Pulau Perhentian, Malaizija 2011

11.03.2012
18 min lasīšanai
43 foto

Jau kādu laiku bija briedusi ideja par „ideālās pludmales” meklēšanu Āzijā. Iespējams, ka paši pirmie neapzinātie pirmsākumi meklējami tālajā 2000 gadā kad redzēju filmu „The Beach” ar DiCaprio, vēlāk pievienojās arvien jauna informācija līdz izveidojās skaidra vīzija par galamērķi – Perhentian salas, Malaizijā. Tā ir salu grupa no divām lielākām un kādām piecām mazākām saliņām Dienvidķīnas jūrā, netālu no Malaizijas robežas ar Taizemi. Grūti izrunājamais salu nosaukums vietējā malajiešu valodā nozīmē „vieta kur mēs vienreiz bijām piestājuši” (vai kaut kā tā) un to savulaik devuši tirgotāji-kontrabandisti-pirāti kas kuģojuši Dienvidķīnas jūrā. Iespējams pateicoties savai nomaļajai atrašanās vietai, tās ir saglabājušas lielāko daļu savas pirmatnības. Pirmo viesnīcu šeit sāka celt tikai 90-to gadu vidū un jāatzīmē, ka arī pašlaik uz salām nav daudzstāvu viesnīcu eiropiešu izpratnē, bet gan tikai saujiņa pludmales namiņu/bungalo. Plānojot ceļojumu uz šīm salām jāņem vērā, ka no novembra līdz februārim ir musonu sezona, tātad līst lietus un deviņdesmit procenti viesnīcu šajā periodā ir slēgtas. Labākā tūrisma sezona skaitās jūlijs/augusts - jārēķinās ar lielo viesnīcu noslogojumu un jārezervē pat gadu iepriekš.

Mūsu gadījumā vēlmes sakrita ar iespējām tikai uz oktobra mēnesi un arī tad rezervējot namiņu divus mēnešus iepriekš – labākās pozīcijas jau bija aizņemtas. Meklējot atbilstošu viesnīcu, neatsverams palīgs ir www.tripadvisor.com atrodamās atsauksmes. Mūsu izvēle apstājās pie šī: www.tunabay.com.my Izvēle izrādījās laba, kaut arī relatīvi dārga, respektīvi, blakus bija gandrīz tāds pats piedāvājums tikai divreiz lētāk. Jāatzīmē, ka marts, septembris un oktobris ir atlaižu mēneši, kad viesnīcas maksā vidēji par 15 – 20% lētāk, sakarā ar iespējami sliktākajiem laika apstākļiem. Mums gan paveicās un lietus lija tikai nedaudz un pa naktīm. Gaisa temperatūra dienā ap 30 un naktī ap 25 grādiem. Ūdens jūrā 28-30 grādi.

Tātad maršruts bija šāds: Rīga – Londona – Kualalumpura – Kota Bharu ar avio, tad 50 km pārbrauciens no Kota Bharu uz Kuala Besut ar taksi, no kurienes savukārt ar laivu apmēram 20 km brauciens uz Perhentian salām. Esam saplānojuši ceļojumu uz divām nedēļām un jāatzīst ka tas ir pats minimums braucot uz Āziju – jo lielākā daļa izdevumu ir saistīti tieši ar aviobiļetēm. Ekonomijas nolūkā visu rezervējam paši. Lidojumi kopā aizņēma ap 16 stundām, neskaitot laiku starp lidojumiem– nogurdinoši, bet nav tik traki, ja izdodas pagulēt Londona – Kualalumpura (~12h) pārlidojuma laikā. Rezervējot biļetes šim lidojumam, noteikti ir vērts pasūtīt arī „comfort kit”. Rīga – Londona ar Ryanair (bez komentāriem – visi vecie „triki” + vēl šo to jaunu bija izdomājuši ar ko „iepriecināt”), tālāk ar Malaizijas zemo cenu aviokompāniju AirAsia par kuru gan neko sliktu nevaru teikt(vismaz uz starptautiskajiem reisiem ne). Kota Bharu ielidojam pēc pusdienlaika – paspējam atrast savu viesnīcu un izmest loku pa pilsētas centru, jo ap 7 vakarā jau paliek tumšs – tā kā atrodas netālu no ekvatora tad diena un nakts visu gadu vienādas, ap 12 stundām). Kota Bharu ir tipiska mazpilsēta (ap 1 milj. iedzīvotāju) kur īsti nav ko redzēt – centrā apskatāmies celtni, kas varētu būt budistu templis un ir apjozts ar spicu mietu žogu un milzīgiem vārtiem. Uz pilsētas tirgu nepaspējam- vispār pilsēta pēc tumsas iestāšanās izskatās pamesta – laikam pateicoties spēcīgajām islāma/budisma tradīcijām nakts dzīve te nav cieņā. Jāatgādina, ka vaļīgajām eiropiešu sievietēm šeit vajadzētu nedaudz piesegties uz ielas, lai neizraisītu dusmas vietējā kopienā. Praktiski visas vietējās daiļā dzimuma pārstāves ir satinušās tradicionālajā „palagā” no galvas līdz kājām. Pārsteigumu un izbrīnu radīja fakts, ka ir nopietna modes industrija kas nosaka kāds „palags” ir tieši tagad modē, kaut arī palags ir un paliek taisnstūrains auduma gabals. Ja pareizi sapratu – tad nav īsti iespējamas pat krāsu variācijas, jo pēc tā nosaka tavu reliģisko piederību, ģimenes un sociālo stāvokli. Atsevišķi vērts pieminēt sabiedriskās ēdināšanas īpatnības. Ir sava veida bistro- gar ielas malu stāv čābīga izskata būdiņu rinda, kurā katrā savs tirgotājs uz mazas gāzes plītiņas gatavo cita veida ēdienu. Ēst gribētājs nāk ar savu šķīvi (vai to iegādājas) un atsevišķi katrā vietā pērk ko sirds vēlas, kamēr šķīvis pilns – tad aiziet apsēžas uz tuvākajām kāpnītēm vai ielas malā un ēd. Turpbraucot neuzdrošinājos izmēģināt šo sistēmu! Tā vietā atradām laikam vienīgo lielveikala tipa iestādi un iepirkām vietējos labumus vakariņām. Tradicionālās ieziemiešu pusdienas sastāv no rīsiem (ir izvēle no vismaz 20 veidiem) un vistas vai jūras veltēm kas papildinātas ar sojas mērci. Nacionālais dzēriens ir tea tarik – atdzesēta melnā tēja sakulta ar iebiezināto pienu. Kopiespaids bija, ka gandrīz katrs pilsētnieks kaut ko tirgo, sākot no benzīna (jā – kolas pudelēs) beidzot ar dzīvām vistām un kokosriekstiem. Pilsētā pats iecienītākais transporta līdzeklis ir motorolleris, tādēļ laikam arī tik interesants degvielas mazumtirdzniecības veids. Biju cerējis izmēģināt tradicionālās rikšas, bet kopumā varbūt redzēju tikai kādas trīs un vienīgajā vakantajā vadītājs bija maziņš ļoti cienījama izskata ieziemietis- kuram, kā likās, daudz vairs nav atlicis un es negribēju būt viņa liktenīgais pasažieris…. Vietējie visi ir maza auguma, vidēji man līdz plecam. Ļoti patīkams fakts ir ieziemiešu neuzbāzība – skatoties preces ielas tirdziņos neviens tevi pirmais neuzrunās ja vien pats ko nejautāsi. Vietējie neizceļas ar angļu valodas zināšanām, un ja arī kādus vārdus zinās tad izrunās ar tik briesmīgu malajiešu akcentu, ka vienalga neko nevarēs saprast. Pat viesnīcā bija zināmas problēmas! Kaut arī viesnīca bija laba un nedārga: www.crystallodge.com.my

Nākamajā rītā paēdam brokastis viesnīcā (iekļautas cenā) un ar taksi devāmies uz Kuala Besut. Apmēram stundas brauciens. Malaizijā ir left-hand drive – sākumā ir neierasti un liekas ka brauciens beigsies, īsti nesācies. Papildus „bardaku” uz ielas rada motorolleru spiets kas pārvietojas pa sev vien zināmu trajektoriju. Bet nu galamērķī tikām bez cietušajiem un pat paspējam uz laivu. Perhentian salas ir nacionālais parks – līdz ar laivas biļeti ir jāiegādājas arī ieejas karte parkā. Laiva ir neliela (10 cilv) un jau gandrīz pilna ar tūristiem no Austrālijas. Kā vēlāk noskaidrojās šīs salas ir iecienītas franču, beļģu, vācu, dāņu, zviedru un Austrālijas gala tūristu vidū, no citurienes tikai pa retam kāds ieklīst. Jūra todien bija samērā nemierīga, tā ka laiva brīžam uzvedās kā lidojošā zivs. Man bija jautri, bet dažiem citiem - ne pārāk, tie sēdēja zaļgani un pat brīžam likās, ka stūrmanis cenšas vismaz kādu no viņiem novest līdz kulminācijai - tā tīri dēļ sportiskas intereses! Katrā ziņā jo tālāk no krasta, jo ūdens palika dzidrāks un pieņēma fantastisku zilganzaļu nokrāsu. Uz salām ir aptuveni 10 pludmales, kuras savstarpēji atdala klintis, džungļi un milzīgu laukakmeņu krāvumi. Laiva secīgi izvadā pasažierus pa viņu viesnīcām – mums jākāpj ārā trešajā pieturā. Katrā ziņā ieraugot mūsu pludmali, aizraujas elpa- ir lieliski, labāk nekā bildēs kas tika pētītas pirms brauciena.

Viesnīcas check-in ir tikai kādus 10 metrus no ūdens malas, ātri iečekojamies, nometam mantas un peldēties. Ūdens fantastiski silts, pēc sajūtas nevar pateikt cik dziļi esi ūdenī, nereāla sajūta. Sajūsmas uzplūdā, pieļaujam tradicionālo kļūdu – aizmirstam par pretiedeguma krēmu un turpmākās dažas dienas esam spiesti to nožēlot. Saule nikna un spoža, pirmā nepieciešamība izejot balto koraļļu smilšu pludmalē ir steidzīgi sameklēt saulesbrilles, pat peldēties grūti bez tām. Pat mana ēna bija aizbēgusi, tikai pašā vakarā atgriezās! Šajā dienā vēl paspējam izstaigāt savu un divas tuvākās pludmales. Kā jau teicu, pludmales savā starpā atdala akmens krāvumi un džungļi, cauri kuriem gar krastu ir uzbūvēta laipa pa kuru var basām kājām pāriet no vienas pludmales uz otru. Blakus mūsu viesnīcai ir nacionālā parka administrācijas ēka un reizē kā kūrorts valdības vīriem. Vakarā dodamies uz savas viesnīcas restorānu, sekojot ieteikumiem bijām rezervējuši namiņu un brokastis, lai varētu katru vakaru izvēlēties vai neēst vakariņas citā vietā. Tad nu lūk sākam ar savējo – no eiropiešiem ierastā te ir dikti maz, pārsvarā vietējie ēdieni ar tikpat vietējiem nosaukumiem kurus viesmīlis neņemas saprotami pārlikt angļu mēlē – tā ka nākas apgūt vietējo virtuvi, visu pēc kārtas pagaršojot. Cik var nojaust no „zinošajiem” kaimiņiem pie blakus galdiņiem, tad bestseller te ir fish barbeque ko pavārs-ķīnietis pagatavo uz grilla tepat pie ieejas. Kaut ko pasūtījām, iespējams tā bija vista – bija ļoti garšīgi! Kā ekstra ir lēta svaigi spiesta ananāsu/mango/apelsīnu u.c sula, taču ja gribēsi vakariņas dažādot ar alu, tad par 0,33cl bundžu būs jāšķiras no 2 līdz 4 lati atkarībā no šķirnes. Jā un uz sauszemes alkohols nebija nopērkams VISPĀR! Briesmīgi!! Jau sākam apspriest produkta īpašības, ko varētu iegūt uzraudzējot, piemēram, ananāsu sulu …

Pēc vakariņām dodamies iekārtoties savā namiņā, kas gan nav pašā jūras malā, bet gan nedaudz nostāk, kokospalmu ielokā. Namiņam ne vainas – ir duša, t.sk karstā, viss tīrs, kondiconieris strādā. Pēc tripadvisor.com izlasītajiem šausmu stāstiem bijām pat savus palagus paņēmuši!! Tāpat mēs bijām ņēmuši nopietni brīdinājumus par moskītu mākoņiem, bet pa visu laiku uz salas redzējām labi ja piecus īpatņus! Jauks izgudrojums ir pie katra namiņa durvīm uzstādītais ūdens krāns lai varētu noskalot smilšainās kājas. Pirms miega izpētām pie reģistrācijas iedoto salas karti ar galvenajiem apskates objektiem! Kā viena no iespējamajām izklaidēm ir Jungle trekking , tātad ir takas džungļos pa kurām var pāriet no vienas salas puses uz otru. Nospriežam, ka rītdien to varētu iemēģināt.

Rīts atnāk saulains, liekas pa nakti nedaudz lijis. Restorānā bagātīgs zviedru galds. Sēžam, nesteidzīgi brokastojam un skatāmies kā ieziemietis veic ikrīta (kā vēlāk noskaidrojās) rituālu – ķeksē lejā no kokospalmām gatavākos riekstus. Ne tik daudz ēšanai, bet gan tūristu drošībai. Iztēlojamies, kāds varētu būt average damage, ja tāds 7-8 kg smags klucis nāk lejā no 20 metru augstuma kādam uz galvas. Tagad kādu laiku metam palmām līkumu, bet ar laiku tas aizmirstās, jo pa ceļam neviens pamācošs piemērs negadās.

Restorānā pie sienas izpētām plakātu ar uz salas sastopamo faunu: vāveres (jau redzējām – gluži tādas kā pie mums tikai citā krāsā), mērkaķi, jūras ērgļi, divu veidu ķirzakas kuras sildoties šad tad uz akmeņiem un nekaitīga koku čūska. Jā un vēl lidvāveres arī esot, ieziemieši tās sauc par „lidojošajiem suņiem”. Nu labi - nekā daudz tajos džungļos nav! Pēcpusdienā dosimies lūkot. Pirms tam peldēšanās/sauļošanās. Pretī viesnīcai līcī noenkurots plosts no kura ērti nirt/snorkelēt lai apskatītu krāšņos koraļļu rifus un krāsainās zivtiņas. Jāpiebilst, ka zivtiņas ir ļoti ziņkārīgas un bariem vien nāk pie paša krasta. Koraļļi šeit gan nav tik daudzkrāsaini kā Sarkanajā jūrā, taču ir neredzētas formas. Visu niršanai nepieciešamo var iznomāt vai nopirkt pludmalei blakus esošajā veikaliņā. Jūrā ūdens ļoti sāļš un dzidrs – koraļļi no ūdens izfiltrē un piesaista kaļķi uc vielas, izņemot sāli.

Pienāk pēcpusdiena un dodamies uz blakus pludmales tālāko stūri atrast džungļu takas, kas iezīmēta kartē, sākumu. Pastaigājam šurpu-turpu pa krastu – nekāda taka nerādās, gar pašu krastmalu saauguši biezi krūmi caur kuriem redzēt neko nevar. Izdomājam - jāiet tik iekšā biezoknī tad jau taka atradīsies pati. Izejot cauri krastmalas krūmiem, uzreiz saproti kas ir tropi – karsts, mitrs un pilnīgi stāvošs gaiss, un skats arī atbilstošs – milzīgi koki ar ap tiem savītām liānām, tāds biezoknis, ka līdz zemei nonāk tikai neliela daļa gaismas.

Bet takas nav – laikam jāpaiet dziļāk! Reljefs arī nav vienkāršs –stāvs kalns kura nogāzē izskalotas gravas, kuras it kā ir pietiekoši lēzenas iešanai, taču viena nelaime - pieripojušas ar milzīga izmēra laukakmeņiem, lielākie sniedzās gandrīz līdz koku galotnēm, tātad kādi 25 metri!!! Nu tā, līkumojot starp akmeņiem paiet pusstunda – jūras šalkoņa palikusi stipri lejā un gandrīz nav dzirdama, bet takas kā nav tā nav! Padoties un iet atpakaļ negribas, iespējams, principa jautājums. Jāievēro vajadzīgais virziens un jādodas uz priekšu. Laikam tuvojamies kalna virsotnei sāk palikt gaišāks un parādās pameža augi – t.sk dzeloņpalmas kas ar savām tievajām un garajām (kādi 5 metri) stīgām, kas noklātas ar ērkšķiem, tinās un rada asas izjūtas. Bet pēc mirklīša jau esam iemācījušies tās neitralizēt ar gara koka palīdzību. Kalna galā laukums ar, iespējams, bākas konstrukciju paliekām, bet no takas vai ceļa kas būtu vedis uz šejieni – ne miņas. Nu neiedziļinoties detaļās vēl pēc kādas stundas sasniedzam pretējo krastu, tā arī neatraduši taku. Noskurināmies, nopeldamies un ieejam tuvākajā kūrortā iedzert sulu ar ledu. Rādām ieziemietim karti ar tur iezīmēto taku un sakām, ka nevarējām atrast– šim smaids pa visu ģīmi, purina galvu – neesot tur nekādas takas. Uzreiz atceros laivas stūrmani kas mūs šurp veda un iespējams sāku izprast ieziemiešu izklaides nacionālās īpatnības. Apstiprinoši pamāju ar galvu un pasmaidu pretī. Īsti atslābināties nevaram – vēl tikai paris stundas līdz tumsai, bet mēs esam „nekurienes” otrajā pusē. Uzmetam vēlreiz skatu pludmalei, kas izskatās daudz pirmatnējāka nekā mūsējā (šeit neviens nokritušās lapas nenogrābj no smiltīm un gar ūdens malu saripojuši kokosrieksti), nodomājam, ka rīt būtu šeit jāatgriežas un dodamies meklēt otro taku kas ved pāri salai. Šoreiz tikai ar nelielu paslapstīšanos starp ieziemiešu mājelēm atrodam vajadzīgo taku, varētu pat teikt – ceļu, jo pa šejieni ir vilkts ūdensvads pāri salai.

Lai nonāktu līdz mūsu apmešanās vietai jāveic pamatīgs līkums – vispirms pāri salai tad vēl tikpat gar krastu uz sāniem. Bet viss beidzās labi – ar tumsu tikām savā namiņā. Jutāmies šodien tā „atpūtušies” ka knapi aizvilkāmies līdz savam restorānam un pasūtījām to pašu ko vakar un apēdam ar atslābinātu sejas izteiksmi (droši vien). Vakarā, apspriežot šodienas sasniegumus un rītdienas plānus, radās doma rīt atpūtināt kājas paslaistīties pa pludmali un varbūt pamācīties nirt ar akvalangu. Plāni mainījās naktī – sapnī redzēju kā ieziemietis ar platu smaidu sejā pilda manā akvalanga balonā smieklu gāzi! Ha ha!

Rīts atnāca jauks, ķermenis nesūtīja trauksmes signālus par vakardienas pārslodzi un dzeloņpalmu radītās rētas jau bija apdzijušas. Brokastu procedūra vēl vairāk uzlaboja garastāvokli un pēc neilgām diskusijām tika izlemts doties uz tāltālo pludmali, kur kā bonuss gaida kokosriekstu piens neierobežotā daudzumā. Skaidrības labad jāpiebilst, ka uz to brīdi es vēl ticēju, ka pilnīgi gatavam kokosriekstam vidū ir jābūt baltam un saldam šķidrumam, kas atgādina pienu. Nesteidzīgi aizgājām līdz takas sākumam cauri džungļiem, pa ceļam ieskatoties pludmales restorānos un mēģinot atcerēties lasītās atsauksmes par tiem. Nogriezušies uz džungļu takas ieraudzījām, ka pretī sēž paliels mērkaķisun draudīgi blenž uz mums. Nu varbūt ne uz mums, bet vienalga draudīgi. Pārsteidza protams šāda nekaunība – safotografējam, pabļaustījāmies, bet nekā. Tad tikai pamanījām, ka tas ir barvedis un blakus kokā ir vēl kādi 8 mērkaķi t.sk ar mazuļiem.

Jau padomājam, ka jāliek šitie lopiņi mierā bet tad barvedis deva zīmi un bars pa vienam nokāpa no koka un pazuda biezoknī. Barvedis arī tā kā pavirzījās maliņā un mēs pagājām garām. It kā sapratāmies! Ejot tālāk pa ūdensvada trasi pamanīju ka paralēli tai gravā tek strauts ( sala tikai kādi 1 x 3 km, bet pašai savi saldūdens resursi). Vakardienas steigā vispār nebiju pa malām apskatījies – strauta grava bija pieaugusi ar savvaļas banānu kokiem. Paši banāni bija tikai apmēram pirksta lielumā un praktiski neviena gatava – vāveres neļauj nogatavoties. Nolēmu pagaršot pusgatavu – nežēlīga vilšanās -vismaz 80% no mīkstuma aizņem sēklas (banānam – sēklas!!!) Sēklas lielas – kā neliels zirnis, tikai saplacināts. Tagad arī skaidrs kāpēc vāveres uz viņiem tā „kritušas”. Mīkstuma garša arī nekāda – paliek mute sausa. Bijām jau izgājuši pa taku gandrīz līdz pretējam krastam kad pamanīju, ka aiz pamestas ieziemiešu būdeles aug tādi kā lielāki banāni. Pamēģināju - tiešām sēklas arī lielākas :D Kā vēlāk uzzināju, vietējie tādu kā biezputru vāra no banāniem un sēklas nokāš.

Aiz būdeles sākās taciņa kas veda apkārt ciematiņam – par to arī gājām tālāk, ar domu izpētīt vietējos dārzkopības paradumus no „sētas” puses. Praktiski nekur neviena dzīva dvēsele nebija manāma – acīmredzot šeit dzīvoja strādnieki kas apkalpoja kūrortus un visi bija darbā. Nu tātad dārziņos aug papaija, cukurniedres, ananāsi un vēl šis tas neatpazīstams. Aiz mājelēm, džungļu malā bija sagāzta kaudze ar sadzīves atkritumiem – te es saskrējos ar pirmo ķirzaku. Iespējams šajā gadījumā vārds ķirzaka būtu jāraksta ar lielo burtu, vai vēl labāk, ar visiem lielajiem burtiem – tā bija vismaz 2,5 metrus gara. Mana pirmā doma – aligators, bet kā!? Varbūt tie mājas sargā kamēr īpašnieki strādā!? Ieziemiešu humors? Viņa pāris soļus atkāpās, acīmredzot novērtējot vai es esmu atnesis vēl ēdamo, vai kā? Brīdi pagaidījusi un pārliecinājusies, ka deserts tomēr nebūs, šī nesteidzīgi atkāpās džungļu virzienā – pie kam skaņa tāda itkā pa zemi vilktu maisu ar ūdeni. Šajā mirklī arī es attapos, ka jāfotografē!

Pēc šī incidenta mēs iespējami ātrāk taisījāmies uz pludmali. Pludmalē viss bija pa vecam -sakritušie kokosrieksti jau mūs gaidīja. Izrādījās, ka viss nav tā kā izskatās – rieksti kas bija tuvāk ūdenim bija ar caurumu čaulā un izēstu vidu (nospriedām, ka vainīgi ir krabji), savukārt tie kas tuvāk džungļiem bija iesakņojušies un ar brašu asnu vienā galā. Tomēr atradās arī daži augstākā labuma eksemplāri. Pēc nelielas cīņas izdevās arī piekļūt ēdamajai daļai. Vidū piena nebija ne piles – apsveru domu iesūdzēt tiesā leģendārās Bounty šokolādes batoniņa reklāmas veidotājus par nepatiesu bērnības sapņu radīšanu! Toties bija caurspīdīgs saldi sāļš šķidrums ar pārsvaru uz saldo pusi. Vilšanos daļēji atsvēra rieksta mīkstums, kas bija eļļaini-salds un garšoja lieliski.

Nopeldējāmies un devāmies atpakaļ. Meklējotcitu apkārtceļu lai nebūtuvēlreiz jāsatiekas ar ĶIRZAKU, iemaldījāmies interesantā vietā, kas varētu būt bijusi armijas bāze. Pēc tā kā teritorijā bija saauguši koki – šī vieta varētu būt pamesta kādus piecus gadus atpakaļ, bet citādi viss izskatījās it kā cilvēki būtu vakar aizgājuši no darba, bet šodien vairs neatnākuši – spoku pilsēta.

Uz rakstāmgalda atšķirts reģistrācijas žurnāls, nojumē celtniecības tehnika bez redzamiem bojājumiem, ienāca prātā analoģija ar filmas „Resident Evil” pirmajām daļām. Apskatījos vai uz žurnāla vāka gadījumā nav Umbrella Corporation logo – nebija, bet vienalga palika neomulīgi, safotografējam un devāmies tālāk. Ejot caur džungļiem pamanījām vēl dažas, šoreiz gan piedienīga (nepilns metrs) izmēra ķirzakas kas sildījās saulē.

Vēl kādā mirklī uz galvas uzkrita pārsteigums - ozola zīle, pareizāk sakot auglispēc izskata precīzi ir kā ozola zīle bet iekšā sīkas sēkliņas. Vakarā devāmies uz citu restorānu (Abdull’s Chalet) - šeit pa brīnumu ēdienkartē pie atsevišķiem ēdieniem bija pierakstītas sastāvdaļasangliski. Beidzot sākam saprast, ko ēdam. Šī vieta likās jauka un lēta, bija iespaids, ka šis ir ģimenes uzņēmums un attieksme pret klientu ir daudz personiskāka nekā mūsu viesnīcā. Īpaši atzīmēšu desertu – eļļā un sālī apcepti banāni(bez sēklām) ar medu un saldējumu – delicious! Saplānojam rītdienu – visu dienu neko nedarīsim.

Pa nakti lija, bet nākamais rīts atkal bija lielisks! Kaut arī bija neierasti, bet cītīgi turējāmies pie plāna neko nedarīt. Saule, jūra, saldējums, sula visu dienu, tikai mainot secību. Tas ir iespējams un pat var pierast! Pēcpusdienā parādījās vējš kas atnesa nelielus nokrišņus un zilganus negaisa mākoņu blāķus pamalē kas liecināja ka šonakt laikam maz neliksies. Vakarā knapi paspējām līdz restorānam kad sāka gāzt lietus, radās skaidra izpratne par to kas ir tropiska lietusgāze – līst tik intensīvi ka uz horizontālajām virsmām izveidojas ap 2-3 cm ūdens kārta. Šoreiz bijām vēl citā ēstuvē, saucās CocoHut Inn vai kaut kā tā. Par vakara naglu izvērtās mūsu viesmīlis kurš bija identiski līdzīgs galvenajam varonim no filmas „Mačete” Kombinācijā ar zibens uzliesmojumiem fonā mūsu viesmīļa tuvošanās man lika ciešāk rokā satvert dakšiņu … liekas viņš pats arī manīja, ka kaut kas nav īsti lāgā un centās būt divtik laipns un izpalīdzīgs. Viss beidzās laimīgi -mums pat tika aizlienēts lietussargs lai sausi tiekam uz namiņu. Jā, nu mati palika sausi, bet tas arī laikam viss.

No rīta nekas neliecināja par vētraino nakti – ja nu vienīgi grimstošais zvejnieku kuģītis līcī. Ieziemieši cītīgi sēja tam klāt tukšas plastmasas mucas lai nepieļautu pilnīgu nogrimšanu, vēlāk izvilka krastā un salaboja.

Zvejnieku ņemšanās nespēja izjaukt vispārējo morning glory un sastādīt dienas plānu, ko vakar vakarā bija aizmirsies izdarīt. Šodien dosimies izpētīt otru lielo salu. Katrā pludmalē ir taxi boat piestātne, kuri tevi par zināmām naudiņām ar laivu aizvedīs uz citu pludmali, salu vai vispār jebkur. Vienīgā dīvainība ir izcenojumu sistēmā kas izriet no pasažieru skaita un nevis nobrauktā attāluma.

Tā nu īsā laikā un guvuši asas izjūtas esam otrā salā. Asas izjūtas nodrošina ieziemiešu savstarpējā sacensība kurš standarta laiviņai uzkarinās niknāku dzinēju, vai pat divus. Man liekas mūsu vedējs pretendēja uz kādu no godalgotajām vietām. Uz otras salas ir neliels ieziemiešu ciematiņš ar skolu, slimnīcu un mošeju. Mūsu mērķis ir apskatīt lielākās šīs salas pludmales un uzkāpt vienā no salas kalniem kur nesen uzcelts vēja ģeneratoru un saules bateriju parks. Šajā salā vairāk jūtama civilizācija, ir krodziņi, hosteļa tipa viesnīcas kur nirēji apmetas uz visu sezonu. Cenas visam zemākas nekā mūsu salā. Šī sala ir gara un šaura - pāriet no vienas puses uz otru tikai 15 min ( ja zini kur iet, protams). Vienā salas pusē ir milzīgi gara un baltapludmale kuru tā arī sauc Long Beach, bet otra puse ir vairāk klinšaina un ir tikai nelieli smilšu fragmenti. Apskatījāmies pludmales, tad brīdi pamaldījušies starp ieziemiešu būdelēm, atradām ceļu kalnā. Šeit nesen bija vilkta elektrolīnija, it kā iešana ērta, taču svelme nežēlīga un no ēnas ne miņas. Kāpiens izrādījās garš un mokošs, taču skats kas no augšas pavērās uz tālāko salas daļu bija to vērts.Kalna otrajā pusē bija ierīkotas kāpnītes uz lejā esošo molu, acīmredzot tas ticis izbūvēts lai apkalpotu ģeneratorus. Šis salas gals ir vairāk klinšains un ar vāju veģetāciju, iespējams tādēļ te nebija nevienas mājas vai kūrorta. Nokāpuši lejā uzreiz ieraudzījām TO – ideālo pludmali!

Nebija jau liela, kādi 10 x 3 metri, ieslēpusies starp klintīm un paisuma laikā, iespējams, pilnīgi pazuda zem ūdens. Ūdens bija tik dzidrs, ka praktiski nebija redzams, bet paskatoties tālāk, tas pieņēma fantastiski zilu nokrāsu.

Bija žēl atstāt šo vietu, bet bijām jau sarunājuši lai taxi boat mūs noteiktā laikā aizved atpakaļ uz savu salu. Vienīgais ceļš atpakaļ pa kāpnītēm uz augšu. 840 pakāpieni! Pa ceļam redzējām interesantu dzīvnieciņu (laikam kas līdzīgs hameleonam) kas pilnīgi pielāgojies videi sēdēja krūmā. Lai arī cik tuvu piebāzu fotoaparāta objektīvu – dzīvnieciņa poza un izturēšanās manifestēja pārliecību: Tu mani neredzi, tas NAV iespējams!!

Izlikāmies, ka noticējām un gājām tālāk. Vakarā atkal ar atslābinātu sejas izteiksmi sēdējam savā restorānā, domās kavēdamies pie Ideālās pludmales. Šodien biju pasūtījis vietējo zupiņu, ko servēja metāla bļodā kam apakšā bija gāzes deglis. Sajaukums bija diezgan savdabīgs, it kā pamatā vistas zupa ar rīsiem kam piejaukti zaļi sīpoli, kukurūza, vēl kaut kādi laksti un nežēlīgi daudz aso sarkano piparu un ingvera. Asi un karsti – vienu brīdi pat asaras izsprāga. Drošības pēc iegaumēju nosaukumu – Tom yam.

Nākamā diena pagāja slaistoties pa pludmali un vācot gliemežvākus. Atradu arī pudeli ar zīmīti. Diemžēl teksts sastāvēja no ķīniešu-japāņu gala hieroglifiem, līdz ar to zīmītes saturs joprojām nav noskaidrots. Galerijā ievietoju teksta foto – varbūt kāds var izlasīt!?

Vakarā aizstaigājam uz patālāku ēstuvi – saucas Mamas Place. Arī likās ģimenes uzņēmums, šeit nobaudījām lielisku tea tarik. Saimnieks pienāca aprunāties, pajautāja no kurienes mēs esam. Teicām lai uzmin pats. Šis domājot, ka esam no Krievijas. Sākām smieties un teicām, ka šis tuvu trāpījis – esam no Latvia. Šis mirklīti pakasīja aiz auss un pārjautāja vai tas esot Lettonie (tas laikam franciski nozīmē to pašu) un teica, ka pie viņa pirms pāris gadiem esot bijuši mūsu tautieši.

Tā, pavisam nemanot, pienāca pēdējā diena uz salas. Jau bijām sanesuši somas pludmalē un gaidīdami laivu, slaistījamies starp namiņiem, kad kāds no ieziemiešiem sparīgi žestikulēdams aicināja mūs pie sevis un rādīja uz tuvumā esošo krūmu. Nu krūms kā krūms, nekā īpaša. Rūpīgi pētīju krūmu, pie sevis domādams, ka ieziemietis varbūt vienkārši ir pārkarsis saulē. Un tad es ieraudzīju aci un pēc mirkļa arī visu pārējo, pilnīgi zaļu čūsku. Biju tik tuvu piebāzis galvu, ka sākumā aizrāvās elpa.

Ieziemietis gan ar žestiem rādīja lai mēs čūsku paņemot rokā un safotografējoties. Es liku saprast, ka ir jau labi arī tāpat! Un tad jau arī parādījās mūsu laiva kas aizveda uz sauszemi. Tur uz mola sagaidīja bariņš ar takšu šoferiem kas izkliedza dažādu galamērķu nosaukumus. Pajautājam tuvākajam cik naudiņas būs līdz Kota Bharu, nosauktā summa likās pieņemama, devāmies uz mašīnu. Tā sākās viena no neaizmirstamākajām epizodēm šajā ceļojumā. Mašīnīte bija veca un sagrabējusi, kondicioniera nebija, to atsvēra līdz galam atvērtie logi. Pēc 5 minūšu brauciena šoferītis pajautāja uz kuru vietu tieši pilsētā mums vajag – nosaucām savu viesnīcu. Nu uz turieni maksāšot par 20% dārgāk. Pasmīnējām par izdomu un piekritām. Tālāk kļuva vēl jautrāk – šoferītis pa ceļam iegriezās vairākās vietās savās darīšanās un pat īsti ne pa ceļam. Pirmajā vietā atdeva kaut kādus papīrus, otrajā iepirka gliemežus vai kaut ko tamlīdzīgu, bet trešajā likās, ka bija iebraucis vienkārši satikt senu draugu. Kaut kas neiedomājams – mums trūka vārdu!

Vienīgais ieguvums braukāšanai pa visādiem apkārtceļiem bija redzētais kaktusu lauks. Uz šiem kaktusiem aug savdabīgisarkani augļi kas šeit saucās dragonfruit. Vēlāk jau Latvijā ievērojam tādus arī lielveikala plauktā. Beidzot arī viesnīcā tikām, no kurienes teciņiem uz tirgu kamēr tas vēl nav slēgts. Mērķis bija iepirkt eksotiskos augļus t.sk visu augļu karali – duriānu!

Kā zināms duriāns „smaržo” pēc pārslogotas kaķu tualetes. Jo kvalitatīvāks auglis jo spēcīgāka smarža. Ne pa velti tos ir aizliegts ienest lidmašīnā vai citā sabiedriskajā transportā. Tirgū dziļdomīgām sejas izteiksmēm grozījām un smaržojām duriānus –sapratām ka visi smird vienlīdz drausmīgi. Palūdzam lai pārdevējs mums iedod vislabāko. Iedeva. Iepirkām arī pārējos augļus un devāmies uz viesnīcu ēst duriānu. Nedaudz samulsināja blakus viesnīcas liftam pieliktā plāksnīte uz kuras bija ar treknu sarkanu svītru pārsvītrots duriāns (agrāk nebijām ievērojuši). Tas gan nemainīja mūsu plānus. Pēc uzbūves duriāns atgādina milzīgu kastani – zaļajā adatainajā čaulā irlielas sēklas kuras pārklātas ar nepilnu centimetru biezu mīkstuma kārtu, kas ir ēdama.

Pēc garšas ļoti salds un aromātisks. Nezinu kā garšo kaķu tualete tāpēc apgalvot pēc kā tieši garšoja duriāns, es neņemos. Tūlīt pēc tam radās divas problēmas: dīvainā garša mutē un kaklā nebija ilgi izturama (ūdens nepalīdzēja) un bija kaudze neganti smirdošu mizu ar kurām pavadīt nakti vienā telpā nebūtu prātīgi. Mizas izmetām uz ielas konteinerā (atpakaļ nākot likās, ka viss kvartāls smird), savukārt no dīvainās garšas tikām vaļā labi pavakariņojot kādā ielas bistro – paveicās ar vietu, bija pat galdiņi kur apsēsties. Vēl iegriezāmies jau minētajā lielveikalā iepirkt suvenīrus. Atpakaļ uz viesnīcu sanāca iet jau pa tumsu, lija silts lietus.

Nākamajā rītā jau agri bijām lidostā, interesanti ka visā plašajā uzgaidāmajā zālē mēs bijām vienīgie tūristveidīgie. Lidot te ir cieņā – ātri un lēti. Vietējais pārlidojums 500 km maksāja ap 9 Ls. Bet mūsu reiss kā nav, tā nav. Atbildīgie dienesti mums ar nožēlu paziņo, ka mūsu lidaparāts ir salūzis un drīz no KL atsūtīšot rezerves lidmašīnu. Bet mums taču uz Londonas reisu jāpaspēj! Vietējie gan sēž nesatricināmām sejas izteiksmēm un tā vien liekas, ka mums vienīgajiem ir biļetes uz šo reisu. Bet nu stundas laikā tomēr tiekam lidmašīnā un tālāk arī paspējam. Pēc nakts Londonā un tradicionālajām domstarpībām ar Ryanair esam klāt Rīgā.

Rezumējot redzēto un sajusto šajā ceļojumā, varu teikt, ka Malaizija ir jauka vieta kur varētu atgriezties vēlreiz. Lai arī vienmēr esmu uzsvēris – pasaule ir plaša un divreiz izvēlēties vienu un to pašu galamērķi nav racionāli.

Pulau Perhentian, Malaizija 2011

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem