Ar airi Kaukāzā. Part I

  • 31 min lasīšanai
  • 31 foto
Kad telefona zvani un šefa balss sāk nomākt, kad ikdienas juceklis spiež uz ausīm un adrenalīna dziedzeris jau sāk rūsēt, tu sāc kustēties. Tu krāmē somu un dodies. Tu paņem pasi, mazliet naudas, ceļasomu un dodies ceļā – pēc iespaidiem, fotogrāfijām, atmiņām, pieredzes un smaida. Tu dodies uz Krieviju pēc sajūtām! Apsvilināties Stāstā figurē: Slovēnis (Mazais) – idejas autors, visgarākais, gudrākais un stiprākais no visiem. KOMPOC komandas oficiālais kapteinis. Čaka draugs. Smilga – Mr. Airis un visu orgu organizators, Slovēņa labā roka organizatoriskos jautājumos un labs pavārs. Romantiķis arīdzan. Garš un liels. Defs – gudrs čalis, māk fotografēt un programmēt. Prot atšķirt Foo Fighters no Audioslave. Zgs (Zigmārs Kūkēdājs) – ilggadējs KOMPOC komandas dalībnieks un Slovēņa draugs. Ar pieredzi. Audzis eMeReS’ā, no Saldus. Kaazh (Gāzējs) – arī Slovēņa draugs. Māk programmēt labāk par Defu, bet labprātāk iet medīt un gāzt mežu. Ar pieredzi Monā. Ints – izskatās jaunāks, nekā patiesībā ir. Mārča brālis. Mārcis – Inta jaunākais brālis, tāpēc nedaudz īsāks. Arī gudrs. Graudiņš – staigājoša anekdošu vācele ar caurdurtiem krūšu galiem. Liels. Gariem matiem. Zotiņš (Frizieris) – orientierists ar pieredzi medībās un piedzīvojumu mačos. Gariem matiem. No Saldus. Arch – izskatās vecāks, nekā ir patiesībā. Politkorekts. Gariem matiem. Garāks un lielāks par Smilgu. Uldis (Ūldis) – mīl kaklasaiti un projektus. Brauc ar BMW. Nav no Saldus. Ir no Ūķiem. Vaskis – slēpts moto fans. Vidēja auguma. Ar viedokli. Un vēl arī mana persona (Es) – visādā ziņā kolosāls tipāžs, KOMPOC pārstāvis. Māku rakt. Ja vajag, māku arī nerakt. Bārdains, gariem matiem. Cilvēks DABA. No Saldus. Epizodēs: šoferis Ali, ments, Labā tante, Viktors, Lielais Bārdainais, dāmas. Arīdzan Slapja Zāle, kalns un daba. 07.07.07. Jau pirms izbraukšanas viegls stress (līdzīgi kā pagājušogad, kad pēdējā naktī aizmigu tikai trīs stundas pirms pamošanās). Soma kārtojas lēni un vēl pie datora pēdējie darbi darāmi. Ceļot somu plecos, šķiet, ka Zgs mani mēģina izjokot un tajā vismaz divas hanteles ielicis, ekipējums kopā ~ 35 kg. Vismaz līdz Smilgam esmu sarunājis transportu. Ierodamies, satiekamies, iepazīstamies. Prieks redzēt vecās sejas, bet ir arī jaunie kadri, tas labi. Ir pavadošais transports, ar ko gandrīz visu tonnāžu nogādājam stacijā. Savācamies, pataisām bardaku uz perona un nākamais kadrs jau ir no brūnā cilāšanas vilcienā. Tiek spēlēta zole, dziedātas dziesmas un sacīti tosti no sērijas "Nu, za nastupajušij!". Kaut kad pa vidu arī piezvanīja Ivars un novēlēja labu ceļu utt. Bet tad pavaicāja, vai es labi dzirdu un pilnīgi citā balsī, pavisam nosvērtā nopietnībā teica: „Esi ļoti, ļoti prātīgs!” Apsolījos tāds būt, lai arī līdz galam neizpratu viņa rūpi. Dziesmas skan līdz naktij. Pa vidu kaut kur bij' arī robeža. 08.07.07. Krievija sākotnēji nepārsteidz ne ar ko ainaviski īpašu, bet var redzēt, ka neesam ES'ā. Tuvojamies Maskavai, sajūtas dīvainas. Kā nekā pasaules mēroga lielpilsēta ar mikrorajoniem, kuros dzīvo pāri pa miljonu iedzīvotāju un paneļu nezin-cik-stāvīgām daudzstāvenēm. Pat Slovēnim acis lielas!! Toties stacija Rižskoje nomierina ar savu patīkamo mieru un lēnīgumu. Līdz Maskavai brauktas 15 stundas, jāsagatavojas vēl 30 stundām. Paralēli blakus ir stresiņš, kuru radījuši dzirdētie stāsti par apšmaukšanas, zagšanas un mentu patvaļas lielajām iespējām mazo iespēju zemē. Prātojam par transportu uz nākamo staciju. Iespējamie varianti: metro vai čārterots busiņš. Klāt jau arī standarta Mentus Vulgaris un pēc brīža arī kāds dienvidnieciskas izcelsmes šoferis. Šamie piedāvā kaut kādas transportēšanas iespējas mūsu ķermeņiem un mantu kravai, kuru kopējo masu lēšu uz ~ 2 tonnām. Pēc pārrunām un draudiem līdzīgiem brīdinājumiem izšķiramies tomēr par labu metro ar visu tam piemītošo šarmu un izteikti fizikālo raksturu – būs jānes, un daudz! Nesam, svīstam (ārā pamatīga vasara). Nesam caur nenormāli garu tuneli (jāpiebilst, ka ielas te stipri platākas nekā Rīgā – dažbrīd pat septiņas joslas vienā virzienā) un visu laiku, sadalījušies komandās pa trim, viens otru uzmanām un vaktējam, vai neseko 'aizdomīgi tipi'. Brauciens pa metro stacijas Rižskoje eskalatoru ir ko vērts – līdz šim garākās trepes, ko esmu redzējis. Augstuma atšķirība vismaz 15 metri, trepju garums – ap 40m! Nesam un elšam, bet Slovēnis visu laiku ieņirdz par tiem Rimi maisiņiem, kas dažiem līdz, jo, redz, čaļi somu sakrāmējuši, bet paikai nav atlicis vietas. Viena pārsēšanās un jau esam metro stacijā Komsomoļskoje, kas ir savienota ar dzelzceļa staciju Kazaņskoje. Kad jau sāk likties, ka stakle vairs nav mitra, bet jau pludo tāpat kā mugura, esam arī klāt pie mantu glabātuves un atbrīvojamies no nastas, kuru visi vietējie, bez izņēmuma, rūpīgi un ne bez izbrīna nopēta. Tad arī lecam metro un laižam uz Krasnaja plošaģ. Ir tomēr iekāriens redzēt to vietu, kur tas sažuvušais nelietis 'aprakts', kurš par to bardaku atbild. Laukums slēgts, bet mēs dodamies staigāties ielās. Grupas švītiskākā daļa ierosina ēst krogā. Piekrītu, jo es arī esmu izslāpis, bet oficiante izliekas to nemanām.. tas biki uzvilka. Pēcāk tiek veikta provianta sagāde tālākajam ceļam. Ik uz stūra brīvā dabā novērojams kāds Mentus Vulgaris eksemplārs – pofigists, kurš visu laiku virpina savu svītraino steku un pilnīgā apātijā riņķo un smoļī. Savācam mantas no mantu glabātuves un turpinām 'lielo nesienu' perona virzienā. Periodiski tiek patērēts alus, mēģinu atrast arī pastmarkas atklātnēm uz Dzimteni un pierādās kaut kad dzirdētais nostāsts par Maskavas "laipno" apkalpošanu – Rīgas visīgnākais pārdevējs Maskavā noteikti saņemtu prēmiju par draudzīgāko servisu. Pastmarkas netirgo nevienā kioskā, avīžu vai grāmatu tirgotavā un arī maksas tualetes kasē ne – līdzīga situācija kā Ukrainā. Toties maksas tualetē viss jādara tupus un deguna labsajūtai kūp vīraks. Beidzot tiek arī padots mūsu vilciens Moskava-Naļčik, braucam līdz stacijai Kazņskij Ņevinomissk. 19 vagoni, vai zinies, nav maz. Labi, ka mūsējais tā tuvāk un nav jāstaipās līdz otram galam. Vilciena pavadonis ir īsts gruzīns un atbilst visiem maniem tipiskā 'Gogi' priekšstatiem. Vilcienā kāpj arī daudzi citi kalnos ieinteresēti ļaudis ar garām virvēm un cirtņiem pie mugursomām un psihie downhilisti ar smagajiem, bet ūberizturīgajiem ričukiem. Lokālā alus degustācija jābeidz, 19:50 arī tiek padots vilciens. Mums tiek tikai augšējās lāviņas. It kā jau nekas īpašs. Toties Zgs jau pēc pāris minūtēm miega uzsāk cirka akrobāta cienīgus vingrinājumus un nonāk no lāviņas lejā svecītē uz galvas. Tas gan īpaši neuzjautrina apakšā sēdošo jauno māmiņu ar diviem mazuļiem pie rokas, kuriem šamais gandrīz virsū uzkrita. Ideju par ārsta uzmeklēšanu viņš izbrāķē, iesaucoties: "Šis ir no tiesas gards degvīns!" Turpmāko brauciena laiku viņa atrašanos otrajā stāvā nodrošina karabīnes sasaiste pie roktura un viņa jostas. Safety first! Arī pārējie pēc pāris zoles partijām liekas slīpi. Kaut kad nakts vidū Defs vēl tamburā (smēķētava vilciena galā) pamodina sagurušo Zotiņu un nosūta uz kārtīgas gulēšanas mācībām. 09.07.07. Guļot un zolējot paiet arī nākamā diena. Dažās stacijās var izkāpt un ar baudu noskatīties vietējo tirgošanās paņēmienos, kas izpaužas kā bļaušanas sacensības un spraukšanās tuvāk naudu vedošajiem kundēm. Sagādājam pa saldējumam, šašliku iesmam vai aliņam, bet dzert vairs īpaši negribas. Rostovā pie Donas garāka pauze. Var normāli izstaigāties pa peronu un iziet stacijas laukumā – ievērojama pilsēta ar mazliet virs 2 milj. iedz., bet Zgs tik un tā paspēj izbrāķēt publiskās tualetes papīra maigumu. Toties stacija kā tāda skaista un kopta, redzams, ka vilcienu satiksme šeit ir cieņā – darbojas visas 24 kases. Nopērku kefīru – bauda! Toties pārējais vagons sapircies kūpinātas zivis, kuru smārds patīkami nomaina tik pierasto sasvīdušo zeķu un piesmakušo padušu smaku vagonā. Ēšana un dzeršana turpinās līdz tumsai. 10.07.07. Pusvienos naktī izkāpjam Ņevinomissk stacijā. Stacija mazāka un mierīgāka nekā līdzšinējās. Esam čut'ņe galā. Tomēr atkal klāt bik neziņa par tālāko scenāriju (patiesībā jāatzīst, ka viss brauciena formāts ir vairāk vai mazāk frīstails. Zinu, ka pieredzes bagātie vīri tagad sašutumā rausta plecus un saka, ka viss līdz sīkumam jāizplāno. Bet kā tad lai gūst pieredzi, ja ne apdedzinoties?). Jāpielūko arī, ka Zigim pārāk neiegaršojas vietējais alus. Tiek runāts ar vietējo mentu, lai vispār apjaustu, kā tā izdaudzinātā 'zīmogu/atzīmēšanās' problēma jārisina. Vēl pat neesam izlēmuši, vai paliekam uz vietas līdz pirmajam rīta vilcienam, vai uzreiz meklējam kādu Gazeli (GAZ markas mikroautobuss, ar kur aizliegts veikt pasažieru pārvadājumus ES teritorijā), ar ko uz ~ 150 km attālo Arhiz miestu nokļūt. Pēc asāka kontakta ar kādu „vietējo drosmi lietojušu” jaunekli ātri kļūst skaidrs, ka jātiek prom. Netālu arī divi taksometra šoferi uzsākuši kautiņu, par to, kurš no viņiem iegūs tiesības mūs vest. Vietējais ments gan runīgs un ar Smilgu un Arču, šķiet, atradis kopīgu valodu. Lāga vīrs piedāvā mums variantu, kuru viņš "tikai priekš mums" sarunās ar stacijas galvenajiem – pa 200 rub (viens rublis ~ 2 santīmi) no sejas mēs tiekam nakts vidū vilcienā, kurš no rīta 7:30 mūs aizvedīs tuvāk mērķim. Nu, ~ Ls 4 par nakts pārlaišanu nav daudz un tādēļ arī mentam izrādām visdziļāko pateicību. Viss vagons būšot tikai priekš mums. Tomēr kaut kāda 'nepoņatka' parādās, kad redzam 'mūsu' vagonā guļošu tanti, kurai vēlāk vēl pievienojas vairāki normāli pasažieri. Parunājam ar ik pa laikam garām staigājošo vilciena pavadoni, apm. gadus 17 jaunu sakarīgu jaunekli un noskaidrojam, ka nakts pārlaišana vilcienā ir normāls, ikvienam pieejams pakalpojums, kā komplekts kopā ar brauciena biļeti, kas maksā 36rub par braucienu plus 20rub par nakšņošanu, tātad kopā 56rub. 'Lādzīgais' miličonkulis mūs apčakarēja tikai par četrreiz augstāku cenu... ehh (jau pieminētā apdedzināšanās), nekas – esam zem jumta un aiz sienām. Skan rupja satīra un joki par nēģeriem, katrs mēģina paspīdēt ar kādu nedzirdētu Čaka joku. Brūnais aizgāja uz urrā. Uzradās arī vietējais Alberts, kuram latviešu brūnais tikpat labi garšo, protams, neizpalika arī viedās sarunas. Un lai arī esmu izbraukājies pa daudzām zemēm un pie dažādiem sveštautiešiem, tomēr laikam tikai krievs savā paaudžu paaudzēs apziņā dēstītajā lielummānijas impulsā agri vai vēlu nonāks pie tēmas vēsture/politika, sak' "Nu, kā ir, džeki, forša dzīve tak, kad mēs, stiprie jūs, mazos kaimiņus no negantā vācu maitas atbrīvojām, ne?" It kā nekā cita nebūtu, par ko runāt. Arčs mēģina, cik nu politkorekti spēdam, atbildēt, bet situācijas ledu salauž garām ejošais jau pieminētais vilciena pavadonis teikdams: "Ehh, tikai krievs ir spējīgs sadzert ar ārzemnieku un sarunas laikā viņam iestāstīt, ka visi krievi ir lopi. Un pēc tam sadot viņam pa muti jo tas viņam piekritis." – tik jauns un jau tik gudrs! Aizmiegu. Datums tas pats, bet rīts pavisam cits. Pamostos, kad vilciens jau labu laiku ripo. Kaazh kaut ko lasa, es skatos ārā pa logu un priecājos par daili – stepveidīgas, bezgalīgas pusizdegušas pļavas un pampas, daža laba maza upīte un tālumā kalni. Tāda dūmakaina ainava. Kārtējā stacijā iekāpj dažas labi ģērbtas vietējās dāmas. Ļoti tumšiem matiem, tumšu ādu un biki šķībacainas. Jāatzīst, izskatīgas. „Džeki, esam Kaukāzā!” Pēc pavadones uzaicinājuma modinu augšā ceļabiedrus, jo it kā pēc 10 min jākāpj ārā. Visi mostas negribīgi (laikam brūnais baigi garšīgs bijis), tomēr manis pieminētās desmit minūtes līdz izkāpšanai izvelkas vismaz 40 minūtēs – par to no memmīšu puses pār manu galvu veļas pārmetumu sērija á la "Varēji jau ļaut pagulēt.." Kāda tur gulēšana, ja reiz esi Kaukāzā ieradies?!! Beidzot izkāpjam uz perona stacijā Čerkessk (Karačajevo-Cerkesskajas republikas galvaspilsētā). Jau klāt vietējais Mentus Vulgaris (pats domā, ka dikti svarīgs) un lūdz ienākt pie viņa stacijā iecirknī piereģistrēties (visticamāk, ka par „visizdevīgāko un tikai priekš mums” cenu), bet katram svilpienam jau pakaļ neskriesi. Tūlīt arī klāt vietējie 'transportinieki' (parastu, visbiežāk izgrabējušu Gazeļu īpašnieki) un sākas tirgošanās – "Pojeģim na gazeļe?" Gruzīni melnām sejām sola visus aizvest kur vien vajag un vēl beigās pakaļu bučot. Nosauc viņi kaut kādu mistisku cenu, sakām – tik (divreiz mazāk) un ne kapeikas vairāk, šamie pretī- 'beidz, ko tu domā, man te benzīns pa velti, mašinu pa velti remontēju, ceļi te galīgi bedraini, bērni jābaro utt...' un demonstratīvi aiziet, lai pēc mirkļa atgrieztos un turpinātu diskusiju jau uz citas cenas bāzes. Pēc vairākiem šādiem raundiem beigās salīgstam visu varzu Arhizā pa 2800 rub nogādāt, pa ceļam nokārtot 'zīmogu problēmu' un piestāt veikalā. Šoferis Ali Magomedovič mūs aizved līdz ‘pasu kantorim’ (maza kioskveidīga būdiņa ar (pārsteidzošā kārtā) gaisa kondicionieri, kurā, kā izrādījās, tiek tikai sagatavoti papīri, jo galējais pasu jautājums tiek atrisināts pastā). Pa to laiku blakus esošajā kioskā tiek malkots auksts aliņš, ēsti (drošvien) suņa gaļas belaši un uzklausīti vietējo stāsti, lai kalnos uzmanās no lāčiem un koijotiem – sametas mazliet neomulīgi. Vaicāju par temperatūrām – gaisā vasarā varot būt līdz normāliem 40 un ziemā standarts arī ap 35. Par ūdens temperatūru upēs šamie saka – ap plus vienu grādu, varot būt arī mīnus viens. Atbildu, ka pie mīnus viena grāda ūdens sasalst, ja vien tas nav jūras ūdens, bet kā atbildi saņemu sašutuma pilnu izsaucienu: "Da ti što, ņeveriš?! Eto že Kafkaz!!" Normāls arguments. Toties netālu, iepretim tiesu namam, kupli zaļo kaņepes – jautra dzīvošana vīriem te! Kad it kā pasu jautājums nokārtots, noskaidrojas, ka par to jāmaksā vēl atsevišķi (200 rub no sejas), par ko atkal Smilga gatavs ar šoferiem uz kašķi pavilkt, jo bij jau runāts, ka pasu jautājums iekļauts cenā (izrādījās, ka cenā iekļauta šofera pases noma, kas vajadzīga, jo viņš ir it kā mūsu namatēvs un ielūdzis pie sevis ciemos), bet lai nu paliek... Vismaz kaut kāda sajēga radusies. Braucam. Pa ceļam tiek baudīta līdzpaņemtā 'Dzimtenīte' un piestāts pie tirgus proviantu iepirkt – par to rūpējas Smilga, vislabākais outdoor pavārs ever!! Uz ceļa ik pa kilometram manāmi govju bari, kas uz mašīnu tuvošanos reaģē tāpat kā piecpirkstu sliņķis reaģē uz bises šāvienu tiešā tā tuvumā, respektīvi, nekādi. Dīvaini lopi. Jādzer arvien vairāk, jo šoferu braukšanas stilu neviens cilvēks skaidrā nespētu paciest. Vietām braucam ar 120 km/h, te jāatceras, ka atrodamies Krievijā!!. Drīz arī nonākam mazajā miestā Arhiz. Tur apstājamies pie Zeļeņčuk upes tilta. Vērojam dabu, priecājamies par upi, un lai arī ārā ir virs 30 grādiem, kalnu galos mana baltus sniega plankumus – spīd kā cukurvate. Parādās skaidrība par paveicamajiem uzdevumiem nākamajā rītā – jāizskrienas! Pa to laiku Smilga ir devies pasta virzienā, lai līdz galam nokārtotu to pasu/zīmogu jautājumu. Lai arī ar šoferiem bijām nolīguši transportu līdz Arhiz un tur arī esam nonākuši, tomēr pielaužam viņus mūs uzvest vēl dažus km pa upi augšup. Veicam pēdējos metrus un jau esam saulainā pļavā upes krastā!! Pulkstenis ir 14:18! Garām pabrauc pirmais jautru ūdens tūristu vadītais četrvietīgais katamarāns. Iekārtojam lāgeru upes krastā gleznainā vietā. Upes otrā pusē ir stāva, kokiem apaugusi kalna nogāze, vietumis starp kokiem ārā izspraucas klinšu radzes, kuras man kā klinšu kāpšanas iesācējam šķiet īpaši pievilcīgas. Pēc augstuma līnijām un atzīmēm kartē spriežam, ka līdzās ir ap 3,5 km augstas kores. Neaprakstāms skaistums un miers piepilda ķermeni. Slienam augšā teltis, stellējam kopā laivas (visi brauc ar īrētu (izņemot mani un Zotiņu) piepūšamo smailes tipa (airētāji sēž viens aiz otra) katamarānu, kura baloni tiek sastiprināti kopā ar alumīnija rāmi. Turpmāk tekstā saukts par ‘kaķi’. Aut.). Tiek izkārts Latvijas un KOMPOC karogs. Pirmo reizi trīs dienu laikā tiekam pie neierobežota daudzuma tekoša ūdens – jāiet mazgāties. Bet ūdens no tiesas ir tik auksts, ka tajā pat bronzas mērkaķa statuja pautus varētu atsaldēt! Tīrībai jābūt! Pēc īsa brīža virs uguns katlā (parasts skārda spainis) vārās vistas zupa, exquisite! Vakarā apstaigājām upi, nopētām tās piedāvātos labumus putojošu krāču paveidā – var salīdzināt ar pagājušā gada Čeremošas odziņām. Pavērojam arī kalnus un lielākie dabas mīļotāji un ciskas īpašnieki nospriež nākamajā rītā piecos test augšā korītē. Tie esam es, Zgs, Smilga un Zotiņš. 11.07. Klusumu teltī pārtrauc mans modinātājs, ir pieci no rīta. Knapi izraušos no guļammaisa un izlienu laukā. Šķiet, ka pa nakti būtu lijis, visapkārt nenormāla rasa un, lai arī ir vasaras vidus, līdz rītausmai vēl brīdis – ārā diezgan tumšs. Modinu Zigi un Zotiņu, bet tie no telts nomurmina, ka nekur neies, redz nākot miedziņš. Neiešu jau tā dēļ trādi-rīdi taisīt un raušos atpakaļ savā siltajā midzenī. Pēc neilga laika tomēr dzirdu, ka ārā kaut kāda trobele – jamie tomēr sataisījušies kāpt un urda mani. Tagad savukārt man nevelk līst ārā no telts un atrunājos ar nepiemērotiem apstākļiem kāpšanai un pārlieko mitrumu. Teiciens "Slapja Zāle" bija dzimis!! /smiekli/ Aizmiegu, no telts velkos ārā pēc ~ 3 stundām – svaigs, skaists rīts. Uldis, sazīmējis kaut kādu bada pātagu, dodas peldināt tārpu. Eju līdz. Vienreizēji skaista daba – tirkizzils, dzidrs ledāju ūdens mutuļo pie kājām. Kalni kopš iepriekšējā vakara ir mainījuši krāsu no miegaini sārtas uz masīvi un spēcīgu tumši brūno, uz kuras kontrastaini izceļas spilgti mākoņbaltie sniega lauki. Brokastīs drūmi labā omlete, pilns spainis. Visi ēd un ik pa laikam paceļ acis kalna virzienā, gaidām kāpējus. Beidzot arī šie nokāpj. Taisāmies un kravājamies, lai varētu braukt. Tā kā pagājušogad es sēdēju priekšā un Zotiņš – aizmugurē (tikai citās ekipāžās), tad šoreiz esam izlēmuši mainīties vietām. Patiesībā biju izbrīnīts, ka būšu ar Zot vienā laivā, bet nekādi citādi nebija iespējams: Kaazh jau bij pārī ar Defu, un ar Zg nevarēja, jo viņš bij uzņēmies Ūlda (te labākai sapratnei der norādīt, ka pareizi viņa vārds rakstāms ar īso „U”, garais tiek lietots brīžos, kad viņš kaitināja) aizgādniecību. Lai nu kā, ap trijiem pēcpusdienā jau šķeļam pirmās baltās krāču galotnītes. Kroplītis (Zotiņa personīgais ‘kaķis’) tāds gauss un man aizmugurē sēdēšana izcili neērta – tāds pusšpagats ar permanenti sasprindzinātu presi. Nudien, nav nedz ērti, nedz erotiski. Pēc neliela gabala atkal esam Arhiz miestā, izbraucam zem šaurā tilta un stājam malā. Laiks atstrādāt glābšanas tehniku un peldēt prasmi. Avārijas simulācija: kāds brīvprātīgais (avarējušais) virs tilta metas ūdenī, laižas lejup un ļauj, lai 'glābējs' viņam, pametis "burkānu", viņu izvelk ārā (moderni to tagad saukt par Bodyrafting). Baigi jautrais pasākums, kur gandrīz visi izmēģina. It kā jau ok, bet tās krāces! Tas ir neaprakstāms spēks un jauda. Un visi fiziķi, kas gatavi to mērīt kilovatos vai zirgspēkos var iet un sūkāt deķi!! Lai tie sausiņi pamēģina vispār kontrolēti ieiet tādā straumē un nopeldēt pa to kādus metrus simts! Tad vienīgais, ko viņi spēs dvest, būs neartikulēta mātes piesaukšana slāvu mēlē. Tieši tāpat kā es. Tāds nokūliens pa straumi liek radikāli mainīt savus priekšstatus par upi un spēcīgi pārdomāt savu attieksmi kāpjot laivā (atceramies par apdedzināšanos). Smilga pa to laiku tuvējā bodē iepērkas un atgriežas ar pilnu maisu dažādu ēdmaņu. Ķeramies atkal pie airiem un laižam tālāk. Pēc pāris līkumiem abi ar Zotiņu esam opā. Vēlāk pašam jāsmejas, ka tik vienkāršā vietā apmetāmies. Mana vaina – par vēlu pamanīts vientuļš akmens upes vidū. Bet nu jā – peldam. Peldus stāvoklī apgāžam ‘kaķi’ atpakaļ, uzraušamies virsū un es ar pēdējo palikušo airi izairēju mūs krastā. Abi veseli, abi dzīvi. Bet sabijušies un satraukušies ne pa knapu. Es tikai esmu nedaudz pārsitis pirkstu pret akmeņiem, bet Zotiņš jau pa to laiku dodas skrējienā lejup pa straumi meklēt zudušo airi. Pēc ~ 20min ir atpakaļ un turpinām. Apsolām viens otram turpmāk uzmanīties. Pārējie mūs aiz dažiem līkumiem gaida. Savācamies un tešam tālāk lejā. Pa kapitālām krācēm, kas pielīdzināmas jūras viļņiem. Un tie nosaukumi krācēm tādi biedējoši dīvaini: Pervij Zrivnoj, Ftaroj Zrivnoj un Treķij Zrivnoj. Jā..., trešais spridzeklis gandrīz kļuva par Zotiņa pēdējo: par vēlu ieairējām galvenajā straumē un nepaspējām izvairīties no upē ieliekušās bērza galotnes. ‘Kaķis’ tiek piespiests un ar nenormālo upes straumi rauts apakšā zem tās. Un mēs tam pakaļ! Man izdodas saķert koka resnākos zarus un daudzmaz droši pie tā noturēties. It kā esmu samērā drošā stāvoklī un no tā esmu spējīgs tikai noskatīties, kā Zotiņš kopā ar laivu, kas vēlāk aizpeld, tiek parauts zem koka smalkajiem zariem pūlas izdabūt galvu virs ūdens. Ceturtdaļminūti pārbīļa pilnu seju un krampjainām rokām spēju tikai noskatīties uz viņa ķiveri tikai sprīdi zem ūdens virsmas, zem kuras viņš pats, kas visiem spēkiem cīnās par savu dzīvību. Un tas mazais sprīdis var izrādīties nepārvarams attālums.. Vai tā bija straume, vai veselais saprāts, kas viņam lika izpeldēt pa bērza apakšu, bet pēc ~ pusminūtes viņš ar neaprakstāmu šausmu pilnu sejas izteiksmi iznirst bērza otrajā pusē. Atviegloti uzelpoju un no visa spēka saucu, lai viņš laižas vaļā, jo tikai peldus no tā bērza krastā var tikt. Kad redzu, kā viņš apm. 100 m zemāk gar krasta akmeņiem rāpo augšup, arī es metos ūdenī un kapājos (kā savādāk lai nosauc peldēšanu ar kājām pa priekšu?) uz krastu. Izpeldējis krastā apsveicu viņu ar otrreizēju piedzimšanu. Savukārt mūsu Kroplītis frīstailā turpina ceļu pa straumi uz leju. Viens mantu maiss atāķējas, kuru Ints/Vaskis ar gudru ziņu sagūsta. Arī airus čaļi ir sagrābstījuši rokā. Bet laivas pumpis un viens glābšanas burkāns – ar galiem. Mūsu ‘kaķis’ vēlāk uzsēžas uz akmens sērītes upes vidū. Pārējie čaļi gar upi skrējuši augšup noskaidrot situāciju un arī ne pa jokam satraukušies. Kopīgi apspriežamies, iesmejam un visi to stulbo koku upes vidū nokristījam par "Vecās P*žas Bērzu". Tā, lai visiem skaidrs. Gar upes malu turpat iet arī ceļš, pa kuru kājām dodamies lejup līdz krācei ar eksplozīvo nosaukumu "Puška". Tur tiek filmēts, fotografēts un vērots, kā pārējie izbrauc to mutuļojošo veļas mašīnu. Tālāk dodamies līdz vietai, kur Kaazh ar Smilgu krastā izvilkuši mūsu Kroplīti. Paejam vēl pa ceļu lejup pavērot vietu, kur varētu ierīkot lāgeru. Pārējie uz turieni dodas laivā, mēs pēc divām peldēšanas reizēm izlemjam doties uz lāgeru kājām un ‘kaķi’ uz turieni aiznest. Bet no "ūdensizturīgajiem" maisiem izpakojot mugursomu atklāju, ka "ūdensizturīgs maiss" ir tik pat ticams jēdziens kā "godīgs polis ar personīgu auto" – viss līdz pēdējam slapjš un izmircis, soma līdz ar to vismaz trīsreiz smagāka. Krāmēju visu ārā un izgriežu. Te pēkšņi no somas galvu izbāž Viktors (litrīgs garšīgs dzēriens brūnā krāsā, īstajā vārdā Hektors, bet Viktors skan labāk) un piedāvā parunāties. Tā nu vārds pa vārdam aizsēžamies trijatā un spiežam uz tematiem, jo pēc tāda pārdzīvojuma ir, ko parunāt. Te arī man kļuva skaidrs Ivara nopietnais vēlējums brauciena sākumā. Brīnāmies tikai, kāpēc vēl neviens nav nācis mūs meklēt. Tikai pēc ~ 2 h, kad visas drēbes jau izgrieztas un Viktors jau divas trešdaļas sava sakāmā pateicis, atnāk Kaazh un lepni paziņo, ka arī Zgs/Ūldis apgāzušies un bijusi pamatīga glābšanas operācija, kurā tika zaudēts vēl viens burkāns. Zgs esot stāvējis straumē starp laivas baloniem un, pieķēries pie nloauzta koka stumbra, gaidījis glābšanu, ko pavadījuši izsaucieni: „Ātrāk – es vairs nevaru noturēties!”. Taču šī apmešanās šķietami nevainīgā un nekaitīgā vietā uz Zigi un viņa vēlmi braukt vēlāk atstās graujošu iespaidu. Aiznesamies līdz lāgerim ~ 1,5 km lejup un ir jau spēcīga krēsla. Atklājas, ka arī Arch/Grauds savu peldlīdzekli spēcīgi apskādējuši: uz upē iekritušas armatūras pārplēsuši viena balona vidējo kameru. Sasummējot pirmās dienas „zaudējumus” uzzinam, ka nobraucienā Zgs/Vītiņš nozaudējuši vēl vienu burkānu. No četrien palicis viens! Wuff, jāsaka – spēcīga diena! Man visas drēbes slapjas, iztieku ar Zotiņa aizdotajām klozītēm un izkaru žāvēties savējās. Zgs dara to pašu. Uz vakariņām negaidu. Pārdzīvojumu mākts vienatnē apēdu vienu konservu un klusi dodos gulēt. Kaazh vēlāk sacīja, ka tajā vakarā šķitis, ka esam zaudējuši divus braucējus. Un ‘peldētāji’ paziņojuši: „vairāk laivā nekāpsim!” Kā tur bija ar to apdedzināšanos? 12.07. Pa nakti džeki stāvējuši sardzē, jo lāgers tuvu ceļam. Mani mazliet māc vainas sajūta, ka netiku modināts. Bet paveroties apkārt atklājas fantastisks skats, esam vietā kā no atklātnītēm: kalnu ieskautā ielejā, pa vidu starp asfaltētu ceļu un līkumainu, krācošu upi. Maza saulaina pļaviņa, kurā aug daži koki, kuru ēna, tuvojoties dienas vidum, tiek novērtēta arvien vairāk – visi pulcējas zem tās, jo karstums pamatīgs. Jauna diena, jauna dūša! Arch ar Smilgu mēģina reanimēt uzplēsto balonu. Tajā izplēsts tāds caurums, ka Titāniks, tādu ieraudzījis, ar savu skrambu ietu stūrī nokaunēties. Tagad tas tiek šūts un līmēts, piespiedu pauze. Mēs ar Kaazh un Zg ejam pa ceļu gar upi uz leju izlūkot krāces. Laiks ellīgi karsts, līdzi ņemu pudeli ūdens, kura tiek katrā upē ietekošajā strautiņā uzpildīta. Upe nekādas īpašās krāces nesola, bet Zgs uz to visu noraugās ar skepsi. Upe strauji griežas pa labi, pēc tam seko kanjons, kuru es izlūkot nedodos, jo man kājās tikai vieglas čības. Zgs ar Kaazh atgriežas no tuvākās kanjona izpētes un Zgs paziņo, ka ar Ūldi kopā to "Četvjortij Zrivnoj" nebrauks. Tā kā es to visu redzējis neesmu, tad par to tik ļoti neuztraucos. Kaazh mani vēl vairāk nomierina, sakot, ka tie 3 lielie akmeņi ir diezgan viegli apbraucami. Par šo izteikumu viņu kāds vēlāk sauks par meli. Dodamies atpakaļ. Pa ceļam upes malā ieraugu piemiņas akmeni, kas veltīts kādam tur bojā gājušam krievu laivotājam. Bik apskrienas dūša, bet no domas laivot neatsakos. Ejam un cepamies, karstums vairāk par 35 grādiem. Atgriežoties mūs sagaida brangas brokastis divu vārītu olu un viena cīsiņa izskatā. Cīsiņš gan vairāk atgādina vārītu kartonu, bet dāvinātam cīsiņam jau zobos neskatās. Ieturamies un sākam taisīties. Ar Zotiņu taisām nelielu "Pimp my Boat", veicam dažus Kroplīša uzlabojumus. Smilga arī cilvēks-makgaivers, ņem un no kādas vecas somas un virves pagatavo vēl vienu burkānu. Seko visai vēla izbraukšana ap 4 pēcpusdienā. Bet tas nekas – galvenais, ka ūdens! Un Kroplītis ar vadās daudz labāk un sēdēšana ērtāka. Pirmie līkumi un vēl nav pienācis Četvjortij Zrivnoj, kad visai parastā un ņemamā mucā Arch/Grauds ņem un apmetās. Nekaitīgi, bet lieki. Visi piestājam atstraumē, paņemam mazliet Viktoru uz lielo stresu un nopriecājamies, ka visi dzīvi. Mums ar Zot papildus prieks par to, ka apmesties spējīgi arī citi. Turpinām irties, bet nu jau piecu ekipāžu sastāvā, jo Zgs/Ūldis pēc šī starpgadījuma uzmet somas mugurā un savu pūsli nes pa ceļu rokām. Toties mēs sitam krācēm ar airi pa degunu. Un iegriežam iekšā tajā „Ceturtajā Spridzeklī”! Tā kā braucam priekšpēdējie, tad visā krāšņumā varam izbaudīt, kā ar elegantu vēzienu tas upes vidū esošais, kamaza lieluma akmens apmet otrādi Inta/Vaska 'kaķi'. Fiksi metam malā un pārliecināmies, ka viņu glābšanas operācija noris veiksmīgi. Nobraucam nedaudz zemāk līdz pārējai grupai. Pa to laiku krastā ir uzradusies fotografēt kāra vietējo tūristu grupa ar apbrīnojami kontrastainu un visas paaudzes pārstāvošu fototehniku. Ints/Vaskis, izrādās, ir pazaudējuši vienu airi. Bet rezerves airis palicis pie Zg. Skrienu augšā uz ceļu viņu meklēt, šams jau ir priekšā un cer, ka mēs jau piestājuši uz lāgerošanu, bet nē – vēl labs gabals, ko smelt! Zgs/Uldis turpina nest, mēs – laivot. Zemāk upe jau paliek mierīgāka, vairs nav lielu akmeņu un krāču, ir tikai daudzas sēres un saliņas, atstraumes un seklumi, bet līmenis normāls. Pa ceļam tiek arī atrasts nozaudētais airis – tas iesprūdis koku sanesumos un pie tā piestāt nevar. Lai pie tā tiktu, ir jābrien pāri upei tam pakaļ. Brienu es. Lai arī ūdens ir tikai biki virs ceļiem, knapi turos kājās un stutējos uz vēl viena aira. Lielisks veids, kā vēlreiz novērtēt upes straumes neiedomājamo spēku. Turpinām smelt un vēlāk piestājam malā, safotografējamies, sagaidām Zg/Ūldi un turpinām pilnā sastāvā. Bet ir jau diezgan vēls, saule jau iet aiz kalniem (un no tā brīža līdz pilnīgai tumsai parasti ir apm. stunda), jāsāk meklēt lāgers. Pēc upes tehniskajiem aprakstiem drīz jābūt Ņižņij Arhiz tiltam. Airējam, bet to tiltu kā nemana, tā nemana. Kad beidzot pabraucam zem kājnieku tilta, ir gana – stājamies pie diezgan augsta krasta, uznesamies augšā un lāgeru ceļam jau tumsā. Ir vēls un visapkārt kā disko gaismas spīd jāņtārpiņi. Tie nevis stāv uz vietas kā pie mums, bet lidinās augšup-lejup. Vispārējais nogurums un dienas stress ir visai liels, daži pat nesagaida vakariņas un metas slīpi. Bet kopīgi gatavotā zupa bij laba, lai neteiktu ekselenta. Nolemjam arī šonakt sēdēt uz maiņām naktssardzē, jo civilizācija ir visai tuvu. Bet nometne tādā šaurā, koku ieskautā vietiņā un šī bij' vienīgā reize laivojuma laikā, kad teltojot jutos kā reālā lāgerī nevis vienkārši kopā uzceltu telšu laukā. Bija tā nometnes sajūta, kad teltis kā ziedlapas uzceltas ap ugunskura vienojošo liesmas ziedu. Esam visi kopā. Sarunas un lielā paka sēmušku ir mūsu sabiedrotās. Grauds atkal izceļas ar reti jaudīgiem un rēcīgajiem stāstiem. 13.07. Transportēšanās diena – Zeļenčuku esam nobraukuši un tagad mūsu bagāža un nolietotie ķermeņi jāpārvieto ~ 170 km tālāk uz Hurzuk ciemu Elbrusa piekājē, Kubaņas krastos. Vācamies, kravājamies. Knapi esam pabrokastojuši, kad Smilga ierodas no savas rīta apgaitas un lepni paziņo, ka jau sarunājis mums Gazeli (ar salūzušu starteri). Tai, atšķirībā no iepriekšējās, iekšā vairāk sēdekļu, kas lieki aizņem vietu. Tas savukārt nozīmē – mazāk vietas mums un bagāžai, bet iekšā tik un tā visi salienam. Garš pārbrauciens, kurš vieglāks tiek padarīts, atceroties gardo Tēvzemes smaržu un straujā tempā papostot ‘Dzimtenītes’ krājumus. Pa vidu neliela veikal-pauze, kur Smilga bodniecei sarūpē nedēļas apgrozījumu. Tiek sagādāti visādi pasaulīgie labumi, saldējumu, alu un zapivonu ieskaitot. Uzstumjam busiņu un turpinām jautrā garā. Jau sāk skanēt dziesmas, kad karstajā, piesmakušajā salonā uzjundī saldi jautrais Zālamana (Canabis sativa) aromāts – šoferi kurī! Tūlīt uz aizmuguri tiek padoti divi kāši, kas tiek apsveikti ar ūberskaļām ovācijām. Kāsis tiek laists uz riņķi, līdz kādam uzrodas sirdsapziņas pārmetumi par tā lietošanas kaitīgumu. Tad savu zvaigžņu stundu piedzīvo Graudiņš, kurš piedāvā dziesmu, kas dziedama ikreiz, kad pašam sāk šķist, ka tu dari ko nepareizu: "Dievs mani mīl tādu, kāds es esmu. Un priecājas par katru manu žestu. Alēeelujāaa. Dieva prieks ir mana svētība... uuhhyeeeaahh!!" Nodziedam dziesmu (atkārtojumu skaits atkarīgs no intoksikācijas pakāpes) un turpinām ceļu caur fantastisku apvidu, bet šoferu braukšanas stils un pārgalvība joprojām zem jebkuras kritikas. Braucam caur Karačajevo pilsētu. Tur bērni, tverdamies no lielā karstuma, plunčājas centrālajā strūklakā – kāda bezrūpīga dzīve. Tālāk ceļš jau ved gar Kubaņas upi, vislielāko no Krievijas dienvidu upēm. Drīz arī esam Učkulan ciemā un tad arī Hurzuk. It kā jau norunātais galapunkts, bet sarunājam, lai mūs aizved vēl tālāk līdz tūristu bāzei Elbrusa pakājē. Asfalta ceļš beidzas un visapkārt skraida mazie stepju grauzēji murkšķi. Pēc pāris km atduramies pret masīviem vārtiem un dzeloņstiepļu žogu – Gruzijas pierobeža, kurā iekšā laiž tikai ar caurlaidēm, kuras izsniedz Čerkesskā (~ 60 km no mums). Pierobežas josla labi apjozta un bruņota, un, ieraugot AK-47 stobru nemieru plosītā apgabalā, pārņem pavisam citādākas sajūtas, nekā tādu izjaucot Valsts aizsardzības mācības nodarbībās pie pasniedzēja Tērauda. No iedzīvotājiem vēlāk dzirdam leģendas, ka vietējos plašsaziņas līdzekļos ziņojot', ka vai ik dienas kalnos tiekot sagūstīti līdz par 10 baltiešu algotņi, kas tur karo par neskaidriem mērķiem. Tomēr īdz mērķim (TurBaza) netiekam un sākotnēji plānus par kāpelāciju nākas piezemēt. Pabraucam nedaudz atpakaļ un lāgerojam turpat upes krastā skaistā pļaviņā vēl skaistāku kalnu ieskauti, pār kuru galotnēm veļas mākoņu kūleņi. Blakus krāc un šņāc mežonīga upe. Zgs, to ieraudzījis, paziņo, ka laivu turpmāk tikai nesīs. Ceļam teltis un iekārtojamies uz nakti. Tomēr ik pa laikam padzirdami pārmetumi no grupas biedru puses par to, ka nav izdevies tikt kalnā augšā (bija ideja paspārdīt Elbrusa pakājes akmeņus, ja jau reiz tik tuvu tam esam). Taču tur augšā tiek tikai ar atļaujām, kuras izsniedz vismaz 60 km attālumā un darba dienās, bet pie mums ir piektdienas vakars. Un galu galā - ja ir gribēšana, tad ir arī varēšana! Un kalns arī tepat blakus. Ar Zg jau grozam galvas riņķī, kur nākamajā dienā kāpsim, jo tas, ka jākāpj, tas ir 100% skaidrs – augšā sniegu lauki un zaļas, apaugušas nogāzes, no kurām vietumis izspraucas pa kādai klinšu radzei. Nemanot kāds jau arī ir pagatavojis vakariņas. Paēduši ar Kaazh dodamies izmēģināt laimi murkšķu medībās, jo to pīkstieni visapkārt šķiet kā izaicinošs izsmiekls. Paejamies un, atpakaļ nākot, nopētām upi – jā, būs skarbinieks. Šis noteikti nav tas pats, kas Zeļeņčuk. Ir skaidrs, ka būs jāiet uz priekšu un jāizlūko katrs līkums, jāapspriež katra akmens apbraukšanas veidi un jāatrunā katra kustība. Metam koku gabalus straumē, lai pārliecinātos par tās plūdumu, un noskatāmies, kā tie zari tiek malti krācēs kā lupatu lelles, kas tikušas mežonīga suņa zobos. Atgriežoties lāgerī, Smilga mūs pārsteidz ar Inta vārda dienai par godu sagatavotu svētku torti. It kā nekas sevišķs – apaļas vafeļu formas, iebiezinātais piens, vīnogas un banānu šķēles, bet, visu laiku pārtiekot no pusfabrikātiem un makaroniem, tas šķiet kā debešķīgs gardums. Nez no kurienes arī uzrodas balts žigulis ar pavisam melniem stikliem un bez numura zīmēm, kas tipiski katram desmitajam transporta līdzeklim tajā pusē. Čaļi it kā braucot pārliecināties, vai mēs neesam viņu ilgi gaidītie draugi no Pēterburgas. Skaidrs – arī šonakt jāsēž sardzē. Mēs ar Zg piesakamies uz pēdējo, rīta maiņu, lai pašā agrumā var fiksi iekost un laist augšā pa korītēm paskraidīt (joprojām uzjautrinos par pagājušogad Karpatos dzimušo teicienu "iet izskrieties" un tā spēcīgo ietekmi uz ceļabiedriem!!). 14.07. Rīts, kā vienmēr, gudrāks par vakaru. Piecos esmu ārā no telts, vāram tēju, gaidām rītu. Bet, tā kā no telts ir izlīdis arī Ūldis un sācis mani spēcīgi garlaikot, tad atļaujos mazliet atlūzt. Zgs arī neatstāj iespēju neizmantotu un sasien manas kurpju šņores. Ceļoties norauju uz muti – jautrība garantēta un tagad teicienam "slapja zāle" pievienojas arī vizuālais materiāls. Gatavojam spēcīgo brokastu omleti, lai visiem spēks un var jaudīgi kāpt. Ir pamodies Smilga un samiegotām acīm skatās kartē. Pēc sekundes simtdaļas viņš nāk klajā ar ideju, ka vajadzētu tikt lejā gar upi tos dažus km, ko vakar uzbraucām augšā. Tad no turienes varētu pa normālu kalnu taku diegt augšā uz Elbīti, tikai no otras puses, jo tur, pēc kartēm vadoties, robežposteņiem nevajadzētu būt. Sacīts – darīts. Paēdam un runātīgie dodas uz netālo robežposteni sarunāt transportu. Pēc neilga laika šamie ir atpakaļ ar labo vēsti – 12:00 būs 'āzītis' (UAZ markas apvidnieks ar dubulto kabīni) un pa puslitru grādīgā no deguna (kopā 6 litri šņabja par ~ 4 km ceļa. Nesūdīgi.) mūs aizvedīs uz Hurzuk'u. Savācamies, pārvietojam mantu kalnu pie ceļa, un jau pēc mirkļa kratāmies piebāztā āzīša kravas kastē, uz kuras rakstīts "ļuģi". Kāds sēž uz manas pēdas, bet idejas vārdā ne to vien var paciest. Tiekam izlaisti pie veikala. Tas der! Sapērkam visādus labumus, gardumus, kārumus, vismaz 16 litrus alus. Tie, kas to nav izdarījuši no rīta, vēl pārkravā savas somas, jo laivošanai paredzētās mantas (hidru, ķiveri, vesti, lieku džemperi) atstāsim lejā. Veikalniece saka, ka pēdējie baltieši šajā reģionā manīti astoņdesmitajos un par mantu uzglabāšanas iespējām iesaka apvaicāties pie turpat blakus dzīvojošās tantiņas. Tā izrādās jauka, mīļa un sirsnīga karačajevu omīte (vēl nespējām iedomāties, cik sirsnīga!), pie kuras brīvajā istabā sakraujam pamatīgu mantu kalnu. Pulkstenis rāda 20 pāri vieniem un ar dziesmu uz lūpām un alu rokās dodamies Elbīti apciemot. Laiks ir apmācies, bet saule izmanto jebkuru iespēju padedzināt mūsu degunus. Teicams laiks, lai kāptu. Jau pirmajos kilometros izkristalizējas dažādie tipi grupā (gan fiz. sagatavotības, gan mērķu un nostājas ziņā) – pirmais 3-nieks strauji atraujas. Mazliet ieturamies pļaviņā pie kāda no kopā 13 tiltiem pār kalnu upi, kas vairāk atgādina pāraugušu strautu un gar kuru ved mūsu ceļš augšup. Ar Smilgu pārrunājam tās (upes) izbraukšanas iespējas (protams, ar rodeo), sak' "tur starp tiem diviem akmeņiem", "tur jāiet svecē lejā" utt. Pēc brīža, jau pakāpušies nedaudz augstāk, Smilga paziņo – „viss, šī upe nav braucama!” Un nav jau arī: ar baļķiem piedzīti līkumi, akmeņi Ņivas lielumā, sanesumi vairāku metru augstumā, pāri pārkrituši koki un vienuviet pat pērnais sniega kalns, caur kuru upe tek kā caur tuneli. Hārdkōrs un mežonīgs skaistums vienlaicīgi. Kāpjam, saule spīd arvien retāk, mākoņi kļūst biezāki. Taču lejā mums tika teikts, ka augšā gaidāmi termālie avoti. Ir, uz ko tiekties. Pēc brīža arī ieraugām šī mazā, skarbā kalnu celiņa braucējus – mežstrādniekus. Čaļi mežizstrādi veic ar apbrīnojami arhaiskām metodēm un neiedomājami zemu mehanizācijas pakāpi – gandrīz divu kubu baļķus uz Urāla lādē ar rokām!! Psihi! Tālāk jau ceļš izvijas no meža un lēnām pazūd koki ap mums. Atklājas pasakaina ainava. Paejam garām mobilai kalnu glābēju bāzei ar apm. septiņdesmito gadu aprīkojumu. Kāds iebļaujas, ka tajā bāzē kāda sieviete bij tikpat smuka, cik Vaskis, vai pat smukāka! :) Arvien attālināmies no upes, tā paliek ielejā un mēs kāpjam arvien augstāk. Mūs apdzen lēni braucošs bobiks, kurā iekšā sēž divi cilvēki, it kā viņš un viņa. Bobiks mūsu acu priekšā nogriežas no iebrauktā ceļa uz mazu taku citā kalnu ielokā. Mazliet apmulstam, kur nu iet. Sekojam bobikam. Savu spriedumu pamatojam ar to, ka bobikā tak sēdēja pārītis un tie jau nu noteikti brauc uz siltajiem avotiem kniebties. Pēc pusotru stundu gara kāpiena atduramies pret ledāju. Seksuāli kārais pāris izrādās divi kalnu gani, bet 'karstais avots' – viņu ganības. Normāls aplauziens un ieberziens uz divām stundām (atceramies par apdedzināšanos). Toties esam gana izstaigājušies mākoņos – tie visu laiku kāpj no ielejas augšup un rūpējas par visai drēgnu un mitru laiku. Olijara cienīgā riksītī griežam atpakaļ lejā līdz tam nolādētajam krustojumam un turpinām pa pareizo ceļu. Laiks kļūst drēgnāks, ir miglains un periodiski smidzina. Šorti žūst un paliek slapji atkal un atkal. Dažiem spēki jau galā, lai gan ieti tikai kādi 15 km. Lietus pieņemas spēkā un mani pārņem nelāga sajūta. Ne jau par to, ka apkārt nav koku un nebūs uguns, pie kuras sasildīties. Ne jau par to, ka varētu nākties iztikt bez vakariņām vai celt telti lietū. Gluži vienkārši par to, vai vispār atradīsim daudzmaz līdzenu vietu teltij, jo visapkārt tikai kalni un nogāzes. Sāk līt jau pavisam nopietni un top skaidrs – būs skarba nakts. Nez no kurienes uzrodas guļbūve, ganu būda. Iznāk ārā viens no ganiem un līdzjūtīgi mūs informē, ka pēc apm. 2 km ir pamesta viesnīca. "Man vienalga, kāda ēka! Ka tikai jumts un daudzmaz horizontāla virsma!", nodomāju un dodu iekurbulēju savu skrienamsoli. Gan no priekiem, gan, lai sasildītos, jo nepārtraukti līst jau krietno pusstundu un par sausām vietām mans ķermenis jau aizmirsis. Riksītis sasilda. Līkums aiz līkuma, acis izmisīgi šaudās riņķī un aiz katra pakalna mēģina saskatīt apsolīto zemi. Ir! Patiešām ir, maziņš pasaku namiņš. Tāds, kādu viņi liek bildēs uz kalendāriem ar skaistajiem dabas skatiem. Tāds perfekts. Maziņš un omulīgs. Esmu starā. Pretī jau skrien Zgs palīdzēt pēdējiem nest mantas. Aizskrienu līdz pajumtei, izstaipos, pamanu kādus cilvēkus, nometu somu un arī dodos pakaļ atpalicēju bagāžai. Pēdējie ir patiešām sava vārda cienīgi – nomāktām sejām un salīkušām, brīžiem klibām, gaitām. Toties tagad esam zem jumta. Visi! Turpina līt, bet mēs sausumā! Patiesi – pamesta, vienstāva mūra ēka ar vietumis aiznaglotiem logiem, iekšā dēļu/skaidu plates grīda un pat dažas atsperu gultas! Luxus pure! Pārģērbjos un kļūst tumšs. It kā pagalmā lēni kuras mazs ugunskurs, bet tikai ar nāvi uz pusēm. Viss izlijis, malkas nav – ar vakariņu pagatavošanu būs grūti. Vēl grūtāk tas izrādījās paveicams tikai divatā ar Zotiņu. Jo iepriekš pamanītās būtnes izrādās divas aziātiskas izcelsmes meitenes no Kaspijas jūras ziemeļu piekrastes, kuras studē Maskavā un uz šejieni atbraukušas atpūsties un pabaudīt mazliet citādu ainavu un vienatni. Nu ko, vienatni jau nu čaļi nebija gatavi piedāvāt un no sieviešu kompānijas ņēma, cik varēja paņemt. Bet līdz galam tā arī nepaņēma. Skan dziesmas un birst anekdotes. Toties man gribas ēst. Gatavoju makaronus po flocki. Es vārīju makaronus ūdenī, taču nezinu, vai ūdens vārījās. It kā neesot bijis garšīgi. Kāds sūdzējās, kāds atteicās (viņi vēl savus vārdus ņems atpakaļ), bet izsalkušie paēda un likās uz auss. Nogurušākie, nemaz vakariņas nesagaidījuši atplīsa jau pēc ierašanās. Esmu paēdis un arī liekos slīpi. Esam uzkāpuši līdz ~ 2600 m, jūtama temperatūras atšķirība. Mugurā savelku visu, kas pieejams, ieritinos gullīcijā un liekos garšļaukus. Ārā līst un mēs esam zem jumta. Spēcīgākie vēl pļāpāja ar dāmām un spēlēja arī mēmo šovu (krieviski). Pēdējais, ko dzirdēju, bija 'slapja vāvere'. 15. 07. Pamostos no stāsta. Klausos un acis vaļā neveru. Graudiņš kārtējo reizi spieda uz vēdera muskuļiem: Reiz, sensenos laikos Golgātas apkaimi apdzīvoja senie ķelti. Un ap Gaiziņkalnu dzīvoja Mazie ķeltu mērglēni. Tie bija mazi, ņipri un vienmēr jautri. Tiem vienmēr prātā bija rotaļas un nedarbi. Un tie vienmēr turējās draudzīgi kopā. Viņu mīļākā nodarbošanās ziemā bija nobraucieni no Gaiziņkalna un lēcieni pa tramplīniem. Bet turpat netālu, dziļajos un tumšajos Golgātas purvos dzīvoja Golgātas briesmonis. Viņš bija briesmīgs un pretīgs. Viņš mēdza ēst jautros Ķeltu mērglēnus. Un no viņa mutes izdalījās briesmīga smaka, jo tā smirdēja Mazie ķeltu mērglēni, kuri bija iesprūduši viņa zobu starpās un sākuši pūt. Bet mazie Ķeltu mērglēni no viņa ļoti uzmanījās un ļāvās savai mīļākai nodarbei - vizinājās pa Gaiziņa nogāzēm. Starp viņiem bija divi ļoti labi draugi: Jurečka un Jo-ho-hō Zviedru cirvis. Jūs droši vien vaicāsiet – kas tas par jocīgu vārdu?! Viņu tā sauca tādēļ, ka viņš tā gavilēja, ikreiz palecoties ar savām kamaniņām pa tramplīnu. Un tā viņi vizinājās. Reiz Jurečka bija devies uz kalnu vizināties viens pats. Un ļaunais Golgātas briesmonis noķēra un apēda mazo Jurečku. Tāpēc tagad, mūsdienās, ziemā slēpojot Gaiziņkalna apkaimē, vēl joprojām vakaros var dzirdēt Jo-ho-hō Zviedru cirvi meklējam savu draugu un izmisīgi saucot "Jūūūrēēčkāā!" Savukārt, ja pēkšņi sajūtat spēcīgu maitas smaku, tad ziniet, ka tuvumā ir Golgātas briesmonis, un skriešus taisieties prom! Tad atveru acis – pa logu uz zilu debesu fona var redzēt Viņu. Majestātiski balto Eiropas augstāko virsotni, kas slienas ārā no sava mākoņu apvalka. Tik skaisti, ka nopūšos. Un jūlija vidū no rīta ir redzama dvaša – esam no tiesas patiesi augstu. Smilga ar jau pamodies un gatavo brokastu griķus. Pus spainis izgāzās pa zemi, bet arī no pāri palikušās otras puses visi spēj pielikt kuņģus pilnīgā Full'ā. Atkal mācās migla. Īstas skaidrības par notikumu attīstību nav. Augstāk kāpt neviens īsti negrib laikapstākļu dēļ, palikt vēl vienu nakti arī nevar, jo nav līdzi pārtikas tik ilgam laikam. Kāds spēlēja kārtis, cits – šahu, kāds flirtēja, vēl kāds atplīsa. Kaazh vispār no garlaicības dīdījās un urdīja visus kāpt zemē. Nīkšana, vienvārdsakot. Apsēžos, lai pierakstītu šīs rindas. Zotiņš kaut ko taisās, sak – gribot iet pastaigāties, kaut kur pakāpties, lai nav jāsēž uz vietas. Zgs taisās līdzi. Īsti jēgu tam nesaskatu, jo ārā migla un mākoņi. Bet bez manis jau nu tā lieta neies. Taisos līdzi, lai arī biju tik ērti iekārtojies. Lecu slapjajos klinšspārdāmajos Haitekos un desojam augšup spārdīt Elbrusa akmeņus ar ideju šķērsot 3000 m robežu. Proviantam paņemam līdz pēdējo iebiezinātā piena bundžiņu. "Vo, līdz tam sniega pleķītim uzkāpsim!", tā motivējam mūsu kāpienu un bez īstas sajēgas, ap cikiem jāatgriežas, tešam augšup tuvāk Lielajam Bārdainajam. Foršs laiciņš šodien – mani šorti izlijuši cauri slapji. Jau otrreiz. Lietū un miglā kāpjam arvien augstāk. Nogāzes kļūst arvien stāvākas, akmeņi zem mūsu kājām veido arvien apjomīgākus nogruvumus. Pakāpjamies līdz atrodam daudzmaz līdzenu, lieliem akmeņiem pārklātu pleķīti, kur vientuļā trijotnē, pārmaiņus lietū un miglā, pārmaiņus saulē iztukšojam mūsu pilnpiena bundžiņu. Priecājamies par fantastisko skatu lejā un varam tika lēst, kas ir mums virs galvas. Visapkārt mirgo sniega lauki. Uzsākam atpakaļceļu. Pa ceļam vēl iemetam acis tajos termālajos baseinos, kas izrādās pēc sēra smirdoši avoti, iemūrēti nelielā ēku kompleksā. Un no termālisma tur tikpat cik melns aiz naga – aptuveni 20 grādi, un pie 14 grādu gaisa temperatūras tas nešķiet īpaši vilinoši. Ierodamies pie pārējiem mūsu viesnīcā. Nekas nav mainījies – šaha spēlētāji joprojām spēlē šahu, nīkstošie nīkst, tikai Vaskis ir novilcis guļammaisu. Plkst. ir īsi pirms četriem. Vadāmies pēc domas, ka, ja kāpjam lejā vēl šodien, tad šis ir pēdējais brīdis, lai 4 stundu laikā līdz tumsai paspētu nokāpt lejā līdz upei. Nospriežam, ka fiksā frakcija teš lejā ātrāk, lai līdz 19:00 paspētu uz bodi iepirkt ēdmaņas. Ar Defu, Zotiņu, Zg un Vītiņu savācam pekeli un tešam ar kedu pa slapju zāli virzienā Hurzuk! Un turam kārtīgu tempu – pusceļu veicam nepilnā stundā. Bet, lai arī lejup iet ir ātrāk, tomēr ne uzreiz vieglāk. Tiek noslogotas pavisam citas muskuļu grupas un ķermeņa daļas – man dod pa ceļiem. Pulkstens jau tuvojas sešiem, ik pa laikam paskrienam. Jūtu, ka sāku pieklibot un redzu, ka Defs arī atpaliek. Šam sāp potīte. Balstoties uz savu pieredzi ar sisto celi, palieku ar viņu un laižam tos trīs riksītī turpināt. Ir palikuši apm. 9km, somas plecos jau sen vairs negribas nosaukt par vieglajām, bet līdz bodes slēgšanai 40 min. Bet viņi tik un tā aizskrēja. Un paspēja! Ar Defu nonākam lejā tikai īsi pirms astoņiem. Šamie ar pilniem iepirkumu groziem un pašlepni apmierinātiem smaidiem sēž pie jau pieminētās labās māmuļas dārzā. Ir besis. Pārpīpējam turpmākās rīcības variantus. Joprojām līst un ārā no miesta vismaz 3 km ejami. Tādā besī un ar tādu bagāžu tas nešķiet maz. Kā jau minēts, par labo tanti vēl būs stāsts. Un te nu viņas kārta spīdēt! Ar gādīgu ziņu viņa mums visiem 12 (!!!) piedāvā palikt pa nakti pie viņas. Nav slikta doma. Kā labākais krievu valodas pratējs no mums četriem dodos runāt par cenu. Viņa par naudu ij dzirdēt negrib! Nu ko tur daudz, nesam mantas iekšā. Liekam grāpi uz uguns, un – lai top vakariņas. Kad pārējie 21:00 nokāpj, ir jau tumšs, un no viņu nogurušajām sejām nemaz nevar sagaidīt nekādu pretargumentu šeit palikšanai. Visi ar mieru. Tikai ziņa, ka vakariņās atkal būs manā režijā gatavoti makaroni, pārējiem nešķiet vilinoša. Kopā ar Zg pārliecinām viņus par pretējo. Par vakariņām pat komplimenti bija. Vakariņas bij labas, brandavs pēc tam bij vēl labāks. Istabiņa patiesi maza, bet ļaudis sirsnīgi. Māmuļa tur dzīvoja kopā ar mazdēlu Rašidu, gadus 17 vecu jaunekli, kurš skatā vismaz 10 gadus vecāks šķita. Gandrīz visi priekšzobi no zelta. Bet no tiesas sirsnīgs un centās, lai mums būtu ērti – visur saskrūvēja spuldzītes, pieslēdza pat elektrisko radiatoru, kur vešas sažāvēt un telefonus ar dabūjām uzlādēt. Par elektropadevi neesot jāuztraucas – Defs ar ciklopu paspīdināja gaismu un visi vadi skapī tika savienoti kā nākas, protams, nelegāli. Ar darbu gan esot grūti – vienīgais darbs vietējiem esot mežā, kur maksājot 2000 rub un vēl 500 piemet par savu transportu. Skaitļi ta smuki, bet rublis sūdīgs. Lai nu kā, bet pēc brīža ierodas Kaukāza briesmonis vārdā Gulēt un visus noliek pie vietas. Ārā līst, bet mēs zem jumta. Mums veicas. Turpinājums otrajā daļā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais