MALAIZIJA: KUALA LUMPURA UN MELAKA

08.06.2005
8 min lasīšanai
6 foto

Malaizijas vēsture Malaizijas vēsture ir visai notikumiem bagāta, kas arī atspoguļojas kultūrās, kuras puslīdz mierīgi šajā valstī pastāv viena otrai līdzās. Īsumā - vietējie iedzīvotāji -malaji- tās teritorijā ieradās no ziemeļrietumu Ķīnas teritorijas aptuveni pirms 10 000 gadu. Kādu laiku tā bija viena no teritorijām, kuras pazina ar kopējo nosaukumu Funana [precizējumiem, lūdzu vērsieties pie komentāru rakstītājiem, skat. zemāk], tad tā ietilpa veidojumā, kura centrālā vara atradās vietā, kur tagad ir Sumatra. Vēlāk to pārņēma viena no Indijas karaļvalstīm. 1405. gadā uz Melaku pārcēlās daudzi ķīniešu tirgotāji, kuri būtiski iespaidoja šīs pilsētas attīstību. Aptuveni šajā pašā laikā šajā teritorijā strauji izplatījās Islams. Jau 2.gs. Melaka bija zināma arī Eiropā. 1511. gadā Melaku sagrāba portugāļi, vēlāk to pārņēma holandieši (1641.), vēl pēc tam - briti. Pēc otrā Pasaules kara Malaizija ieguva neatkarību. 1967. gadā tā kopā ar Singapūru izveidoja konfederāciju, bet divus gadus vēlāk Singapūra to pameta. Kualalumpura ir jauna, ātri veidota un moderna pilsēta. Šobrīd tā ir krāšņa un daudzveidīga valsts, kas turklāt ir viena no pārticīgākajām visā dienvidaustrumu Āzijas reģionā. Tajā atrodami kā kalni un upes, tā liedagi, kā arī industrializētas pilsētas un laikā apstājušās vietas. Sagatavošanās darbi Iegādājos ceļojuma čekus, kuri vēl arvien atrodas manā plauktā neizmantoti -ērtāk bija samainīt līdzpaņemtās eiras. Sapotējos pret visādām nejaucībām un iegādājos halucinācijas izraisošas malārijas tabletes, kuru lietošanas laikā turklāt nedrīkstēja lietot alkoholu (bet pirms Malaizijas mēs braucām uz kāzām Sidnejā, ja). Kualalumpura Kualalumpurā ielidojām no Sidnejas ļoti vēlā vakarā. Pilsētas centrā izkāpjot no vilciena elpu aizsit karstuma vilnis - kaut arī saule jau ir noritējusi, ārā vēl arvien valda +35C. Tā kā ir tumšs, bet bagāža smaga, Lens tiek pāri savam skotu skopumam (taupībai es gribēju teikt, taupībai!) un mēs ņemam taksi, kurš gaisa kondensētāja greznībā aizvizina mūs līdz Chinatown, kur ir mūsu viesnīca. Tā atrodas tieši pie nakts tirgus, ņemam mantas un brienam tirgum pāri, lai nokļūtu līdz ieejai. Iekārtojamies, un tā kā pulkstens ir nedaudz pirms pusnakts, bet Lens ir badā, ejam meklēt ēstuvi. Turpat pie tirgus, protams. Par kaut kādiem diviem ringitiem (1 EUR=4,6 MYR) Lens dabū sojas kaut ko, un es palieku pie coca cola. Tirgus rosīgs, tiek tirgotas Louis Vuitton somiņas, CD, visu veidu slavenāko firmu rokas pulksteņi. Blakus - augļi. Blakus - viss pārējais. Samazgas tiek uzreiz izgāztas uz ielas, tēju ar pienu līdzi ņemšanai ielej plastikāta maisiņā un iedod salmiņu. Ap diviem naktī daļa stendu tiek novākta, somiņas kaut kur aiztransportētas, to pārdevēji paēd un daļa turpat arī noliekas pagulēt. Vēlāk diskutējam, kā šie pakaļdarinājumi var būt tik tuvi oriģināliem - vai varētu būt, ka to detaļas tiek ražotas Āzijā, un tātad, faktiski atbilst oriģinālam? Un kāpēc Āzijā tik lieliski tiek gatavoti pakaļdarinājumi (kam arī vajag daudz prasmes), bet netiek radīti pašu izcili un pieprasīti zīmoli? No rīta sevi nedaudz liek manīt laika starpība, īsti nevar saņemties un pamest gultu. Kad beidzot tas notiek, ārā no kājām gāž briesmīga svelme, bet jāiet pētīt pilsēta un jātiek līdz slavenajiem dvīņu torņiem (Petronas towers). Centrs ir visai industrializēts, lielas biroju ēkas, arhitektūrā kā rotājumi izmantoti režģi un tā tālāk. Kad tiekam līdz torņiem, izrādās, ka visas dienai paredzētās biļetes jau izdotas (tās ir par velti, bet tiek izsniegtas uz noteiktu dienas laiku). Izstaigājam pie torņiem piebūvēto super-tuper-mega-hiper iepirkšanās centru un tad paslinkojam parkā pie tā, vērojot ļaudis un to, kā viss sakopts, un bērneļi spēlējas baseinā. Aprunājamies ar puisi no Dienvidāfrikas Republikas, kas Kuala Lumpurā strādā jau 5 gadus. Patīkot. Vakarā ietiekam vietējā indiešu ēstuvē, kur skotu skopums (t.i. taupīgums, protams!) sajūsminās par to, cik zemas var būt cenas, un es dzeru coca cola. Nākamais rīts sākas nepatīkami agri, jo ieplānots būt vienā no pirmajiem iekšā laidieniem torņos. Īsi pēc septiņiem saule vēl neliek aizdomāties par saules dūrienu, bet temperatūra tā pati nemainīgā - +35C. Piestājam pie tradicionālo naudas mijēju kioska - ļoti labs kurss eirām un dolāriem, daļu eiru samainām bankā. Atgriezusies mājās Luksemburgā, 400 ringitu atrodu noliktus somas kabatā. Pie torņu apmeklēšanas patiesi tiekam, tūristu plūsma organizēta pa pusstundām, izsniedzot vienas pusstundas ietvaros dažādu krāsu caurlaides. Noskatāmies filmu par torņu tapšanu, pāris interaktīvi pasākumi tipa cik reižu torņi ir garāki par jums, un tiekam uzvesti līdz tiltiņam. Skats patiesi iespaidīgs, kaut arī tilts nav nemaz tik augstu. Mani vairāk sajūsmina tas, kā cilvēki šīs 15 min patiesi pavada vienā laidā fotografējot. Pēcpusdienā apskatam Masjid Jamek un Masjid Negara. Pirmā tiek reklamēta kā Kualalumpuras glītākā mošeja, otra ir lielākā mošeja Dienvidaustrumu Āzijā. Aplieku savu lakatu, bet šī nu ir vienīgā reize visa ceļojuma laikā, kad man patiesi liekas, ka uz mani blenž. Jāpiebilst, ka visumā Malaizijā tās daudzo reliģiju pārstāvji sadzīvo samērā labi, kaut arī Islama piekritēji pēdējā laikā ir mēģinājuši nedaudz paplašināt Islama lomu valstī. Pēdējā laikā nav arī izteiktu etnisku konfliktu, kaut arī ķīnieši nav visai mīlēti no malaju puses, kuri uzskata, ka ķīniešu rokās ir lielākās bagātības. Savukārt gan ķīnieši, gan indieši uzskata, ka reizēm malajiem tiek piešķirtas nepamatotas priekšrocības, piemēram, saņemot amatus valsts pārvaldē. Nākamajā dienā dodamies apskatīt Mazo Indiju, jo man ļoti gribas iegādāties tradicionālo audumu kain songket, kas ir ārkārtīgi krāšņš, ar sudraba vai zelta diegiem caurvīts un tradicionāli tiek izmantots svinīgākajās ceremonijās. Tāpat arī vēl arvien meklējam tradicionālos Malaizijas pūķus. Mazā Indija sagaida ar karija smaržu, audumu veikaliņiem un divām ielām pussagruvušu māju. Atrodam nelielu audumu veikalu, kura īpašnieks stāsta, ka viņa meita mācās Lielbritānijā, izrāda visus savus kain songket un izstāsta, kādu man vajadzētu. Nenopērku tomēr, jo gribu paskatīties vēl kādā vietā. Paēdam ļoti lētas pusdienas Mazās Indijas tirgū - lieliski sagatavotu vistas ēdienu ar rīsiem par pusi ringita kopā. Atmetam līdzšinējo plānu braukt uz Cameroon Highlands nākamajā dienā, lai apskatītu tējas plantācijas - karstums nogurdina. Vēlā vakarā atrodu savu kain songket - sarkanu ar zelta diegiem - vietējā segtajā tirgū. Turpat pēc ilgiem meklējumiem atrodam tradicionāli batikotos pūķus - pēc tam, kad Lens gandrīz jau ir gatavs iegādāt kaut ko šausmīgu (šausmīgi neglītu, nevis šausmīgi biedējošu) vanaga