusē tikai akmeņi un visādi sūdi, braukšana nekāda. Knapi piestāj arī Ints ar Mārci un Smilga ar Uldi. Caur ērkšķiem un pa tekošām ūdens tērcītēm izlaužamies pa stāvo krastu uz augšu mazliet palūkot uz priekšu lielo mutuli. IR SKARBI! Redzēt daudz ko nevar, toties var dzirdēt. Upes otrā pusē redz Kaazh sveiku un veselu, tas izbraucis vienā gabalā. Rēkoņa tāda, ka tos 20 metrus pāri upei nevar pārbļaut un Kaazh nedzird, bet viņa zīmju valodā rādītos žestus nevar pārprast – pilnīgs HĀRDKŌRS! Smilga mūs mierina un soli pa solim stāsta, kā katrs akmens apbraucams. Klausāmies un ar Zotiņu esam apņēmības pilni, lai gan iekšējais drebulis ir nenoliedzams. Visvairāk gan to mana Ūlda sejā. Viņš no Smilgas organizētajiem sagatavošanās treniņiem Valmierā atteicās, atrunājoties, ka ne jau pirmo reizi sēž laivā... Neko, noriju lielo baiļu kamolu, saskatāmies ar Zotiņu (viņa sejas izteiksme arī neizstaro neko pārliecinošu) un airiem rokās atgrūžamies no krasta. Tālākais aprakstāms tikai pēc aculiecinieku stāstiem un paša atmiņas drumstalām, jo bija karuseļi un pārdomas par to, vai tiešām ir pienācis laiks to Lielo Bārdaino vaigā skatīt. Tālab reālas sajēgas par to, kas īsti notika, man joprojām nav: Paairējam nedaudz augšup, lai iegūtu apgriešanās laukumu pirms otrajā pusē esošās afigenās mucas, taču iegūtā distance izrādās nesamērojama ar straumes ātrumu. Līdz ar to pirmajā mucā, kas ir tik liela, ka tajā varētu paslēpt divus žiguļus, ieejam bikuc ieslīpi, kaut kā tiekam ārā. Bet tas jau nebūs Kaukāzs, tā jau nebūs Kubaņa, kas Tev dos tikai par vienu mucu pārplūdušā upē priecāties. Nē! Ja ir, tad lai atraujas pa īstam. No pirmās iznākam nedaudz slīpi. Un jau pēc 5 metriem tālāk esošā ūdens siena mūs sagrauj: Zotiņš rauj ratā un es redzu tikai tumšās debesis, kuras nosedz man virsū krītošs katamarāns. Aizturam elpu un mēģinām tikt virs ūdens... kāja ieķērusies stiprinājuma cilpā. Tagad pamēģini iedomāties, kā Tu atbrīvotos no kaut kādiem šņoriem atrodoties milzīgā veļas mašīnā un Tu sapratīsi, kā jutos es. Spirinos tur piesiets pie tās laivas zem ūdens un pret upes dibena akmeņiem pārbaudu savas ķiveres izturību. Jāuzteic ķiveres izturība, pretējā gadījumā draugi ar mani varētu spēlēt spēli "Kāda izskatās viņa galva no iekšpuses?". Lietoju no brāļa drauga aizņemtu BMX freestyle ķiveri, kas nosedz pakausi. Atrāvos kārtīgi, bet ķivere izturēja. Kad beidzot esmu virs ūdens un, ticis laivai blakus, mēģinu uz tās uzrāpties, kārtējā muca to atkal apsviež otrādi. Un pēc mirkļa vēlreiz. Un Zotiņš ar turpat blakus bliež kraulā. Tiekam virs laivas, viens airis pa pieskari. Ar atlikušo mēģinu mūs iestūrēt kādā atstraumē. Te jāpiezīmē, ka apgāzta katamarāna vadāmība ūdenī līdzinās vatētas segas vadāmībai. Kaazh tikmēr no malas met pēdējo atlikušo burkānu. Zotiņš to cenšas satvert, bet neveiksmīgi. Tajā mirklī manu ķermeni kā zibens cauršauj vistumšākais scenārijs un tā šausmīgā, baiļu vispārpildītākā sajūta manā mūžā – nedodies, viņš satvers to burkānu, pieķersies un atstās mani vienu. Pēkšņi jutos tik bezpalīdzīgs un viens. Bet viņš to burkānu nesatver un mēs turpinām neveiksmīgos mēģinājumus izairēt tuvāk krastam. Uz mirkli pametu skatienu pa upi uz leju un tālākais scenārijs kļūst skaidrs acumirklīgi – jālec! Ja līdzšinējais bija krāces, tad lejā ir ūdenskritums, pa kuru varētu nobraukt tikai Čaks Noriss kartona kastē! Vēlākās observācijas gan lika mainīt viedokli un atzīt, ka ar 4vietīgo kanoe-kaķi tas viss ir ņemams. Bet es esmu tajā straumē un, ceļus pret akmeņiem dauzīdams, cenšos tikt krastā. Tur priekšā jau Zotiņš. Apsveicam viens otru ar otrreizēju piedzimšanu, īsu mirkli atvelkam elpu un, lāgā vēl notikušo neaptvēruši, pa govju noēstām pļavām desojam pakaļ pūslim, kas brīvsolī dodas kopā ar straumi rietumu virzienā. Pie tā piestiprināts gan mūsu, gan daļa grupas inventāra, tai skaitā paika. Bļins, tā straume bliež uz leju skrienoša cilvēka ātrumā! Knapi turam līdzi. Un tas nolādētais kaķis nekur aizķerties arī nedomā! Skrienam ar Kaazh un Zot pa vienu krastu un Smilga ar Uldi – pa otru (viņi it kā skrējuši mūs 'glābt'). Skats no malas varēja būt labs. Iedomājies – līst lietus, plašā pļavā vientuļā vienaldzībā ganās dažas govis un kaut kur tālumā izmisīgiem skatieniem skrien trīs hidrotērpos ģērbti čaļi ar ķiverēm galvās. Bet govīm un laivai par to viens pīpis, tā tikai kratās pa straumi lejup, ik pa laikam atdurdamies pret zemūdens akmeņiem, sanesumiem un kokiem. Protams, ka saskares punkts ir bagāža, kas mūsu apgāztajam katamarānam pilda ķīļa funkciju. Un mums atliek tikai bezpalīdzīgi tajā visā noskatīties. Kaazh iebļaujas, ka redzējis no laivas atdalāmies un prom aizpeldam melnu maisu (Zotiņam bija melnais). Prātu cauršauj domas – ko tu plikais cilvēks vari iesākt Kaukāza vidienē bez pases un tikai ar vēlmi kaut kad atgriezties mājās. Bez tam, pazaudēts tiktu arī viss pārējais, ne-lētais ekipējums un tel-fototehnika. Patiesi, nesūdīgs variants. Laiva uz mirkli ieķeras te vienā, te otrā zaru kaudzē, bet ne uz ilgu laiku, un tad atkal turpina ceļu. Kad esam jau izskrējuši cauri nākamajam ciemam Učkulan, krietnu gabalu aiz tā tomēr laiva atduras pret nelielu saliņu upes vidū, apm. 10 m no krasta. Kaut ar kājām neaizsniedzama, tomēr laiva turējās stabili. Lāčojam atpakaļ uz mūsu izkāpšanas vietu (apm. 5 km). Tur čaļi jau lēnām iekārto nometni, bet lietus turpinās. Abi ar Zotiņu tiekam sagaidīti ar sajūsmas saucieniem un prieka izpausmēm par to, ka vispār dzīvi. Bet mūsu pūslis, un, kas vissvarīgāk, kopējā paika, telts, guļammaiss un sausās drēbes (par mantu (arī telefona un fotoaparāta) sausumu, pareizāk – slapjumu, man jau sen vairs nebija šaubu) joprojām ir zem apgāztās laivas. Izlemjam, ka pa visiem ņemam vienu pūsli un nesam to līdz mūsu nelaimīgā pūšļa atrašanās vietai, lai mēģinātu to kaut kā dabūt krastā. Ejam visi, tikai Kaazh ar Mārci paliek iekārtot lāgeri. Ejam, bet nesamais smags un ceļš garš. Neesam nemaz pusi nogajuši, kad paliek tumšs. No glābšanas nekas tomēr šovakar nesanāks, lai gan vietu izpētīt gan varētu. Zinātāji un spēcīgākie dodas pētīt mūsu nelaimes čupiņas atliekas, bet es ar Uldi nesam laivu atpakaļ uz nometni. Ejam un runājam, jo ir, ko runāt, ir bijis pārbīlis, no kā jātiek vaļā. Pret vakaru arī lēnām pārstāj līt. Nometne pa omulīgai modei – ar nelielu plēves nojumi pie ugunskura, uz kura neko dižu šim vakaram nevar pagatavot. Katrs vēl velk no somām ārā kādas nebūt ātrās zupas, buljonus, sausiņus un dažus cīsiņus. Tas viss, samests lielajā spainī un izvārīts, izskatās tā, it kā kāds to jau būtu ēdis, bet garšo tieši tā, kā paikai pie dabas jāgaršo – neaprakstāmi gardi! Pēcāk kāds man iedeva savas džinsus, kāds padalījās ar savām zeķēm, kādam atradās liekas kedas un jaka. Un tas viss tāpēc, ka ceļoju kopā ar izciliem ceļabiedriem. Visam pa starpu jau vakarā tika kontaktēta Latvija ar jautājumu – kā bez pases tikt no Krievijas mājās. Lai arī lielā paika nakšņoja zem ūdens, vakars tomēr bij skaists un sēmušku, aizrautīgu sarunu un smieklu pārpilns. 17.07. Jau kurais rīts, bet šis ar izteiktām Elbrusa aprisēm tieši telts durvīs. Ir otrdiena, laivas glābšanas diena. Brokastis un jau intensīvāki kontakti ar Dzimteni ar pasi saistītajos jautājumos, jo dzīvojam ar pārliecību, ka Zotiņa maiss ir zudis. Un man par savējo ar nav īpašas pārliecības. Tad nu arī spēcīgākie dodas pestīt to apdauzīto pūsli no upes važām. Mēs ar Kaazh paliekam lāgerī par namatēviem. Man joprojām sāp celis, Kazhum – potīte. Jaucam ārā laivas, jo, lai arī ūdens līmenis upē lēnām normalizējas, esam nolēmuši šā gada brauciena laivu daļu beigt (esam gana apdedzinājušies). Pārmaiņus kārtojam nometni, kurinām ugunskuru, lasām kaut kādu literatūru. Beigās jau sākam garlaikoties, jo pārējie nenormāli ilgi to pūsli glābj. Dziļā pēcpusdienā arī šamie pārnāk ar pārlaimīgu Zotiņu priekšgalā – viņa maiss tomēr nav aizpeldējis! Un mana soma arī vietā. Protams, ka viss ir slapjš un izmircis, tai skaitā pases, pieraksti, fotoaparāts, abi telefoni (piebilde – mans Sony Ericcson W810i sabijis gandrīz diennakti zem ūdens (tam pat nav šļakatu aizsardzība!) joprojām brēc, vibrē, fotografē un atskaņo mūziku kā pirmajās dienās, visiem varu ieteikt!) utt., bet tas viss tak ir žāvējams. Nolemjam, ka šis būs pirts vakars, jo Smilgas līdzi stieptais plēves gabals taču nevar palikt neizmantots. Ar Kaazh tēlojam lielos pirtniekus (tēloju tikai es, jo viņš ir patiesi labs pirtnieks), saveļam glītā kaudzē daudz akmeņus, izveidojam ko līdzīgu kamīnam. Pa to laiku kāds tiek nofraktēts uz apm. 3km attālo Hurzuk miesta veikalu pēc cietiem un šķidriem kārumiem mūsu vakariņām. Notiek rosība – viss, kā lāgeram pienākas. Tiek atnesti kārumi, jēla miesa un asie dzērieni. Miesas cepšanai čaļi no atrastas troses drātīm uzpin elegantu grila režģi, zēni pirtnieki tam jau ir sagatavojuši lāga daudz ogļu. Ēdam pa karalisko – mazliet piedegušus rīsus un izcilas vistu kājiņas. Noskalojam ar gardu degvīnu. Pirts tikusi intensīvi kurināta pēdējās 3 stundas un arī ogles uz akmeņiem ir izdegušas (vismaz mums tā šķiet). Ap pirti ar auklu esam sastiprinājuši kopā četrus zemē iedzītus koka balstus, tiem pārvelkam pāri plēvi un pie zemes nostiprinām to ar akmeņiem. Iekšā arī savelti vairāki akmeņi sēdēšanai Turpat blakus esam stāvus nostiprinājuši un ar ūdeni piepildījuši divus ūdensizturīgos maisus, lai būtu, kur noskaloties. Pirts pa pirmo! Es tādā vēl gan neesmu gājis, tāpēc mani māc šaubas par plēves termo-noturību. Bet zinies, ir tai plēvei tā noturība. Ir viss, kā pienākas. Uzmetam garu un svīstam, kā večiem pienākas. Bet galvā gan dod. Un dod tas tvans, kas nāca no nenodzēstajām oglēm. Nu, bet pirmie kucēni jāslīcina (jāļauj apdedzināties). Tvans tomēr ir kas izteikti nejauks: kapitāls reibonis un sāpoša galva garantēti. Čaļi no pirts ārā klenderē kā no kroga, klupdami-krizdami. Pēcāk sekojošajās diskusijās pie ugunskura par vietējā degvīna garšas finesēm nepiedalos un eju gulēt. 18.07. Trešdiena. Diena, kad ar lielām vālēm nositam laiku un gaidām aizbraukšanu. Gaidām visādi: Uldis, Mārcis un Zotiņš pa tuvējām korītēm veic kāpelāciju un iet izskrieties. Kaazh ar Smilgu pārirās pār upi un iet lasīt meža zemenes, no kurām Smilga pēc tam savārīja mazu burciņu meža zemeņu zaptes savai dāmai. Transportēšanai tiek sagatavoti arī pēdējie neizjaukti katamarāni. To darot pamatīgi nocepinu muguru. Vietēji sacījās, ka tajās dienās esot bijis 39 grādu karstums. Vēl nometnē arī lasīja literatūru, vārīja kafiju, spēlējās ar plēvi vai izdomāja vēl sazin' kādus pašizklaides veidus. Vakarā, protams, atkal ir pirts. Šoreiz daudz labāka, jo nu jau čaļiem skola ir rokā. Tāda pirts pa kolosālai modei, kad var nereibstot pasvīst un civilizēti nomazgāties (otro nedēļu dzīvojot teltī, tas nešķiet nemaz tik mazsvarīgs arguments). Vakars atkal noslēdzas ap ugunskuru un kaislīgās diskusijās par to, cik tomēr graudu etilspirts lādzīgs dzēriens. 19.07. Ceturtdiena. Sākam mājupceļu. Līdz pusdienlaikam savācamies, novācam lāgeri, sadedzinām atkritumus un atvadījušies no Elbrusa, vienos kāpjam sabiedriskajā busā uz Čerkessku. Vecs, sagrabējis bušelis, kam pie stūres šoferis ar izteikti kaukāziskiem vaibstiem. Un busā skan kādi islāma dziedājumi (varbūt viņu vietējais Latvijas Radio 2). Tas viss kopā veido vienreizēju šarmu, ko pastiprina aiz loga redzamā ainava. Fantastiska atmosfēra un busa kratīšanās to tikai pastiprina. Buss, kā izrādās, tomēr nebrauc līdz Čerkesskai, un izlaiž mūs Karačajevskā (apm. 30km par ātru). Izkraujamies miestā un uzreiz jau gandrīz vai jāsāk kauties ar vietējiem "transporta biznesa pārstāvjiem" un jārisina sarunas no sērijas "Kuda nado? Čerkessk?! Oooo, eto daļeko, no ja magu vas davesķi. Nebuģit dorogo stoiķ." Ķipa, vietējais varonis. Bet, saglabājot vēsu prātu, situācija risināma vienkārši un mēs pa daudz lētāku naudu aizbraucam ar nākamo normālo satiksmes autobusu, kas nāk jau pēc 10 min. Braucot caur daudziem mazajiem miestiem un vērojot vietējo iedzīvotāju dzīves ikdienas skarbumu un bezcerību, Defam dzimst spārnota frāze: "Šeit var darīt tikai vienu – emigrēt!" Jā, sūri ļaudis tur dzīvo. Zeme no tiesas skaista, bet valsts – sadirsta (piedodiet). Izkāpjam Čerkesskas autobusu stacijā, kas ir tieši iepretim vilcienu stacijai, kurā mums jānokļūst. Krāmējoties no autobusa ārā, jau atkal klāt vietējie gudrinieki, kuriem jau aiz stūra stāv iedarbināta Gazele, un prasa, uz kurieni vajag. "Nekur nevajag, tepat vilciens, ar to arī brauksim tālāk." -"Uz kurieni ta brauksiet?" -"Ņevinomissk!" -"Oo, varu aizvest, nebūs dārgi, tikai 150 rubļi no cilvēka. Visus aizvedīšu." – "Beidz muldēt, mēs brauksim ar vilcienu, par 36 rubļiem. Mēs jau te reiz braucām. Zinu es tādus, kā tu!" Pēkšņi sarunu biedra komerciālā interese noplok un šams gatavs par dzīvi parunāt un vaicā, kā tad paticis kalnos. Smieklīgi. Bet visur uzspēšanas dievs Laicīgs mums vēlīgs un, ieradušies uz perona, tikai knapi paspējam nopirkt biļetes, kad jau tiek padots vilciens un jau kratāmies tālāk. Ap septiņiem pievakarē esam tur. Priekšā jau jābūt mūsu grupas otrajai, Soču daļai. Un viņi tur arī ir! Klīst pa pilsētu jau no paša agra rīta. Protams, ka pirmais alus ticis atkorķēts līdz ar pirmajiem saules stariem un pirmais, ko no viņiem dzirdam, ir: "Šeit ir ļōōti gāršīīgs degvīns!" Seko stāsti no vienas un otras puses, kā kuram gājis. Izrādās, šos turpceļā gandrīz cietumā iesēdinājuši, jo pārpratuma pēc Vaskis ceļo ar Mārča pasi (un viņi no tiesas nav līdzīgi). Bez tam problēmas sagādājis arī stacijas ments agrā rītā piedraudot ar aizturēšanu, ja čaļi nebeigs sūdzēties par to, ka mantu glabātuve nestrādā tai paredzētajā darba laikā. Bet Smilga visiem uzsauc svinīgākās vakariņas, kādas vien stacijas kiosks spēj piedāvāt. Ik pa laikam ar varoņa sindromu sasirgst stacijā pozīciju sargājošais Mentus Vulgaris un pamanās aizrādīt, piesieties, dokumentus paprasīt. Tas uzvelk, bet jau vienpadsmitos kāpjam vilcienā Naļčik-Moskva. Paņemam pa pēdējai šļukai un liekamies slīpi. Jo ir jāguļ, kamēr gaisa temperatūra to atļauj. 20.07. Mostamies un jau no paša rīta sākam svīst. To pašu turpinām darīt arī pusdienlaikā un pēcpusdienā arī. Ārā gaisa temp. ap 35 grādiem, bet vilcienā logs atverams tikai katrā trešajā nodalījumā. Toties katrā nodalījumā atrodas vismaz 5 cilvēki, t.i. 10 svīstošas kājas un tikpat paduses. Viss antikomforts tiek vairāk vai mazāk veiksmīgi noslīcināts degvīnā. Dažiem tas izdodas izcili. Ik pēc pieturas nomainās pa kādai sejai, bet galvenie tēli paliek tie paši. Kādā pieturā izkāpjot, čaļi sapazīstas ar kādu pārīti, viņiem savukārt līdzi ir pudeļu pārītis un tie visi četri nāk draudzēties. Tiek lietots degvīns, tai skaitā vodka po russkij – dzer šņabi un uzdzer alu. Piedodiet, bez manis. Kāds no mūsējiem draudzējās ar nepilngadīgo meiteni no augšējās lāviņas. Kāds sadomā izkauties. Vaskis spēlē spēli ‘Gulēšana ķiršos’ un pielauž Intu kopīgam tetrim – divatā kā tetra kubiki savietojās uz vienas lāviņas un ieriktējas uz gulēšanu. Toties Kaazh brauciena laikā izlasīja 2 grāmatas. Mazliet tramīgus mūs dara vilciena maršruts, kurš, atšķirībā no turpceļa, ved caur Ukrainu, t.i. mums bija par diviem robežas šķērsošanas punktiem vairāk, nekā plānots – visa pase zīmogu pilna. Zotiņš pat mazliet neveikli izdarījies ar savu migrācijas kartiņu un valodu nesaprazdams kaut ko nav aizpildījis. Pareizāk sakot, Zot pie tā nebija vainīgs, to visu izdarīja Viktors. Bet pēc ~ 10 stundu brauciena caur Ukrainu un ar robežsargu veselīgo attieksmi pret iereibušiem ļaudīm atkal esam Krievijā. Un tad jau līdz Maskavai tikai nakts. 21.07. Stacijā Kazaņskoje izkāpjam īsi pirms pieciem sestdienas rītā. Par iepriekšējo pēcpusdienu daudziem vājas atmiņas, bet dzīve turpinās. Ints savukārt demonstrē reti kvalitatīvi aizpampušu seju. Līdz mūsu vilcienam uz Rīgu atlikušas 14 stundas – džeki, jāsteidzas! Atkal visa ierastā tortūra ar bagāžu – brauciens ar metro uz staciju Rižskoje, tad par nesamērīgi lielu naudu atstājam visu uzkabi stacijas mantu glabātuvē un plkst. 