subjektīva puzle - Abruzzo 2 diena
|
Martins Kalnberzins
|
tad atkal zivs: Plunkš.
Skaņu darbs sanāca ar apbrīnojamu precizitāti. Pamostoties pa īstam, manis sadzirdētais koris vairs nebija tik skanīgs, jo selektīvā dzirde pazuda un es sāku uztvert kopējo dienas pamošanās mūziklu. Auto motora rūkoņu tālumā, baznīcas torņu zvanu skaņas un pat migla, kas cēlās augšup no ezera veidojot mākoņus, to, šķiet, darīja ar troksni. Nakts bija pagājusi un diena sākusies.
Kopā ar pirmajiem saules stariem pie ezera parādījās arī makšķernieki. Ak, vai viņi, ja vien būtu atnākuši stundu agrāk, būtu manījuši lielo zivju lēcienus? Bet pašreiz, laistoties ezera ūdenim austošas saules staros, vairs nemanīja ne vienu zvīņoto akrobātu.
Savākuši nometni, devāmies atpakaļ uz auto un uzkodām rīta cornetto ar kafiju mazā pludmales bāriņā, kurš tieši sāka savu rīta rosību.
Šodienas plānos bija pabraukāt pa maziem kalnu ciematiņiem un izbaudīt apvidus auto priekšrocības, dodoties kalnos tur, kur ar parastu auto neuzdrīkstētos.
Uzlikuši „tomtomam” par galamērķi kādu mazu ciematiņu kalnos, devāmies ceļā. Braucot pa Apenīnu kalnu serpentīniem, kritiski vērtējām mazos zemes ceļus, kas pazuda kalnos. Gribējās atrast kādu, kurš ne tikai uzvestu uz virsotnēm, bet pārvestu mūs tām pāri. Nemanot jau bijām sasnieguši pagaidām izvēlēto galamērķi- nelielu ciematu Pui. Klasisks Itālijas kalnu ciemats ar gadsimtiem vecām haotiski sabūvētām mājām, kuras, pateicoties spilgtajai saules gaismai un ēnu spēlei, šaurajās ielās veidoja kolosālu mozaīku: centrālo laukumu ar strūklaku, burvīgu iedzīvotāju kņadu un svētdienas gadatirgu mums par prieku. Nopirkt varēja visādus krāmus un sīkumus. Labu brīdi uzkavējāmies pie viena poļu izcelsmes darboņa stenda, priecājoties par vecajiem padomju laika fotoaparātiem. Nieka 50 euro un tavā īpašumā varētu būt „Zenīts”.
Saules karstuma un papīru turzu satura apdullināti, klaiņojot pa ciematu, salecām atkal auto un veldzējāmies pretvēja plūsmā braucot tālāk kalnos. Ceļš bija neizsakāmi gleznains. Tas veda pa šauru kalnu ieleju ar stāvām klintīm abās pusēs paralēli nelielai straujai upītei, līdz nokļuvām pie garena kalnu ezera ar fantastiski zilu ūdens toni. Brīdi pastaigājāmies pa tiltiņu un ezera krastu nolemjot ka obligāti te ir jāatgriežas uz vairāku dienu pikniku.
Saskaņojot savu atrašanās vietu ar parastu karti, nolēmām, ka ir pienācis brīdis doties prom no asfalta un mēģināt šķērso kalnu grēdu Romas virzienā. Ieslēguši auto 4x4, mēs to pagriezām uz daudzsološa grantēta ceļa pusi un devāmies kalnos. Pēc nepilnas pusstundas, sapīkuši sēdējām un gaidījām izlūkos izsūtītā ceļa biedra lēmumu, vai mūsu auto būs spējīgs nobraukt pa krūmiem aizaugušo kalna nogāzi lejā, kur pēc „tomtoma” domām pēc dažiem simtiem metru bija jābūt nākamajam ceļam. Verdikts – nē nebūs iespējams. Tā nu stūrējām atpakaļ uz lielceļu.
Daudz nebēdājot, pie nākamā daudzsološā pagrieziena pametām atkal šoseju, un šoreiz veiksmīgi. Tikām uz perfekta maza zemes ceļa, kas ar stāviem serpentīniem mūs izcili izvizināja pa visu kalnu grēdu, veiksmīgi pārvedot tiem pāri. Sajūtas bija kolosālas. Auto svārstījās pa akmeņaino ceļu šurpu turpu. Braucot caur priežu mežiņiem, zari sitās sejā, lapas, čiekuri un mazi zariņi palēnām piepildīja visu auto. Izbrīnītas aitas ganībās ik pa laikam domīgi nobolīja savas acis uz mums. Braucot jau pa virsotni, pavērās fantastikas kalnu ainavas ar tālumā manāmo Apenīnu augstākās virsotnes Grand Sasso smaili.
Virzoties jau lejā no kalnu grēdas, nokļuvām atkal pavisam nelielā ciematā un līdzšinējās veiksmes iedvesmoti, lepni nogriezām nost no ciemata galvenā ceļa, dodoties tuvākās kores virzienā. Tantuki, saģērbušies melnās drānās, sēžot ciemata laukumiņā pārsteigti noskatījās uz mums. Pēc brītiņa, atdūrušies pret stāvu aizu, mēs, nu jau vairs ne tik lepni, atkal braucām garām tantukiem, un mums visiem šķita, ka viņu saulēs iedegušās, grumbainās sejas bija savilktas vieglos smīniņos, mājot mums ar roku otro rezi.
Diena tuvojās vakara pusei un, ripojot lejā pa serpentīnu, pēc piedzīvoto emociju un skatu pārpilnības, nogurums darīja savu. Piedzīvojums šoreiz bija beidzies, un nu jau braucot pa parasto autostrādi L Aquila- Roma. negribējās vairs neko citu, kā ātrāk nokļūt Rocca Pi Papa un savākt sevi nākamajai darba nedēļai. Noguruši, bet apmierināti ieskaitījām šo weekendu Top 10niekā
galerijas saite http://dra.lv/gFRtY1