vai cāļa izskatā. Tradicionālie pūķi, par laimi, pēc baltgalvainā ērgļa neizskatās, tie ir enkura formas un interesanti batikoti. Pēdējā dienā Kualalumpurā staigājam pa pilsētu un fotografējam visādas interesantas vietas. Vienbrīd sākas briesmīgs lietus, ko pavadām nelielā ēstuvē, kurā mana galvenā nodarbe ir Lonely Planet lasīšana un laiku pa laikam garām rāpojošo prusaku pieskatīšana. Melaka Pārbraucam uz Melaku. Kualalumpuras autoosta ir pabriesmīga celtne, kas izskatās šausmīgi netīra un briesmīgi ož. Melakas autoosta ir ļoti moderna, ar tūristiem paredzētām izziņām, kur var dabūt karti, un taksometru vadītājiem, kurus skotu taupīgums noved līdz asarām. Šķiet, ka abi mūsu ceļveži nav ņēmuši vērā cenu izmaiņas - par tajos minētajiem 10 ringitiem neviens līdz pilsētas centram mūs vest neuzņemas. Tomēr patīkami, ka, salīdzinot piemēram, ar Maskavu, cena netiek palielināta tikai tad, kad jau esi taksī. Tātad, taupām (skotu princips), uz viesnīcu braucam ar vietējās satiksmes autobusu. Logu tam nav, un busiņš man vispār atgādina autobusu, ar ko mēs "Lotosa" nometnē mēdzām braukt uz biešu laukiem. Lenam, protams, šādu atmiņu nav, viņam tā ir tikai eksotika. Izkāpjam, kad konduktors mums paziņo, ka ir īstā pietura, un pēc kartes saprotam, ka līdz vienīcai vēl ir kārtīgs gabals. Garām pabrauc krāšņi ar lentām un mākslīgajām puķēm izgreznota trikša, bet būtu neiespējami tajā ietilpināt mūsu bagāžu un mūs piedevām. Risinājums - noķeram taksi un pēc trim minūtēm esam viesnīcā. Kādi 5 ringiti laikam ietaupīti- vismaz kaut kāda nauda:) Mūsu viesnīca ir Baba House - Babas bija vīriešu dzimtas ieceļotāji no Ķīnas, Nonyas bija viņu sievas. Mūsu viesnīca ir viena no 15.gs. būvētajām bagāto Baba majām ar iekšpagalmiem un visādām interesantām telpām. Salīdzinot ar vairumu istabu, mūsējai ir arī logi - pārējās ir izvietotas ap iekšpagalmu, kura mērķis ir atvēsināt telpas. Viesnīca ir ārkārtīgi cēla un patīkami vēsa. Pavisam tuvu atrodas Chinatown, kurā ir bezgala daudz ēstuvju un vietas, kur tirgo izstrādājumus, kurus kādreiz meistaroja Nonyas, tostarp ananāsu cepumi un mazītiņas izšūtas kurpītes. Kurpītes tiek arī izmantotas kā viens no atpazīstamiem simboliem- tās ir uz pastkartēm, mazām glezniņām, t-krekliem. Izstaigājam vietējo koloniālo preču veikalu - interesants - galvenās preces ir vīraks, indiešu svētbildītes un uzlīmes ar Gilgamešu, cepamā eļļa milzu pudelēs un rīsu maisi. Blakus ir Stadhuys - holandiešu celtā domes māja un ielai otrā pusē - stilizētas vējdzirnavas, pie kurām fotografējas amerikāņu tūristi. Viņi arī ir trikšu galvenā peļņa, bet interesanti, ka nemaz tik daudz tūristu nemana. Visas holandiešu laika mājas centrā nokrāsotas sarkanas, kas esot izsaucis pilsētas sašutumu, bet vairāk ar' nekas nav noticis. Vakarā par ekstrēmu piedzīvojumu izvēršas ceļojums uz Tesko - tas atrodas netālu no autoostas, bet ceļi un pārejas nav pabeigtas. Tā nu līdz ar daudziem vietējiem mēģinām pārvarēt šķēršļu joslu, vairākas reizes riskējot tikt nobrauktiem. Sajūta dīvaina - abas puses ceļam ļoti atīstītas, bet no vienas uz otru jāparvar visādas bedres un pamesti dzelzsbetona bluķi. Atpakaļceļā ilgi gaidām pēdējo autobusu, tik ilgi, ka liekas, būs aizbraucis bez mums un taksometra šoferi varēs mums atriebties par rīta izgājieniem. Pametu Lenu skatāmies ārkārtīgi svarīgu futbola spēli (bez skaņas) un tieku viesnīcas vēsumā. No rīta dodamies uz Bukit China - lielāko ķīniešu kapsētu ārpus Ķīnas. Tā izveidota 15.gs. - pēc tam, kad Minu imeratora meita apprecēja Melakas sultānu un ieradās Melakā ar milzu skaitu pavadoņu. Iecerētā laivu tūre neizdodas - tā netiek īpaši reklamēta (precīzāk, par to neviens pilsētā neko nezina) un neatrodas 6 cilvēki, bet nez kāpēc mēs četri nedrīkstam samaksāt 6 cilvēku braukšanas cenu, tad esot jāmaksā par astoņiem...Neko, aizejam aplūkot jūras malu - tāda visai piedrazota diemžēl - pludmales jāmeklē Malaizijas salās. Vakarpusē apstaigājam tempļus, kuri atkal rāda, kā reliģijas sadzīvo šajā valstī - uz vienas ielas blakus viens otram stāv ķīniešu templis, mošeja un hinduistu templis. Ķīniešu templī aplūkojam krāsniņas, kur tiek dedzināta "Spoku nauda" un dažādu izstrādājumu atveidojumi no papīra, ko cilvēki iegādājas, lai palīdzētu un nodrošinātu savus mirušos piederīgos. Atrodam arī divas katoļu baznīcas. Hinduistu templī atstājam kurpes pie ieejas, izstaigājam saulē sasilušās grīdas, pēcāk melnās pēdas var nomazgāt pie mucām ar saulē sasilušu ūdeni. Blakus vairāki vīri vij vītnes no jasmīnu pumpuriem, un piepeši iestājas pilnīgs miers prātā. Dodoties uz viesnīcu Chinatown brīdi skatāmies kāda vīra priekšnesumu - viņš tirgo kaut kādu balzāmu muskuļiem, lūdz lai skatītāji viņam pasviež smagu, tējkannai līdzīgu priekšmetu, ko viņš tad noķer. Piebilde par smakām uz ielas - gar ielas malām ir iebūvētas notekas, kurās tiek novadīti notekūdeņi un gāztas iekšā arī samazgas un traukūdens. Notekas ir nosegtas ar tādām kā redelēm, un ievērojot nebeidzamo karstumu, tas viss tvaiko un nonāk gaisā. Pie pašas viesnīcas sastopam nošņurkušu kaķēnu un piecus milzu prusakus. Pēdējā diena Melakā sākas ar divas studas ilgu lietu, tik spēcīgu, ka liekas - tādā nevarētu pat paelpot. Lietum beidzoties, nekādu svaigumu nejūt - valda jau ierastā svelme. Rakstu pastkartes, Lenards atsakās parakstīties pastkartē maniem dzīvokļa kaimiņiem, jo es rakstu, ka "mirstu pēc kartupeļiem". Toties pēc pusdienām viņš atgriežas, nesot svaigu un aukstu kokosriekstu, kam piena baudīšani nozāģēta virsa. Ļoti atsvaidzinoši, turklāt man kā kolas nīdējai ir radusies dzēriena altenatīva. Vēlā vakarā ieklīstam Chinatown galvenajā ielā, kur notiek rosīga tirgošanās. Piemetamies vakariņām, un pēc brīža uz netālā paaugstinājuma sāk uzstāties kāda vietējā moderno deju kolektīva dalībnieki. Kā katru vakaru ielās rosība nebeidzas un nebeidzas, un atliek vien minēt, vai tas ir tāpēc, ka cilvēkiem negribas atgriezties trūcīgajās, tukšajās mājās, kurās reizēm garām ejot var redzēt ģimenes sēžam uz grīdas starp kailām sienām un vakariņojot. Atpakaļ Nākamajā dienā atgriežamies Kualalumpurā, nododam bagāžu un reģistrējamies lidojumam. Pārējais laiks paiet fotografējot dvīņu torņus mijkrēslī un saulrietā. Lidmašīnā mums priekšā un aiz muguras sēž nedaudz īgni vācu pensionāru pāri, turklāt priekšējie ir tādā svarā, ka viņu krēsls sākuma pozīcijā nepaliek...Tā kā arī aizmugurē sēž tāda paša svarīguma vācietis, kurš man neļauj manu krēslu atliekt ne par centimetru, skatos Incredibles un pēc 8 stundu lidojuma Frankfurtē izkāpju kā salauzta. Vēl pēc divām stundām Luksemburga mūs sagaida ar marta vidum netipiskiem +22C, kas patiesībā nav pārāk silti, vai ne?

MALAIZIJA: KUALA LUMPURA UN MELAKA

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem