Noskrēju pusmaratonu. Netīšām.

  • 2 min lasīšanai
Šodien ārā sākās riktīga sniega vētra un man kā reizi arī bija laiks trenēties, tāpēc uzvilku atbilstošu apģērbu, un gāju skriet kopā ar savu suni. Doma bija noskriet tikai 3km, mazliet pacilāt svarus, nomazgāties un pēc iespējas drīzāk ēst pusdienas. Sāku skriet. Vējš ir negaidīti spēcīgs, asfalts vēl ir rīta saules sasildīts un krītošais sniegs ātri izkūst veidojot plānu ūdens kārtiņu. Sniegs triecas pretu manām sporta saulesbrillēm un es domāju: "Nekādā gadījumā neskriešu trīs kilometrus, vismaz piecus!!! Hahahaaa!" Ātri vien nolemju, ka skriešu astoņus kilometrus pa zemes ceļiem, kas ved cauri mežam. Nogriežos uz zemes ceļa un tas ir ļoti slapjš un dubļains - vēl labāk. Kamēr tieku līdz mežam sniega vētra aprimst un sāk spīdēt saule. Tas ir skaists skujkoku mežs, kur zeme ir gandrīz pilnība pārklāta ar zaļām sūnām. Taču tagad viss ieskaitot manu suni ir aplipis ar vieglu sniega kārtiņu un gandrīz vai mirdz dzeltanajos rietošās saules staros. Esmu noskrējis 4km un man nepatīk doma, ka esmu jau pusceļā. Meža ceļu krustojumā, tā vietā lai pagrieztos uz rietumiem un skrietu māju virzienā, es pagriežos uz austrumiem, kur nekad neesmu skrējis. Ceļš ir ļoti labs, lai gan slapjš. Kā izrādās šī ir vēlviena no tām skaistajām vietām, kurās pārņem primitīva māju sajūta. Dēļ ceļa labā novietojuma augstie koki neaizsedz siltos saules starus un viss ir patīkami izgaismots. Gar ceļa malu tek cilvēku novirzīta meža upīte, kas vietām ir pārklāta ar plānu ledus kārtiņu, bet vietām ir atsegta un klusi šalc. Pēc pāris kilometriem nonāku milzīga pamestas apstrādājamās zemes lauka priekšā un ar savu ne tik labo redzi šķiet, ka kreisajā pusē pie horizonta redzu vecu fermu. Tālākais ceļš ir šajā gadalaikā neizmantojams grāvis, lai neteiktu vairāk. Gar kreiso malu ir sapuvis, vietām apgāzies dzeloņdrāšu žogs. Bet man vēljoprojām ir tā labā skrējēju sajūta, tāpēc netaisos apstāties. Es pārkāpju pāri vecajam žogam un skrienu pa aizaugušo, brikšņaino lauku, cenšoties nepakrist un neizmižģīt potītes. Labajā pusē ieraugu mazu, sapuvušu būdiņu, kurā, spreižot pēc spīdīgajām tv antenām, kāds vēl dzīvo. Apstājos dīvainā krustojumā, kurš ir radies apmēram tā - divi cilvēki taisīja līkumainus ceļus nekurienes vidū un netīšām sadūrās. Tā kā jau esmu mazliet noguris un šo vietu vajadzētu varēt viegli atrast google earth, lai saprastu un izmērītu, kur biju aizskrējis, tad griežos atpakaļ. Atpakaļceļā saulei rietot, to pārņēma mākoņi un sāka krist retas sniegpārsliņas. Pāris kilometrus no mājām bija jāizskrien caur mazu ceļa posmu, kas parasti ir ļoti dubļains un kā jau gaidīju, šajā gadalaikā vietām ir zem ūdens. Manas kājas jau bija pilnīgi slapjas un šis bija vienīgais veids kā tikt mājās. Mazliet atturoties sāku brist caur pāris ūdeņainiem brikšņiem ceļa malā un vienam ļoti pārplūdušam grāvim. Ticis tam cauri, es neaptājos, lai izlietu auksto ūdeni no kurpēm, jo bija atlikuši vēl tikai 2,5km un ja godīgi man tas patika. Vējš atkal pieņēmās spēkā, saule jau bija gandrīz norietējusi un paslēpusies aiz bieziem mākoņiem. Atlikušās dubļainās ceļa vietas un peļķes pilnībā ignorēju - jutos kā bērnībā. Pēdējos pārsimts metros, nu jau uz asfalta, paskrēju garām 2 satuntuļojušamies garāmgājējiem. Iespējams, ka viens no viņiem teica: "Man liekas, ka viņš ir jucis." Pie sevis pasmaidīdams atgriezos mājās. Vēlāk ar google earth palīdzību izmēriju distanci un izrādījas, ka tā bija 21km. Lielākais, ko iepriekš biju skrējis bija 12km un ik dienā pārsvarā skrienu 4-5 km. P.S. Šis pasākums notika Valgundē un tas pamestais lauks un ferma ir Kalnciema masīvs.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais