Dienvidamerika, Bolīvija

Sintija Dāve 03.03.2012 14 min lasīšanai 81 foto

Bolīvija

Bolīvija ir nabadzīgākā Dienvidamerikas valsts. Tās teritorija ir 17 reižu lielāka par Latviju, bet tajā dzīvo vien 10 miljoni iedzīvotāju. 80 % no iedzīvotājiem ir kečvu un aimaru tautības – tiešie inku pēcteči. Bolīvija robežojas ar Peru, Brazīliju, Čīli, Paragvaju un Argentīnu. Tās konstitucionālā galvaspilsēta ir Sukre (Sucre), administratīvā – Lapaza (La Paz). Kā jau minēju Peru ceļojuma aprakstā, filmas „Bolivia, the Altiplano” (no filmu sērijas Travels to the Edge with Art Wolfe) iespaidā, tapa ceļojuma plāns nelielas Dienvidamerikas daļiņas apceļošanai. Tieši Bolīvijas posms bija visgaidītākā ceļojuma daļa un šī valsts viennozīmīgi sniedza visspilgtākos iespaidus.

23.septembris

Bolīvijā iebraucam ar autobusu no Puno (Peru). Uz robežas samainām 10 usd pret 67 boliviāniem (bs), jo 2 vajadzēs iebraucot Kopakabanā (Copacabana). Apmeklējam policijas iecirkni, muitu, dabūjam zīmogu pasē, un ap pusdienlaiku esam Kopakabanā, kas ir neliela pilsētiņa Titikakas ezera krastā. Tur mūs sagaida privātais gids un aizved mūs pusdienās – atkal jau tiekam pie gardās foreles! Pēc tam dodamies uz ostu, lai ar satiksmes kuģīti brauktu uz Saules salu (Isla del Sol), kuras nosaukums cēlies no leģendas, saskaņā ar kuru šī sala uzskatāma par saules radīšanas vietu. (Brauciena ilgums 1,5 h, cena 20 bs.) Pa stāvām Inku kāpnēm (Inca steps), pa ceļam apskatot Jaunības avotu (Fountain of Youth), dodamies augšup uz mūsu viesnīcu, kur atstājam somas, lai dotos pastaigā pa salu un apskatītu Pilkokaina inku tempļa paliekas. Šajā templī joprojām tiek veiktas reliģiskas ceremonijas. Sala ir kalnaina un skarba. Tajā nav asfaltētu ceļu, vien akmeņainas kalnu taciņas. Līdz ar to nekādu motorizētu transporta līdzekļu arī tur nav. Kravu pārnēsāšanas funkciju pilda ēzelīši. (Uzzinot, ka ūdeni viesnīcām piegādā, salejot lielos plastmasas rezervuāros un uzkraujot tos nabaga ēzelīšu mugurās, atsakāmies no dušas apmeklējuma.) Ejot gar vietējo mājām, vīrs iefočē lamas mazuli. To redzot, bļaudams atskrien tantuks un saka, ka nedrīkst fotografēt, jo tad mazulis nomirs. Bet par 1 usd gan varot, tad viss ok. Naudiņa visur ir cieņā... Pa nakti paliekam Hostal las Islas. No terases paveras jauks skats uz Titikakas ezeru ar sniegotām kalnu virsotnēm fonā. Istabiņas ir ļoti vienkāršas, līdz ar to radot vēl jo autentiskākas sajūtas. Naktis ir vēsas, tādēļ jāguļ zem vairākām segām, jo apkures, bez šaubām, šeit nav. Tas mūs nemaz nebiedē, jo esam apgādājušies ar termoveļu un pietiekamu daudzumu silta apģērba.

24.septembris

Šodien paredzēts izbrauciens privātā motorlaivā uz Mēness salu (Isla de la Luna) un Saules salas Z daļu. Lietus gāž kā ar spaiņiem. Kamēr tiekam līdz Mēness salai, lietus ir pierimis. Apskatam tempļa drupas, kas saglabājušās vēl no pirms-inku laikiem (daļēji gan tās ir atjaunotas). Liels daudzums tempļu ir cietuši no spāņu iekarotājiem, kas tos izpostījuši, meklējot dārgumus. Liekas, ka uz salas esam tikai mēs, mūsu gids un suvenīru tirgotāja, kas mums seko pa pēdām. Un vēl dažas aitas un lamas. Vējš pieņemas spēkā un kad nonākam pie mūsu laivas, arī viļņi ezerā ir pieņēmuši iespaidīgus apmērus. Kapteinis liekas satraukts. Mēģinām tikt viļņos lēkājošajā laivā, bet diemžēl tas neizdodas. Gids saka, ka tādos viļņos uz Saules salas Z daļu braukt bīstami, izlemjam atgriezties Kopakabanā. Kapteinis izmisīgi mēģina izvilkt enkuru, kas viņam neizdodas. Liekas, ka laiva nonesīs mazo laipiņu, pie kuras tā pietauvota. Vietējā tante saka, ka uz salas ilgāk palikt ir bīstami, jo vēlāk varam netikt prom. Ar kāda vietējā palīdzību, enkurs tomēr tiek izvilkts un laimīgi tiekam laivā. Trāpām milzīgos viļņos un brīžiem liekas, ka krastā netiksim. Brauciens izvēršas skarbs un nervus kutinošs, tāpēc esam pagalam laimīgi beidzot izkāpt krastā. Kopakabanā nedaudz iešopingojam. Ieskatam cenas: alpakas jakas / džemperi85 bs, izšūta josta 90 bs (šīs bija ļoti skaistas un krietni garākas kā Peru redzētās), šalle 35 bs, cepures, cimdi 15 – 20 bs. (valūtas kurss ir aptuveni 1 usd – 7 bs).Pa nakti paliekam labākajā Kopakabanas viesnīcā Rosario del Lago (http://www.hotelrosario.com/lago/) Šoreiz vakariņojam viesnīcas restūzī pa dārgo Bolīvijas cenu līmenim (otrie ~ 5 LVL, deserti ~ 3 LVL), bet ļoti garšīgi.

25.septembris

Brīvo rītu pavadām Kopakabanā. Noskatāmies visnotaļ interesantu ceremoniju pie baznīcas: tiek rotātas un iesvētītas mašīnas, turpat blakus nopērkami visdažādākie rotājumi – gan ziedi, gan lentītes, gan krāsainas papīra virtenes. 13:30 mums ir buss uz La Paz. Šeit laikam jāpiemin, ka augstās nabadzības dēļ, ir vietas, kur tūristiem uzturēties ir bīstami. Viena no tādām vietām ir La Paz, jeb precīzāk sakot, atsevišķas tās daļas. Internetā var atrast ļoti daudz informācijas, kā tiek nolaupīti tūristi, turēti slēgtās telpās, atņemtas kredītkartes, izspiesti pin kodi, un pēc tam, kad kartes ir iztīrītas, tie lielākoties tiek atbrīvoti. Mūsu aģents drošības nolūkos mums bija sagādājis biļeti uz autobusu, kas mūs ieveda tieši centrā (pie Raganu tirgus). Arī gids mums iepriekšējā dienā parādīja mūsu autobusu un piekodināja, lai kāpjam tikai tajā un nevienā citā. Daudzi citi autobusi ved uz galvenās kapsētas rajonu, kur atrasties pēc tumsas iestāšanās ir īpaši bīstami. Klasisks scenārijs ir tūristu nolaupīšana, kad tie iekāpuši taksometrā. Uzrodas viltus policisti, kas it kā atrod narkotikas pie tūrista un tad aizved uz viltus policijas iecirkni. Līdzīgi var notikt arī uz ielas. Agrāk tika aplaupīti vietējie, bet tā kā bankas tur ieviesa drošības pasākumus, kuru rezultātā no kartes bankomātā dienā var noņemt ļoti nelielu summu, un ja divas dienas pēc kārtas tas tiek darīts, tiek iedarbināta attiecīga procedūra un veiktas pārbaudes, apzvanot radiniekus un pārliecinoties, vai cilvēks nav pazudis. Tāpēc daudz ienesīgāk ir kļuvis aplaupīt tūristus. To vajadzētu ņemt vērā, plānojot ceļojumu pa Bolīviju. Mēs La Paz ierodamies, kamēr vēl gaišs, satiksme nežēlīga, laiks briesmīgs – gāž lietus un brīžiem krīt krusa. Piepilsēta izskatās baisi – daudz drūmu tādās kā garāžās iekārtotu bodīšu, milzīgs daudzums cilvēku, haoss uz ielām... Kad beidzot iebraucam centrā, mūs sagaida 2 meitenes, kas mūs nogādā viesnīcā (Hotel Sajama, http://www.sajamahotel.com) un brīdina, lai diennakts tumšajā laikā uz ielas neejam. Lietus ir pārstājis līt un paspējam pa viesnīcas logu nofotografēt fantastiski skaistu varavīksni. Tad ātri vien paliek tumšs un izrādās, ka taisni šodien viesnīcas restorāns ir ciet. Vīrs tomēr noriskē un aiziet vakariņu meklējumos, kas beidzas veiksmīgi un tiekam pie milzīgas picas.

26.septembris

Rīts pienāk saulains un arī pilsēta izskatās daudz jaukāk. Šodien dodamies pilsētas apskates tūrē ar privāto gidu un šoferi. Apskatam koloniālo ieliņu un centrālo laukumu. Vietām ielas bloķē streikotāji, kas cīnās pret ceļa būvniecību džungļos. Gids saka, ka streiki notiekot ļoti bieži. Pilsētas iespaidīgos izmērus un savdabīgo ieplakas formu ļoti labi varam novērtēt no Kili Kili (Quilli Quilli) skatu punkta. La Paz ir augstākā galvaspilsēta pasaulē. Augstuma atšķirība tās augstākajā un zemākajā punktā atšķiras par vairāk kā kilometru (3000 – 4100 m). Tālāk dodamies uz Mēness ieleju (Valle de la Luna) – tur, pastaigājoties pa ierīkotām takām, skatāmi savdabīgi smilšakmens veidojumi. Pa ceļam gids norāda uz iežogotu un ar barjeru aizšķērsotu teritoriju, kur dzīvojot politiskā elite. Bolīvijā esot milzīga korupcija un tie, kas tiekot politikā, kļūstot ļoti bagāti. Arī pašā pilsētā ir rajoni, kur dzīvo turīgākā tautas daļa: villas ar augstiem žogiem, apsargiem, privātās skolas bagātnieku bērniem – nu viss kā pienākas. Atgriežoties centrā, apskatam Raganu tirgu. Tās ir pāris ieliņas ar mazām bodītēm, kur tirgo visādus tautas medikamentus, eliksīrus, amuletus, tējiņas utt. Dramatiskākais skats laikam jau ir uz kaltētiem lamu mazuļiem, kas sakarināti virtenēs vai salikti kastēs teju pie katra veikaliņa. Tos dabū no zemniekiem, kad lamām piedzimst nedzīvi mazuļi. Tie ir kā talismani, ko, ceļot māju, ierok pie pamatiem, lai nodrošinātu labklājību. Mums nodemonstrē, kā vietējie gatavo ziedojumu traukus, kuros ievieto kokas lapas, konfektes un pa virsu kaltēta lamiņa. Nu diezgan baiss paskats.

27.septembris

9 no rīta mūs no viesnīcas savāc Alekss, ar kuru komunicēju caur e-pastu pieslīpējot un saskaņojot mūsu brauciena programmu. Uz ielas atkal protesti – studenti kaut ko spridzina, tauta trako. Tāpēc mūsu busiņš netiek līdz viesnīcai, bet gaida kvartāla attālumā. Pa milzīgiem sastrēgumiem, vērojot studentu gājienu, tuvojamies stacijai. Alekss mums nopērk biļetes un atkal jau seko ierastā procedūra, kad jāiet pie cita lodziņa, jāsamaksā mazas naudiņas un dabūjam attiecīgu zīmodziņu uz biļetes. Brauciens autobusā uz Oruro izvēršas diezgan kolorīts – laiku pa laikam iekāpj kāds tirgonis un piedāvā iegādāties vai nu jau ierastas lietas kā, piemēram, avīzes un saldumus, vai arī ne tik ierastas, kā, piemēram, amuletus (šeit neizpaliek detalizēts skaidrojums kādiem mērķiem kurš amulets domāts). Mēs no visa piedāvājumu klāsta nopērkam tikai kartupeļu pīrādziņus par 4 bs, kas pēc izskata atgādina nelielus belašus. Tie ir ļoti garšīgi. Beigās vēl iekāpj saldējuma pārdevējs ar milzu paplāti, uz kuras salikti dažnedažādu veidu saldējumi. Pēc 5 h esam Oruro. Pie busa jau gaida bars ar taksistiem. Par 20 bs mūs nogādā līdz vilciena stacijai. Nododam lielo bagāžu un sēžamies vilcienā, kas 7 stundās mūs nogādā Uyuni. Skati pa logu smuki – lagūnas ar flamingo un kalni fonā. Ap pus 11 vakarā ierodamies Uyuni, mūs sagaida spāniski runājoša sieviete. Sākam jau pierast, ka angliski te diez ko daudz nerunā. Nu ko, jāpielāgojas... sākam apgūt spāņu valodas pamatfrāzes. Saņemam somas un mūs nogādā viesnīcā Girasoles (http://www.hotelgirasoles.net).

28.septembris

Ilgi gaidītā diena ir klāt. Duša, brokastis un ~11 mūs savāc no viesnīcas džips, kurā 3 dienas brauksim pa tuksnesi. Lai gan vēl pāris dienas pavadīsim Bolīvijā, piestājam apzīmogot pases par izbraukšanu, jo uz robežas ne vienmēr to var izdarīt (iecirknis vienkārši mēdz būt slēgts). Mums pievienojas vēl 4 ceļabiedri – Robs un Lisa no Lielbritānijas, kas devušies gadu ilgā ceļojumā apkārt pasaulei, Rašids no Francijas, kuram tika piedēvēta iesauka Corn Flakes, kā arī Glens no Juanzēlandes, kurš ir skolotājs un 2 mēnešus ceļo pa Argentīnu un Bolīviju. Kompānija tiešām jauka. Un tā nu sākas mūsu neaizmirstamais ceļojums, kura laikā atkal un atkal uznāks vēlme sev iekniebt, lai pārliecinātos, ka tas nav sapnis. Pirmā pietura - vilcienu kapsēta. 19.gs.beigās šeit tika uzbūvēta vilcienu līnija derīgo izrakteņu transportēšanai, taču kad izrakteņi izsīka, transports kļuva nevajadzīgs, vilcieni tika pamesti un tā nu tie tur stāv joprojām - jau vairāk kā 60 gadus. Skats patiesi sirreāls – nekurienes vidū aprūsējušas, pamestas lokomotīves, kuru riteņi līdz pusei iestiguši smiltīs... Ļaujamies foto mirkļiem. Tālāk mūsu ceļš ved uz Uyuni sāls tuksnesi. Piestājam pie suvenīru tirgotājiem, apmeklējam miniatūru muzeju, kurā aplūkojamas no sāls darinātas dzīvnieku un cilvēku figūras. Vīrs ierauga belašveidīgo pīrādziņu tirgotāju – te cena pavisam lēta – 2,5 bs gabalā (nepilni 20 santīmi) un klāt vēl dod pikantu mērcīti. Lieki teikt, ka tikai nepieciešamība braukt tālāk atturēja manu mīļoto no ceturtā belaša iegādes. Nu ko darīt, ka tik ļoti garšīgi... Nākamā pietura jau pašā sāls tuksnesī – viss apkārt tik balts, ka žilbst acis; kaudzītēs glīti savākta sāls. Salar de Uyuni ir pasaules lielākais sāls līdzenums (10 582 km2). Virsma, pa kuru pārvietojamies (vietējie joko, ka tas esot labākais Bolīvijas ceļš, jo vispārējais ceļu stāvoklis tur ir diezgan bēdīgs) ir vairākus metrus bieza sāls garoza, zem kuras atrodas sālsūdens, kas bagāts ar litiju (satur 50-70% no pasaules litija rezervēm). Sālsūdens ezera dziļums svārstās no 2 – 20 metriem. Temperatūra Uyuni tuksnesī nepārsniedz 20 grādus, bet naktī nokrītas līdz pat -10 grādiem. Augstums šeit ir pāri par 3600 m. Apskatam pirmo sāls viesnīcu, kas tika uzbūvēta tuksneša vidū. Tā šobrīd ir pārvērsta par veikaliņu / muzeju, jo tika secināts, ka īpašnieki netiek galā ar tūristu atstāto piesārņojumu. Tāpēc turpmāk sāls viesnīcas cēla tikai tuksneša nomalēs. Ņemot vērā to, ka citu būvmateriālu tuvumā nav, gan ēkas sienas, gan mēbeles ir veidotas no sāls klučiem. Ēdināšanu mums nodrošina džipa šoferis, kas visu ēdienreizēm nepieciešamo vadā līdzi. Džipi vispār ir nopietni apkrāmēti, jo līdzi ir jāved viss, ko vien varētu ievajadzēties – degviela, rezerves riepas, gāzes baloni utt. Lieki piebilst, ka telefoniem zonas šeit nav, šoferim līdzi ir satelīttelefons, ko izmantot, ja nu gadītos kāda ārkārtas situācija. Sāls tuksnesis ir ideāla vieta jokainu fotogrāfiju taisīšanai (skat.albūmā, bet iedvesmai var arī google attēlos paskatīties). Pēdējā pietura šodien paredzēta Incahuasi salā (ieejas maksa 30 bs), kura tiek dēvēta arī par Zivs salu, jo, skatoties no augšas, tā it kā atgādinot zivs formu. Uz salas aug liels daudzums kaktusu, daži eksemplāri ir tiešām milzīgi. No salas augšdaļas paveras iespaidīgs skats uz apkārt esošo sāls līdzenumu. Naktsmājas mums paredzētas San Juan ciematiņā. Arī šeit viesnīca celta no sāls bluķiem, no tiem taisītas gultas, galdi, krēsli, grīda nobērta ar sāli. Pat gaiss telpās ir sāļš. Viesnīciņa ir ļoti vienkārša, tajā ir nelielas trīsvietīgas istabiņas. Kopā te ir apmetušās grupiņas no 4 džipiem. Uz visiem ir 2 kopīgas tualetes un 1 duša, kas ir saplīsusi, līdz ar to top skaidrs, ka nomazgāties varēsim tikai pēc 2 dienām Čīlē. Paēdam vakariņas (zupa un cepta vistas fileja ar frī kartupeļiem), apspriežam ar ceļabiedriem ceļojuma iespaidus un nododamies kāršu spēlei Kings & Assholes, ko mums iemāca Glens.

29.septembris

Šodien mūsu ceļš vedīs uz Sarkano lagūnu (Laguna Colorada). Nevaru vien nopriecāties par tuksneša skaistumu. Apskatam interesantus akmens veidojumus ar nedaudz kūpošu vulkānu Ollague fonā. Kalnu galotnēs vietām manāms sniegs. Pa ceļam apskatam vairākas lagūnas. Tuvojoties pirmajai lagūnai, liekas, ka arī tās krastā ir sniegs, taču kā izrādās - tie ir minerālsāļi. Bolīvijā, kā jau vienkāršākā zemē, vari staigāt, kur nu pašam ienāk prātā (atšķirībā no Čīles, kur pie lagūnām izveidoti norobežojumi un iekārtotas taciņas ar norādēm, ka tūristiem jāiet te un tikai te, citur staigāt bīstami). Tā nu pie vienas lagūnas iebrienam tādā kā purvā un nedaudz samērcējam kājas. Bet ko tik dēļ laba kadra neizdarīsi... Lagūna Hedionda atrodas 4125 m augstumā. Te var vērot flamingo barus - tie savā nodabā bradā pa ūdeni un dubļiem, meklējot barību. Sajūta tāda, it kā mēs būtu iekāpuši kādā National Geographic raidījumā. Pie šīs lagūnas zemē manāmi dzeltenīgi sēra pleķi. Tāpēc arī laikam krastā novietota komiska zīme: plāksne ar skeletgalvu, zem tās plāksne ar pārsvītrotu cigareti, zem tās, savukārt, maza dzīvnieka skeletiņš. Hmmm.... nu labi – pierunājāt... Vīrs neizaicina likteni un cigareti liek mierā. Tālāk mūs ceļš ved caur Siloli tuksnesi, kas fascinē ar savām iespaidīgajām krāsām. Siloli tuksnesī atrodas interesants kokam līdzīgs akmens veidojums, kas tā arī tiek dēvēts par „stone tree”. Turpat netālu klajā laukā atrodama zīme „WC”. Nē nu bolīviešiem ar humoru laikam jau viss OK. Apskatam arī tuksneša iemītniekus - viskačas. Pēc manas saprašanas, izskatās kā šinšillas un truša krustojums ar garu asti. Mums trāpījās tāds ziņkārīgs sugas īpatnis, kurš prom nebēga, bet aplūkoja mūs no droša attāluma. Līdz brīdim, kad iekārdinājām viņu ar ābola gabalu – tad gan nāca klāt un pozēja pavisam droši. Vakarpusē iebraucam dabas parkā, kur atrodas sarkanā lagūna - Laguna Colorada (jāsamaksā 150 bs). Tas ir tik neticami, ka uz mūsu planētas ir sastopami šādi skati... Lagūnas ūdens tik tiešām ir sarkans. To izraisa saules radiācijas un vēja ietekme uz ūdenī esošajām aļģēm un planktonu. Vietām ūdenī redzamas tādas kā sniega strēles, bet tās jau atkal ir minerālu nogulsnes. Kopējai ainai dramatismu piedod tumšpelēkie mākoņi, kas savilkušies tieši virs lagūnas. Apkārt paskats kā pēc kāda ķīmiskā kara – staigājam pa zemi, kas noklāta ar baltajiem minerāliem, šur tur kaut kas kūp, sarkanais ūdens fonā... Robs noriskē un iebrien termālajā baseiniņā, kurā ūdens ieplūst no pazemes, bet pēc tam aizplūst uz lagūnu. Ūdens silts un nekādi redzami bojājumi šim netiek nodarīti. Pēc tam gan puišiem uznāk neliels prāta aptumsums - mēs ar Lisu tiekam nostādītas par fotogrāfēm un šie nu izpilda cīniņu ainu cienīgus lēcienus pēc labākajām Holivudas tradīcijām. Laikam tomēr kādi kreisie tvaiki būs uz šiem iedarbojušies... Sajūtamies kā uz citas planētas... Apbrīnojami!!! Jā, un sarkanajā ūdenī bradā liels daudzums flamingo.

Vakarā ierodamies mūsu naktsmājās, kas nu šoreiz tiešām ir ļoti vienkāršas. Gara vienstāvu ēka ar garu gaiteni un vairākām istabiņām. Mums pienākas viena sešvietīga istabiņa, kur visi 6 arī ievācamies. Izskatās, ka mūsu naktsmājās būsim vienīgie. Viesnīcā (kaut gan grūti šo ēku tā nosaukt) ir maza bodīte, bet mums paziņo, ka tā ir ciet. Robam izmisīgi vajag alu, tāpēc dodamies uz blakus viesnīcu – arī tur ir mazs veikaliņš: piedāvājumā viena veida vīns, 2 veidu alus, ūdens, kola un pēc mūsu lūguma no letes apakšas tiek izvilkti arī sērkociņi. Vakariņās dabūjam zupu un spageti ar sieru un visai interesantu tomātu – sīpolu mērci. Šoferis mums pie vakariņām ir sagādājis arī vīna pudeli. Pēc vakariņām Glens sasit Rašidu šahā, savukārt Rašids Glenu – dambretē, jo kā izrādās noteikumi Jaunzēlandē krasi atšķiras no mūsējiem. Dzeram kurš nu vīnu, kurš nu alu, spēlējam kārtis. Līdz ar tumsas iestāšanos kļūst arvien vēsāks. Jānis ar Robu mēģina iekurt krāsniņu, kas sākumā iet pasmagi. Tā kā koku tuksnesī nav, īsti nav saprotams, kas tas par kurināmo mums spainī atstāts - varētu būt kaltēti kaktusi vai arī kaut kas cits diezgan mistisks. Kamēr citas istabas vaļā, čaļi savāc papildus segas, par ko vietējā meitene laikam jau ir tīri neapmierināta, jo kaut ko nober spāniski un aizslēdz pārējās istabas. Tādas ekstras kā duša šeit nav, arī ūdens izlietnē ledains. Esam sajūsmā – nu tā tik ir eksotika pilnīgā nekurienē!!! Gulēšana gan diez ko saturīga nesanāk. Sākumā grūti aizmigt, jo liekas, ka nav ko elpot. Kā nekā esam ~4300 m augstumā. Tad pa nakti man paliek karsti – laikam termojaka, džemperis un 2 segas ir vairāk nekā pietiekami. Briti gan ir nosaluši, Lisa pat iesnas noķērusi.

30 septembris

Šis rīts iesākas ļoti agri. Izbraucam vēl pa tumsu, lai varētu vērot geizerus saullēktā. Skats iespaidīgs. Sildām rokas siltajos geizera tvaikos un apskatam burbuļojošus dubļus. Atkal jau brīvi varam ložņāt, kur vien paši vēlamies. Glens stāsta, ka Juanzēlandē gan nekas tāds netiktu pieļauts – tur geizeri norobežoti, lai tūristi nelien pārāk tuvu klāt un neapdedzinās. Rīts ir tiešām pavēss, tāpēc Polques termālā baseina apmeklējums ir tieši tas, kas vajadzīgs. Atkal jau pilnīgā nekurienes vidū izveidots rezervuārs, kur ietek termālie avoti. Pamatne izbērta ar kaut ko līdzīgu sasmalcinātai lavai. Kad baseiniņš pilns, ūdens pāri malām plūst uz blakus esošo lagūnu. Tā nu tvaiku dūmakā tīti, sildāmies, vērojam apkārti un baudām patiesi romantisku noskaņu... Jau kuro reizi pieķeru sevi pie domas, ka laiks taču varētu apstāties kaut uz stundiņu vai divām, jo diemžēl nepielūdzami tuvojas mūsu 3 dienu tuksnešu tūres beigas. Kārtīgi uzņēmuši termālo ūdeņu siltumu, jūtamies kā pēc pirts apmeklējuma. Šorīt šoferis mūs brokastīs lutina ar gardām pankūkām. Dodamies tālāk un ceļš mūs ved caur Dalī tuksnesi, kam raksturīgas burvīgas krāsu gammas un savdabīgi klinšaini veidojumi. Pēdējais šodienas apskates objekts – Zaļā lagūna (Laguna Verde) atrodas netālu no Čīles robežas Licancabur vulkāna pakājē. Kā liecina nosaukums, lagūnas ūdens ir zaļganā krāsā, ko nodrošina tā sastāvā esošais magnijs. Krāsa maina savu toni mūsu acu priekšā, laikam jau atkarībā no saules iespīdēšanas leņķa. Joprojām esam pieklājīgā augstumā – 4350 m. Atkal un atkal daba mūs pārsteidz ar saviem mākslas darbiem! Pārņem nedaudz skumīga noskaņa, jo nākamā pietura jau būs Bolīvijas – Čīles robeža, kur būs jāatvadās gan no šīs fantastiskās valsts, gan arī mūsu jaukajiem ceļabiedriem. Robs un Lisa dosies ar mums uz San Pedro de Atacama un tad tālāk uz Čīles D daļu, bet Glens un Rašids – atpakaļ uz Uyuni.

Lai gan Bolīvijā esam pavadījuši vien nedēļu, esam guvuši milzum daudz iespaidu un zinām, ka noteikti gribam šeit atgriezties vēl. Šī valsts patiešām prot apburt...

Nobeigumā vēl nedaudz praktiskas info:

3 dienu tūre Uyuni tuksnesī maksā sākot no 100 usd, ar iekļautu ēdināšanu un naktsmītnēm. Ieejas maksa Kaktusu salā un Sarkanās lagūnas dabas parkā jāmaksā atsevišķi. Cenas dempingo parasti tie, kuri iespiež džipā vēl vienu papildus pasažieri vai mēģina kā citādi ietaupīt. Sākumā, kad plānoju maršrutu, sāku tieši ar informācijas ievākšanu par šo tūri. Protams, pilns internets ar gan labām, gan sliktām atsauksmēm, tāpēc izvēlēties grūti. Arī cenu starpība dramatiska. Atradu raksta sākumā pieminētajā filmā izmantoto tūroperatoru - http://www.america-ecotours.com/trips_info.php?p=ATUY_02.html Kvalitāte jau droši vien ļoti laba, bet 350 usd no cilvēka mēs nebijām gatavi maksāt par 3 dienu ekskursiju. Mēs izmantojām http://www.turismoboliviaperu.com Sākotnējais viņu piedāvājums, iekļaujot transfēru no La Paz (ar nakts autobusu) un 3 dienu Salar de Uyuni tūri bija 165 usd. (Tā kā cena likās sakarīga, beigu beigās pasūtījām visu Peru – Bolīvijas daļu pie šiem.) Vienīgi nakts autobuss uz Uyuni, lai arī lētāks, diez vai būs tā labākā izvēle. Mūsu britu ceļabiedri bija braukuši ar busu un visu nakti tā kratījušies pa Bolīvijas „kvalitatīvajiem” ceļiem, ka ne aci aizvērt, tāpēc tomēr labāk izvēlēties vilcienu, ja vien nav vēlme par katru cenu taupīt. Vēl jāņem vērā, ka vilciens no Oruro uz Uyuni neiet katru dienu, bet tikai 4 reizes nedēļā: Expresso del Sur – otrdienās un piektdienās, Wara Wara – trešdienās un svētdienās.

Turpinājumā – Čīle.