Stāsti iz dzīves Spanijā

06.06.2005
25 min lasīšanai

Ievads. Mans stāsts sākas 2004. gada 6. jūlijā, kad ierados Spānijā lai 6 mēnešus veiktu Eiropas Brīvprātīgo Darbu Tarragonas veco laužu namā. Mans brauciena mērķis bija padzīvot kādu laiku Spānijā, lai uzlabotu savas Spāņu valodas zināšanas un iepazītu šo zemi un tās cilvēkus. Sākums. Esmu laimīgi ieradusies Spāņu zemē, bez nekādiem starpgadījumiem, pat mana lielā bagāža ir atkļuvusi laimīgi. Barselonā ierados vakar vakarā, turpat veiksmīgi atradu autobusu līdz centram. Centra sazvanīju meiteni, kas mani bija ar mieru uzņemt uz vienu nakti, un tas bija ļoti jauks dzivoklītis, arī netālu no centra, ap to rajonu, kur tās skaistās Gaudi mājas, kuras neredzēju, jo no rīta vilkos ar lielo somu pa vistaisnāko ceļu uz vilcienu, kas mani pusotru stundu veda uz manu mītni - Tarragonu, visi saka - ļoti skaista. Man tūlīt bus iespēja izčekot. Vedīs mani uz dzīvokli un pēc tam man visa diena brīva un karte rokā, varu staigāt krustām šķērsam pa pilsētas ielām. Darbs sāksies rīt. Tad jau manīs kā bus. Par aukstumu te nevar sudzeties.. Ceļš no Barselonas uz Tarragonu ļoti skaists - pludmale un kalni. Ir gan tā pludmale ar viesnīcām piecelta, nu tas tā, bet ir arī interesanti skati. 15. jūlijs. Man te tik daudz kas notiek apkart. Visu so nedelu esmu Barselona,brivpratigo apmacibas kursos. Nu Barcelonas dzive ir pilnigi crazy, nu te ir viss. Pie tam u transvestitu vakaros. Viss te tomēr dārgi un loti jāuzmanās ar naudu jo tā pazūd ātri nepērkot neko īpašu, gribu censties paceļot mazliet. Sestdien gribu aizlaist uz Monserratu un svētdien apskatīt Gaudi darbus Barselona, jo esmu redzējusi tikai Casa Batlo, jo citādi nav laika, kursi beidzas jau vakara un tad īpaši vairs nevar paspēt neko apskatīt. Un tad svētdien vakarā jāatgriežas Tarragonā un jāsāk strādāt pa nopietnam, kaut kas jāizdomā, lai man tas darbs būtu interesantāks. 27. jūlijs. Darbs. Pie darba pamazām pierodu un tos vecos cilvēkus jau iemīlu. Gribas viņiem iet klāt, uzsmaidīt, pieskarties, nu pilnīgi kā ar maziem bērniem, dažu labu ir forši kutināt. Pirmdien, t.i., vakar pēcpusdienā strādāju ar jaunu ļoti simpātisku vīrieti, kurš te ir fizioterapeits vai kas tamlīdzīgs, mēs ar viņu kopā tad uzdodam visādus primitīvus uzdevumus, piemēram, salikt klucīšus pa krāsām, vai radīt kartiņas ar dažādiem sadzīves priekšmetiem un prasīt, lai vecmāmiņa pasaka, kas tas ir, un vel visādi bebīšu uzdevumi, kurus daudzi patiešām izpilda ar lielām grūtībām un tad es tam smukajam Rodžeram prasīju vis kaut ko un tad par katru cilvēku uzzināju, ko viņš var un ko nespēj izpildīt un kādu iemeslu dēļ viņi te ir, un kad par katru uzzina, tad vairāk saproti un vari tajā iedziļināties un saprast, ka patiešām viņiem palīdzi. Tā, ka es jau adaptējos. Visvairāk man patīk spēlēt ar viņiem domino vai bingo. Pašiem spāņiem un latīņamerikāņiem ir tāpat, tie ari visu laiku elš un pūš par karstumu un slauka sviedrus, tā, ka tas, ka esmu no ziemeļiem, nenozīmā, ka man būtu vairāk karsti nekā citiem. Nu nav jau tik galēji traki. katru dienu vidēji 30 gradi, bet te ir ļoti mitrs gaiss un laikam tādēļ ir grutak. Visu laiku pārdzīvoju, ka es te tāda balta kā kefīra pudele un tad svētdien pēcpusdienā (ātrāk nevaru no mājas izlīst, ja nav jāstrādā, it īpaši, ja pēc tusiņiem guļu līdz pusdienai) devos sauļoties, bet rezultāts ir tāds ļoti sarkani plankumains un nevienmērīgs, būs citu dienu jāsasmērējas ar krēmu un jāmēģina tos pāri palikušos baltos plankumus dabūt sarkanīgākus 3.augusts. Atkal darbs. Nu darbiņš mans vienmuļais ir jau ok, šodien no rīta spēlējām domino un tagad pēcpusdienā bingo, tikai pēcpusdiena tie, kuriem tā garīgā veselība švakāka kļūst ļoti nervozi un neko negrib darīt, nu tādi kā bērni pirms gulētiešanas, kad niķojas. Un tad vēl ir tādi ašie, kas parasti vinnē tos citus, nu viņiem tāda cūkas laime, jo nevajag jau daudz gudra prāta, lai vinnētu bingo vai domino, bet tie daži, kuriem biežāk veicas, kļūst dikti lecīgi, kad kādreiz nevinnē un tad ir tipa "es tā nespēlēju, es nedraudzējos...." Pati kulminācija mūsu darbā ir lifti, kuri aizņem visvairāk laika. Ēkas infrastruktūra ir jau ļoti novecojusi, tagad tiek remontēts, bet nu tā ļoti, ļoti lēni, Rīgā pa šo laiku jau būtu piecus jaunus lielveikalus uzbliezuši. Nu un lūk, remontu dēļ, daži vecīši tiek pārcelti uz citu vecmāju un nezin vai kādreiz atgriezīsies te. Bet es par tiem liftiem gribēju… Ēka tāda jocīga. Kad ienāku pa galveno ieeju esmu 7. stāva, no šī stāva uz leju ir slimnīcas nodaļa, bet uz augšu līdz 11. stāvam ir veco ļaužu māja (rezidence, kā to te sauc) un tad es pārvietojos no 7. līdz 10. stāvam. Es jau varu pa tam trepēm tos trīs stāvus augšā lejā paskriet, bet tie ar tiem ratiņiem un kruķiem nekur tālu netiek Tad atliek gaidīt liftu, bet pēcpusdienā, kad visi dodas pusdienās, tad to liftu nākas gaidīt pusstundu. Lifti ir tikai divi, no kuriem viens ir stipri mazāks. Tajā ir vieta vienam ar ratiņiem un otram tādam kā es (vēl joprojām bez ratiņiem un bez kruķiem), nu un otrā liftā ir vieta diviem ratiņiem un diviem, trim neratiņiem un skaidrs, ka tas ir vispieprasītākais, bet tajos pusvienos visos 11 stāvos kāds izmisīgi spiež to lifta pogu un kad tas sezams pēc pusstundas atveras tu salādē tos ratiņus iekš, nopūties, lifts nokratās, un paceļ enkuru, bet izrādās, ka tas ved tevi nevis uz 10., bet 3. stāvu, un tad tu tur stāvošajiem stulbi pasmaidi, kaut gan redzi, ka tie jau ir sarkani, ar vērša acīm, bet neko, lifta durvis aizveras un ceļo atkal ar tiem visiem ratiņiem. Citreiz gadās ari tā, ka manai biedrenei no Slovēnijas pagājšnedēļ divas reizes bija, salādē atkal iekšā tos vecos pēc tās apmēram pusstundas ilgas gaidīšanas un atkal ved tevi uz leju, kad durvis atveras ieraugi vairākas māsiņas, kas nervozi dzen tevi ārā, jo viņām jātiek uz morgu, nu un tu ar tiem saviem ratiņiem stumies ara pilnīgi nepareizajā stāvā, lai palaistu tos liķu ratus. Un tad gaidi kamēr līķis tiks morga un tu atkal ieraudzīsi to brīnumu ka atveras lifta durvis un lifts ir tukšs. Nu tā mums te brīžiem iet pa to darbu. 16 Aug 2004. Kā es braucu uz Orishas koncertu Par Orishas koncertu Barselonā uzzināju pavisam nejauši, kad piektdienas vakara aizgāju pie draudzenēm uz dzīvokli un ieraudzīju, ka uz galda mētājās lapiņa ar Forum Barcelona Jauniešu nedēļas programmu. Skatos - Sestdien 14. augusts pulksten 01.30 (nakti, protams), un ieeja tikai 5 eiro, smieklīgi maz priekš tādas grupas. Naudas man tipa nav bet, ok, varu izņemt no bankomāta. Man tas jāredz! Lizete no Portugales saka, ooo es zinu kur tas ir, nu un tad man tipa bija skaidrs, kurā virzienā jāiet. Paķeru līdzi tikko atbraukušu vācu meiteni (au-pair), kura vel neko nepazīst, un davaj sestdienas vakarā dodamies Barselonas virzienā, ar vilcienu, protams. Ieradāmies tajā traki brīnišķīgajā cilvēku pilnajā pilsētā pirms desmitiem vakara un lēnā garā pastaigājoties, lai Rebeka var apskatīt pilsētu, devāmies uz ostu un pēc tam gar ostu uz Olimpisko ostu, kur ka man teica Lizete ir tā vieta, kur tas koncerts notiek. Aizejam, krietnu gabalu. Sākam jautāt, bet neviens neko nezina, saka, tas nav te. Tā mēs jautājam, jautājam un cerība zūd un viss, jau nakts, būs jāvazājas vien pa ielām vai jāguļ pludmalē. Bet nē, Barselonā sestdienas naktī neviens neguļ. Ok, dodamies atpakaļ uz centru, gan jau kaut ko atradīsim, bet vel man iekšā ir kāda cerība. Pa ceļam ieraugām plakātu ar lielu uzrakstu Forum Barcelona un radam garām ejošiem cilvēkiem un prasām, kur tas ir. Izrādās, ka Forums notiek īpašā, tam pasākumam paredzētā vietā, kas ir vel tālāk, ārpus centra, bet tur pat blakus ir metro un īsi pirms diviem naktī paspējam uz vienu no pēdējiem metro (vispār Barselonas metro braukā līdz pusnaktij bet nedēļas nogalē līdz diviem nakti un pēc tam pirmais ir ap pieciem), ātruma ieskrienam bez biļete, neviens jau divos nakti nekontroles un tad izkāpjam pieturā, kur tas Forums notiek. Bet kad aizejam tad visas kases ir ciet un biļetes nekādīgi nevar dabūt, koncerts jau sen sācies un atlikusi kāda pusstunda, es esmu gatava maksāt tos piecus eiro kaut vai lai pēdējo dziesmu dzirdētu, vismaz redzēt tos kubiešu džekus, kuri tik brīnišķīgi miksē hip hopu ar rumbas un salsas ritmiem, tik sentimentāli un tajā pašā laikā revolucionāri. Bet nekā, visiem pofig, nav biļešu, nav ieejas. Eju pie ieejas prasu džekam, šis saka, ka vēl tikai kādas 20 minūtes atlikušas un pat ja es tiktu iekšā, tad Foruma teritorija ir milzīga un ORISHAS spēlē pilnīgi otra gala, tik un tā nepaspēšu aiziet. Nu karoče galīgi nav lemts. Man tāds kauns, tāds abloms, tik brinisšķīga iespēja palaista garām, asaras jau acīs kāpj, dusmas pašai uz sevi, ka neatbraucu uz Barselonu ātrāk. Nu Rebekai arī it ka vilšanās, jo gribas gulēt un nav skaidrs kur gulēt, bet par Orisham viņa neko nezin un sirds viņai nesāp, tikai gribēja pabūt Barselona un ja jau es aicināju, tad ari brauca. Nu ko tagad pustrijos nakti ar tik lielu ablomu iesākt???? Ir autobusi kas kursē uz Barselonas centru un vel par laimi bezmaksas, nu skaidrs ka uz centru! bet lai cik ari vilinoša un pasākumiem bagāta būtu šī pilsēta, tomēr trijos naktī jau visi bāri un klubi taisās ciet. Noklustam slavenajā Plaza Real, tur vidu strūklaka sezam, apkārt citi cilvēki. Pamanu, ka ir vaļā kluba Jamboree (kaut kas tamlidzigs), kura DJ es iepazinu iepriekšējā reizē, kad biju Barselona. Tur skan hiphops, bet ieeja 8 eiro un 8 eiro uz parastu diseni uz atlikušo stundu vai pusotru nekādīgi negribas maksāt. Bet mūziku var labi dzirdēt ari ara un caur metāla žalūziju mazliet var ari kaut ko saskatit un ta mes tur abas stāvam un kaut ko mīcamies Sean Paul pavadījumā, nāk ārā smaidīgs melns puisis, loti glīts un aicina mums iekšā, es saku, ka negribam maksāt, jo tūlīt tāpat beigsies, nu tad viņš mūs aicina uz kādu kafejnīcu vai baru kaut ko iedzert, viņš zina, kur ir vaļā. Nu tā kā puisis tiešām simpātisks un mēs esam divas un pilnīgi nekādu citu variantu, tad ejam arī ar viņu. Pirmā vieta, kur viņš mūs ved ir tāda face control kafejnīca-bārs, kur jāzvana pie durvīm un tad atver, bet tieši tanī nakti ir ciet, viņš brīnās, es saku, ka normāli, tas noteikti tāpēc, ka esam mēs un šodien visu taisa ciet mums deguna priekšā, pasmejamies un ejam meklēt ko citu un atrodam ari bāru, kur iedzeram alu un jauki runājam. Pussešos no rīta izejam ara no bāra, tā kā varētu mērķēt uz pirmo vilcienu uz Tarragonu, bet puisis aicina pie sevis, jo dzīvo turpat centra un mēs atkal bez vārdiem saprotot abas, ka puisis ir jauks un nemaz nešķiet bīstams ejam arī pie viņa. Mums atvel visu savu istabu ar lielu gultu, pats aiziet uz citu un tad mēs tur paguļam līdz pusdienai, no rīta mums iedod dvielīti un dušas želeju un aicina uz vannu nomazgāties, ja vēlamies un tad tiek pasniegtas kukurūzas pārslas ar pienu un sula un kafija, tiešām jauki, tad mēs gājām staigāt pa pilsētu,. Bijām vaska figūru muzejā, kurš izrādījās ļoti interesants un man patika, lai gan beigās tāpat secināju ka daudz kas trūkst. Nevien panka pat nebija! Bet nu Salvadors Dali vareni skaists. Princese Diāna uztaisīta nesmukāka, neka bija un vel ar plati izvērstām kājām, galīgi ne kā princese, bet Hitlers atkal smukāks neka fotogrāfijā. Bet Kleopatrai bija skaistas krūtis. Tad bija ari Žils Verns un zemūdene un zemūdens pasaule, Gagarins un kosmoss un Zvaigžņu karu varoņi un Frankensteins un visādi mocekļi un tie par laimi pašās beigās un un pēc tās tumsonības uzreiz tikām spožā saules gaismā ārā. Paēdām, padzērām, parka patusējām un tad jau drīz diena bija gala un mēs ar Rebeku atvadījāmies no Abdala un braucam mājās. Vispār man Barselona ar tiem puišiem vienmēr baigi veicas, iepriekšējā reizē tusēju ar diviem puišiem no Ganas (viens no tiem tas Dj, kuru tā arī vairāk neesmu satikusi) un tiešām zolīdi un man patīk ka ar viņiem var par vis kaut ko parunāt ka cilvēks ar cilvēku, bet visvairāk man patīk, kad viņi stāsta kaut ko par savu valsti un to kāpēc viņi dzīvo Spānijā utt. BET ORISHAS ES TA ARI NEREDZEJU!!!!!!!!!!!!!!!!!! (visu mūžu atcerēšos, kā es viņus neredzēju. Laikam būs uz Kubu jābrauc.) 11. augusts. Tikšanās ar akmeņu zinātnieku. Vakar man bija interesants piedzīvojums, vismaz prieks man personiski. Sākšu ar nelielu atkapiti... Man te ir pazīstams tāds ļoti foršs džeks vārdā Dāvids no Ekvadoras. Un Dāvids tirgojas ar visādām skulptūriņām kas ir taisītas no kādas Ekvadoras palmas sēklas, ļoti interesanta ideja, vispār. Un tad viņš piedalās visādos tirdziņos, visādas pilsētiņās Tarragonas apkaimē un ne tikai. Un Dāvidam ir priekšnieks (es gan īsti nesaprotu, kādā sakarā) Karloss, kurš tirgojas ar akmeņiem un visādām rotaslietām. Biju padzirdējusi, ka viņš grib ar mani iepazīties, jo viņam interesē dzintari. Es domāju, ka droši vien tāds parasts tirgonis, kurš kaut kur pa lēto iepērk vairuma un tad pa dārgo ķepē iekšā tūristiem. Nifiga!...... Aizgāju vakar vakarā pie viņa uz veikalu, Tarragonas centrā. Tur viņam visādi dārgakmeni, un pašam sava darbnīca kur viņš visu ko muķī. Aizslēdza veikalu un uzaicināja augšā uz darbnīcu iedzert alu un uzpīpēt kāsi (pareizāk, vairākus). Iedeva man ļoti interesantu grāmatu ar visādiem mikro un makro attēliem, sākot ar baktērijām beidzot ar planētām un viss tik ļoti krāsains un interesants. Pat HIV vīrusu un B hepatīta vīrusu varētu izmantot kā dizainu kādai apģērbu kolekcijai. Viss ir ļoti skaists šai pasaulē, ja ta kārtīgāk ieskatās. Un tad ir vēl tāda baktērija, kas saucas heat loving, kura dzīvo karstajos pazemes ūdeņos līdz pat 90 grādiem pēc Celsija. Nu un tādā garā es tur šķirstīju to lielo grāmatu kamēr Karloss slīpēja divus maziņus briljantiņus. Beigās viņam apnika, tomēr par daudz izpīpēja. Tad viņam veikalā ir tāds dzintara gabals kurš ir lielāks par manu dūri un kuru viņš pārdod par 1000 eiro. Es parādīju viņam dzintara krelles, kas man bija, no neapstrādāta dzintara, viņš bija baigā sajūsmā, viņam loti patika dabīgais neapstrādātais dzintars..... Nu īsāk sakot, cilvēks, kurš dzīvo priekš akmeņiem, tā viņam ir pirmā lieta dzīvē, par tiem viņš runā kā par sievietēm, bet par sievietēm nerunā nemaz. Viņš ļoti daudz ceļojis. Bijis daudzās vietās Meksikā un tad mēs padalījāmies ar iespaidiem . Viņš man stāstīja kā viņu nolaupījusi un aplaupījusi Meksikas policija. Nu tas tajā valstī normāli..... Es, starp citu prasīju viņam vai tas ir normāli, ka es te visu laiku redzu ķirzakas. Viņš teica, ka tās mazās jā, bet tās lielās uz ielām pavadā, ir iespējamas, bet nav normāla parādība. Nu un pa to pasauli Karloss braukā un tikai pa visādām čuhņām staigā un rakājas pa zemi un tik vāc akmeņus. Cilvēki nepamana, cik daudz skaistu lietu ir viņu zemē, pamana tikai tad, kad ir jau apslīpēts, sakausēts un ielikts skatlogā ar baigo cenu, bet tas viss ir atrodams tāpat......tāds viņa domu gājiens Bez akmeņiem vēl viņam patīk jazz mūzika un Parīze. Trīs svarīgākās lietas viņa dzīvē. Izrādās, ka dzintaru iegūst ne tikai no jūras, bet arī raktuvēs, īpaši tur, kur ir akmeņogļu raktuvēs, tātad Polijā un Krievijā, no kurienes arī Karloss iepērk dzintarus. Viņš saka, ka vajag satusēt ar strādniekiem, tie pēc darba var kādu akmeni vai dzintaru iznest pa kluso no šahtām un tad no viņiem var nopirkt pa simbolisku samaksu. Acīmredzot, viņš tā dara. Tagad viņš ļoti grib braukt uz Indiju vai Madagaskaru, arī, protams, dēļ šo zemju ģeoloģiskā sastāva. Nu tā arī mēs beigās nesarunājām nekādu dzintara biznesu, jo viņš jau nav ar pliku roku ņemams, teica, ka grib tikai lielus neapstrādātus dzintara gabalus. Bet sarunu biedrs, tiešām interesants, lai gan pārsvarā par akmeņiem, bet ļoti ļoti interesanti, tāds mazliet komisks tips, vispār, un vēl man patika, ka viņš pateica, par tehnoloģiju attīstību “agrāk viss bija melnbalts un lēns, tagad viss ir krāsains un šausmīgi steidzas” NU man tas tiešām vērtīgs vakars bija, droši vien ka tā pīpēšana visu pastiprina, bet te tas ir normāli, te cilvēki visu laiku pīpē, nu ne visi, bet nez kāpēc es visu laiku starp tādiem gados, kaut gan nemaz nemeklēju, bet nu savējie pievelk, un nav tā nekāda narkošanās, ļoti inteliģentas sarunas par to, kas notiek mūsu zemeslodes dzīlēs, ļoti zinātniski. 7.septembris. Par ceļojumu (piedodiet, slinkums labto kļūdas, lai ir bez garumzīmēm, ok?) Nu dabuju to vienmer loti gaidito naudinu un lai nebutu ta jaiztere ikdienas niekiem, labak tachu pacelot.Izvelejos doties uz Gironu jeb Heronu (laikam latviski ta saka,bet kas to lai zina ka ir pareizi) un uz Figeresu kas ir slavena ar pasaulslavena makslinieka Dali muzeju.Un sis ir dali simtgades gads un tapec te visas malas izskan Dali vards un vispar...interesanti. Piektdienas pecpusdiena devos ar vilcienu uz barselonu,kur parsedo cita vilciena kas mani veda uz Gironu. Pa celam verojamas lauku ainavas,kalnu greda,salidzinosi ne parak liepas,bet nu prieks Latvijas visnotal Baigie kalni. Izkapju Girona. Jutam vesaks gaiss neka Tarragona kur vienmer mitrs un sutigs ka pirti. Pirmais iespaids man nwav patikams,atkal masinas un lielas ielas. Un man jau liekas,ka esmu kludijusies, jo man peksni tik loti sagribejas but kaut kur laukos. Gironas karte skaisti iezimeta upe,kas dala pilsetu divas dalas, nu nav gluzi Daugava, tada ka Abava, ar zilu krasu,skaidrs ka ir udens. Aizeju lidz tiltam un tad eju pari, bet izradas, ka loti japiepulas,lai tur kadu upi saskatitu, nu ja ir tada dulkaina udens pelkite seklaka un smirdigaka par Rigas vai Liepajas kanalu. Nu luk visa mana fantazija par upi ka pilsetas arteriju sagruvusi. Bet nu lai ka ari butu nevar jau tik par tam upem filzofet. Ja jau par pilsetu ir dzirdets,tad jabut kaut kam pievilcigam ari. Bet nu pirmkart ir vakars un man kadreiz vajadzes ari gulet. Ieeju vecpilseta un veikli atrodu jauniesu hosteli, kur pilnigi logiski piektdienas vakara mani sagaida uzraksts " Full", tatad,jamekle kas cits, bet vis cits kas butu par pienemamau cenu ari ir aiznemts,isak sakot,nav nemaz jegas uz ko ceret. Nu neko. Aizmirstu par hosteliem un dodos pastaiga pa pilsetu. Un izradas loti pievilciga vecpilseta un liela katedrale,kurai apkart ved visadi celini un parcini un jau staigaju un mekleju sev tikamaju solinu, jo gulammaiss man ir lidzi. Pilsetina man patik,bet nu pec divam stundam ta jau ir apskatita,bet vel jau par agru lai ietu gulety uz solina,japagaida tachu kad visi dzerji noluzis un kad iestajas miers. Nejausi uzeju kino, tadu tipa Rigas Kinogaleriju un afisa kas tur regojas skiet vilinosa un filma varetu but interesanta, bet neatceros ka sauc,bet nu kaut kada drizak vieteja,pinigi noteikti ne Hollywood. sakas 22.30. Nu normali, ja vismaz divas stundas iet. Bet vel ir laiks 40 minutes un es nolemju pameklet kadu vietinu,kur remdet savas muzigas slapes pec alus. Atrodu,turpat netalu no ta "Full" hostela tadu pieticigu estuvi,barchiku, loti vienkarsu,bet tur no mucinas dod tumso alu, nevis to gaiso,ko vienmer un visur.Un par normalu cenu (cik nu te Soanija tas cenas ir normalas) Pasutu. Dzirdu runa kaut ko par Poliju. es uzreiz saku runat poliski. Izradas divas polu meitenes studentes,kas jau divus gadus dzivo Girona. Viena sak kaut ko runat par to ka pilseta daudz klaidonu kas staiga pa naktim piedzerusies un zog. es saku:"Eu,eu! Tu nebiede mani. Es te biju domajusi parka gulet" Nu un meitenes ar sausmam acis saskatijas un pec britina teica,ka nu vispar vinas neaizina nepazistam,u cilvekus uz majam, bet nu es varu palikt. Dzivoklitis izradijas turpazt vecpilseta, gandriz aiz stura. Divanins tik miksts un erts,ka pat neatceros kas es tada pedejo reizi biju gulejusi. Jauki parunajam un par laimi izdevas but interesantai ari prieks meitenem un vinas laikam guva uzticibu, ka neesmu jau gluzi galiga slampa. No rita 9.00 pateicos un aizgaju, lai vairs netraucetu. Pavazajos vel pa vecpilsetu un 10.00 sagaidiju,kad atver slavenas Arabu pirtis. mani jau meitenes bridinaja,ka tur neka nav,bet protams ari par to vajadzeja parliecinaties. Ka jau lielaka dala lietu sini pasaule: ir interesantas lidz tam bridim kamer tas ierauga un tad vienigais kas ir prata: "ahaa!, var iet talak". Nu ja. paskatijos tas iekonsertvetas drupas par kuram tagad bukletos un turisma celvezos tiek rakstiti vesturiski stastini, bet nu ej nu sazin ka tur bija,fakts tads ka tagad tikai plēš par to naudu un vel ievieto pa vidu "vesturiskumam" kaut kada jauna maksliniek abstraktas skulpturas, kas mani nu nekadi nespej iedvesmot. devos tad nu es atkal uz vilcienu. Jo to, ka lai ko ari cilveki spej pateikt par Dali,tas tomer atstaj iespaidu. Ierados Figresa ap pusdienu un atkal devos hostela meklejumos, ar domu, ka bus te japaliek pa nakti,jo vel tachu visa svetdiena prieksa un varetu aizlaist uz sejienes piekrastes COSTA BRAVA miestiniem (te ta Vidusjuras pludmale visadas Costas (piekrastes) sadalita un Barselona un Tarragona jau ir COSTA DORADA un talak uz augsu Andaluzija ir COSTA DEL SOL) bez ipasam pulem atradu pieticigu hosteliti,par spaniem pieticigu cenu 16,25 eiro (nezinu nafig viniem vel tie 25 centi,drosi vien tualetes papira rullitim), atstaju mantinas,apgaju ap sturi un jau mana prieksa slejas Teatro-Museo Dali, ta jociga sarkana eka ar lielam baltam olam augsa. Nu man ka studentinam noples 6,5 eiro, parejiem nelaimigajiem veselus 9 eiro. Nu nav jau jega komentet muzeja redzeto. Protams interesanti un ir par ko brinities Un Dali jau tiesam traks vecis bija,bet afigenna simpatisks,ir tada fotografija,kur vinam matos balti ziedi,ka meitenei, un tie melnie garie mati un spanu usinas,man dikti patik. bet muzeja protams ir vina makslas darbi un visadas parjocigas instalacijas utt. Un tad vel tur ir atseviska ieeja (ar to pasu bileti, pareizak pie kases iedod uzreiz divas),Dali darglietu muzeja,kur ir vina taisitas rotaslietas,ari galigi sviestainas,bet mirdz zelta,sudraba ar briljantiem,perlem un koralliem un atkal jaliek utt. Bet lai cik interesants butu muzejs,tomer staigasana pa muzejiem ir loti nogurdinosa, sap acis gribas est un churat, nak mieg un muzigais utt. un tad vel pa celam ara ejot tris veikali ar visadiem pilnigiem sudiem kas attelo kaut ko no Dali makslas un maksa sausmigu naudu un galu gala ir pilnigi nepraktiskas lietas. Nu komercija sit augstu vilni. Nu ja,kurs tad to nezina. Izgaju no muzeja un devos uz hosteli, kur tad nu pariju savu visletakaja veikala pirkto junk foodu, maizi ar sieru un likos pasnaust. Vel milotais virietis pamanijas piezvanit un paprasit ka man gaja iepriekseja nakti, bet ta ka nebija ko slept,nacas stastit patiesibu par polu meitenem un miksto divaninu.Nakti man nekadi sapni neradas,vismaz man nav nemazakas jausmas par tiem, bet ja gulu diendusu, tad man sapni no vienas vietas radas un pedeja laika visu laiku tusejos ar kaut kadiem svesiem cilvekiem,kurus vispar nepazistu un nezinu kada sakara vini ir tajos manos sapnos un nevienas pazistamas butnes, ta ari taja pecpusdiena apnika man ar tiem svesajiem tuset un nolemu celties un iet petit kas vel notiek taja Dali pilseta. vecpilseta mazina, ka vienmer ratslaukums un sauras ielinas. Nek parsteidzosa. Aizgaju uz autoostu paskatities uz kurieni varetu doties svetdienas rita. Bet tie nosaukumi dikti lidzigi. Man bija padoma viena vieta,bet nu isti nesaprotu vai ta ir ta par kuru man saka kasieris,ka autobusi iet ik pa pusstundai no 7 rita lidz 9 vakara. Ok. Pienemu,ka piecelsos kados astonos,atnaksu uz autoostu un bus ok. Atgriezos centra un sapratu ka ir vel kada vieta ko neesmu apskatijusi,un kura ir pavisam netalu. Kads cietoksnis saistits ar republikanu armijas cinam utt.Ieeja bezmaksas. Bet protams kad Klikata tur noklust tad bezmaksas ieeja jau ir slegta un apmekletajus neielaiz,tikai vietejie armijnieki,ka ari tagad izmanto cietoksni savam nezin tur kadam vajadzibam. Nu neko. Pastaigaju pa vecpisletu padomaju vai dzert alu vai ne un izdomaju,ka nav ko atstat naudu krogos un jaiet gulet, lai var agri piecelties. Piecelos protams velak neka biju sakotneji planojusi, bet beigu beigas tapat vel pusstundu gaidiju, jo biju aizmirsusi,ka jasamaksa vakara,gadijuma ja gribu doties prom pirms pusdeviniem,nu un tad sedeju leja un gaidiju kad atnaks saimniece. ....autoosta...kase..bilete...autobuss....ainavas.....kaut kas pat liek atcereties Meksiku...ok...laikam tad te ta vieta ir, man vel kads virietis atgadina,ka man te jakapj ara. Izkapju un galigi neskiet simpatiski. Baiga soseja,lielveikali. bet ir norade uz pilsetinu un eju. Lielveikals brinumaini lets. Noperku dzeramo jogurtu (cik tad var to alu dzert) un nachos (tipa chipsi bet nevis no kartupeliem,bet meksikanu tortillam) un dabuju bonusa veselu tostermaizi,jau sagrieztu.Nezinu kada sakar,bet ja dod tad janem. Nu pec stundas to ilgi gaidito pludmali sasniedzu, pa celam verojot, ka vecieshu un franchu tur ir vairak neka spanu. Tatad kadus 5 km nogaju. Apmacies, saules nav nu lidz ar to par laimi cilveku maz. Netalu kalnu gredas bet ari jau ar baltam majelem apaugusas. Tepat jahtu osta. Te visiem vaciesiem un franchiem baltas majeles viena pie otras un pie katras jahta. Kanalu sistema,lai var ar tam jahtam parvietoties. Izdomajusi te sev Veneciju.Bet pilnigi neinteresanti. Pasezu taja pludmale kadas 20 min un izlemju ka nu tas nav galigi tas ko es gribu un gaju atpakal tos 5 km uz to briesmigo autostradi,vel saule pamanijas caur makoniem palukoties.Karsti,smagi. Sasniedzu pieturu un gaidu barselonas autobusu, pirms tam piestaj viens kas iet atpakal uz Figeresu,bet es minstinos un palieku gaidit to kas ved uz Barselonu. Nu noples vins,maita no manis 12,55, es iedevu 12,56 un vins ne man atlikumu iedeva un par studentu atlaidi nedomajos. Bet man visa energija zudusi un mani jau ir panika,ka tipa "gribu majas pie mammas", nu labi, mammas nav,bet ir tepat, salidzinosi netalu kaut kas lidzigs majam. Mierinu sevi ar to,ka no autobusa loga varesu verot ainavu. Zali lapu koku mezi,pat tadi patiesam vairak vai mazak lidzigi meziem, pussausas upju gravas un opec pusotras stundas Barselona,kas jau ir gandriz ka majas lai gan lidz Tarragonai vel gandriz 100 km. A pa celam izdomaju,ka vel diena nav gala un ka varbut beidzot aizbrauksu uz slaveno Monserratas klosteri, bet izradas,ka uz so turistisko vietu iet viens autobuss diena 9.15 no rita,kurs tevi atved atpakal 18.00, nu neka,citu reizi. Jagaida man vilciens uz Tarragonu veselu stundu. Nu un sezu ka mulke taja stacija. Nu un ta ari atgriezos Tarragona pecpusdiena un galigi neapmierinata pati ar sevi par to ka man tik atri zuda pacietiba un ka vairs nekur citur neaizbraucu. Var jau but, ka ir interesanti aizbraukt uz kadu vietu,kur nav pilnigi neka interesanta, bet gadijuma,ja kads jums piedava braukt uz Empuriabrava, labak sakiet: "Ne,paldies. Esmu jau tur bijusi (-is). Vai varat piedavat man ko citu?" 4.novembris. Mazliet par Andalūziju. Pabiju mazliet Andaluzijā - Granādā, kur vienīgais ko redzēju bija Alhambra - pēdējā mauru valdnieku rezidence un Almerija, kur nakšņojām interesantā Dabas parkā, kas saucas Cabo de Gata jeb Kaķenes Rags - bijusī vulkāniskā zona Vidusjūras krastā, ar kalniem un alām un peldējāmies kopā ar jūras ežiem un astoņkājiem, kurus, protams, galīgi negaidījām tur sastapt, līdz šim domāju, ka tādi briesmoņi tikai tālos okeānos mīt, nē, izrādās tepat vien ir. Un maina krāsu pieskaņojoties akmeņiem un tad tādu nemaz neredz, pēkšņi nez no kurienes metas virsū, nu manai mammai pie kājas pieskārās un tad viņa bļaudama lēca ārā no tā ūdens, nu nezinu vai tāds radījums var ko nodarīt,bet ja tā pēkšņi parādās, tad diez ko patīkami nav. Šonedēļ braukšu un Basku zemi ciemos pie bijušās dzīvokļabiedrenes, kura tagad tur maģistratūrā tikusi, domāju apskatīt Bilbao un San Sebastianu. Nu tā pamazām, tā Spānija jau tik liela, ka tāpat nevaru teikt, ka ko daudz būtu redzējusi. Bet vispār no tā, ko esmu līdz šim te mazliet apskatījusi, pat jūtos vīlusies. Biju domājusi, ka Spānija ir skaistāka. Tomēr, te industrija visu to skaisto reāli sačakarējusi. Un tad apkārt Taragonai ir naftas termināli, atomelektrostacijas un ķīmijas rūpnīcas un tā visa vidū mazais Tarragonas „cenmatiņš” nu ir aizsargājamais mantojums. Nekas, ka te visvairāk vēža slimnieku un neaugligu vīriešu (man jau, protams drošāk,bet...). Viss pārējais jau baigi forši. Un tā te visur ar tām aizsargājamām zonām, tādi mazi zalji punktiņi elles vidū. Un Valensijas pilsētā, kad biju, tad arī nekā Interesanta neredzēju.(no Tarragonas līdz Valensijai 250 km trijatā ar stopiem aizmaucām. Bija labi!) Vienīgi pie Granādas tad interesants miestiņš - Guadix, kur cilvēki dzīvo alās, zem zemes un iekšā viss kā mājā iekārtots, pilns ar visādām bildiītēm, lupatām, mazliet meksikāņu stilu atgadināja un tāda ala ir ar daudzām istabām, kuras var vēl izkalt un veidojas labirints, tur dzīvo ģimene ar 7 bērniem. Interesanti, bet tomēr smagi, jo tur nav logu un ir mitrs un tāda nospiedoša gaisotne. Bet ziemā esot silti un vasara vēsi. 25.novembris Otrais piegājiens Andalūzijai Vesel nedēļu biju Spānijas brīvprātīgo seminārā, kurš notika Andaluzijā Malagas province kada maza ciematinja,kas slaven ar salda vina daritavam un vienu no labakajam olivellas daritavam, un pec olivem tur tiesham visu laiku smarzoja. Vispar tipisks dienvidu miestinsh ar baltam majinjam kas dekoretas ar flizitem,ka jau Andaluzija. Divi krodzinji,no kuriem viens pieder miestinja meram un nosaukts vinja varda,un taja es nebiju.baznicinja,jauna un ne ipashi interesanta un vispar viss pasakums notika Eirolatinamerikas Jaunieshu centra,tads komplekks,kas sakotneji tika planots ka nepilngadigo paraudzinashanas iestade jeb cieumt,bet beigi beigas Spanijas princis to atklajis ar luk tadu celu nosaukumu,kas lńuk veltits starptautiskiem jaunieshu tusiniem,sauktiem par seminariem,kurasiem,kongresie whatever,beigu,beigas tusinjsh vien sanak. Mes bija pari pa 60 janieshiem no visiem Spanijas regioniem un no visadam Eiropas valstim,es no Latvijas biju vieniga,vel bija kaiminju lietuvieshu parastavis Tomass no Vilnjas,kura projekts shobrid ir Madride. Nu protams pilns ar polu,vacu un franchu jaunieshiem,paris rumani,paris ungari un vel shis tas,bet par brinu mu anglju nebija un par to ari neviens ipashi neuztraucas,jo ka izradas ciemata taja ir jau veselas 2 anglu kolonijas ta varda istaja nozime. Nu luk tie angli aiziet pensija,iekase savas valsts naudinju un aida uz teiksmaino,muzham silto Andaluziju,kas nemaz tada nav,jo man tur parsvara bija auksti un bezmaz vai prasijas vilnas zekes un kazhicvinjsh un te Tarragona ir daudz siltaks. Nu tad tie angli atbrauc uz Andaluziju ar savu naudas kaudzi un ieperk no nabaga zemniekiem majas un un zemi un lidz ar to izveido pashi savu ciematu ar saviem veikaliem un vispar arpasaule un spanu kultura vinjus neinterese,dzivo sava sviesta un priecajas par sauli,kura gan nevienmer tur spid,jo man tur bija ari auksti. Nezinu ka man te tas pasvitrojums peksni radas,kaut ko ne ta saspiedu un tagad nemaku nenjemt,varbut ari normali - neliela dizaina mainja. Nu ta luk tur no pirmdienas lidz piektdienas ritam pa to olivu ciematu ar stastiem par anglu kolonijam un jaunieshu integraciju Eiropas Savieniba,nu nav jau interesanti,bet jautri. Ceturtdienas vakara - visa pasakuma oficiala noslegshana -provinces galvaspilseta Malaga,kur vel tiek apskatits pirms gada atklatais Picasso muzejs,karteja naudas slaukshana,par kaut kadu ar zimuli saskribeletu skichu skatishanos,kuras muzejam aizdevushas,parsvara un tikai nedaudzas,tas vissudigakas, uzdavinajushi pasaulsslavena gleznotaja mazberni. Nu ta mes tur 2 stundas un pat vairak. Un tad nakamas apmeram divas stundas lielaka dalja,tai skaitaa ari es, pavadija stacija stavot rinda,lai varetu apmainit biljetes,kuras mums bija nacionala Agentura nopirkusi uz piektdienas ritu plkst. 8.00,bet kursh tad grib pamest Andaluziju piektdienas rita,it ipashi,ja vienigais kas no tas ir redzets ir Eirolatinamerikas jaunieshu centrs,parsvara. Nu tad beigu beigas piemksajopt nieka 2 vai 3 eiro samainijam uz svetdienas nakti,ta lai pirmdienas rita izkaptu no vilciena un pa taisno uz darbu...kad biljetes samainitas tad jau diezgan atra tempa jaskrien pa Malagas centru un jamekle autobuss,kursh novietots pie katedrales,bet kad ieraugaam katedrali,tad ieraugam ari barinju no musejiem,kas nez kapec dodas preteja virziena. Uz kurien? Uz krogu. Nu ja turpat krodzinsh,kur iesedejusi ta kompanija,kura nemainija biljetes,vai ari samainija tas daudz atrak. nu tad ok. Kaut kadu vininju jaierauj. Ko nu kursh tur pasuta. es padzirdejusi,ka luk taja pasha Mollina,kur mes seminarojam taisa slavenakos malags vinus,kuri atskiriba no citiem spanju viniem ir saldi. Nu un ludzu vienu pussaldo, bet tas ko man atnes ir saldi salds muskatvins vai kas tamlidzigs,bet protams labs. Nu tad atri katrs izrauj no savu padzerienu,dazham vel es palidzu un jaskrien uz autobus,jo steidzigi jabrauc estuz restoranu. ta ka nav daudz tadu restoranu kas varetu uznemt vienlaicigi apmeram 80 personas,tad jabrauc uz kaut kadu tur super kruto piepilsetas vietu kur viss ir ieksh american style. Un tad tur kaut kur atrodam starp daudziem krodziniem un restoraniem,to tipa pasutito. Gari galdi vairakas rindas.Viss jau uzklats un lidz ko apsezamies,tad sak nest tur nez kadas galjas,stilbinjus un nez ko,milzigus gabalus,visi sniedz savus skivjus pilniga apmierinatiba,nu ari par nabaga vegetarieshiem padomats un galda liek ari salatinjus,risus,fri kartupeljus un vel nez ko,es vairs neatceros. Bet fakts,ka bija daudz visa ka un visu laiku nesa vel un vel. Un lidz ko vina pudele tuksha,ta liek nakamo galda un ta paris stundas edot,apmainoties ar adresem un telefona nummuriem,citi uzskata par svarigu iemuzhinat tadu bridi ar saviem superdigitalajie kabatas formata fochukiem utt. Nu un ta jau pari pusnaktij, varbut jau 1.00,kad kapjam autinja lai kratitos uz savu ciematinju pavadit tur pedejo nakti. bet jakratas ir 60 km. Tikmer kads iemieg,bet kadam citam vajadzigs maisinjsh,protams labak tiem kas iemieg bez maisinja palidzibas. Nu man maisinja nebija bija jaker savs lielais arafata lakats un japilda ar spanju izvirtibam. Protams liels kauns un naiva ceriba,ka neviens nepamanis. Nu bet izradijas ka neesmu bijusi vieniga un .....tikam majas,nomazgajos karsta dusha,ielikops gulet un kad no rita pamodos,tad man bija energija un optimisms un visas kauna lietas nolemu likt pie malas un par to nedomat,jo kam tad negadas un ka tad lai negadas,ja tik daudz vina pa velti,nu maksa jau kads,bet ne es. Un starp citu,Marie pakera vienu pudeli paduse vel prom ejot,bet kur ta pudele palikusi,to nezinu,bus pie vinjas jaaiziet un japaprasa. Isak sakot, piektdienas riits. Visus dzen ara no istabinjam,jo 10.00 ierodas cita grupa. Nu ko 3 dienas. Majupceljsh ir garantets,samaksat,nu tad to kas vel taja kabata kaut ka jaiztere. Es ar Marie (draudzene francuziete,no Tarragonas brivpratigajiem) un Lauru (somiete no Barselonas brivpr,kuru iepazinu pirmaja brivpratigo seminara Barselona) nu tad mes tada trijotne ar savam interesem,ipashi neuztraucoties par to kur kas un ka citi rikojas. Mes aida uz cela, roka augsha un pec divam stundam jau ljoti veiksmigi esam paveikushas 100 km lidz Granadai,vel pie tam mus pakera italju paritis. Un virietis strada tadu darbu kas saists ar ekpertizhu veikshanu un naves celonju nosacishanu,isak sakot sievu neapskauzhu - virs visu dienu pa likiem rakajas un pec tam pie sievas gulta lien (ja ta pec laulibas standartiem spriez,var jau but ka nelien). Bet tomer - italiji un tas ir jautri. Jauki pa runajam pa pusei spaniski, pa pusei angliski,pa pusei franciski un vel ar meitenem iesmejam par italju laulata parisha praktiskas dabas stridinjiem. Ka viemer sieva blenz karte un virs sture,bet nu ar likumu likumiem un nav saskanjas starp sievas teoriju un vira praktiku. Esam Granad abaigi labi. jahaidi,es te parak siki stastu,ta es nekad nebeigshu. Nu isak sakot patika man ta Granada ljoti,neskatoties uz to ka naktis bija ljoti auksti un tagad es te punkojos. Pirmo nakti mes palikam skvota,panku okupeta maja,kur mums pieskira viwenu sturiti pinu ar matrachiem,bet ljoti aukstu,bet nyu ok. pa velti un var paskatities ka te tas neformalas lietas notiek,bet nu mes tadas turistu dabas meitenes. Nometam savas smagas parpalas no kuru staipishanas visi kaulinji sap un tad brivi ka putni marshejam uz centru un vecpisetu. granada krogo ljoti labi ir un tur ari paiet lielaka dalja laika. Tapec ka pasutot alu,pa samera normalu cenu jev 1,5 eiro dabu bonisa uzkodas pa velti,kada silta maizite,kadi kartupelishi,kas mazinjsh bet labs un izdzerot tris alus esi vienlaicigi gan padzeris gan paedis un ta mes ari tur darijamies. Un ar alu ta var un nav ta ka ar viinu.Tad mes vakara kapam augsha Albayzin rajona, kur ta ka ciemata mazas baltas majeles un shauras ielinjas un tik iet kalna augsha un augsha, un flamenco shovu aizgajam,prasija mums nezin kadus mistiskos 15 eiro no katras bet mes jau diedelnieces izdicam un mus pa 15 visas tris ielaida, nu par to attieciga bija jau pasakuma vidus un nebija tik gari,bet ari labi. Pec tam atkal leja centra labais krodzinsh ar ska unreggae muziku un var riktigi izdejoties,bet nu ta ka mes tos punku likumus nezinam un negribam vinjus traucet, divos nakti ejam uz skvotu,lai var tikt ieksha. Nu bet tas jau ir naivi domat,ka piektdienas nakti 2.00 kads kules. Neka - dzekiem savejais krodzinsh valja kur alu maksa 60 centus. Punk rock pilna skaljuma. man jau patuik pat bralju lietuvieshu DR. Green CD pie vinjiem pardevas un tad vel vietejie diski un miacinjas u8n ta vinji tur izdzivo viens otram savus ierakstus pardodot. bet var just,ka dzeki uz mums ka uz turistem ari skatas un ta ka navs mums grbenju,tad ari neko baigi negrib ar mums tuset un mums ari viena alga. Uzpipejam kasiiti un gajam guleet. nebija komforts delj aukstuma,bet totie miiksti un jumts virs galvas. Ari nakam diena atstajam tur mantas,jo tas mums bija pats galvenais un gajam tusetries pa centru,tani diena jau vairak ar vcitiem brivpratigajiem,kuri ari bija sabraukushi,tikai ar vilcienu,te jau visiem liekas,ka ar stopiem braukat nav normali,bet nu ta ka mes tadas nenormalas,tad tiekam uz priekshu atrak un letak,neka tie,kas tos mistiskos vilcienus gaida. Nu bet fakts tads ka atkal mes tur labs bars novacies bet tomer sarezgiti,jo viens kavejas,un citi grib skriet katrs sava virziena un ta neku netiek un beigas jau secinam ka mums trijata vislabak viss padodas. Uzkapam virs pilsetas augsha kalna kur ir alas,kuras dzivo cilveki un mes bijam pie vienam,kur jaunieshi tusejas pie ugunskura un labi,silti un skats pari visai pilsetai. Nu ta mes atkal lidz kadiem 3.00 vai pat 4.00 nakti. Laura satika vel savu draudzeni, kura piedavaja palikt pie vinjas,un tad mes nezinot kas un ka izvelejamies par labu siltumam un cetros nakti ar savam pekelem cauri visai pilsetai nu skvota uz Andaluzijas majeli devamies. Ljoti skaisti,centra.Liela terase ar skatu,un viss forshi un rpotams,dusha. ta mes mazliet paguljam. Laura grib pabut ilgak ar savu sen neredzeto draudzeni,bet mes ar marie atkal gribam vel to slaveno Kordobu dienas gaisma apskatit un tapec dodamie ar autinju ara no centra izradas,ka neesam uz tas istas shosejas,bet Marie saka,ka vinja nevar,jo vinjai tik smaga soma,ka vinja vairs nekur neies un viss un ka jaiet sarunat kads,kas aizved. Nu man tas kadu bridi liekas bezjedzigi iet pie katra shofera benzintanka un vinjam kaut ko lugt. Es labak eju kajam neka pazemojos kadam kaut ko lugdama it ipashi ja jau kadi 5 cilveki teikushi,ka tas nav istais celsh un ka jaiet citur. He,he,bet pasaule ir skaista un uzrodas kartejais labsirdigais paritis,kas saka,ok,mes jus aizvedisim uz to shoseju,tur jums bus realak stopet. Nu palikumo tu pa tiem celjiem, paris vardus parunajam kas no kurienes un ko dara un yad paritis saskatas un pazinju,ok,meichas,mes ari brauksim uz Kordobu,jo patiesiba gribejam vienkarshi izbraukt arpus Granada kaut kur papusdienot un kapec lai mes nevaretu papusdienot Kordoba. Tas jau nekas,ka 160 km. Bet ok ta mes chetrata ari aizbraucam uz Kordobu. bet ta ir svetdiena,pilseta nav cilveku, visu taisa ciet jau piecos pecpusdiena,vel pie tam salidzinoshi ar Granadu visas estuves skiet dargas,beigas tapat jaiet vien uz kebabiem pie marokieshiem,kur ari ietusejam ar marokieshiem,kas aicina ciemos un tad vel sho to parunajam, pastaigajam un jauki,bet reali nav ko darit. ja vecpilseta smuka,bet tuksha,nav nekadas sajutas,protams,ne vienmer vajag cilvekus,bet nu mes tik nogurushas,ka vairs nemakam atrast tur ko saistoshu. Labi,ka mantas mums atljava atstat jaunieshu hosteli. Mosheju-katedrali apskatam no arpuses un tad vel pamanam ka ir valja kadas sanu durvis un tur var pieiet pie restem un apskatit ka ieksha - nu ko, tapat ka tajas kartinjas kas visas malas. Ari Kordoba satiekam seminara biedrenes un ta mes tur to vakaru tada bezjega novazajamies ar merki sagaidit vilcienu 23.28,kas tad vedis mus uz "majam" Stacija satiekam ari Lauru un vel citus kadrus, vel pedejie eiro tiek iztereti kafijai un maizitem un tad jau vilciens un aidaaaa. Ar dievu Andalūzija!

Stāsti iz dzīves Spanijā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem