Ceļš uz Anhela ūdenskritumu
|
Eriks Eisaks
|
Šī stāstu sērija būs par to, kā nokļuvu vietā, kurā jau vairākas reizes esmu pabijis savās fantāzijās, lasot tādas grāmatas kā Sera Artura Konana Doila „Zudusī pasaule”, Andra Stavro „Aleksandrs Laime un viņa zelta upe”, Aleksandra Tauriņa „Orinoko” u.c. Jau bērnībā kopā ar varonīgajiem atklājējiem ceļoju caur neizbrienamiem džungļiem, rāpos stāvajās galda kalnu klintīs, muku no dinozauriem, kas it kā esot izdzīvojuši šo kalnu virsotnes ekosistēmā, un indiāņiem, kas meta savus upurus lejā bambusa audzēs. Vēlāk lasīju par mūsu trimdas tautieša gaitām šajos pašos džungļos, un pēc viņa aprakstiem mēģināju uzburt ainas par šo mistisko apvidu. Un īsi pirms ceļojuma izlasīju arī par cita trimdinieka piedzīvojuma pilno ceļojumu pa mežonīgo Orinoko upi.
Par to, kā es tur nokļuvu, un, kādi bija gatavošanās darbi, drīzumā uzrakstīšu portālā www.celakaja.lv, kuram esmu pateicīgs par šo un vēl daudziem citiem lētiem ceļojumiem. Ne mēs vienīgie tikām pie Lētajām Lufthansas aviobiļetēm no Skandināvijas uz Karakasu par 180 Ls personai, jo par to liecināja tur sastaptie tautiešu bariņi.
Karakasā ierodamies 12. novembra pēcpusdienā, un no pierastā aukstuma nonākam vasarīgā sutoņā. Ar mūs tūres organizatoru Benu no Osprey Expeditions ir sarunāts, ka mūs sagaidīs Veronika, ar mūsu vārdu uz šiltes. Veronikas, protams, nekur nav. Panikā krist nav iemesla - pie manis ir viņu nauda, un tas ir tikai laika jautājums, līdz mūs atradīs. Kamēr gaidām Veroniku, mums uzmācas gan taksisti, gan policisti, kas piedāvā palīdzību un valūtas maiņu. Naudu mainīt bez sekām lidostā laikam atļaujas tikai likumsargi. Ja pie šīs nodarbes viņu teritorijā pieķer citus, sankcijas ir visai bargas, jo naudas maiņa šādā veidā nav legāla. Tas tāpēc, ka Hugo Čavess ir nofiksējis savu bolivāru kursu pret ASV dolāriem, kas ir 2 reizes zemāks kā melnajā tirgū. Mums naudas maiņa par kursu 8 bolivāri pret 1 US$ ir sarunāta pie tās pašas Veronikas, kura galu galā arī ierodas. Tantuks gados, kas dzimusi Austrijā, bet mūža lielāko daļu nodzīvojusi Venecuēlā. Pa ceļam uz viesnīcu piestāj tirgū, un izmaksā mums ananāsu, un īsumā iepazīstina ar valsti. Ar interesi pētām lidostas apkārtni caur viņas mašīnas logu, jo šī ir pirmā reize Dienvidamerikā.Ierodamies pie mums apsolītās daudzstāvu viesnīcas ar skatu uz Karību jūru, bet tavu neražu – mūsu rezervācija līdz galam neesot apstiprināta, un visi citi numuri pilni. Baseina un skaista skata pa logu vietā mēs dabūjām tuvējo viesnīcu, kurai nav ne baseina, nedz arī neviena loga mūsu numuriņā.Tā kā esmu samaksājis visu naudu par tūrēm, jūtos piečakarēts. Vēl vairāk šī sajūta izpaudās, kas man nākošajā rītā lika samaksāt par brokastīm (sendvičs ar kafiju 2 pers) 11Ls, kaut arī foršajā viesnīcā bija brokastis iekļautas cenā. Ar Benu paredzēta tikšanās nākošajā dienā, kad ielido arī mūsu ceļabiedrenes, un es gatavojos nopietnai sarunai. Līdz tam laikam centāmies iegūt vismaz kaut kādu labumu no tās situācijas, kādā bijām nokļuvuši, un pastaigājām pa apkārtni, pagaršojām pirmo reizi šīs zemes ēdienus un augļus. Īpašas pieminēšanas vērts ir aptuveni 1kg smags avokado, kas bija garšīgāks par tiem mini avokado, kas nonāk mūsu veikalos.
Kā jau dienvidu zemēs, arī te ceļa malās ir pamatīga miskaste. Cilvēki nelikās pārāk draudīgi, kaut arī bijām vienīgie tūristi, un apskates objekts vietējiem. Īpaši mūs sajūsmināja tie lūžņi, kas joprojām braukāja pa ielām. Tehnisko skati te nevajag, un brauc saburzītas, aprūsējušas mašīnas bez lukturiem, bet ik pa laikam pabrauc garām arī kāds skaists, labi kopts retro auto. Vietējai jaunatnei tāds stils, ka mašīnā saliek jaudīgu audiotehniku, uzliek mūziku uz to skaļāko, un tā arī braukā apkārt. Viena tāda mašīna nostāvēja un noorganizēja diseni nakts garumā tieši pie mūsu viesnīcas. Labi, ka mūsu numuriņam nebija logu...
13. novembra rītā pamodāmies ļoti agri, sagaidījām tās nelaimīgās, iepriekš pieminētās brokastis, un nolēmām aizkļūt līdz jūrai. Kaut arī to redzējām no viesnīcas, mums iegalvoja, ka ceļš uz to ir ļoti garš, un jāņem taksis. Nevar zināt, cik km ir tajos serpentīnos, un ar taksi arī drošāk. Takša vietā ieradās viesnīcas darbinieka radinieks, kas no mums noplēsa 50 bolivārus, un pēc 5 minūšu brauciena izlaida stāvlaukumā, kur aiz žoga varēja redzēt ne visai pievilcīgu pludmali. Ūdens nav dzidrs. Un atkal vilšanās – visas pieejas jūrai iežogotas, un ieejas maksa 120 bolivāri (15 US$) no cilvēka. Tā kā nebraucām te visu dienu sauļoties, tad nolēmām tāpat vien pa gabalu apskatīt jūru, un ar kājām iet uz viesnīcu. Kā neliela kompensācija par sagādātajām neērtībām mums bija dota atļauja laiku pavadīt pie pirmās viesnīcas baseina. Tur arī sagaidījām Bena māsu, kas mūs aizveda uz lidostu, kur jāsagaida ceļabiedrenes ar mazo puiku, lai dotos tālāk tūrēs.
Ātri sasveicinos ar ceļabiedrenēm, un brūku virsū Benam, kas izskatās noskrējies, jo šajā dienā sagaida lielu grupu no Latvijas. Nekavējoties man tiek samaksāta nauda par brokastīm, kā arī piedāvāti dažādi labumi turpmākajās dienās. Arī manās interesēs ir ātrāk visu aizmirst, un beidzot sākt izbaudīt savu atvaļinājumu. Lidostā pamanu daudz latviešu, un mana sieva sasveicinās pat ar skolas biedreni no paralēlās klases, un savu bērnības dakterīti. Njā... īstā vieta, kur satikties senām paziņām.
Cenas šajā valstī mums vajadzīgām lietām daudz neatpaliek no Šveices līmeņa, tāpēcnolemju pie Bena iemainīt vēl nedaudz naudas. Tā kā šis process lidostā ir bīstams, viss notiek tualetē. Vispirms abiem ir jāieiet kabīnēs un jāsaskaita maināmā nauda. Tad satiekamies pie izlietnēm, kur viens otram kabatās ieliekam naudu, un atkal ejam uz kabīnēm, lai šoreiz jau pārskaitītu saņemto naudu. Diezgan amizanti...
Visi tiekam lidmašīnā, kas dodas uz Ciudad Bolivar. Kad lidmašīna nosēžas, daļa pasažieru dodas uz izeju, taču par laimi vienam latvietim nez kāpēc ienāk prātā stjuartei paprasīt vai šī tik tiešām ir Ciudad Bolivar lidosta. Un izrādās, ka nē! Pa ceļam lidmašīna piestāj arī Maturin lidostā, kurā mēs savu vājo spāņu valodas zināšanu dēļ gandrīz palikām. Ceļojums būtu pamatīgi sabojāts.
Ciudad Bolivar lidostā tiekam sadalīti pa mašīnām, un izvadāti pa savām naktsmītnēm. Mēs četri pieaugušie ar vienu bērnu tikām iesēdināti mašīnītē, kas pie lielākas ceļa bedres draudēja izjukt. Ceļš uz mūsu posadu izrādās pagarš, jo redzu, ka aizmugurē jau pazūd pilsētas uguņi, un ceļa malā sāk parādīties aizvien vairāk graustu. Nez’ uz kurieni mūs ved? Vēl neomulīgāk sāka palikt, kad no asfaltētā ceļa pilnīgā nekurienē nogriežamies uz izdangāta zemes ceļa, kura abās pusēs aug milzīgas niedres. Pēc neilga gabaliņa ceļa malā ieraugu sadegušu auto, un sāk palikt pavisam neomulīgi. Taču to, ka mums visiem pavīdēja doma par aplaupīšanu, viens otram atklājām tikai posadā. Tas bija neliels ģimenes īpašums ar dažiem viesu numuriņiem, iežogotu teritoriju, kurā bija gan jauks baseins, gan pilns ar dažādiem dzīvniekiem – papagaiļi, bruņurupuči un kapucīnu pērtiķītis. Bez mums pieciem uz šo posadu tika atvesti vēl 3 puiši no Latvijas. Bet par to, ka mēs te nebijām pirmie latvieši, liecināja Rīgas melnā balzāma pudele posadas bāra letē. Klāt pie vācu, krievu u.c. auto formāta karodziņiem piekarināju arī mūsējo, lai nākamajiem tautiešiem ir ko brīnīties.
14. novembra rītā pamostamies no puišeļa sajūsmas saucieniem par pagalmā sastaptajiem dzīvniekiem. Posadas īpašniekiem ikreiz ir jāatgādina, ka ēdināšana ir iekļauta cenā, un tad tiek pagatavots un pasniegts arī ēdiens. Vēlāk dodamies atpakaļ uz viesnīcu, lai lidotu uz Kanaimu. Sākumā apmulstam, jo nav saprotams, kur tieši jāgaida mūsu lidmašīna, un kad tā lidos, taču samulsums pazūd, kad kāda sieviete iesaucas: „all the latvians – follow me!”. Un tik tiešām gandrīz visa divdesmitvietīgā lidmašīna ir pilna ar latviešiem! Benam labs ķēriens, nodomāju pie sevis.
Lidmašīnīte paceļas gaisā, un, skatoties lejā, kļūst skaidrs, kāpēc pārlidojums ir ātrākais pārvietošanās veids šajā džungļiem klātajā apvidū. Nosēžamies Kanaimas lidostā. Lidostas ēka ir palmu lapu nojume, zem kuras ir gan pasu kontrole, gan turpat pie blakus galda arī suvenīru tirgotava. Te jau ir ievērojami daudz pemonu indiāņu. Mūsu transporta līdzeklis kavējas, tāpēc mums tiek piedāvāts apmeklēt sava tautieša kapa vietu, kur arī top kopbilde ar 13 latviešiem, kas nejauši satikās tik tālā pasaules nostūrī. Kapiņš ir nosēts ar dažādiem suvenīriem no Latvijas – gan karodziņi, gan dzintara gabaliņi un pat santīmu monētas. Daudz latviešu te ir pabijis īpaši pēdējo nedēļu laikā.
Visi tiekam aizvesti uz savu posadu, kur nakšņosim. Atlikušajā laikā iepazīstam ciematiņu un tā slavenos ūdenskritumus. Sirreālas fotogrāfijas uz ūdenskritumu fona sanāk ar palmām, kas ir lagūnā tālu no krasta, jo pēc lietus sezonas ūdens līmenis ir ievērojami cēlies. Interesanti pavērot vietējo indiāņu skolu, kur nodarbības notiek zem nojumes. Mūsu kompānijas puišeļa uzmanību visvairāk izpelnās milzīgais papagailis, kas tup uz koka pie mūsu naktsmītnes. Bet es pie apvāršņa jau ievēroju pirmos galda kalnus, un domās jau biju tur.
15. novembrī ilgi gaidītā ekspedīcija uz Anhela ūdenskritumu beidzot var sākties. Tieši pirms ūdenskrituma tiekam sasēdināti garlaivās, kas, spēcīgu motoru dzītas, sāk ceļu pret straumi. Ūdens pārsvarā mierīgs, tāpēc var pētīt dabu upes krastā. Džungļi ir saauguši pilnīgi neizbrienami. Ik pa laikam izslienas kāda palma, kā dzeltenas kupenas ik pa brīdim izceļas man nezināmi ziedoši koki, bet krastmalā skaistiem sarkanīgiem ziediem krāšņojas ūdens kakao koki. Laivas piestāj krastā, lai mēs ar kājām pa sauszemi varētu apiet bīstamas krāces, un šāda pastaiga bija tieši laikā mūsu samocītajiem dibeniem. Priekšā jau ļoti labi var saskatīt vareno Aujantepui kalnu masīvu, no kura gāžas neskaitāmas upes un straumītes, t.sk. 979m augstais Anhela ūdenskritums.
Kad dārdoņa palika aizvien skaļāka, un džungļi pilnīgi slapji, sapratām, ka esam sasnieguši mērķi. Te viņš bija visā savā varenībā mūsu priekšā – Anhela ūdenskritums. Mūsu tautietis savulaik pirmais tur augšā kalnā nonāca pie upes, kas radīja šo ūdenskritumu, un, pateicoties viņam, šo upi tagad sauc par Gauju. Upes ūdeņi, gāžoties no tāda augstuma, sadalās sīkos pilienos, un veido tādu kā milzīgu, lēni plīvojošu līgavas plīvuri. Šie sīkie pilieni izplatās pa visu apvidu, un arī mūsu drēbes dažās minūtēs kļūst pilnīgi slapjas. Kaut ko nofotografēt ir grūti, jo objektīvs vienā mirklī pārklājas ar pilieniem. Mums laikam ir paveicies, jo ūdenskritums nav mākoņu klāts, un, spriežot pēc ūdenskrituma mērogiem, tur augšā nesen ir pamatīgi lijis.
16. novembra rītā visi pamazām mostās, un gatavojas brokastot, bet es vēl nolemju aiziet līdz upei, un pameklēt kaut ko zeltam vai dimantiem līdzīgu. Galu galā latviešiem šī zeme izrādījās veiksmīga, jo abi Aleksandri (Laime un Tauriņš) Venecuēlā ir atraduši dimantus, un kāpēc lai es būtu izņēmums? Bet nekā – vien sauja kvarca kristālu paliks par atmiņu no šīs vietas. Atpakaļceļā vēl pēdējo reizi nopētam varenās klintis, un džungļus, kurus neviens labāk par mūsu tautieti diez vai tuvākajā laikā izpētīs.
Pēc ierašanās Kanaimā gaida vēl viens patīkams pārsteigums, pārgājiens uz tuvējiem Sapo ūdenskritumiem. Interesantākais pasākums pārgājiena laikā ir pārdesmit metru gājiens zem viena no šiem ūdenskritumiem pa glumiem akmeņiem. Ūdens masa, kas gāžas pāri, ir milzīga, un arī te vienā vietā jāiet acīm ciet, citādi tās momentā ir pilnas ar sīkajiem ūdens pilieniem, kas radušies ūdenim gāžoties pret klintīm.
Divdesmitvietīgajā lidmašīnā bez mums 17 latviešiem ir vēl tikai divi vietējie un abi piloti. Pēc ierašanās Ciudad Bolivar puse dodas tālāk uz Margaritas salu, bet mēs nu jau 9 dodamies uz Orinoko deltu, par ko būs nākošais stāsts. Pirms tam vēl atvadu vakars tajā pašā posadā, kur par latviešu invāziju vēl ilgi stāstīs leģendas.