Dienvidamerika, Čīle
|
Sintija Dāve
|
Čīle
Šis ir turpinājums Peru un Bolīvijas ceļojuma aprakstam. Čīlē esam vien trīs dienas, bet lielos vilcienos paspējam apskatīt šīs valsts ziemeļdaļā mūs interesējošos objektus.
30.septembris
Salar de Uyuni tūres ietvaros mūs nogādā uz Bolīvijas – Čīles robežas. Mūs savāc kāds puisis, ielādē busiņā bagāžu un iedod aizpildīt kaut kādas deklarācijas. Pēc tam braucam lejā no kalniem uz San Pedro de Atacama pilsētiņu. Tur izejam robežkontroli – mums atņem augļus (banānu, ābolu un mandarīnu), tos nosver un rūpīgi iegrāmato, bet, neskatoties uz to, cilvēki liekas jauki. Lai nebūtu nepatikšanas, man vēlreiz iedod aizpildīt deklarāciju, palūdzot ieķeksēt, ka vedam līdzi augļus. Nu tā, uz 3 dienām esam ieskrējuši Čīlē. San Pedro ir maza pilsētiņa (~2500 iedzīvotāji), kas izveidota vienā no daudzajām Čīles tuksnešainās ziemeļdaļas oāzēm. Jūtamies kā uz pannas, jo temperatūras atšķirība ir dramatiska, salīdzinot ar vēl pirms pāris stundām baudīto dzestro kalnu gaisu.
Čīle ir viena no Dienvidamerikas attīstītākajām un turīgākajām valstīm, līdz ar to arī cenas te ir krietni augstākas. Balstoties uz ļoti pozitīvām atsauksmēm, esmu norezervējusi divvietīgu istabiņu hostelī Campo Base (http://www.hostalcampobase.cl). Cena 65 usd par nakti. Tā ir ļoti maza viesnīciņa, kas vairāk atgādina privātmāju. Pāris numuriņi ir ar privātu vannasistabu, pāris - ar koplietošanas, brokastis ir iekļautas cenā un viesu rīcībā ir gan virtuvīte, gan mazi slēdzami skapīši vērtīgu mantu glabāšanai, gan dators ar internetu. Mūs sagaida bezgala draudzīgais administrators Niko, kurš perfekti runā angliski un zibenīgi atrod risinājumu visām mūsu vajadzībām: pasūta ekskursijas turpmākajām divām dienām, sniedz norādes, kā labāk tikt līdz Peru un kur dabūt biļetes, kā arī iesaka ēstuvīti vakariņām. Tad vēl sen gaidītā duša, nododam drēbes mazgāšanā (2 Ls/kg) un dodamies pastaigā pa pilsētu. Šai vietai piemīt savdabīgs šarms, pateicoties mazajām putekļainajām ieliņām, brūnganajām adobes mājiņām un sētām, kas izskatās, it kā būtu salipinātas no dubļiem... Aizejam uz Tur Bus kantori un nopērkam biļetes uz Ariku (pilsēta pie Peru robežas), kas katram izmaksā ~35 usd. Pavakariņojam administratora ieteiktajā Delicias del Carmen – cenas draudzīgas, porcijas lielas un tiešām gardi!
1.oktobris
Šai dienai esam izvēlējušies divas ekskursijas: pirmo uz Tatio geizeriem (~33 usd) un otro uz Mēness ieleju (~15 usd). 5:00 no rīta mūs savāc no viesnīcas un kādas pāris stundas vismaz braucam uz El Tatio ģeotermālo lauku, kas atrodas 4200 m augstumā. Tas ir pasaules trešais lielākais ģeotermālais lauks ar vairāk kā 80 geizeriem. Tieši saullēkts ir vislabākais laiks, lai aplūkotu geizerus, jo vēlāk, gaisam uzsilstot, dūmu mutulīši izsīkst. Pirms saule ir uzlekusi, ir manāmi vēsi. Gids saka, ka esot -16 grādi. Pēc mūsu sajūtām varētu būt ap nulli. Brokastīs saņemam tēju, siermaizītes, geizerī vārītas olas un vēl šādas tādas uzkodas. Interesentiem tiek dota iespēja izpeldēties termālajā baseiniņā. Atpakaļceļā šoferis brauc kā traks, kā rezultātā dabū ciest busiņš - ar akmeni apakšā kaut kas tiek uzsists un ne ta riteņi nobloķējas, ne ta bremzes pazūd. Skaidrs ir viens – ar šito tālāk netiksim. Tā kā mums ir paredzēta pēcpusdienas ekskursija, mūs un vēl dažus (kam draud lidmašīnas nokavēšana) pārsēdina citā busiņā, kas savukārt velkas nežēlīgi lēni. Iebraucam Machua ciematiņā, kurā ir tikai viena iela, pārdesmit mājas, viena suvenīru bodīte un baznīciņa kalnā. Šeit no vietējiem var iegādāties empanadas un uz grila ceptu lamas gaļu. Ap pusdienlaiku esam atpakaļ San Pedro.
15:30 izbraucam uz Mēness ieleju (Valle de la Luna), kas atrodas Sāls kalnos (Cordillera de la Sal). Sākumā apmeklējam skatu punktu, no kura paveras iespaidīgs skats uz Andu kalnu grēdām, tad dodamies uz Valle de la Muerte, kas tiek dēvēta arī par Marsa ieleju. Šeit, iežu erozijas rezultātā, ainavas nudien atgādina kādas citas planētas virsmu. Turpat netālu iespējams izbaudīt tādu atrakciju kā sand-boarding – ar sniega dēli laisties lejup pa smilšu kāpām... Ekskursijas laikā apskatam daudz dažādus iežu veidojumus, bet vislielāko pārsteigumu rada kāda ala ar dīvainu skaņu – it kā lietus lāses sistos pret skārda jumtu. To radot sāls kristāli, kas atkarībā no temperatūras, izplešas un saraujas. Ekskursijas nobeigumā gar milzu smilšu kāpu kāpjam kalnā, kur uz fantastiskas kalna kores ar skatu uz Andu kalniem, sagaidām saulrietu. Tiklīdz saule ir norietējusi, sāk pūst spēcīgs vējš, kas manāmi apgrūtina atpakaļceļu. Brīžiem liekas, ka nopūtīs mani nost no tā kalna. Kopumā ļoti iespaidīgi!
2.oktobris
Dodamies ekskursijā uz Atakamas tuksnesi (~50 usd), kas ir sausākais tuksnesis pasaulē. Apskatam Jere ieleju, kas kā maza oāzīte izstiepusies nelielas upītes krastos. Pateicoties dabīgajam apūdeņošanas avotam, šeit aug dažādi augļu koki. Tālāk dodamies uz Los Flamencos nacionālo parku, kur atrodas Chaxas lagūna. Šī ir fantastiska vieta, lai tuvplānā vērotu flamingo. Tad dodamies augšā kalnos, lai apskatītu Miscanti un Miniques lagūnas. Šeit nu tiešām sajūtamies kā iekāpuši pastkartītē – tumši zils ūdens vulkāna pakājē, dzeltenbrūni sausas zāles kušķi un vietām vēl nenokusis sniegs... Arī Čīle mūs ir pārsteigusi ar savu dabas skaistumu...
Atgriežamies San Pedro. Lai norēķinātos par viesnīcu, ekskursijām utt., dodamies uz bankomātu izņemt naudiņu, bet izrādās, ka nevienā pilsētas bankomātā naudas nav, varbūt būšot tikai rīt. Tad nu mainījām teju pēdējos USD. Labi, ka bija. Atvadāmies no jaukā Niko, un viesnīcas saimnieks mūs aizveda uz autobusu staciju, tādejādi ietaupot mums 2500 peso par taksi. Autobuss kavējas kādu pus stundu. Pie iekāpšanas īsti nevar saprast, vai tas buss ir mūsējais, jo angliski neviens nerunā. Lai gan mums galamērķis ir Arika, šoferis kaut ko murmina par Kalamu, bet tā kā pēc biļešu uzrādīšanas, mūs prom nedzen, kāpjam tik iekšā. Kalamā mūs izsēdina ārā, liek izņemt bagāžu un tad paziņo , ka tas pats buss ies tālāk uz Ariku. Ģeniāli! Atkal saliekam bagāžu iekšā un kāpjam atpakaļ.Uz nakti savāc mūsu pases – no rīta atdošot. Pretī dabūjam segas un spilvenus un ejam gulēt.
3.oktobris
Ap 6 no rīta ierodamies Arikā. Viss vēl tumšs. Mēģinām noorientēties, lai saprastu, kurp doties tālāk. Izejam no stacijas, bet nekur nevienu nemana, kas gribētu mūs pārvest pār robežu. (Tas manāmi atšķiras no netā lasīta, ka būs pilns ar taksistiem, kas gatavi mūs aizvest uz Peru). Vīrs pajautā kādai sievietei, kur ir imigrācijas kontrole (komunikācija aprobežojas ar aprautām frāzēm kā „passport”? „emigration stamp”? „go to Peru”?) Šī atbild tikpat advancēti, liekot mums noprast, ka jāņem taksis un jābrauc uz centru. Neesam ar mieru, tāpēc blandamies tālāk pa staciju. Izejam ārā pa citu izeju un uzduramies taksistam, kurš mūs grib kaut kur aizvest. Prasu, vai vedīs uz Taknu. Nē, šis purina galvu, toties norāda virzienu, kur, kā noprotu, mums jādodas. Tad nu izrādās, ka mums bija vajadzīgs starptautiskais terminālis, kas atrodas nedaudz tālāk (aiz necaurredzama mūra). Par laimi, satiekam tur peruāņu pārīti, kas nedaudz prot angliski. Viņi nu apskaidro, ka katram 200 peso (~ 0,4 usd) jāsamaksā mazā būdiņa kasierei un tad par 3000 peso (~ 6 usd) no personas mūs ar collectivo (tāds kā taksis) pārvedīs pāri robežai. Taksists salādē mašīnā 5 cilvēkus un ved mūs uz Čīles – Peru robežu. Pie robežas apstājamies, jo izrādās, ka mums jāgaida 1,5 h, līdz tā vērsies vaļā. Kamēr šoferis aizpilda kaut kādus iebraukšanas papīrus mūsu vietā, varam nedaudz pasnaust. Uz robežas viss norit gludi (pārbaudot pasi gan viens onka mēģina no manis izspiest kaut kādu informāciju, bet tā kā es ne vella spāniski nesaprotu, šis liekas mierā) un tā nu pēc laiciņa esam tikuši iekšā Peru. Šoferītis mūs aizvizina līdz pat Taknai.
Turpinājumā – Peru, 2.daļa.
