Užavas puses vērojumi:)

  • 3 min lasīšanai
  • 13 foto

:)

Užavas pusē

Pirms nedēļas pabūts Nīcas laukos, tagad gribas aizbraukt uz Užavas pusi. Pavērot putnu migrācijas sākumu un varbūt kādu vientuļu Baltijas jūras krastā stāvošu bāku.

Rīts ir apmācies, taču neatmetam cerību, ka varbūt uz pusdienas laiku varētu skaidroties. Pusceļā tā arī vienubrīd sāk izskatīties, taču zemie mākoņi un miglas vāli atkal aizklāj saules spožo disku.

Abavas ieleja vēl auksta un nemīlīga. Vietām vēl redzams sniegs un ledus, tas izstaro aukstumu un miglainus vālus, kas šur un tur mutuļo kā īstas miglas upes vai strauti. Ceļš ir pamatā labs un sauss, jau iztēlojamies, cik skaisti šeit drīz būs, kad pavasaris izdzīs pirmos lapu pumpurus un saule patiesi sāks devīgi sildīt. Būs noteikti jāatbrauc!:)

Sabile izskatās pavasarīgi nedaudz noplukusi un tāda depresīva.

Nekas, jāgaida, kad viss sazaļos un saziedēs puķes! Tā spriež mani ceļabiedri.

Ripojam tālāk garām mežiem un pļavām. Ziemas aizejošais tuvums vēl samanāms ar neapbruņotu aci. Miglas vāli reizēm sabiezē, reizēm izšķīst un pazūd pavasarīgajos lauku plašumos.

Aiz Kuldīgas griežam Ventspils virzienā un turpinām vērot garām slīdošus mežus un laukus. Lauki vēl te iekšzemē tādi patukši un nekas neliecina par putnu migrācijas sākumu. Nu varbūt vienīgi sīkie putni, kas no mašīnas skrējiena nav savērojami un saplūst ar apkārtējo raibo apkārtni.

Beidzot pagrieziens un ripojam pa nomaļu lauku ceļu, kurš ved mūs Užavas upes virzienā.

Sākumā lauki šķiet tukši un izmiruši. Labajā pusē uzplūdušais ūdens, kas klāj laukus, šķiet sasalis. Putnu nav.

Beidzot tālumā labajā pusē kļūst samanāmi balti punkti. Tiešām – gulbji! Tie plunčājas un ņemas pa uzplūdušu, bet nesasalušu lauku. Kopā ar milzīgu pīļu baru.

Nākošais gulbju bars jau ir kopā ar nelieliem zosu bariņiem. Tiesa, ķīķerī vēl saredzami tālumā citi esoši palieli zosu bariņi, to ir daudz. Bet tālu un migla joprojām vāliem klājas pāri šiem lielajiem laukiem. Saredzēt grūti.

Jo dziļāk braucam laukos, jo vairāk ir putnu. Bet tie ir tramīgi un uzmanīgi, tuvu neļaujas obzervēt. Pavīd arī skaists dzērvju pāris. Vēlāk tās būs obzervējamas vēl un lielākā skaitā.

Pēkšņi izbiedējam lielu zosu baru, kuru esam pamanījuši pēdējā brīdī un gaisā paceļas vesels putnu mākonis! Skaists un neaizmirstams skats!

Kamēr putnu zinātāji obzervē un skaita sugas, paeju nedaudz sāņus. Otrā pusē ceļam stāv veca koka mājiņa. ŠĶIET, KA TĀ IR AIZMIRSTA UN PAMESTA. Blakus esošais malkas šķūnītis sabrucis. Varbūt pat šoziem no sniega smaguma. Skumjš un sāpīgs skats! Redzot šādus skatus mūsu laukos, sirds reizēm sažņaudzās. Reiz taču te dzīvoja cilvēki, cēla savu mājiņu, sapņoja par laimīgu nākotni un dzīvi, par bērniem...nu kā jau parasti. Un tagad viss pamests un nevienam nav vajadzīgs. Droši vien, ka ābeles vēl tagad rudenī stāv ābolu pilnas... Baigi skumji kļūst to redzot...

Braucam tālāk. Bet mājiņa paliek mežmalā, iepretim skaistajam putnu laukam. Droši vien katru pavasari putnu klaigas priecēja šīs mājas ļaužus.

Kad esam pārbraukuši pāri laukiem, atkal esam mežā. Griežam pa labi uz Ventspils pusi un iebraucam Užavā. Meža ceļš uz bāku klāts ar lielām un aizdomīgām peļķēm. Labāk jau kājām, un kas tad ir nieka 1,4km līdz vienai no skaistākajām Latvijas bākām!

Meža ceļš ir viegls. Smaržo pēc priežu skujām un gaita te viegla un uz priekšu nesoša. Tiesa, migla atkal sabiezē un vāliem nāk no jūras puses. Drīz jau var sadzirdēt arī viļņu triekšanos krastā.

Bāka kāpas galā ir kā ezītis miglāJ Tāda tā izskatās arī fotogrāfijās. Nevienu dzīvu būtni nesamanu un arī neeju meklēt. Jo no uzkāpšanas bākā lielas jēgas jau nebūs – viss baltā miglas vatē. Pāris reižu nospiežu fotoslēdzi un kāpjam lejā uz liedagu.

Tur tādas spokainas sajūtas – metrus 20 no krasta vairs nekas nav redzams. Migla blāķiem gāžas uz krastu no dienvidrietumiem. Iedomājos – no miglas iznirst augsts kuģa priekšvadnis ar pūķa galvu un krastā lec baigie bārdaini – matainie veči ar zobeniem un cirvjiem...vikingi. Tā jau laikam tie negaidītie laupīšanas uzbrukumi notika. Un tad kurši brauca atriebt – ne velti taču dāņi baznīcās esot dievu lūguši, lai tas no kuršu jūras laupītājiem viņus pasargājot.

Migla un asais vējš ar aukstumu kā no ledusskapja aukstuma kameras dzen atpakaļ mežā...

Atkal viegls un jauks gājiens pa pieklusušo mežu un varam ierūcināt motoru.

Kad izbraucam no meža, atkal pa labi no auto paliels gulbju un zosu bars, citi vēl tālāk līdz pašai pamalei un miglas robežai. Zosu pavasarīgā tērgāšana skan cauri attālumam un dūmakai.

Užavā nobraucam garām senajai baznīcai bez torņa. Tā ir ciet. Torņus neesot būvējuši pie krasta esošām baznīcām, lai tie nemaldinātu kuģiniekus. Kādreiz esot bijis ar likumu aizliegts. Bet baznīca savdabīgi skaista, ar senuma un noslēpuma dvesmu.

Braucam cauri Užavai uz jūras pusi.

Pie pašas jūras redzamas kārtējās PSRS karaspēka daļas atliekas. Gar upes labo krastu pussabrukusi betonēta ierakumu līnija ar ložmetējligzdām krasta aizsardzībai. Vai nu robežsargi, vai kas cits te dienējuši. Relatīvi netālu ir pamatīga raķešbāze bijusi, tad te laikam vairāk robežas sargātāji.

Užavas upē pamatīga straume un tā vareni un strauji triecas bangojošajā jūrā.

Te noteikti jāatbrauc vasarā. Oļainais krasts ir fascinējošs. Skaists un romantiski vilinošsJ

Jāsagaida tik siltāks laiksJ



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais