F1 un kripatiņa Brazīlijas pavasara..

23.10.2007
7 min lasīšanai
33 foto

Stāsts būs par pagājušā gada ceļojumu, ar mērķi apmeklēt F1 2006.gada pasaules čempionāta pēdējo sacīksti, kas vienlaikus bija arī Šūmahera vecākā pēdējā sacensība F1 trasēs. Veselais saprāts teica, ka nebūtu gluži prātīgi doties tikai vienas nedēļas nogales izbraucienā uz pasaules otru galu, bet atvaļinājums arī jau gandrīz viss bija iztērēts, tāpēc tik vien sanāca kā papildus nedēļas nogalei Sanpaulu ieplānot vēl pāris dienas Riodežaneiro un Iguasu ūdenskritumu apmeklējumu. Haoss, nebeidzami kontrasti, troksnis, fantastiski dabasskati, aizdomīgi tipiņi uz ielām – tie varētu būt keywordi Brazīlijas raksturošanai. Tās Brazīlijas, ko paspēju iepazīt nepilnu deviņu dienu laikā. Cik nu vispār var iepazīt tik milzīgu valsti tik īsā laikā! Sanpaulu un F1 Pāris dienas pirms došanās ceļā saņemu savu pasi ar Brazīlijas vīzu, bet 19.oktobrī, dodoties ceļā uz Sanpaulu, man vēl nebija pārliecības, ka uz F1 sacensību vispār tikšu, jo maksājums par F1 sacensību biļeti jau vairāk kā mēnesi bija „apstrādes procesā”.. Agrā 20.oktobra rītā ar TAM Airlines (lielisks serviss!) reisu no Parīzes ierados Sanpaulu starptautiskajā lidostā. Izejot no lidostas jutu, ka nav tik silts kā gribētos, tikai kādi +20 grādi, bet palmas un saule tomēr iedvesmoja, sajūta atrodoties vienai pašai pasaules otrā malā, protams, bija samērā dīvaina, bet patīkama. Sanpaulu pirmās arhitektoniskās iezīmes mani pārsteidza un ne jau tajā labākajā nozīmē, jo grausti (pirmās ēkas, ko nākas redzēt ceļā no lidostas uz pilsētu), kuros dzīvo cilvēki, acu priekšā bija zināms pārsteigums, jo tūrisma katalogos un ceļvežos tādus skatus neredzēt, bet filmās redzēto tak visu neņemu par pilnu! Satiksme, lai arī haotiska, nepārsteidza – arī Eiropas dienvidos katrs brauc kur viņš grib un kā grib. Tuvošanās Sanpaulu centram neko labāku nesolīja – netīras ielas, sīkbodītes ar lielām, uz finiera sadrukātām raibām izkārtnēm, bezpajumtnieki utt. Ātri vien apjautu, ka brazīlieši nudien nav nekādi angļu valodas guru – lidostas busā neviens nesaprata ne vārda angliski, viesnīcas administrators neko vairāk par spāņu valodas pamatiem nebija apguvis, kas man, protams, nelīdzēja, jo spāņu valodu nepārvaldu jebkurā gadījumā, uz ielas vispār izdzirdēt kaut vārdu angliski šķita bezcerīgi.. Bet viens gan bija skaidrs – brazīlieši ir ļoti izpalīdzīgi un atsaucīgi un portugāļu valodā gatavi kaut pusstundu stāstīt, kur iet un ko darīt. Līdz ar to jāsaka, ka reizes trīs dzirdot vienu un to pašu, manas portugāļu valodas uztveres čarkas pamazām sāka parādīties un pat atvērties. Bet bija arī labas ziņas: 1) viesnīcā, atverot e-pastu, ieraudzīju, ka kamēr biju ceļā, maksājums beidzot ir apstiprināts un savu F1 biļeti varu saņemt „kaut kur nekurienes vidū jeb Sanpaulu otrā galā viesnīcā „kānuviņutursauc””; 2) man ir opcija „zvans draugam” – drauga draugam brazīlietim, lai viņš man izrāda Sanpaulu.. Pirmais uzdevums tikt līdz viesnīcai „kānuviņutursauc” pēc manas F1 biļetes. Gaidot pieturā busu mazliet apmulstu, jo tam durvis ir abās pusēs – bet uzreiz skaidrs kāpēc – ir pieturas ielas malās, un ir pieturas ielas vidū pie t.sauc. „saliņām”.. satiksme šajā 11 miljonu pilsētā ir mežonīga un haotiska, autobusi brauc viens pēc otra, tiem uz sāniem atzīmētas kādas 5 galvenās ielas, pa kurām ved attiecīgais maršruts, taču pieturvietās nekādas norādes par tur kursējošajiem autobusiem nemanu.. pēc pamatīgas kratīšanās un žonglēšanas veiksmīgi nonācām pie viesnīcas „kānuviņutursauc” un saņēmu savu biļeti – sacensību redzēšu! Nu ko, beidzot varēju mierīgi pievērsties Sanpaulu.. ja reiz bijām pilsētas dienviddaļā, tad devāmies uz Iburapueras parku – vietu, kas ir iecienīta pilsētnieku atpūtas vieta sestdienās un svētdienās.. Pusdienlaiks – Brazīlijā ir ļoti daudz „por kilo” jeb vienkāršāk izsakoties vietas, kur liec šķīvī visu ko redzi un maksā par noteiktu cenu kilogramā + atsevišķi par dzeramo.. jāsaka, ka tādas maltītes sanāca gana lētas! Tālāk ar busu aizbraucām līdz Avenida Paulista – Sanpaulo finanšu avēnijai, kurā ir bankas, apdrošināšanas kompānijas, viesnīcas.. kontrasts starp šo finanšu centru un pašas pilsētas t.sauc. centru ir milzīgs – cik viens ir moderns, jauns un sakopts, tik otrs nolaists, piegružots, bomžu iecienīts un brīžiem pat neomulīgs.. Vakarā devāmies izbraucienā ar auto pa naksnīgo Sanpaulu.. bija piektdienas vakars un radās sajūta, jo vēlāks kļūst, jo vairāk automašīnu parādās ielās.. izbraucām caur Sanpaulu rajonu, kurā mitinās itāliskas izcelsmes brazīļi – vienā ielas pusē 20-stāvu mājas, otrā pusē nelielas vienstāva, divstāvu ēkas.. Tālāk man sekoja iepazīšanās ar Brazīlijas parkingiem.. brauc iekšā a la vārtrūmē un atdod tur mašīnas atslēgas parkinga darbonim, kurš tad nu tālāk iestūrē tavu auto kautkur dziļi dziļi.. paši tikmēr uz krogu.. pie ieejas krogā katram tiek iedalīta rūtiņu lapa uz kuras atzīmēti iespējamie drinki, kad pasūti, bārmenis ievelk attiecīgajā ailē ķeksīti un pirms izejas pēc tam samaksā atbilstoši šai tabelītei.. mmm.. kas par kaipiriņām! Uz F1 trasi, kas atrodas apmēram 20 km no Sanpaulu centra it kā bija kaut kāds special buss, bet, protams, web lapa, kurā uzzināt no kurienes, cikos un kā, nestrādāja! Nācās izlīdzēties ar regulārā sabiedriskā transporta (metro + buss), kā arī angliski nerunājošo pilsētnieku, policistu un sabiedriskā transporta darbinieku palīdzību.. nepagāja ne 2h, kad biju trasē! Troksnis nenormāls, bet ar laiku pieradu. Biļeti biju pirkusi tribīnēs tieši pretī boksiem, pretī bija arī milzīgs videoekrāns, tā ka to ko neredzēju trasē, varēju skatīties uz ekrāna. Neskatoties uz to, ka ārā bija kādi +22 grādi, ļoti salu, jo tribīnes nebija nekas vairāk kā tādas stalažu tipa konstrukcijas, kurās nenormāli svilpoja vējš, turklāt tās atradās ēnā. Pēc sestdienas vakara izklaidēm ar brazīliešiem un gardajām kaipiriņām par miega trūkumu svētdienas rītā nevarēju sūdzēties, tādējādi trasē ierados tikai pirms vienpadsmitiem – kārtīgie fani tad tribīnes labākajās vietas jau sen kā okupējuši, jo autodroms atvērts jau no pulksten 7. Rīta pusē tribīnes vēl bija saulē un ar to bija pietiekami, lai mans deguns stundas laikā iekrāsotos koši rozā, toties, kā saulīte pazuda, atkal klāt bija aukstums un te pat džemperis nelīdzēja. Bet tas jau nieks! Galvenais bija tas, kas risinājās manu acu priekšā, fantastiska sacensība un Ferrari uzvara! Svētdienas vakaru veltīju kāda shopping centre izpētei un, lai gan bija tikai oktobra otrā puse, tur jau viss bija Ziemassvētku noskaņās un rotājumos! Riodežaneiro Nākamajā rītā pēc F1 sacīkstes devos uz Riodežaneiro. Sanpaulu iegādātais Loneley Planet ceļvedis attiecībā uz Rio neko labu tas nesolīja – autobusi esot zagļu iecienītākās vietas, uz Maracana dodoties ieteicams ņemt līdzi tikai minimāli nepieciešamo naudas daudzumu, īpaši jāuzmanās pludmalēs utt. Tā kā man nebija ne mazākās vēlēšanās pārliecināties par šo brīdinājumu atbilstību patiesībai, nolēmu Rio apskati veikt izmantojot gida pakalpojumus. Diena sākas ar braucienu Korvakado kalnā pie Kristus statujas. Lai arī nesezona, tūristu tur bija pietiekami. Šis ir augstākais punkts, no kura paveras skats uz Rio un tas nudien ir iespaidīgs uz visām debespusēm, turklāt man palaimējās ar laika apstākļiem, kuri šo prieku nesabojāja. Tālāk devāmies uz Maracana stadionu, kas man kā futbola cienītājai, bija „must see” kategorijas objekts. Diemžēl biju Rio nedēļas sākumā, kad spēles tur nenotiek. Malači brazīļi – stadiona vestibilu rotāja milzīgs jauno pasaules čempionu – Itālijas izlases plakāts! Netālu no stadiona ir arī Rio sambadroms, kurā norisinās slavenie karnevāli. Tā ir tāda 700 metrus gara ieliņa ar tribīnēm vienā pusē un ložām otrā pusē. Ikdienā nekas sevišķs, protams, bet karnevāla laikā tā vieta noteikti pārvēršas līdz nepazīšanai! Pēc tam sekoja neliels izbrauciens pa pilsētas centru un devāmies uz pilsētas katedrāli, kas man kā klasisku vērtību cienītājai šķita gana dīvaina celtne. Bet ja jau pats pāvests to iesvētījis, tad nu lai būtu. Nākamā pietura – Cukurgalva, kas ir otrs augstākais kalns Rio. Funikuliera stacijā bija satikušies Ferrari un Renault atbalstītāji, itāļi, protams, dziedāja Itālijas himnu.. Tālāk devāmies apskatīt visas Rio pludmales – no Copacabana uz Ipanemu un tālāk uz Leblon.. sezona vēl īsti sākusies nebija, tāpēc arī ļaužu pārāk daudz nebija un arī tūristu policisti tā pamaz. Pēc brīža iedzinu savu gidi pilnīgās šausmās, kad braucot garām favelai uz viņas aizdomu pilno jautājumu „Tu taču negribēsi te apstāties un bildēt”, es atbildēju „gribēšu gan!” :) Nākamo dienu pavadīju savā nodabā Rio, baudot pilnīgu atpūtu un abstrahējoties no Lonely Planet šausmu stāstiem – pāris stundas paķēru pigmentu Copacabana pludmalē, jo laiciņš bija dievīgs – aptuveni +30 grādi un spoža saule.. pludmale pilna ar atpūtniekiem un tūristu policiju.. Īstenībā Rio noteikti nebija tik „traka” kā biju sabaidīta un tā man šķita daudz patīkamāka un omulīgāka nekā Sanpaulu.. Iguasu Lai nokļūtu Foz do Iguasu, nācās lidot caur Sanpaulu. Mani mazliet nervozu darīja tas, ka starp reisiem man bija tikai 35 minūtes, bet satraukumam nebija pamata, jo tā kā lidostā ierados gana savlaicīgi, tiku iesēdināta kādā agrākā reisā. Starp citu, Sanpaulu pilsētas lidosta atrodas pilsētā vārda tiešā nozīmē – visapkārt mājas un nolaižoties šķita, ka tiks skarts kādas mājas jumts. Biju nolēmusi reisa laikā uz Iguasu nedaudz pasnaust, taču neizdevās – lidmašīnā bija kādas Sanpaulu skolas 9.klases beidzēji, kas devās a la klases ekskursijā uz Iguasu un tas viņiem bija gada notikums – papļāpāt ar ārzemnieci „no citas planētas” jeb Latvijas velnsviņsazinkurEiropā.. :) Foz do Iguasu lidosta tāds skrejceļš ar nelielu mājeli vien ir un, nokāpjot pa lidmašīnas trapu, nokļuvu nenormālā sutoņā. Neskatoties uz to, ka saule slēpās aiz mākoņiem, jutos kā pirtī un ne velti, termometri pilsētiņā rādīja +36 grādu atzīmi pēc celsija! Nākamajā rītā devos uz Iguasu nacionālo parku. Diena sākās ar viesošanos Putnu parkā, kurā sastopami daudz un dažādi Dienvidamerikas putni – daudzkrāsaini papagaiļi, tukani u.c. Pēc putnu parka – ūdenskritumi. Parka apmeklētāju statistikā papildināju lietuviešu tūristu skaitu, jo manai vietējai gidei, kura gāja iegādāt man biļeti, acīmredzot nebija nojausmas, kas tā Latvija tāda ir.. Iguasu ūdenskritumi atrodas uz Iguasu upes, kas ir Argentīnas un Brazīlijas robežupe, aptuveni 20 km pirms tās ietekas Paranā. Bet tas nav viens ūdenskritums – kopumā tur ir kādi 275 ūdenskritumi, vidēji 72 m augstumā un gandrīz 3 km platumā. Ūdenskritumu izskatu, protams, krietni ietekmē lietus daudzums, bet to centrālā un iespaidīgākā daļa Velna rīkle ir mutuļojošs ūdens kalns jebkurā laikā. Aizraujošākais šajā pasākumā, protams, bija izbrauciens ar laivu pa Iguasu upi, kura neatņemama sastāvdaļa ir braucēju izmērcēšana līdz ādai – gan pabraucot zem krāču un viļņu ūdens, gan zem pašiem ūdenskritumiem. Nu ne jau Velna rīkles, protams.. mazliet mazākiem! :) Ja jau biju tik tālu atbraukusi, tad būtu bijis grēks neapskatīt šo dabas brīnumu arī no Argentīnas puses. To nav grūti izdarīt, jo uz Argentīnu dodoties mums vīzu nevajag. Tādējādi nākamajā dienā pirms mājupceļa uzsākšanas vēl devos palūkoties uz ūdenskritumiem no Argentīnas puses. Lai arī lielākā daļa ūdenskritumu (~75%) atrodas Argentīnas pusē un tātad tie it kā labāk redzami no Brazīlijas puses, man labāk patika tieši Argentīnas puses apmeklējums, jo tur ūdenskritumiem var piekļūt tuvāk. Taka pieved pie pašas velna rīkles! Atpakaļceļš man bija caur Londonu un izrādījās, ka TAM airlines 28.oktobra reiss Sanpaulu – Londona bija šī maršruta atklāšanas reiss, kā rezultātā visi pasažieri tika pacienāti gan ar šampanieti, gan saņēma nelielus suvenīrus! Jāsaka, ka arī Sanpaulu lidostas taxfree veikalā Latvija bija jauns ģeogrāfisks atklājums – viņu sistēmā tāda valsts nebija, bet nebija arī Lietuva, tādējādi tur tiku atzīmēta kā Luksemburgas iedzīvotāja! :) Pēcvārda vietā. Īstenībā brauciens bija vārdos neaprakstāmām emocijām bagāts un Brazīlijā noteikti vēlētos atgriezties vēl, jo tik milzīgai valstij deviņas dienas ir daudz par maz.. tikai tāds ieskats turienes dzīvē vien sanāk..

F1 un kripatiņa Brazīlijas pavasara..

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem