Rumānija

Andris Bardziņš 16.03.2012 9 min lasīšanai 46 foto

Jau daudzas vasaras mūsu un draugu ģimeņu pasākuma plāna neatņemama sastāvdaļa ir ceļojums ar savu autotransportu pa Eiropas valstīm. Galvenais uzsvars ceļojuma laikā tiek likts uz vietējās dabas, kultūras, sadzīves iepazīšanu. Ceļojumi tiek plānoti tā, lai par iespējami mazākiem līdzekļiem varētu apskatīt iespējami vairāk.

Tātad pagājušās vasaras ceļojuma galvenais apskates objekts - Transilvānija Rumānijā.

Tā kā esam 9 braucēji, šoreiz izmantojam Renault busiņu – lētāk, ērtāk un jautrāk, nekā katrai ģimenei kratīties atsevišķi ar savu vieglo auto.

1.diena (950km)

Agrā augusta rīta stundā sakrāmējam teltis, guļammaisus, matračus, gāzes plītiņu un citas vajadzīgas mantas. Pārbaudām, vai ir visi bērni, pie viena secinot, ka bērna statusam atbilst tikai mazais Jānītis (kā gadi skrien...). Labā noskaņojumā startējam. Pakratījušies pa Latvijas asfaltbedrīšu ceļiem, iebraucam Lietuvā. Kaimiņzemi šķērsojam bez īpašiem piedzīvojumiem, pa logu vērojot apkārtni. Īsi pirms Polijas robežas iegriežamies Lukoilā, kur atrodas ļoti laba ēstuve. Ēdiens tiek gatavots uz vietas, atzīstamā kvalitātē. Kafejnīca atvērta cauru diennakti, norēķināties var gan litos, gan eiro. Krietni papusdienojuši, uztankojam arī busiņu un ienirstam Polijas bezgalīgajos plašumos. Līdz ar krēslas iestāšanos ierodamies kempingā pie Ļubļinas. Kempings vienkāršs, bet tur ir gan brīvas telšu vietas, gan dušas, gan tualetes, gan arī kafejnīciņa. Kamēr tiek stellētas teltis, uz gāzes plītiņas top Stīnas meistardarbs - makaroni „po flotski”. Lieki piebilst, ka tik garšīgi makaroni mājas apstākļos nu nekad nesanāks. Tad arī nogurums ņem virsroku, un dodamies pie miera.

2.diena (468km)

Aust saulains rīts. Sapakojamies un dodamies apskatīt Ļubļinu. Runā, ka vecpilsēta esot ļoti skaista. Lai gan ir pirmdienas rīts, ielas tukšas, stāvlaukumā brīvu vietu cik uziet, cilvēkus nemana. Prātojot, kas gan noticis, nāk apskaidrība – ir 15.augusts, kas katoļticīgās valstīs ir brīvdiena. Jo labāk mums! Visu varēs apskatīt bez steigas un burzmas. Jāteic, nebijām vīlušies: tiešām ļoti skaista vecpilsēta ar iespaidīgu arhitektūru.

Pēc jaukās pastaigas pa Ļubļinas vecpilsētas ieliņām dodamies tālāk. Mērķis – kempings Tokajas centrā Ungārijā. Sakām ardievas Polijai, veiksmīgi šķērsojam Slovākiju un pēcpusdienā jau nogruntējamies Tokajas kempingā. Blakus iekārtojusies jauniešu nometne. Visi staigā krekliņos ar uzrakstu BURN (laikam pasākuma sponsori ir enerģijas dzēriena ražotāji). Tā mums rodas sinonīms vārdu salikumam „aktīvi, skaļi jaunieši” – burni! Iegadījies tā, ka šodien ir Jogitas dzimšanas diena. To nolemjam atzīmēt turpat kempinga krodziņā ar kārtīgu ungāru gulašzupas porciju un, protams, Tokajas vīna glāzi. Lieliskā noskaņojumā dodamies iepazīties ar Tokajas pilsētiņas arhitektūru, šaurajām ieliņām un vīna pagrabiņiem. Tad jau arī klāt vakars. Dodamies gulēt un nekādi „burni” nespēj traucēt mūsu naktsmieru.

3.diena (430km)

Tā – šodien iebraucam Lielajā Nezināmajā. Uz Ungārijas-Rumānijas robežas pasu kontrole, feiskontrole (Rumānija nav Šengenas zonas valsts). Uz mūsu paziņojumu, ka braucam ekskursijā uz Transilvāniju, robežsargs paziņoja a Drakula nema. Ja nema tad nema, mūs jau tas neapturēs. Pirmais mērķis Ledus alas. Mazliet traucē romu tautības pārstāvji, kas pirms lielākām pilsētām apsēduši šosejas un tirgo kedas, tualetes papīrus, turpat ceļmalā salasītus un izlobītus valriekstus. Kādā pilsētelē piestājam Čili picas tipa ēstuvē papusdienot. Ēdienkarte pieejama arī angļu valodā. Esmu kartupeļu pankūku cienītājs, tāpēc pieticīgi pasūtu 3 pankūkas. Nu kurš varēja paredzēt, ka viņu izpratnē kartupeļu pankūka ir picas izmēra miltu plācenis ar vārīta kartupeļa garšu!!! Pie mūsu galdiņa vispārēja jautrība un fotosesija ar pankūkām. Ēdamā pietika visai atlikušajai dienai. Iebraucam Transilvānijas Karpatu zonā. Nudien, nebiju iedomājies, ka šie kalni būs tik iespaidīgi. Paliek vēsāks, sāk līt. Ak, tu neraža! Atrodam nobrauktuvi uz ledus alām. Ceļš bez seguma, dubļains. Jābrauc kādi 5km. Ar mūsu busiņu nav ko domāt pa to pērties. Izvēlamies svaigi nobetonētu celiņu busa platumā, kas it kā iet tanī pat virzienā. Ekstrēms brauciens gar klintīm, aizām, cauri kalnu ciematiņiem, līdz pēc kilometriem 4 ceļš izbeidzas nekurienes vidū. Caur lietus miglu kā parādība iznirst tantuks (laikam tepat kaut kur dzīvo). Mēs, visādas valodas sagrābstījušies, vien rumāņu nezinām. Savukārt tantuks labi pārvalda savu dzimto valodu, un tikai. Ņemot palīgā žestu valodu, noskaidrojam, ka līdz alām kādi 2-4km jāiet kājām. Nu neveicas mums pirmajā dienā Drakulas zemē! Griežam riņķī, lai līdz tumsai pagūtu nokļūt paredzētajā nakšņošanas vietā Rimetea ciematiņā Seklēru klinšu pakājē. Lietus piestājis, garastāvoklis uzlabojas. Ciematiņā ierodamies reizē ar govju bariem, kas atgriežas no ganībām. 20minūšu laikā atrodam naktsmājas privātmājā ar visām ērtībām. Fiksās vakariņas un dodamies pie miera.

4.diena (277km)

Aust miglains rīts. Kamēr brokastojam, migla izklīst, saulīte spīd. Dodamies nesteidzīgā pastaigā pa ciematiņu. Ļoti gleznaina klinšu apkārtne. Šeit būtu vērts uzkavēties kādu dienu, paklaiņot pa kalnu taciņām. Diemžēl mūsu plānos tas nav paredzēts, tāpēc iepērkam suvenīrus (palinku-vietējās kandžas uzlējums uz ogām) un dodamies vien tālāk. Mērķis – Sigišvāra, kur esot dzimis grāfa Drakulas prototips nežēlīgais Vlads Tepešs. Pa ceļam paredzēta Bethlen pils apskate Jidvejā. Diemžēl pils izrādās privatizēta un slēgta apmeklētājiem. Bez problēmām atrodam Sigišvāru, noparkojamies un dodamies pastaigā pa pilsētas seno daļu. Te viss orientēts uz tūristiem. Neskaitāmi suvenīru kioski, uz katra stūra sagaida Drakulas seja vai nu uz T-krekla, vai krūzītes, vai alus kausa. Laiks paskrien nemanot. Turpinām ceļu, lai līdz vakaram nokļūtu līdz Transfargašas kalnu pārejai. Kempingu gan nekādi neizdodas atrast. Apsveram jau domu sliet teltis kādā pļaviņā upītes krastā, bet te viss tik ļoti piesārņots, ka nav pat kāju kur spert. Vispār rumāņiem raksturīgi savus atkritumus atstāt visur kur, tikai ne tam paredzētajās vietās. Arī Pavasara Lielās Talkas, var nojaust, ka šeit netiek rīkotas. Skumji. Tā nu, meklējot vietu, kur pārnakšņot, satiekam sievieti no vietējā miesta, kas laipni mūs aicina uz savu māju. Vienojamies par samaksu un pavisam necerēti tiekam pie jaukiem apartamentiem, bonusā saņemot brīvu piekļuvi dārzeņu siltumnīcai. Var saprast, ka tūristu izmitināšana ir šo vietējo zemnieku papildu peļņas avots.

5.diena (615km)

Brokastis, fotosesija ar mājas saimnieci un veselu lērumu viņas radu, un esam gatavi šķērsot Karpatus pa Transfargašas kalnu pāreju. Jāteic, ļoti iespaidīgs ceļš un dabas skati. Ne velti tur tika filmēts arī Top Gear raidījums. Ik pa brīdim piestājam, fotografējam un baudām ainavu. Pašā augstākajā pārejas punktā bieza migla, liekas, to var pat sataustīt. Izbraucam cauri tunelim un esam otrā pusē. Migla pazudusi, spīd saulīte. No ceļmalas tirgoņiem iepērkam aitas sieru un ūdensklinģerus un ripojam lejā. Ceļš gan pabriesmīgs: asfalts vienās bedrēs. To veiksmīgi pārvaram, un tālāk mūsu maršruts ved uz kempingu Šablā Melnās jūras krastā Bulgārijas daļā. Šī ir vienīgā vieta, kuru jau laicīgi esam norezervējuši neta mājaslapā. Līdz ar krēslas iestāšanos sasniedzam Šablu, un tad sākas problēma ar navigatoru, kas nekādi nespēj atrast kempingu. Nomaldāmies pa dažādiem kreisajiem celiņiem kādu pusstundu, līdz nokļūstam kempingā jau tumsā. Kempings pabriesmīgs. Līdzinās drīzāk čigānu taboram. Protams, par mūsu rezervāciju neviens neko nav dzirdējis – vietu nav. Ka tevi kirkorovs, ko nu? Tieši blakus ir vēl viens kempings. Skābām, bezcerīgām sejām, noguruši dodamies uz recepciju. Šeit cilvēki ir ieinteresēti pārdot savu pakalpojumu un 15 minūtēs mums ir atrastas kempinga mājiņas 20 metrus no jūras krasta. Super! Nu var kaut ko iekost, atslābt un kārtīgi izgulēties – jūras šalkoņa ir tik ieaijājoša.

6., 7.diena (bez auto)

Saule, jūra, jūra, saule. Tā kā esam izvēlējušies pludmali ne pārāk biezi apdzīvotā vietā, arī Zelta smiltis ir kādus 70 km tālāk, pludmale nav pārslānīta ar atpūtnieku ķermeņiem. Kempinga teritorijā atrodas solīda ēstuve, kur papusdienot par saprātīgām naudiņām. Ēdienkarte pieejama arī angļu un vācu valodās. Viesmīles (ar modeļu augumiem) gan pašas neko citu nesaprot kā tikai bulgāru valodu, bet vai nu mēs kādi vakarējie. Ja galīgi nevar saprasties, runājam latviski un viss ir ok. Nobaudām arī vietējo iecienīto alus uzkodu caca pržena – saceptas sīkas renģītes ar sāli un citronu.

Alus, starp citu, arī ir tīri baudāms, saucas Kameņica. Galvenais, ka kiosks ar alus pumpīti atrodas tieši pludmalē, kas mani sevišķi priecē. Atrodam netālu bazējušos zemnieci, kas savus arbūzus, melones, persikus, tomātus un citus labumus tirgo tieši no sava dārza. Tik daudz persiku nebiju apēdis visā savā mūžā. Un cik sulīgi un garšīgi! Atsevišķas pieminēšanas vērts ir saldūdens ezers, ko no jūras šķir kādi nieka 100 metri. Redzot pa pludmali klīstam ar dūņām noķellējušos rumpjus (paskats nu gluži kā Fedjam no Šurika piedzīvojumiem), secinām, ka tās ir kādas īpašas ārstnieciskās dūņas. Jāpamēģina! Nezinu, cik liels ārstnieciskais efekts tika gūts, bet bija jautri.

8.diena (406km)

Sagaidām saullēktu jūrā, sapakojamies, vēl beidzamo reizi uztankojamies ar persikiem, arbūziem un melonēm, un dodamies Rumānijas virzienā. Tā kā ceļš ved caur Murfatlarai, būtu grēks neiegriezties vīna ražotnē. Atrodam rūpnīcu, bet tur ar mums neviens nevēlas runāt. Milzīga vīnogu lauka vidū atrodam ne tad krogu, ne tad vīna degustāciju zāli, kur tiek piedāvāts iegādāties šo dievu dzērienu. Saimnieks pastāsta, ka liela daļa vīna tiek eksportēta, pat uz Japānu. Cenas mūs sevišķi neiepriecina, tāpēc iepērkam vien nieka pārdesmit litrus. Dodamies tālāk. Mērķis – dubļu vulkāni kaut kur Karpatos. Vakarpusē, spriežot pēc navigācijas rādījumiem esam kaut kur ļoti tuvu mērķim, bet norāžu nav. Apjautājamies vietējiem. Mums tiek norādīts virziens un attālums – ap 4km. Pat pēc 6km – nekā. Jautājam atkal. Atkal virziena norādīšana un atkal tiek nosaukts mistiskais – 4km. Nekā. Trešo reizi izdzirdot, ka līdz vulkāniem ir 4km, paliek jautri. Nu, vadātājs kaut kāds. Nolemjam, ka rīts gudrāks par vakaru un slienam teltis pakalna nogāzes romantiskā pļaviņā. Pāris kilometrus attālajā miestā laikam kādi svētki – skan mūzika. Tā, mūzikas ieaijāti, arī iemiegam.

9.diena (337km)

Aust patīkams, saulains rīts. Šodien Annai dzimšanas diena. Rokasspiedieni, bučas, rīta kafija un dodamies meklēt mistiskos vulkānus. Beidzot kādā miestā patrāpījās sakarīgs tantuks, kas savam mazdēlam deva uzdevumu braukt mums pa priekšu ar velosipēdu līdz pareizajam pagriezienam. Tā nu mēs „joņojām” aiz velosipēda kādus trīs kilometrus par prieku sev un visiem ceļā sastaptajiem. Beidzot tiek atrasts pareizais ceļš ar norādi, kas ieaugusi krūmos, tātad neredzama. Puikam par pūlēm tiek saldie Latvijas suvenīri, un dodamies tālāk. Drīz vien esam pie dubļu vulkāniem. Gaisā jaušama tā kā sēra smaka. Pie ieejas onka nobrīdina, lai nesmēķējam. Cerams, tas bija joks. Mūsu acīm paveras mēness virsmas ainavas cienīgs skats. No pazemes nāk burbuļojoši dubļu geizeriņi. Fantastiski! Izstaigājamies krustu šķērsu pa šo dīvaino dabas veidojumu un dodamies tālāk. Šķērsojam Piekarpatu līdzenumus. Milzīgi meloņu, arbūzu, arī sīpolu lauki. Turpat lauka malā var nopirkt gatavo produkciju. Cenas – smieklīgas. Arbūzi, piemēram, maksā no 1 līdz 5 santīmi kilogramā. Braucam gar Karpatu dienvidu malu. Vīnogu lauki. Drīz arī norāde uz vīna rūpnīciņu, saucas Buduresca. To gan nevar laist garām! Iegriežamies. Šeit sajūtamies gaidīti. Jauni, patīkami puiši ar labām angļu valodas zināšanām aicina mūs iekšā. Tiek rautas vaļā dažādu vīna šķirņu pudeles un degustācija var sākties. Jā, Annai ir izdevusies dzimšanas diena! Arī man paveicies, jo, pēc grafika, šodien busu stūrē Didzis. Vīns izcili gards! Protams, iepērkam arī kādu vīna daudzumu, ko aizvest mājā. Zemās cenas mūs patīkami pārsteidz. Tālāk mūsu ceļš ved uz Sinaju, kur atrodas pasakaini skaista pils, protams, saistīta ar jau iepriekš pieminēto grāfu Drakulu. Pils gan nezināmu iemeslu dēļ slēgta, taču arī apkārtne un dārzs ir apskates vērti. Dodamies tālāk ar domu atrast nakšņošanas vietu. Moteļi, hoteļi un kempingi no mums ir noslēpušies, tāpēc atgriežamies pie pārbaudītām vērtībām – slienam teltis traki slīpā kalna nogāzē. Nakts paiet diezgan saraustīti. Ķermenim ir tendence visu laiku slīdēt pa slīpumu uz leju ārā no telts. Kaut kur netālu ir dzelzceļš. Satiksme ne pa jokam. Reizēm šķiet, ka vilciens taurēdams iebrauks teltī.

10.diena (619km)

Štrunts ar visiem vilcieniem, no rīta esam atpūtušies un mundri. Laikam jau spirgtais kalnu gaiss labvēlīgi iedarbojas. Šodien griežamies uz māju pusi. Maršruts paredzēts gar Rumānijas – Ukrainas robežu līdz jau zināmajam kempingam Tokajā Ungārijā.

Uz ceļa vismaz 100km garumā norit atjaunošanas darbi. Lēns un saspringts brauciens. Ap pusdienlaiku esam Sapantā. Saule cepina ne pa jokam. Tur apmeklējam tā sauktos „jautros kapiņus”, kur katra aizgājēja atdusa vieta rotāta ar stilizētu koka krustu, uz kura uzgleznots kāds nozīmīgs šā cilvēka dzīves mirklis ar aprakstu, žēl, ka tikai rumāņu valodā. Pie vārtiem pilnā sparā norit suvenīru tirdzniecība. Kamēr Latvijā tiek domāts, ka būtu vērts attīstīt „kapiņu tūrismu”, šeit viss jau notiek. Būtu vērts pamācīties. Vakarā ierodamies Tokajas kempingā. Tveicē pamatīgi. „Burnu” šoreiz te nav. Dodamies pie miera.

11.diena (478km)

Šodien jātiek līdz kempingam pie Ļubļinas Polijā, tapēc daudz nečammājamies un startējam. Tikko izbraucot no Tokajas tuvējā miestā (laikam saucas Bodrogkeresztur) pie vienas mājas ieraugām uzrakstu „In vino veritas”. Jāpārbauda. Tā ir viena no neskaitāmajām šī reģiona privātajām vīna darītavām. Laipnais saimniekonka aicina mūs pagrabā uz degustāciju. Man atkal ir paveicies, jo pēc grafika šodien busu stūrē Didzis. Vīni tiešām ekselenti, it sevišķi Aszu tipa. Protams, papildinām savus vīna krājumus, iešķinķojam saimniekam Rīgas Melno Balzamiņu un, draudzīgi atvadījušies, dodamies tālāk. Pa ceļam iegriežamies Košicē Slovākijā, kur lielveikalā var sapirkt bērniem drēbītes skolai, kas bez visām atlaidēm ir lētāk, kā, piemēram, Alfas izpārdošanās. Jau naktī esam kempingā pie Ļubļinas.

12.diena (915km)

Beidzamā mūsu Vasaras Piedzīvojuma diena paiet bez īpašie sarežģījumiem, un vēlā vakara stundā esam mājās. Galvās jau dzimst domas, kur gan varētu doties 2012.gada vasarā.