6:00 sitam pa Maskavas ielu bruģi. Uz brīdi iestājās neziņa, neizpratne, apjukums un neapmierinātība par to, ka nav konkrēta rīcības plāna, ko tad īsti darīsim, kur iesim, ko aplūkosim. Bet tas bija tik ilgi, kamēr visu galvās bija nosēdusies doma – pilnīgs ‘chillout’, vīri! Vēl tiek uzmeklēts standartizētais kapitālisma vēstnieks šajā sociālisma sirdī, Makdonalds un ar to arī plāns bija izsmelts. Zotiņš tikai ieminējās, ka par sevi smieties ļauj tikai stiprie, bet tas jau ir vienalga, jo mums bija alus. Un kad viens beidzās, tad tiek pirkts nākamais. Vēlreiz tiek apmeklēts Sarkanais laukums (patiesībā, sarkanas tur ir ēkas, laukums ir bruģiski pelēks).Toties tur ir pilns tūristu, kuri man, cilvēkam, kas tik ilgi bijis relatīvā vientulībā (12 cilvēki pret miljoniem tonnu kalna), izraisa nelielus panikas aizmetņus. Lai jau šķībacainie stāv tajā kilometru garajā rindā, lai ieraudzītu mūmiju. Mēs dodamies lūkot pēc skaista parciņa, kur alu malkot. Tiek uzieta skaista gājēju iela, kur alus labi līst iekšā un pret naudu mij dažādus suvenīrus. Joprojām mēģinu uziet pastmarku tirdzniecības vietu. Tās pārdod tikai pasta nodaļās, toties tur nepārdod lādzīgas pastkartītes. Kad nu beidzot abus divus esmu sagādājis un labiem vārdiem aprakstījis (tradīcija vienmēr no apmeklētajām valstīm sūtīt radiem un mājiniekiem pastkartītes), ir laiks tās iemest pasta kastē. Bet arī to tur uz ielām nav, tās arī ir tikai pie pasta nodaļām. Nelāgi. Švītiskākā publikas daļa atkal izdoma iet ēst kādā publiskā iestādījumā, mēs ar Zg un Defu toties to pašu naudas summu pret pilniem kārumu maisiem un gana daudz paikas/alus samainām tuvējā bodē un neesam zaudētājos, jo pārējiem pēc kroga apmeklējuma vairs čungurs priekš pļāpūdens nav atlicis. Bet ne par to. Savas 14 stundas esam nosituši beigtas, un vilciens tiek padots. Bet šausmīgi pārpildīts. Reālu guļamvietu visiem nepietiek. Pēc pagājušā gada pilnīgi tukšā vagona, atgriežoties no Čeremošas, tas ir spēriens riekstos. Bet nav tādu neērtību pasaulē, ko nevarētu šņabī noslīcināt. Vai, kaut kā tamlīdzīgi. Lakt tik ilgi, kamēr tupus gulēt pat šķiet ērti. Citi gulēja uz grīdas, citi – divatā vienā lāviņā. Mēs ar Zg to risinājām vienkārši – gulējām uz maiņām. Es lasīju Vonnegūtu, bet viņš gulēja. Ap trijiem maināmies vietām. Ko viņš darīja laikā, kad es gulēju, viņš man nesaka. Un, iestājoties gaismai jau esam robežā. 22.07. Mājas. Atgriešanās sajūtas, kā vienmēr, neaprakstāmas. Pirmā pilsēta, ko atpazīstu, ir Rēzekne. Bet pie Kokneses jau jūtos kā mājās. Pulkstens vienos iebraucam Rīgas stacijā – tieši pēc 3 ceļā pavadītām dienām! Paldies foršajām meitenēm, kuras mūs sagaida ar siļķmaizītēm un sarkanām neļķēm! Sanesam mantas uz mašīnām, pasakām ardievas un čau! Brauciens beidzies. Vēl, lai pilnībā integrētos sabiedrībā, ar Zg un Kaazh aizejam paēst uz Lido Dzirnavām. Pie garšīgiem ceptajiem kartupeļiem tiek izdzerti divi Bauskas Tumšie – esam mājās. Saulē nodeguši, ūdenī izmirkuši, akmeņu dauzīti, kalnu nomocīti, pēc pilnas programmas apdedzinājušies un laimīgi. Noteikti brauksim vēl!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais