Dublina trīs dienās: alkohols, lelles un cietums.

05.06.2005
8 min lasīšanai

Tekstu ar fotogrāfijām var apskatīt šeit: http://www.policy.hu/kamerade/dublina/dublina1 Dublinu izvēlējāmies triju dienu ceļojumam, jo tā slavena ar savu nelielo, kājām apstaigājamo platību- ideāls mērķis nedēļas nogalei pēc kuras nevajag vēl vienu nedēļu, lai atgūtu ceļojumā zaudētos spēkus. Pirmā diena. Arī vēsture var būt aizraujoša, bet Guiness alus darītava- sagādāt vilšanos. Pirmajā dienā, kas pārsteidza ar pamatīgu lietu, iepazināmies ar Īriju un tās bagāto vēsturi Īrijas nacionālajā muzejā un Īrijas Bankā, apskatījām Eiropas vecāko grāmatu Īrijas senākajā universitātē, sajūsminājāmies par Kristus Baznīca katedrāli (Christ Church Catehdral), beigu beigās piedzīvojām pretrunīgas izjūtas tūristu iecienītajā Guiness alus darītavā. Īrijas nacionālais muzejs. Es ieteiktu Īrijas nacionālo muzeju kā sākumpunktu Īrijas apgūšanā. Tas sniedz viegli pārskatāmu un izprotamu ievadu Īrijas sarežģītajā un fascinējošā vēsturē. Man personiski elpu aizraujošas šķita Īrijas senlaiku zelta kolekcija, vikingu laiku atspoguļojums un izstāde veltīta īru cīņām par neatkarību. Iepazīšanos ar Īrijas aizraujošo vēsturi (un slēpšanos no lietus) turpinājām Īrijas bankā (Bank of Ireland)(bij. Īrijas parlamenta ēka). Tā esot pasaulē pirmā ēka, kas celta tieši parlamenta vajadzībām. Eleganta un iespaidīga celtne, vēl iespaidīgāka, uzzinot tās būvniecības vēsturi (piemēram, vienā no sienām nav logu, lai pasargātu parlamentu locekļus no traucējumiem, it īpaši sacelšanās vai kara gadījumā (kas Īrijā nebija retums). Ēkai ir vairākas ieejas, jo dažādu partiju pārstāvji negribēja iet pa vienām durvīm. Īrijas bankā var apskatīt Īrijas bankas vēsturi. Ekskursija izvērtās negaidīti aizraujoša, jo gide ļoti precīzi prata uzburt dažādu laika periodos notiekošo. Šķiet, tā laikam bija pirmā vēsturiskā ekskursija muzejā, kas aizrāva no pirmās līdz pēdējai minūtei. Man personīgi visvairāk patika senās autentiskās lietas no bankām- naudas svari, pirmās naudas skaitīšanas ierīces, naudas lāde (mūsdienu bruņumašīnu priekšteces) utt. Pārsteidzoši, bet mēs tobrīd bijām vienīgie apmeklētāji. Īrijas banka noteikti bija daudz interesantāka nekā tūristu baru iekārotā Guiness alus darītava (skat. tālāk). Pēc bagātīgajiem iespaidiem Īrijas bankā devāmies apskatīt Trinity College- Īrijas vecāko (apmēram 400 gadus veca) un lielāko universitāti, kurā kādreiz studējuši Džonatans Svifts ("Gulivera ceļojumi"), Oskars Vailds un “Drakulas” autors Brams Stokers un slavenais īru dzejnieks Tomass Mūrs. (Nav brīnums, Dublinas parki un dārzi varētu iedvesmot rakstīšanai pat tos, kas izcils talants nav dots). Starpcitu, Oskara Vailda mīļotāji var apskatīt viņa skulptūru Merrion skvērā. Nelielu vilšanos sagādāja Trinity koledžas bibliotēka. Pirmkārt jau tāpēc, ka viss tur izskatījās ļoti “komercializēts”. Ieejot bibliotēkā, starp plauktiem ar tipiskām tūristu lietām (krūzītēm, t-krekliem, piekariņiem utt), tikai ar grūtībām varējām atrast kasi, lai iegādātos biļetes lai apskatītu Eiropā vecākās grāmatas. Pati izstāde bija labs paraugs kā no četrām mazām grāmatiņām var uztaisīt izstādi 2000 kvadrātmetros. Raugoties daudzajos stendos vismaz palika skaidrs kā gatavoja pergamentu un no tā- grāmatas. Vilšanos nedaudz mazināja iespaidīgā senu grāmatu kolekcija (Long Room Library) otrajā stāvā. Dienas beigās nolēmām atzīmēt ierašanos Dublinā ar īru nacionālā lepnuma un simbola Guiness alus darītavas apciemojumu, kas vairākos (laikam piecos ) stāvos piedāvā tūristiem izstādi par alus gatavošanas procesu un Guiness vēsturi. Būt Dublinā un neapciemot šo darītavu būtu katra tūrista grēks (šķiet, ka tā domājošo ir daudz- rindā nācās pavadīt gandrīz vai stundu). Mani iespaidi par šo vietu saistās galvenokārt ar rindās stāvēšanu (rinda pie ieejas nebija vienīgā;( ) un uzmācīgu, nemitīgu Guiness slavināšanu. Var saprast izstādes uzturētāju lepnumu par Guiness, bet vai jau nepietiek ar to, ka cilvēki šeit ir ieradušies? Šķiet, ka tie, kas apciemo šo darītavu Guiness vārdu jau zina ļoti labi un atgādināt to, ka Guiness is vis-, vis-, vis- uz katra stūra, it kā būtu lieki. Aplūkojuši izstādi, saņēmām biļetes cenā iekļauto pinti Guiness, izlauzāmies cauri pūlim 6.stāvā, lai palūkotos uz Dublinu no augšas un ieturējām vakariņas turpat vienā no Guiness bāriem. Dodoties uz viesnīcu (neraugoties uz kājām pievaramo attālumu, nācās tomēr izmantot taksometru, jo Guiness izrādījās spēcīgāks par maniJ), no runātīga taksometra šoferīša uzzinājām, kuri ir labākie un “īriskākie” Dublinas krogi. Diemžēl to apmeklējums tā arī tika atlikts uz nākamo ciemošanās reizi, pat nelielā Dublina dienas laika spēj nokausēt tūristus tā, lai vakarpusē vairs no viesnīcas ārā iet negribētos. Otrā diena: Ārpus Dublinas miniatūrās lūkojoties. Otrajā dienā, izmantojot sabiedrisko autobusu no Lower Abbey ielas pieturas, devāmies virzienā uz ziemeļiem no Dublinas apskatīt Malahide pili, pasaules lielāko miniatūru dzelzceļu, leļļu mājiņu un rotaļlietu kolekciju. Pa ceļam uz pili var gūt nelielu priekšstatu par Dublinas piepilsētu, gar ceļa malām ir privātmāju rajons. Nekādi īpašie iespaidi, interesantāk būtu bijis paciemoties pie kāda īra mājās. Malahide pils , kas atrodams apmēram 25 minūšu brauciena un apmēram 10 minūšu gājiena caur gana iespaidīgu, senlaicīgu parku attālumā, ir sens Tabo dzimtas īpašums. Tas nonācis valsts rokās 1973.gadā kad pēdējā mantiniece nespējusi nomaksāt mantojuma nodokli un bija spiesta šo pili pārdot. Iedomājieties, mantot pili, bet nekāL). Tāpat kā lielākajā daļā Dublinas muzeju, arī šajā pilī tūristus gidu vietā pavada audio ieraksts labā angļu valodā. Labs izgudrojums, ko novērtēs visi, kas cīnījušies ar garlaicību gidu vadītājās ekskursijās nespējot izprast vietējo dialektu vai izmisīgi vērojot kā gides teiktais noslīkts pārējo tūristu “čukstos”. Šī pils varētu patikt vēstures, arhitektūras, senu mēbeļu un interjeru cienītājiem. Pilī saglabāts un atjaunots 17. un 18.gadsimta iekārtojums ar dažiem 16.gadsimta elementiem. Tas papildināts ar portretiem no Īrijas mākslas galerijas. Es teiktu, ka iekārtojums un izstāde kā tāda ir ļoti veiksmīgi, jo to apmeklējot bija realitātes nevis iekonservētas vēstures izjūta. Interesanta detaļa pils priekšā ir neliela puķudobe, kas pavirši uzmetot acis liekas- nekas īpašs. Taču paraugoties no pils loga, pēkšņi sapratu, ka tajā ir attēlots Eiropas savienības simbols – zvaigznes aplī. Savdabīgs ornaments. Apkārt pilij atrodas milzīga platība ar laukumiem dažādiem sporta veidiem- golfam, futbolam utt. un bērnu rotaļlaukumiem Var pavērot vietējos iedzīvotājus izklaidējamies nedēļas nogalē. Blakus pilij atrodas Fry Model Railsway - tas esot pasaules lielākais miniatūrais dzelzceļš (sliedes - 4.5km, platība- 240m2). Šis modelis sastāv no precīzām vilcienu, sliežu, staciju, autobusu utt. miniatūrām kopijām, turklāt, tas viss darbojas- pārmijas pārslēdzas, vilcieni apstājas mainoties luksoforu signālam. Izmantojot modeli, gids izvada cauri dzelzceļa attīstības vēsturei. Žēl, ka fotografēt tur nav atļauts. Netālu no dzelzceļa muzeja atrodas neliels nams – Taras Palace , kurā iekārtota rotaļlietu kolekcija. Senas lelles var apskatīt ari citos muzejos, bet šis ir pirmais muzejs, ko izdevies redzēt, kurā ir savākti miniatūri leļļu namiņi. Pārsteidzošākais šajos namiņos viss ir ļoti precīzas īsto, lielo lietu kopijas. Piemēram, parkets ir nevis stilizēts zīmējums, bet izlikts no miniatūriem ozolkoka dēlīšiem (katra dēlīša izmērs nebūs vairāk par pāris milimetriem). Arī interjera priekšmeti ir miniatūras, bet precīzas kopijas. Piemēram, vienā no namiņiem bija bibliotēka ar mazmazītiņiem plauktiem un vēl mazākām grāmatām. Grāmatas, turklāt- kā īstas- drukātas, ar pāršķiramām lapām. Var tikai iedomāties kādu precizitāti vajadzēja, lai tās izgatavotu. Vakarpusē, pirms doties caur St.Stephen’s parku uz viesnīcu, apskatījām divus objektus arhitektūras mīļotajiem, arhitekta Džeimsa Gondona celtnes- Custom house un The Four Courts (krāšņs 18.gs tiesas nams) . Custom house būvniecībai savulaik pretojušies daži tirgotāji, tāpēc, arhitektiem uz darbu vajadzējis iet apbruņotiem. Dodoties uz St. Stephan’s Green (Svētā Stefana parku), pārgājām pār slaveno Ha' Penny tiltu (kādreiz par tā šķēršonu bijis jamaksā puspenijs -tā radies tā nosaukums). Tas esot viens no pasaules pirmajiem kalta dzelzs tiltiem. Svētā Stefana parks ir parks Dublinas centrā, ar dekoratīviem dīķiem un puķu dobēm. Tā ir vieta ainavu mīļotājiem, tiem, kam gribas atpūsties un pavērot vietējos iedzīvotājus. Vienā no parka stūriem ir skulptūru grupa, kas veltīta “kartupeļu bada” piemiņai. (Četrus gadus, no 1845-1849, Īrijā valdīja bads. Zemnieki, aizrāvušies ar no Amerikas ieviesto kartupeļu audzēšanu, bija atmetuši graudkopību. Kad vienu gadu kartupeļus pārņēma slimība, visa Īrija pēkšņi palika bez šī galvenā (un bieži vien vienīgā) pārtikas produkta. Kartupeļu bada rezultātā, Īrijas, tobrīd vienas no visblīvāk apdzīvotās valsts Eiropā, iedzīvotāju skaits samazinājās uz pusi- no 8 miljoniem iedzīvotāju, uz 4 miljoniem). Pēdējā diena- glāze viskija pirms lidojuma mājup . Pēdējā dienā Guiness pieredzes izmācīti, jau agri no rīta devāmies uz Jameson viskija darītavu . Šī vieta man patika daudz labāk par Guiness, varbūt tāpēc, ka viskijs garšo labāk nekā alus. Varbūt tāpēc, ka ekskursijas centrā bija viskija darīšanas process, nevis konkrētas viskija markas reklamēšana, un varbūt tāpēc, ka tā bija daudz “mājīgāka”- neliela grupa, gide ar labu humora izjūtu, mājīgs bārs biļetes cenā iekļautā (un netikai tā) viskija vai īru kafijas nogaršošanai. Pati izstāde, kas sastāv no viskija radīšanas etapu atspoguļojuma reālās lietās (graudu karsētavas, koka baļļām, kurās izlaiž viskiju no mucām, lai to sajauktu, distillācijas iekārtām, atstāj ļoti paliekošu priekšstatu par viskija tapšanu. Ja ir vēlēšanās kļūt par viskija ekspertu (par ko Jameson darītava uz vietas izsniedz apliecību), pēc izstādes apmeklējuma var piedalīties īpašā viskija noteikšanas apmācībā. Īru viskija mīļotājiem, kas sirgst ar izvēles grūtībām, es neteiktu iegriezties turpat vietējā viskija darītavas veikaliņā...būs grūti izvēlēties starp dāsno piedāvājumu. Protams, skotu viskiju tur neieraudzīsietJ Dzeršana pie laba nenovedot, dažus tā novedot cietumā. Mēs nebijām izņēmums, tiesa gan nokļūšana cietumā bija labprātīga, jo jau pirms ceļojuma tika izlemts, ka Kilmainham gaol (neprasiet kā to izrunāt) ir vieta, ko noteikti gribam redzēt. Lai atrastu šo cietumu, kas nav pilsētas centrā, vispirms ir jāatrod dzelzceļa stacija, tad Īrijas Modernās mākslas muzejs (kādreiz hospitālis kara veterāniem). Izejot cauri muzeja pagalmam (atkal- kaut kas arhitektūras mīļotājiem!) un šķērsojot ainaviski skaistu parku, nonāksiet pie cietuma. Dažas no cietuma daļām vēl joprojām ir tādā pašā stāvoklī, kādas tās bija apmēram 1795. gadā (un vēlākajos gados), kad tajā tika turēti sacelšanās vadītāji un dalībnieki. Ejot cauri nodrupušajiem, drēgnajiem gaiteņiem un ielūkojoties kamerās pārņem auksti šermuļi. Nekas te nav mākslīgs vai pārspīlēts- šādos apstākļos tika turēti cilvēki. Bez apkures un elektrības protams. Tieši ar šo neizskaistināto realitāti šis cietums ir pievilcīgs apmeklējuma objekts. Interesanti, ka cietuma atjaunošana balstās tikai un vienīgi uz brīvprātīgajiem ziedojumiem un darbu. Visu cieņu šiem cilvēkiem, kas iegulda savu darbu, lai saglabātu šo vietu, kas cieši saistīta ar īru cīņām par neatkarību. Vienā no izstāžu zālēm ir apskatāma kāda astoņpadsmit gadīga zēna vēstule mātei, rakstīta dienu pirms nāves soda izpildes. Nevar to lasīt bez asarām. Psiholoģijas (it īpaši pozitīvās psiholoģijas) mīļotājiem pie ieejas muzejā patiks svaru kausi , kam vienā pusē ir uzraksts “bauda”, otrā “sāpes”. Laime ir kaut kur pa vidu. Vēl šai dienā bija ieplānots apskatīt Dublinas pili , taču tieši todien tā izrādījās slēgta. No ārpuses izskatījās grandioza, neko darīt-nākamreiz. Dažas pārdomas pēc ceļojuma: - laikam spilgtākais, kas palicis atmiņā no šī ceļojuma ir īru tautas sīkstums- kas pēc pieciem sacelšanās mēģinājumiem neraugoties uz asiņaino izrēķināšanos, tomēr beidzot izcīnīt savu neatkarību. Visu cieņu. - Dublina ir tūristiem ļoti draudzīga vieta! Piemēram, autobusā, kas nogādā no lidostas uz Dublinas centru, labu laiku pirms nākamās pieturas televizorā parādās pieturas nosaukums un tuvāko viesnīcu nosaukumi. Ļoti ērti, nav jāmaldās pa svešu pilsētu ar smagu somu, meklējot savu viesnīcu. Arī cilvēki ir ļoti sirsnīgi un izpalīdzīgi. Radās priekšstats, ka tikko izvilksi karti un ar apmulsušu seju sāksi to pētīt, noteikti kāds steigsies palīgā. Uz kādas nomaļas ielas, kāds taksometra šoferis pat apstājās, lai palīdzētu mums noskaidrot kā atrast meklēto vietu. Aizvest nepiedāvājaJ - Ja Rīgā turpināsies bezjēdzīgā dažādu stikla, metāla un sazin vēl kā monstru celtniecība, tad Rīgas seja būs tikpat samaitāta kā daudzās vietās Dublinā, kur blakus “georgian” stila mājām slejas pabriesmīgas “modernas” celtnes. Ieteikumi potenciālajiem tūristiem - Man liekas, ka Dublina ir ideāls mērķis tūristam- iesācējam vai īsai nedēļas nogalei. - Viesnīcas Dublinā ir samērā dārgas un tiek ātri vien aizpildītas, tāpēc, ja budžets ļoti ierobežots, jāpiesaka laicīgi. Protams, var jau paveikties un tas atkarīgs no sezonas, bet mums mēnesi pirms ceļojuma bija grūtības atrast kaut ko pat par 50Ls par nakti. Turklāt rezervējot jānoskaidro vai brokastis ir iekļautas cenā (visbiežāk -nav). - Pavasarī laika apstākļi ir ļoti mainīgi, nodrošinieties visiem gadījumiem. Mūsu gadījumā- ¾ no laika lija. - Ļoti daudzās vietās fotografēt nedrīkst, tāpēc, ja vēlaties piemiņai kādas fotogrāfijas, ierēķiniet tās ceļojuma budžetā. Suvenīri: - mūzikas mīļotājiem varētu patikt The Dubliners (nu kaut kas līdzīgs “Čikāgas piecīšiem” īru variantā un īru tautas mūzika. Nepērciet tos tūrisma vietās, būs vismaz 2x dārgāk, lētāk- Dublinas centrā ir vairāki mūzikas veikali. - Ķeltu sudraba rotaslietas.

Dublina trīs dienās: alkohols, lelles un cietums.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem