Fixtrips uz Nīcas laukiem:)

  • 4 min lasīšanai
  • 6 foto

Pavasara Fixtrips uz Dienvidkurzemi

Rīts sēj miglu un vēja brāzmas. Tas tomēr neatceļ vēlmi doties Dienvidkurzemes virzienā obzervēt Nīcas laukos parādījušos zosu barus un pie reizes varbūt arī kādu bāku.

Nelielu sarūgtinājumu, tiesa īslaicīgu, rada ceļa posms no Ķemeru puses, kas ved uz Kalnciemu. Tā kvalitāte ir vienkārši briesmīga. Te radarus var droši nelikt, jo normāli pabraukt ātrāk par 70 nav iespējams. Pastāv risks sabojāt apriepojumu dziļu asmalu bedru dēļ. Tiek pieņemts tālredzīgs lēmums atpakaļceļam izvēlēties citu, daudz labākas kvalitātes ceļu.

Tālākais ceļš jau ir par dažām kripatām labāks. Mašīnu pamaz un tas dara braukšanu varbūt nedaudz vienmuļu un garlaicīgu, bet nesasprindzinātu un atslābinātu.

Neliela kafijpauze tukšā, bet gana mājīgā Kalngalu(???) ceļmalas kafejnīciņā un ceļš ripo uz priekšu. Reizēm debesis tā viegli slapina, taču tas ir nedaudz un pārejoši.

Tuvojoties Durbei, migla sabiezē. Tā jau reizēm veļas pretim veseliem pūkainiem vāliem un vēju propelleri ir pazuduši skatam pilnīgi, šķiet, ka to nekad te pat nav bijis.

Liepāja šķiet patukša un arī biezas miglas pārņemta. Varbūt pilsēta vienkārši vēl nav pamodusies, kaut gan ir teju vai pusdienas laiks.

Ostmalas bāka, tāpat kā vēja propelleri, nav obzervējama pat no relatīvi neliela attāluma. Nav vērts iedarbināt fotoaparātu, lai paliek guļot somā.

Kā migrējošu putnu iecienīta vieta tiek apmeklēts t.s. Golodova dambis. Kāpēc un no kurienes tāds nosaukums, nepateikšu. Jocīgs veidojums katrā ziņā. Izdedži bērti ezerā dambja veidā un tagad sacementējušies tādā jokainā veidojumā, ka ejot pa to, raisās dīvainas domas – nu kam vajadzēja ko tādu?

Ezers ir aizsalis, gar dambi pašaura vaļēja ūdens josla, kurā samanāmi gulbji, pīļveidīgie un vēl dažs labs...bet putni izskatās apātiski un nosaluši, jo paass vējš dzen pāri ledus vākam aukstu un nepatīkamu brāzmainu vēju. Te vējam ir kur ieskrieties un tas to dara nekautrējoties.

Izbraucam centra promenādi, redzami daži lietuviešu zvejas kuģīši, velkoņi un Piloti. Osta arī ir miglas pārņemta un nekas nenotiek. Bāka nav saredzama. Raujam uz Dienvidiem meklēt slavenos Nīcas laukus.

Izripojuši cauri pilsētai, esam atkal uz šosejas. Pa labi paliek Bernāti un norāde par Jūrmalciemu. Kad esam sasnieguši upīti ar ērmīgu nosaukumu Tosele, griežam pa labi. Upīte vēl zem ledus vāka un dodamies gar to jūras virzienā. Esam nonākuši savdabīgā kanālu un lauku sistēmā, kas nedaudz atgādina Svētes grīvas apvidu.

Diezgan pastiprais vējš tomēr nespēj izklīdināt miglu un nekādi putni te nav saredzami. Tas gan izrādās miglaini mānīgs priekšstats. Dzīvības šeit netrūkst. Pirmās pamanām stirnas. Tās stāv un skatās, kas te pēkšņi laukos iztraucējis viņu mierīgo atpūtu un ganīšanos. Tās gan atrodas patālu un smieklīgi izskatās miglainajā tālumā to galvas ar mūsu virzienā saspicētajām ausīm. Šādus bariņus redzēsim bieži šajā dienā.

Dodamies dziļāk iekšā šajā miglas pārņemtajā savdabīgajā pasaulē.

Tad pēkšņi no nez kaut kurienes izlido ķīvīte....Tā ir pirmā šajā pavasarī. Pēc brīža uzduramies krietni lielam šo putnu skaitam, kas tekalē pa pērnajiem arumiem un meklē ko ēdamu....tad kaut kur uz miglas robežas parādās tālumā pirmās 4 zosis... Tās samana mūsu ornitoloģijas eksperts un mums dara zināmu šo prieka vēstiJ. Pēc kāda laika samanāmi jau palieli bari gan gaisā pārlidojam, gan pulcējamies uz zemes. Tiesa gan patālu no braucamā ceļa un pagrūti samanāmā attālumā. Te nu vajadzīga kārtīga optika un lūramais. Arī ar parastajiem fotoobjektīviem te nav ko darīt, vajadzīgi gari un labi stobri. Dārgi, protams.

Kad jāapgriežas atpakaļvirzienā, nākas uz mirkli izkāpt no auto. Kad motors apklusis, skan cīruļa dziesma. Aukstajās debesīs un miglainā dienā tas skan nedaudz neticami un jokaini, bet tā ir. Kaut kur miglā ir cīrulis. Un ne viens vien. Mūsu ornitoloģijas speciālists kļūst arvien priecīgāks, par viņam šeit saskatāmajiem šīpavasara migrācijas retumiem.

Miglā spārnus lēni aizplivina kāds liels plēsējs, migla viņa siluetam uzliek noslēpumainības un rēgainības plīvuru. Kas tas tāds, pat pieredzējušai acij nav viegli noteikt. Tas lēni plivinādams savus lielos spārnus pazūd miglā. Izgaist skatienam un viņa vairs nav. Jūtamies kā ezīši miglā.

Viņa vietā no miglas iznirst divas spīdīgas acis – pretimbraucošs auto. Tas apstājas un tajā sēdošais ķīķerētājs saķīķerējis to pašu zosu baru tālumā, ko mēs. Arī vērotājs.

Vēl iztraucējam blakus ceļam smuku stirnu buciņu, kurš mūk meldrāja virzienā. Pie paša meldrāja tas apstājas un skatās mūsu virzienā. Ziņkārība tomēr uzveica bailes.

Vēl tālumā samanām kraukli, kurš mielojas ar ko nesaprotamu. Ķīķerī saredzam, ka te kāds gulbis pabeidzis savu migrācijas ceļu. Varbūt kāda lapsa, kaķis, vai kāds cits plēsējs. Apkārt izkaisītas viņa baltās spalvas. Plēsēji šo laiku uzbaroties pēc pārtikas trūkuma ziemā acīmredzot garām nelaiž.

Pāri galvām aizlido mazi zosu bariņi, tālumā klusumā labi dzirdama viņu sarunāšanās.

Izbraucam uz lielceļa. Iegriežamies Nīcā uz kafijas pauzi, bet pie kādreiz apmeklētās jaukās kafejnīcas pielikts lakonisks uzraksts For sale. Gan jau kāds uzņēmīgs lietuvietis nopirks. Viss lejasgals jau teju viņu rokās. Atmiņā uzaust kāda jau pasen teikta Valda Atāla doma – Kāpēc to zemi mēs ar tevi, brāl, nevaram nopirkt, bet cits var...Bet tas jau ir gluži cits stāsts par kaut ko gluži citu. Bezgalīgais stāsts...

Paēdam pusdienas Liepājas centrā, Kungu ielā. Maza kafejnīciņa ar demokrātiskām cenām un plejlisti. Pie sienas piekārtais televizors atnes skumju vēsti – mūsējie puikas netiek tālāk plejofā. Zaudējām hokejā. Ko lai dara – varbūt nākošreiz veiksme būs mūsu pusē.

Izņemam mašīnu no maksas stāvvietas, kas maksā 30 santīmus stundā Kuršu laukumā. Pēc galvaspilsētas cenām šī šķiet demokrātiski pieejama. Lai gan joprojām nesaprotu, kāpēc brīvdienās jāmaksā par stāvēšanu. Citādu motivāciju, kā pelnīšanas vēlmi nespēju atrast.

Mājupceļā vēl iebraucam vienā no sagrautajiem Liepājas fortiem. Atgādina Mangaļsalu. Ļoti līdzīga aina. Viss saspridzināts un sagrauts. Bet grandiozi.

Tajā brīdī migla spēji izklīst un uzspīd rietoša saule. Pāri galvām pāršaujas lidojošs un klaigājošs gulbju bariņš.

Pavasaris tomēr.

Mājupceļs automašīnu pārpildīts, pret vakaru visi laikam pamodušies pēc piektdienas vakara uzdzīves. Atkal kaut kur traucas.J



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais