Dienvidamerika, Peru 1.daļa
|
Sintija Dāve
|
Pāris gadus atpakaļ, filmas „Bolivia, the Altiplano” (no filmu sērijas „Travels to the Edge with Art Wolfe”) iespaidā, radās plāns 3 nedēļu ilgam ceļojumam uz Peru, Bolīviju un Čīles ziemeļu daļu. 2010.gada rudenī plāns nerealizējās, jo aviobiļetēm uz Peru bija pagalam nedraudzīgas cenas. Pagājušogad sākotnējais plāns bija apceļot ASV rietumkrastu, tika iegādātas aviobiļetes uz Ņujorku. Bet tā kā ceļabiedri atbira un parādījās visai pieklājīga cena lidojumam no Ņujorkas uz Limu (252 LVL no cilvēka, turp atpakaļ, LAN/Delta), abi ar vīru nolēmām šo iespēju garām nelaist.
Plāns bija sekojošs: Lima – Cuzco – Machu Picchu – Puno – Titikaka – Copacabana – La Paz – Uyuni – San Pedro de Atacama – Arequipa – Lima.
Sākumā doma bija apceļot visu pašiem, bet beigās veicot aprēķinus un izsverot riskus (neparedzētu izmaiņu iespējas, vēlme stiept līdzi dārgu fototehniku utt.), nolēmām izmantot vietējās tūrfirmas pakalpojumus. Iepriekš pasūtīta 20 dienu ekskursiju programma no Bolīvijā bāzētas kompānijas Turismo Bolivia Peru / Bolivia Expedition (http://www.turismoboliviaperu.com) izmaksāja 1830 USD vienam. Cenā iekļauts transports, 3* līmeņa viesnīcas ar brokastīm (dažas viesnīcas bija 4*), ekskursijas (daļa privātas, daļa grupās; daļā iekļauta ēdināšana), gidi, transfēri Peru un Bolīvijā (Čīlē šie nedarbojas). Rupji rēķinot, no cilvēka pārmaksājam kādus 200 LVL. Pašiem ceļojot šo summu iespējams samazināt vēl vairāk - īpaši uz viesnīcu rēķina (daļai mūsu viesnīcu cena par nakti sasniedz 100 – 120 USD). Taču, ja pašiem negribas plānot, tad, manuprāt, šī ir ļoti laba alternatīva LV tūrfirmu neadekvāti dārgajiem piedāvājumiem.
Nedaudz biedējoši bija 30% priekšapmaksu caur Western Union nosūtīt privātpersonai uz Bolīviju – galu galā, pēc naudas saņemšanas par mums neviens varēja nelikties ne zinis. Bet kompānija izrādījās uz goda un nodrošināja visu kā mūsu saskaņotajā programmā bija paredzēts.
Atgriežoties no Dienvidamerikas ir jābūt sertifikātam par dzeltenā drudža poti. Tādu uztaisījām, bet nevienā brīdī neviens to nepārbaudīja. Vīzas nebija vajadzīgas.
Principā ceļojumu jau pati biju izplānojusi, tāpēc būs arī noderīgas saites, norādes par dažādiem objektiem un cenas.
Peru (1.daļa)
15.septembris
Pirms ierašanās Limā, pirmo nakti esmu norezervējusi pati hostelī Condor’s house (http://www.condorshouse.com), kas atrodas Miraflores rajonā. Nu kaut kur jau prātā bija doma, ka mūs var „uzmest” (kā nekā priekšapmaksa jau saņemta) un tad, lai pirmā nakts nav gluži uz ielas jāpaliek... Kad lidostā mūs sagaida šoferītis, atvieglojumā varam nopūsties – tad jau viss būs labi. Tiekam nogādāti hostelī – nu priekš mugursomnieku iestādījuma ir tīri OK, meitene recepcijā ļoti jauka un atsaucīga, izstāsta mums kur tuvākie veikali, ēstuves.
Pēcpusdienā dodamies pilsētas apskates tūrē: sākumā apskatam Miraflores rajonu un Mīlestības parku, no kura paveras jauks skats uz Kluso okeānu. Šajā parkā izveidoti ļoti simpātiski soliņi, kas izrotāti ar mozaīkām, atgādinot Gaudi arhitektūras motīvus Barselonā. Tā kā esam ieradušies ziemas sezonā, izbaudām šim laikam raksturīgos Limas laikapstākļus – ir pavēss un mitrs, debesis apmākušās, miglā un dūmakā tītas. Apmeklējam piramīdu Huaca Pucllana, kas veidota no adobes un māla ķieģeļiem. Izrādās, šādas piramīdas Limā ir simtiem, taču tikai dažas tiek aizsargātas un atjaunotas; daudzviet pāri arheoloģiskajiem pieminekļiem plešas pilsētas apbūve, ceļi, atkritumu izgāztuves utt. Izbraucam caur San Isidro, kas pazīstams kā ekskluzīvs dzīvojamais un finanšu rajons ar simtiem gadu veciem olīvkokiem, kas gadsimtus atpakaļ ievesti no Spānijas. Apskatam pilsētas laukumus - Plaza San Martín un Plaza Mayor (Plaza de Armas) ar iespaidīgām koloniālās arhitektūras ēkām – Limas katedrāli, Arhibīskapa pili, valdības ēku u.c. Ļoti iespaidīga ir San Francisco baznīca, diemžēl iekšā fotografēt nedrīkst. Šī baznīca ir slavena ar savu mākslas muzeju, kurā ir labākā koloniālās mākslas ekspozīcija Latīņamerikā. Pasaules slavena ir klostera bibliotēka, kurā glabājas 25 000 antīko tekstu. Ieejot tajā, apņem vēstures elpa. Grāmatas stāv saputējušas plauktos 2 līmeņos, uz augstāko ved vītņu kāpnītes, priekšplānā 20 kg smaga dziesmu grāmata... Virs kāpnēm, kas ved uz bibliotēku atrodas mauru stila kupols, kas veidots no Nikaragvas ciedra. Koka gabaliņi salikti kā puzzle - bez naglām, līmes vai citas saistvielas. Iespaidīgi ciedrkoka grebumi ar Bībeles motīviem atrodami arī kora telpā. Baznīca ir dabūjusi ciest no zemestrīcēm – dažas sienas manāmi šķības. Vietām uz sienām no flīzēm izlikti svēto attēli – bet ja nu kāda flīzīte ir pazudusi, vietējie izlīdzas uzliekot, piemēram, citu galvu, nu tā – ar humoru. Iespaidīgas liekas katakombas, kur glabājas 70 000 cilvēku skeleti. Līdz pat 1808.gadam šeit atrādās Limas kapsēta. Pirms kāpiena pazemē, gids pajautā, vai kādam gadījumā nav klaustrofobija – tad neesot ieteicams tur iet. Protams, arī jārēķinās, ka visapkārt daudz, daudz kaulu rokas stiepiena attālumā. Vienviet tādā kā akā pat izveidota kompozīcija no kauliem un galvaskausiem.
Pēc ekskursijas esam gana saguruši un dodamies pie miera.
16.septembris
No rīta lielveikalā iepērkam ūdeni un uzkodas. Secinām, ka Miraflores rajons tūristu pastaigām ir visai drošs, vismaz diennakts gaišajā laikā. Pēc recepcijas meitenes ieteikuma aizstaigājam līdz mazai mīlīgai kafejnīciņai - Cafe Arabica (Calle Recavarren 269), kur nobaudām tiešām labu kapučīno un marakujas kūku, arī atmosfēra šeit pa pirmo. Pēcpusdienā šoferītis mūs aizved uz Cruz del Sur staciju. Nododam lejas bagāžu un dodamies ~20 h garā braucienā uz Kusko (Cusco). Braucam ar augstākās klases autobusu (Cruzero Suite) – krēsli ērti un plati, nolaižami gandrīz horizontāli, rāda filmas, cenā iekļauta arī ēdināšana (vakariņas un brokastis) un dzērieni. Brauciena laikā tiek izspēlēts Bingo, uzvarētājs balvā saņem Cruz del Sur autobusa biļeti. Visus skaitļus gan sauc spāņu valodā, bet, pateicoties zināmai līdzība ar franču valodu, ātri vien iemācos tos atpazīt.
Cruz del Sur biļetes var pasūtīt šeit: http://www.cruzdelsur.com.pe (Lima - Kusko biļetes cena nepilni 70 usd.)
Šo posmu var arī lidot, taču tas sanāk krietni dārgāk (mūsu datumos atšķirība bija vairāk kā 100 usd uz cilvēku). Vēl arī jāņem vērā tas, ka Kusko atrodas ~3400 m augstumā. Internetā var atrast daudz informācijas par augstuma slimību, kas var rasties strauji ierodoties augstu kalnos. It kā tiek ieteikts lietot Diamox tabletes, pie mums nopērkamais ekvivalents ir Diacarb. Līdzi mums bija, bet palasot blakusparādību sarakstu, izlēmām tomēr tās nelietot. Lielos daudzumos patērējām vietējos līdzekļus - kokas tēju un kokas konfektes.
17.septembris
~10:00 ierodamies Kusko. Liekas, ka ar augstumu nav tik traki, pašsajūta diezgan laba. Pakaļ neviens nav atbraucis, jo esam ieradušies stundu ātrāk kā paredzēts. Sazvanām savu kontaktpersonu un jau pēc 10 minūtēm mums atbrauc pakaļ. Šoferis runā tikai spāniski, līdz ar to nekāda dižā komunikācija mums nesanāk. Paliekam viesnīcā Siete Ventanas (http://hotelsieteventanas.com). Viesnīca ļoti laba un atrodas pāris kvartālu attālumā no centrālā laukuma - Plaza de Armas. Pēcpusdienā dodamies ekskursijā. Apskatam Kusko katedrāli, Koricancha jeb Saules templi, Sacsayhuaman ceremoniālo kompleksu, no kura paveras jauks skats uz pilsētu no augšas, kā arī citus objektus. Vakarā ejam noprovēt vietējās delikateses – jūras cūciņu (55 soles ~ 11 LVL) un ceviche (25 soles ~ 5 LVL), kas ir laima sulā marinēta forele ar sīpoliem, sāli, pipariem, kinzu un citām garšvielām.
18.septembris
Šodien ekskursija uz Svēto ieleju (Sacred valley). Sākumā apskatam Pisac ciemu, terases un katakombas. Tad dodamies uz slaveno tirgu – Pisac market. Kā jau iepriekš lasīts, šī tirgus burvība ar laiku ir zudusi un tas ir pārvērties vien par kārtējo suvenīru pārdošanas vietu tūristiem, izņemot vienu nelielu daļu, kur joprojām vietējie tirgo dārzeņus, gaļu, dabīgas krāsas utt. Šī daļa ir diezgan kolorīta. Īpaši jauki izskatās pavecās sieviņas ar milzīgiem krāsaina auduma saiņiem uz muguras un piemīlīgiem „katliņiem” galvā. Noprovējam empanadas, kas ir pīrādziņi ar gaļas, siera vai citu pildījumu. Tirgū atrodas vecākā krāsns un turpat var nobaudīt vietējo dzērienu Chicha morada, kas pagatavots no melnās kukurūzas (man likās, ka garšo pēc lāceņu ievārījuma). Šeit tas tiešām bija vislabākais. Tālāk dodamies uz Ollantaytambo, kur apskatam vēl vienu arheoloģisko kompleksu. Nobeigumā apmeklējam Chinchero ciemu, kurā noskatāmies demonstrāciju, kā tiek vērpta un krāsota vilna - gan ar dažādiem augiem, gan karmīnvabolēm. Protams, visinteresantākā krāsviela ir mazās vabolītes, kas dzīvo uz kaktusiem (turpmāk ceļojumā nereti redzēsim šādus kaktusus, kuri pa gabalu izskatās it kā būtu pārklāti ar baltu pelējuma kārtiņu, kas liecina, ka uz tiem mīt karmīnvaboles). Saspiežot vaboli, tiek iegūta tumšsarkana krāsa, kuras toni var mainīt piejaucot sāli, laima sulu u.c. Dzijas krāsošanā izmanto arī kaltētu vaboļu pulveri. Apskatam katedrāli. Tās priekšplānā izveidots neliels tirgus, kur iespējams iegādāties dažnedažādus suvenīrus, skaistos un krāsainos auduma izstrādājumus u.c. No lieliem katliem tiek tirgotas vārītas kukurūzas vālītes, kuras graudi ir reizes 5 lielāki kā mums ierastie.
19.septembris
No rīta tiekam nogādāti Poroy stacijā, no kuras dodamies 3 h garā braucienā uz Aguas Calientes. Šajā posmā monopolisti ir Peru Rail (http://www.perurail.com), līdz ar to biļetes ir diezgan dārgas. Lētākās maksā 124 usd (turp – atpakaļ). Brauciens ir ļoti baudāms, jo skati aiz loga mainās no plašiem laukiem un maziem miestiņiem līdz pat džungļiem. Gabaliņu pirms Aguas Calientes vilciens piestāj pieturā, no kuras iespējams doties populārajā Inku takas (Inca trail) trekingā – vairāku dienu pārgājienā līdz Maču Pikču. Šoreiz laika trūkuma dēļ to izlaižam, varbūt citreiz... Nonākot galā, mums par pārsteigumu, stacijā mūs neviens nesagaida, tāpēc dodamies paši meklēt savu viesnīcu – Hotel Royal Inti Inn (http://www.royalintiinnmachupicchu.com). Tā kā adrese man bija līdzi – ātri vien to arī atradām. Viesnīcas pārstāvis ļoti atvainojās, ka nav paspējis mūs sagaidīt, jo bijušas problēmas ar citiem tūristiem. Ņemot vērā, ka pilsētiņā ir vien dažas ielas, pārāk par to nepārdzīvojam. Toties istabiņa mums ir ļoti jauka. Dodamies pastaigā pa galveno ielu, kas ved lejā no kalna. Nekā daudz jau te nav – veikaliņi, ēstuves, viesnīcas, centrālais laukums un upe. Pirms tam lasīju, ka šī it kā esot neglītākā Peru pilsēta – hmmm... nu es tā neteiktu, man tīri labi patika. Noskatām ēstuvīti, kur cenas izskatās krietni draudzīgākas, kā citur, bet mūs diemžēl tur nelaiž iekšā, jo tā esot paredzēta tikai vietējiem... Pēcpusdienā sākas pamatīgs lietus, uz 15 min pat pazūd elektrība. Romantiski.
20.septembris
Ceļamies jau 5:30. Pabrokastojam un dodamies uz busa pieturu. Kādas 10 min stāvam rindā. Tad pus stundā buss mūs pa serpentīnu uzved augšā līdz ieejai Machu Picchu kompleksā. Sagaidām savu gidu. Sākumā stāvs kāpiens augšup, bet jūtams, ka fiziskā slodze ir krietni panesamāka, ja salīdzina ar Kusko, jo šeit augstums ir vairs tikai 2430 m. Izejot no koku aizsega, paveras klasiskais skats uz Waina Picchu kalnu, kura pakājē skatāmas inku citadeles drupas. Kāpiens Waina Picchu diemžēl izpaliek, jo neilgi pirms mūsu apmeklējuma ieviesta jauna kārtība - biļetes jārezervē 2 – 3 mēnešus iepriekš. Mūs izvadā pa dažādām kompleksa daļām – apstāsta par inku astronomiju, saules pulksteni utt. (Plašākā stāstījumā neiegrimšu, jo šis nu ir tas objekts, par kuru informācija atrodama pārpārēm.) Pēc tam paši paklaiņojam pa teritoriju un baudām skaistos skatus. Kopumā ļoti iespaidīgi. Laiks mākoņains, brīžiem uzsmidzina, brīžiem uzspīd saulīte. Atpakaļceļā aizejam uz viesnīcu savākt tur atstātās mantas un dodamies papusdienot. Pie vilciena stacijas nositam nedaudz laika, paklaiņojot pa tirgu. Cenas te šķiet dārgākas kā citur – nu bet vieta jau arī ekskluzīva. 3,5 h vilcienā un esam Poroy, kur mūs sagaida šoferītis un nogādā viesnīcā.
Nedaudz praktiskas info: Ieeja Machu Picchu maksā ~45 usd (ja kāpj Waina Picchu, papildus vēl 10 usd), buss 16 usd (turp – atpakaļ).
www.machupicchu.gob.pe – oficiālā lapa, kur var rezervēt biļetes
http://www.machupicchutickets.com – detalizētāka info par biļetēm un to iegādi
http://www.andeantravelweb.com/peru/destinations/machupicchu/index.html- šeit var atrast alternatīvus veidus, kā nokļūt Machu Picchu (ir arī daudz citas informācijas).
21.septembris
No rīta mūs nogādā līdz busam, kas mūs 9 stundās aizvizinās uz Puno. Busā ir gan gide, gan pavadone, kas dala dažādus dzērienus. Pa ceļam apskatam vairākus objektus: katedrāli ar Andu „Siksta kapelu”, Raqchi arheoloģisko centru,La Raya kalnu pāreju (virs 4000 m) un mini muzeju. Iekļautas arī pusdienas. Šo posmu var mērot arī ātrāk, ja izvēlas busu bez pieturām, bet mums likās sakarīgāk laiku pa laikam izlocīt kājas. Vēl ir variants braukt ar vilcienu (Peru Rail), bet tas ir dārgi. Vakarā esam Puno. Paliekam Hotel Qalasaya. Viesnīca super – numuriņš mums 9 stāvā ar skatu uz Titikakas ezeru. Vakariņas šoreiz uzēdam ķīniešu ēstuvē, uz abiem samaksājam 30 soles (ap 6 LVL).
22. septembris
Šodien ekskursija pa Titikakas ezeru. Uzkāpšana uz kuģīša komiska – pāri rindai citu kuģīšu. Pirmā pietura – Uros peldošās salas. Kopā to ir pāri pa 50, un uz katras dzīvo 1 ģimene. Izkāpjot uz niedru salas, var just, kā tā šūpojas. Salas galva pastāsta, kā tiek veidota sala – čaļi nirst zem ūdens un sazāģē augsni ar niedru saknēm gabalos, pagaida līdz tie uzpeld, sasien kopā, krāmē virsū niedres. Šāda sala ir apdzīvojama 20 gadus (laiku pa laikam atjaunojot niedru pārklājumu), pēc tam sapūst. Viss uz salas pamatā taisīts no Totora niedrēm – gan mājas, gan sēžamie, gan laivas. Par 10 solēm ar šādu laivu var pavizināties. Visas sievietes tērpušās smukos krāsainos tērpos. Uz salas tirgo arī suvenīrus, taču tie ir krietni dārgāki kā Puno. Tālāk dodamies uz Taquile salu, kas slavena ar saviem rokdarbiem un piekoptajām tradīcijām. Interesanti, ka adījumus tur darina tikai vīrieši (to apgūst jau no 8 gadu vecuma), sievietes auž. Mums izrāda kā atšķiras precētu un neprecētu vīru apģērbs. Titikakas ezera rajonā ļoti populārs ēdiens ir forele, to lielākoties arī izvēlamies pusdienās. Taquile salā mazā necilā ēstuvītē pasniegtā grillētā forele ir brīnum garda, klāt (kā daudzviet citur) pasniedz gan frī kartupeļus, gan rīsus. Mums, kā asu ēdienu cienītājiem, pie sirds ļoti iet salsa, kas tiek pasniegta mazos trauciņos un sastāv no tomātiem, sīpoliem, čilli pipariem un laima sulas. Pēc salas apskates ar kuģīti braucam atpakaļ. Viļņi lieli, laivu šūpo, gids saka, ka tas esot „unusual” (neparasti). Nav diez ko feina sajūta. Pāris britu tūristes nelabā balsī sāk pieprasīt glābšanas vestes... diez, ko tās daudz līdzētu, ja ūdens temperatūra ir zem 10 grādiem... Bet nu laimīgi tiekam krastā un atpakaļ uz viesnīcu.
23.septembris
Pēc brokastīm mūs nogādā stacijā, no kuras ar busu dosimies uz Bolīviju. Pirms izbraukšanas katram jāsamaksā 1 sole, par to uz biļetes uzlīmē attiecīgu uzlīmi. Ar šādu kārtību saskarsimies arī tālāk mūsu ceļojumā.
Turpinājumā – Bolīvija.
